Par šo tēmu rakstu ar kavēšanos, un tam ir pāris iemeslu. Pirmkārt daudz lielāku darba apjomu prasa jaunie uzdevumi portālā nozare.lv, proti, intensīva ziņu klapēšana. Otra lieta – neprotu krievu valodu un tādēļ neskatos (vai skatoties, nesaprotu) krievu raidījumus un nelasu krievu presi. Tikai lasu vai dzirdu, ka tur palaikam ir (no dažu patriotisku latviešu viedokļa) briesmu lietas.

Un tagad atkārtošu kaut kur dzirdētu trāpīgu izteicienu: Es nevēlos dzīvot tādā valstī, kuras karogu es nevaru nesodīti sadedzināt. Runa, protams, ir par brīvību no soda par paša īpašuma iznīcināšanu, nevis par kāda nejauši sastapta karoga vai valsts simbola apgānīšanu. Es domāju, ka šis izteiciens izsaka manu un vismaz daļas pasaules demokrātisko valstu pamatnostādni vārda un izteiksmes brīvības jautājumos. Jebkurā gadījumā, ASV Augstākā tiesa (Supreme Court) ir par pretkonstitucionāliem pasludinājusi vairākus t.s. karoga dedzināšanas likumus (arī karaklausības apliecību/ draft card dedzināšanu), un pareizi darīja.  Personīgi uzskatu, ka valsts nav kaut kāda būtne, kas var piespiest brīvus indivīdus to un tās simbolus respektēt, lai gan pats nekad nededzinātu Latvijas karogu.

Raidorganizācijas TV5 žurnālists Andrejs Mamikins, cik zinu, neko nav sadedzinājis, tikai savā 18. novembra raidījumā izteicis kādu politnekorektu jautājumu un (kā pats raksta, pēc nesekmīgiem centieniem atrast plašāku viedokļu diapazonu) kā viesu uzaicinājis vēsturnieku ar, cik saprotams, nepatīkamiem uzskatiem.

Par šo labākās autoritāras valsts tradīcijās A. Mamikinam Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) ir uzlikusi 1000 Ls sodu, kas ir iespaidīga summa. Ar šo blogu (atvaino, kolēģi Andrej), gribu pateikt – ka šādi civilizētās valstīs nepatīkamus un nepiedienīgus viedokļus nesoda. Nezinu, vai A. Mamikina raidījumu sērija Bez cenzūras iztur kaut kādus vispusības un sabalansētības standartus (tādi arī ir ASV t.s fairness doctrine), bet tas, ka viņš esot 9. maija (no daudzu latviešu viedokļa, lielos ienaidnieka uzvaras svētkos) savā programmā aicinājis tikai bijušos leģionārus, it kā liecina gan par to,  ka kopumā tiek iekļauti visi viedokļi un, ka, iespējams, krietni nokaitināta tā publika, kas minētā diena pulcējās pie Uzvaras pieminekļa. Jo ja runa ir par jūtu aizskaršanu, kāda starpība, vai pieļauj (atstājot skatītāju vērtējumam), vai Latvijas neatkarība bija liktenīga kļūda, vai Lielā Tēvijas Kara piemiņu apgāna aicinot vecus fašistus (kādi leģionāri nav) uz krievu auditorijai domātu raidījumu.

Tādēļ vispāratzītas izteiksmes brīvības vārdā būt jāatsauc sods krievu tautības žurnālistam A. Mamikinam!

Varbūt samērā liela telekomunikāciju ziņa būtu, ka Tele2 tarifu plāna Meteorīts par pazeminātu cenu (4 LVL mēnesī parasto 9 LVL) vietā iedzīvotāji esot nedēļas nogalē pirkuši kā traki suņi, taču to nomāc cita, ar nozari nesaistīta ziņa, kas liecina par lielu cūcību, Latvijas un Eiropas parlamentu apkaunojošo notikumu.
Proti, Saskaņas Centra (SC) Eiropas parlamenta (it kā brīvās, demokrātiskās Eiropas) deputāts Aleksandrs Mirskis panācis, ka Jūrmalas tiesa, balstoties uz demokrātiju apkaunojošo Krimināllikuma 158. pantu, ierosinājusi krimināllietu pret bijušo Dienas žurnālisti Guntu Slogu. Demokrātiski vēlētais Mirskis, kas savu vēlētāju atbalstu ieguva pateicoties vārda un preses brīvībai, kas deva iespēju viņam paust savu viedokli, sašutis par Slogas viedokli, ka Mirskis līdzinoties daļēji fiktīvam Minhauzena tēlam un par citām lietām.
Par to varētu vārtīties pa zemi smieklos (ROFL, kā teiktu amerikāņi, vai vēl rupjāko ROFLMAO), ja G. Slogai par to nedraudētu līdz pat gads ieslodzījumā un dažādi iespējami pirmstiesas (tiesa būšot 10. februāri) brīvības ierobežojumi, kā piem., aizliegums atstāt valsti (nedod dies, ka žurnāliste pieprasītu politisko patvērumu kādā no brīvākajām Eiropas valstīm). Šādu aizliegumu mūsu jauno laiku Valsts drošības komiteja, Drošības policija, pirms gada, sakarā ar publicētu viedokli, uzlika ekonomikas lektoram Dmitrijam Smirnovam. Un uz tiesām tā kā īsti nevar paļauties, jo, cik zināms, kādā provinciāla tumsoņtiesa (vārda brīvības jautājumos) Jēkabpilī, kā raksta CitaDiena, “ visā nopietnībā par vainīgu krimināli sodāmā nodarījumā atzina žurnālisti Ilzi Kalniņu, kura vietējā avīzē bija salīdzinājusi kādu vietējo policistu ar Robinu Hudu.”
Cik saprotams no raidījuma Nekā Personīga, kriminālapsūdzība arī draud avīzes Čas žurnālistiem un kādam SC tuvi stāvoša laikraksta publicistam. Būs tikai jautrāk.
Šāda lieta jau ir skandāls, pat ja to ierosina prāta spējās un demokrātijas izpratnē apdalīts čuhņas ments vai kāda saniknota pagasta vecene (ja ir pagasta veči, tad ir… loģiski), bet ja to dara EP deputāts laikā, kad tās nedaudz Eiropas valstis, kurās spēkā līdzīgi goda, cieņas aizskaršanas , un neslavas celšanas kriminālpanti, tos steidz svītrot, tas ir kauns Latvijai. Varētu arī sacīt, ka tas ir kauns Eiroparlamentam, taču tur starp simtiem deputātu ir ne viens vienīgs, ka teiktu amerikāņi – pods ar plaisām (crackpot). Nu mums ir savējais.
Šobrīd starptautiskā vārda brīvības organizācija Article 19 (www.article19.org) rīko kampaņu par goda un cieņas aizskaršanas un neslavas celšanas dekriminalizāciju (tiesības ierosināt civilprocesu, protams, paliek spēkā, un Mirskis par savu naudu var censties pierādīt, ka nav Minhauzens). Kriminālpantu par šādiem pārkāpumiem pat svītrojušas Maldīvu salas, bet Latvija nespēj to, ko spēj kāds trešās pasaules arhipelāgs.
Protams, par Slogas gadījumu noziņots (pelnīti) minētai organizācijai, kā ari Index on Censorship un Committee to Protect Journalists. Kas uzprasās, tas arī saņem pēc nopelniem.

Otrā pasaules kara laikā, divas karojošas puses katra centās atrisināt 1940-tos gados šķietami neiespējamu problēmu – kā radīt kodolsprādzienu. Gan Hitlera Vācijā, gan ASV tika veikti darbi, lai ražotu kaujai derīgu atombumbu. Kā zināms, amerikāņu centieni ar nosaukumu Menhetenas projekts (Manhattan Project) vaiņagojās ar veiksmi un pirmās divas atombumbas uz savas ādas izjuta nevis jau 1945. gada maijā sakautie vācieši, bet japāņi.
Vienkārši izsakoties, kodolprojektu zinātnieku un inženieru problēma bija izraisīt ķēdes reakciju, to “noturēt pudelē” līdz tā sasniedz sprādziena intensitāti, vienlaikus gādājot, lai sprādziens notiek pareizā laikā un vietā. Un vēl tads sīkums, ko pirms pirmā izmēģinājuma sprādziena Nevādas štata tuksnesī neviens 100 % nezināja – vai ķēdes reakcija nepārnesīsies uz visu zemeslodi, to pārtvaikojot pussekundes laikā?
Kāds tam sakars ar Nelliju Ločmeli, bijušo Dienas mediju galveno redaktoru, un Aleksandru Tralmaku, tagadējo Dienas korporatīvo vadītāju?

Informācijas platformas kā kodolieročī
Ja īstenosies Dienas “aizgājēju” plāni radīt jaunu mediju, visticamāk, ar Nelliju kādā vadošā lomā, tad šī Cita Diena nonāks sīvā konkurences karā ar esošo Dienu. Abām pusēm faktiski būs jārisina viena un tā paša problēma – atrast dzīvotspējīgu biznesa modeli informācijas platformai, kuru 20. gadsimtā sauca par avīzi, bet kas tagad meklē un eksperimentē jaunā multimediju, sociālo mediju un bezmaksas informācijas vidē. Tas ir abu šo mediju kopīgais Manhattan Project – pirmais, kas to pabeigs, visticamāk, uzvarēs.
N. Ločmele jau ir izteikusi vēlmi radīt jaunu drukātu, papīra mediju, vismaz kā daļu no Citas Dienas. A. Tralmakam nekas cits neatliek, kā turpināt izdot pašreizējo drukāto avīzi un uzturēt interneta portālu, kurš, būdams bezmaksas, neapšaubāmi kanibalizē daļu drukātās avīzes lasītāju, sevišķi tos, no digitālo iedzimto (digital natives) paaudzes, kuri vēl ilgi būs ekonomiski aktīvos spēka gados. Paaudze, kurai pats svarīgākais ir pačabināt papīra avīzi vai žurnālu, lēnam aiziet no medijiem ekonomiski interesantā mediju lietotāju kontingenta.
Ko darīt? Vispirms, mediji, kurus nesubsidē valsts var labdari, dzīvo no reklāmas ieņēmumiem un nedaudz arī no abonēšanas maksām un eksemplāru pārdošanas mazumtirdzniecībā. Reklāmdevēji gandrīz visu 20. gadsimtu zināja, ka puse tērētās naudas ir izniekota, tika nezināja kura puse. Ar interneta parādīšanos, sāka parādīties iespējas arvien precīzāk noteikt kāda ir reklāmas atdeve. Protams, agrāk reklāmu varēja mērīt, tā sakot, ar mietu – tirāžu un dažādiem aptuveniem datiem par to, kādi cilvēki lasa avīze. Kaut vai, visticamāk, aptuveni puse sievietes. No abonēšanas maksas un atsevišķu eksemplāru cenas arī varēja “pa lielam” izgudrot, ka šādu vai tādu žurnālu pērk nedaudz pārtikuši cilvēki. Savukārt bez maksas izplatot kādu periodiku universitātes telpās, bija aptuveni skaidrs, ka to lasīs daudz studentu un būs zināma atdeve no studentiem un jauniešiem domātas reklāmas.

Mēram lasītājus ar lāzeri, nevis collštoku
Taču attīstoties interneta lietotāju aktivitātes mērīšanas informācijas sistēmām, mietu kā mēramrīku aizstāj elektronisks lāzeris. Ar to precīzi var zināt, ka, teiksim, Euroshoe sporta apavu reklāmu 12.oktobrī plkst 16:36:20 apskatīja sieviete, 26 gadus veca no Talsiem, to lasīja 43 sekundes, tad aizklišķināja uz apavu tirgotāja interneta veikalu, tur pavadīja 4 minūtes un 7 sekundes, nopērkot Nike apavus par 53.75 LVL. Kopā ar datiem par simtiem vai tūkstošiem līdzīgu “pieskārienu” medija lapai var piedāvāt precīzus datus par reklāmai tērēta atdevi, pat uz konkrētiem pirkumiem.
Sistēma, kas dienas beigās (vai katru stundu) katram reklāmdevējam pasniedz precīzu informāciju par mērķauditorijas darbību medija interneta lapās un tās ekonomisko atdevi, un ar ieņēmumiem par šo pakalpojumu (uz atdevi bāzētu reklāmas maksu) var uzturēt pienācīgi kvalitatīvu redakcionālo saturu– būs pirmā, kas uzspridzinās atombumbu.
Visticamāk, tā būs informācijas platforma, kas nebūs bezmaksas, bet daudzos gadījumos nemaksās naudu. Lietotāji “samaksās” reģistrējoties kā lietotāji un ziedojot zināmu darbu un pūles, lai, parasti nemelojot, pastāstītu par sevi. Vēlāk, tiem piedāvās citus darbiņus (atbildi uz aptauju, saņem atlaidi uz preci X), kas precizēs informācijas sistēmas zināšanas par lietotāju. Reģistrētie lietotāji saņems visplašāko piekļuvi medija resursiem, tiesības piedalīties medija interaktīvā daļā – komentēt saturu, pašiem ievietot saturu u. tml.
Ar samērā precīzu priekšstatu par katru lietotāju, rodas iespējas precīzi tēmētai reklāmai – Annai sporta kurpes, Igoram –dārza darba rīki, lai gan abi vienlaikus skatīsies to pašu saturu. Un aiz tā nākamais solis, kas jau ir iespējams tādās interneta vietnēs kā Google News, Netvibes, Yahoo! un citur – saturs pēc lietotāja izvēles vai preferencēm. Te var sadarboties gan apzināta izvēle, gan dažādi roboti. Lasi katru dienu par motosportu un individuālais skatiens uz mediju mainās, tūliņ parādās Pirmās formulas ziņas. Citam, kas bieži skata kinorecenzījas – pavisam cita personīgā sākumlapa.

Kvalitāte nedrīkst pazust
Protams, veiksmes atslēga, kritiskā masa, lai noturētos dažādas biznesa modelim svarīgas ķēdes reakcijas, ir satura kvalitāte un pievilcība. Saturam kļūstot par kaut ko vairāk, nekā melna tinte uz balta papīra (vai datordispleja), mainās arī tā jutekliskuma elementi. Kaut vai “vecājā” Diena.lv ievietota videointervija ar galvenās redaktores pienākumu izpildītāju Daci Andersoni, kur redzams viņas satraukums un rūpes par notiekošo, kā arī kadri, kur Dace un citi no “jaunās gvardes” staigā pa šķietami pustukšu redakciju. Arī CitāDienā no rakstītā staro emocijas, bet tikai tādēļ, ka rakstītais ir ticams situācijas kontekstā. Satura ticamība un mērķauditorijas uzrunāšana ir galvenais, kas ilgtspējīgi notur to ekonomiski interesanto uzmanības masu, bez kuras neviens medijs nevar komerciāli izdzīvot.
Tāda, lūk, varētu būt šo Nellijas un Aleksandra Manhattan Project izstrādātā mediju bumba, kura viena, otra, vai pat abas konkurencē karojošās puses varētu sekmīgi attīstīt centienā atrisināt abiem kopēju izaicinājumu – izstrādāt dzīvotspējīgu 21. gadsimta medija biznesa modeli, atceroties, ka visam apakšā ir cīņa par uzmanību un laiku un spējām iespējami pārliecinoši pierādīt un reklāmdevējam pārdot šīs notvertās uzmanības ekonomisko atdevi.

(Ieliku apakšvirsrakstus, lai viss būtu vieglāk lasāms –J.K. 11. oktobrī)
8.oktobrī piedalījos diskusijā Stradiņa universitātē par medijiem, to nākotni un, protams, arī jaunajiem medijiem kā blogiem, sociāliem tīkliem, tviteriem u.tml. Diskusijas gaitā man pašpruka, iespējams, jauns izteiciens, proti, ka tieši Latvijā blakus blogsfērai un ķibetelpai (cyberspace) arī ir murgosfēra – dažādu konspirāciju teoriju, aizdomu un izkliedētu bet sīkstu tumsonības metastāžu ģenerēta migla nācijas kolektīvajā apziņā.
Avīze Diena daudzus gadus ir bijusi sava veida mirdzoša galotne virs murgosfēras slāņa, kas – gan pakāpeniski un lēnam retinoties – ir klājis Latviju pēdējos teju 20 gadus. Murgosfēra, protams, tika ģenerēta ilgos padomju noslēgtības un cilvēku apziņas apstrādes gadu desmitos, atstājot sabiedrību ar daudziem homo postsovieticus, kas nebija sagatavoti saprast viņiem pēkšņi atvērto 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma mulsinoši krāšņo, izaicinošo, nesaprotamo, pretrunīgo, bezgala sarežģītu un daudziem viņu agrākajiem priekšstatiem pat pretīgo globālo sabiedrību. Bet ne par to ir runa.
Runa ir par virkni kļūdu, pārpratumu, komunikācijas avāriju un, visticamāk, arī par iekšējiem procesiem, kas tikai tuvākajā laikā tiks atklāti, kuru gala rezultāts ir avīzes Diena šķietamais ne gluži noriets, bet ievērojams tās saulītes spīduma satumsums. Un te, manuprāt, savu lomu ir spēlējusi šīs jau no vasaras izstieptās drāmas radītā murgosfēra lite.

Neizskaidroja “nesaprotamo”
Pirmais klupiens bija daudzu nesaprašana, ka reāli biznesa darījumi bieži ir “nesaprotami” kaut vai tādēļ, ka juridisko personu pirkšanas un pārdošanas darījumi veicot savu biznesa misiju, tāpat arī pašu šo juridisko personu pārpirkšanas darījumi nav tas pats, kā Rimi veikalā ar pāris latu noskaitīšanu pie kases padarīt lielveikala īpašumā esošo pienu un kartupeļus par pircēja īpašumu. Nevienam neienāk prātā piena paku norakstīt brālēnam Īrija pret pilnvaru to izdzert Latvijā, bet kartupeļus ieķīlāt igauņu līzinga kompānijai.
Taču bieži vien privātajos korporatīvos darījumos šādas lietas notiek, un ne jau ar kartupeļiem. Negribu sameloties par situāciju šodien, bet ilgus gadus lielākā investorvalsts Latvijā bija Dānija, jo caur Dānija reģistrētu holdingkompāniju Tilts Communications tika investēti visu dažādo ārvalstu investoru– britu un zviedru, pēc tam zviedru-somu TeliaSonera – simtiem miljonu LVL līdzekļi Lattelecom attīstībai. Izpētot smalko druku var arī konstatēt, ka daudzām pasaules aviosabiedrībām nepieder neviena lidmašīna, tās viņas tikai nomā no mazpazīstamiem globāliem līzinga koncerniem. Arī vairākiem slaveniem viesnīcu zīmoliem pieder tikai dažas vai pat neviena ēka, uz kuras rakstīts prestižais vārds, jo šīs kompānijas ir tikai operatori, kas atbild par visu, kas notiek pavisam citam īpašniekam piederošajās četrās lepnās ēkas sienās.
Sākumā man likās, ka Dienas un Dienas biznesa pārdošana bija no šīs, ikdienā mazpazīstamās un tādēļ viegli murgosfērā ievelkamās darījumu kategorijas. Proti, darījuma starpnieki un virzītāji Aleksandrs Tralmaks un Kalle Norbergs saprata, ka zviedru puse steidzās tikt vaļā no abiem medijiem, tādēļ bija steidzami jāaizņemas nauda, lai “objektu” pārņemtu no zviedriem un to noturētu līdz nākamam Tralmaka un Norberga plāna solim – atvērta investīciju fonda dibināšana, kam turpmāk piederētu Diena un Dienas bizness. Savas domas par to jau uzrakstīju jūlijā.

Noslēpumainība bija uzticības kaprace
Kopš vasaras darījuma mazredzamā daļā notika lietas, kas, visticamāk, padziļināja neuzticības grāvi starp Dienas redakcionālo vadību un pircēju pārstāvjiem. Nav skaidrs, vai a/s Diena korporatīvā vadība un daži redaktori zināja, bet nedrīkstēja stāstīt kas ir pircēji, vai varbūt īsti neko nezināja. Katrā ziņā avīzē, kas sevi turēja par caurspīdīguma un godīguma etalonu, sākās un pastiprinājās cepšanās par neskaidrību un noslēpumainību.
Vienlaikus jāsaprot, ka Diena un Dienas bizness netika izprecinātas un bildinātas kā pievilcīgākās meitenes mediju tēvu Bonjeru (Bonnier) ģimenē. Abi mediji nesa zaudējumus un bija nopietni jādomā par to biznesa modeļu maiņu. Kaut vai tādēļ, ka visā pasaulē mainās mediju darbības modeļi – drukātos medijus gan papildina, gan kanibalizē šo informācijas platformu pāreja uz internetu. Veiksmīgs piemērs – zviedru Dagens Nyheter godalgotais un populārais dn.se.
No otras puses, ir bezmaksas projekti, kurus sāk apšaubīt un pārformēt. Nesen paziņots, ka daļu bezmaksas Economist.com saturu piedāvās tikai žurnāla vai portāla abonentiem. Arī citi runā par zināma satura pārdošanu par mikromaksājumiem, bet vēl citi apgalvo, ka maksāt desmit centus par 600 vārdus garu rakstu vai piecu minūšu video ir smieklīgi.
Par šādām lietām arī noteikti bija pārrunas un strīdi un viena vai otra modeļa aizstāvji jutās izaicināti vai apdraudēti. Zinu, ka Dienā jau pirms pārdošanas procesa sākšanās bija domstarpības un personāla maiņas sakarā ar avīzes elektroniskās “ sejas” turpmāko attīstību.
Visu šo diskusiju (vai ne-diskusiju) un procesu notikšana vienlaicīgi, visticamāk, radīja stresu visām iesaistitajām pusēm. Lietas arī paildzināja – ja var ticēt neoficiālai informācijai – K. Norberga iekļūšana (auto?) avārijā, kas viņu uz ilgāku laiku izsita no spēles. Par to, ko kopš vasaras Dienas iekšienē darījis A. Tralmaks nezinu, bet acīmredzot viņš tur atgriezās kā pretrunīgs “ savējais” ar priekšvēsturi no strādāšanas Dienā.

Arī “pēdējam cietoksnim” būtu bijis jāmainās
Dienas aizejošā redakcijas vadība, iespējams, arī dzīvoja nelielā murgosfērā lite, sevi lielā mērā pamatoti, bet, iespējams, uz citu faktoru fona tomēr pārspīlēti turot par zināmu žurnālistikas standartu pēdējo cietoksni. Protams, ka jebkuram medijam ticamība un integritāte ir ļoti svarīgi tā ilgtspējas elementi. Pat Vakara Tenku lasītāji būs vīlušies, ja izrādīsies pilnīga nepatiesība, ka florbolistam un krodziņu lauvam Benam Bambālim bijis romāns ar dejotāju Barbaru Pupenieci. Tomēr visi mediji, kurus nesponsorē kāda labdarības organizācija, konfesija vai valsts ir biznesi, kam saprātīgā veidā jāpielāgojas tirgus pieprasījumam.
Viena no Dienas problēmām, iespējams, bija samierināties savā prātā ar to, ka būs jānokāpj nedaudz no kalna, kurā dievi akmens plāksnēs gravē žurnālistikas baušļus, vienlaikus nepiebiedrojoties plebejisko mediju dejām ap zelta teļu. Tas nenozīmē ka medijos pārstāstītais it kā A. Tralmaka biznesa modelis samazināt Dienu (resp. Dienas izmaksas) uz pusi bija reāls un pieņemams risinājums. Un it kā viņa teiktais, ka kvalitatīva žurnālistika nav ilgtspējīgs bizness arī būtu kvalificējams – nav ilgtspējīgs masu tirgum. Cits jautājums par elitāru, mazu izmaksu un mazas drukātas tirāžas un ierobežotas interneta auditorijas informācijas un viedokļu platformu (kuru 20. gadsimtā sauca par avīzi). Iespējams, ka kaut kas tāds radīsies, teiksim, Rīgas Laiks with News stilā veidotā Citā Dienā.

Nav jau noticis trakākais (?)
Bet kādas tad ir Dienas īpašnieku epopejas beigas? Tāds kā nothing special, ja atfiltrē visas ar nedaudz melnā humora piegaršu epizodes (Skype dibinātāji, WTF?, Aleksandr!) un ASV lielo korporatīvo atlaišanu imitācijas– ar atlaisto/atlūgušo tūlītēju eskortēšanu no darba vietas apsardzes pavadībā un citām drāmām. Nu izrādās, ka avīzes, visticamāk, pieder fondam kur riska kapitālists un avantūristiskais investors Džonatans Rouland (Jonathan Rowland) iegrūdis sākumā aizdoto (Kalles un Sašas izgaunerēto) naudu. No skapja nav izkritis ne Lembergs, ne Šķēle, ne krievu naudas/laimes lācis. Murgus, ka Roulandus, kam ir sava 700 miljonu mārciņu ģimenes bagātība, salīdzis kāds tumšais spēks varam arī mest pie malas. Tādos prātuļojumos sāk izpausties murgosfēras pieņēmums, ka Latvija un avīze, kuras tirāža nepārsniedz kādas ASV lauku pilsētas avīzes tirāžu, būtu vērts visādos bizantīniskos darījumos iepīt šos angļu bagātniekus.
Tāpat Delfi komentāru gudrinieku prātojumus – kādēļ pērk zaudējumus nesošus uzņēmumus, gan jau kas… arī varam norakstīt kā daļu no murgosfēras. Ja mazliet paskatās kas rakstīts par Dž. Roulanda kā finansista darbības mērķiem – tie ir pirkt lielās grūtībās nonākušus uzņēmumus, tos sakārtot un tādējādi nopelnīt vēl lielāku bagātību. Galu galā, nopērkot a/s Skrandumaiss par 1 LVL par akciju un pacelt tā vērtību (pārvēršot zaudējumus peļņā) uz 100 LVL par akciju ir daudz ienesīgāk, nekā (un šī ir izdomātā cena) pirkt superveiksmīgo Apple par 1000 un pārdot par 1025. Ar šādu investīciju un biznesa modeli – gan ar augstu risku – nodarbojas daudzviet pasaulē, kādēļ arī ne šeit?
Labā ziņa par Dienu, kas diemžēl izpalika un kuru nekad nedzirdēsim ir – avīzi nopirka bagāts brits, kuram interesē atpelnīt XX % uz savas investīcijas N gados. Viņš mūsu lietās nemaisīsies, bet, lai sasniegtu mērķi, ir jāstrādā krietni efektīvāk izmaksu ziņā un jāpaplašina mērķauditorija, taču bez ekscesiem. Kas un kā, lielā mērā mūsu rokās. Un tad viss vienkārši rullētu…ja šādas lietas nekārtotu murgosfērā.

Notikums Dienas un Dienas biznesa pārdošana cita starpā bija kārtējais Latvijas mediju un sabiedrības (kā tā atspoguļojas interneta portālu komentāros)paranojas piesātinātās pasaules uztveres paraugs. Nemēģināšu pierādīt, ka Diena nepieder Boratam, bet paskaidrošu kā es to lietu saprotu, jo pietiekami nopūlējos pircēju preses konferencē ar Twitter palīdzību pārstāstīt notiekošo.

Visu jucekli izraisīja apstāklis, ka pirkuma darījums bija jāveic ātrāk, nekā varēja radīt pircēju kā juridisku personu, proti, Luksemburgā reģistrētu investīciju fondu. Tādēļ šī fonda idejas autori, igauņu finansists Kalle Norbergs (Kalle Norberg) un viņa Latvijas partneris Aleksandrs Tralmaks, nodibināja pagaidu pirkšanas mehānismu un arī noorganizēja pagaidu finansējumu darījumam, piesaistot gan savu, gan citu naudu. Tieši par šiem „citiem” arī sācies cepatons.

Vienkāršotā veidā to var salīdzināt ar cilvēku, kas divas nedēļas pirms algas dienas skatloga pamana izdevīgu „tikai šodien” pirkumu par, teiksim, netriviālu summu. Ko darīt? No darba kolēģiem un kaimiņiem aizņemas nepieciešamo summu. Nopērk, teiksim, lielformāta plakano HD televizoru par LVL 350. Līdz algas dienai varētu teikti, ka pircējas darba kolēģi un kaimiņi ir pastarpināti televizora līdzīpašnieki. Tad parādu dzēš. Kāda jēga zināt, ka viens no aizdevējiem bija Jānis no mārketinga (50 Ls), kam sieva Anna, dēls Aldis (6 g.v.), dzīvo Mārupē, bet cita aizdevēja kaimiņiene no otrā stāva Marina (40 Ls), dzīvo kopā ar Dmitriju, abiem pieder kafejnīca…??

Protams, Dienas un Dienas biznesa pirkšanas gadījumā lietas ir mazliet sarežģītākas. „Mistiskie” investori no Eiropas Savienības (ES) valstīm, visticamāk, kapitalizēs savu aizdevumu darījuma veikšanas instrumentam Nedela pretī saņemot Catella Media Investment akcijas. Cik saprotams, šis būs atvērta tipa investīciju fonds (mutual fund) kurā savus līdzekļus varēs investēt jebkurš. Tātad sākotnējiem aizdevējiem varētu piebiedroties simtiem, pat tūkstošiem investoru, tādējādi atšķaidot pirmo ienācēju proporcionālo daļu. Un ienākot svaigai naudai un sākoties Catella Media Investment daļu tirdzniecībai biržās un/vai caur bankām un brokeriem, daži sākotnējie aizdevēji/investori varēs savas daļas pārdot un atgūt ieguldīto naudu. Faktiski investoru (pastarpināto abu mediju „īpašnieku”) skaits un identitāte varētu pat mainīties dienu diena. Tāda caurspīdība, ka zināt, ka Antons no Vācijas pirmdienā ir pircis par  1000 EUR, bet Evelīna no Zviedrijas izvākusi savus 5000 SEK trešdienā diez vai ko dos. Fonda mērķis ir pelnīt kā finansu investoram, resp., audzēt sev piederošo mediju tirgus vērtību. Nekāda mistika, nekādas konspirācijas tur, visticamāk, nav un nebūs.

Bet ir lietas par ko būtu jārūpējas – proti, ka jaunie mediju vadītāji fonda uzdevumā ar ķirurģisku cirvi (nevis akli, kā šīs valsts valdība) cirtīs nost visu lieko un pelnīt nespējīgo un, iespējams, saliks kopā sacirstās daļas jaunās kombinācijas.

*atsauce uz Toma Vulfa (Tom Wolfe) romānu (1987. gads) The Bonfire of the Vanities, kas notiek uz 80. gadu Volstrīta  finanšu spekulāciju buma fona.

Pirmdien, 15. jūnijā no rīta savā blogā ierakstīju, ka bijušajam premjeram Aigaram Kalvītim (TP) pienāktos atkāpties no Lattelecom padomes priekšsēdētāja amata. Dažas stundas vēlāk, tas arī notika. Mazliet tas atgādina situāciju kad ciemam pārlido stārķis un taja pašā dienā piedzimst bērns. Nu diez vai stārķis to atnesa, bet šādas viltus celoņsakarības izmanto, lai vienkāršoti skaidrotu šīs lietas maziem bērniem.
Katrā ziņā, ar A. Kalvīša aiziešanu, Lattelecom tiek pasargāts no nevajadzīgas iepīšanās politiskās intrigās, lai neteiktu šmucēs. Un faktiski tiek atcelta puse no Tautas Partijas un Jaunā Laikā ne visai smukā darījuma — mūsējam siltu vietu, Valdim Dombrovskim– grimstošā valsts kuģa stūri un komandtiltu. Tas bija visai nelīdzsvarots, nevis win-win — darījums, kur abi iegūst, bet drīzak win -f**k. Skaidrs, ka kamēr A. Kalvītis, iemācījies atšķir kūti no telefona centrāles (ironiju pie malas, bijušais premjers nenoliedzami ir gudrs un izglītots), vadītu padomes sēdes, V. Dombrovskis un pēc Pilsoniskās savienības (PS) atdalīšanās atkal salāpītais JL ar Latvijas ekonomikas lejupvirzienā aizbēgušo lokomotīvi nobrauktu no klints.
Aizejot no Lattelecom amata, A. Kalvītis, protams, neatzina, ka viņa iesēdināšana siltajā pagaidu politiskā pensionāra vietā bija sava veida kaunpilna TP politiskā šantāža, bet pateica vismaz formāli prātīgus vārdus, ka visādas liekas padomes taupības laikā jālikvidē. Lai nu tā notiktu.
Lattelecom nākotnē varēsim vērtēt par paveikto darbu elektronisko sakaru nozarē, tam nepiekarot politiskas siles birku.

Man liekas, ka pēc garā un juceklīgā politiskā balagāna, kura rezultātā tika salipināta 500 miljonu LVL šāgada budžeta taupības programma, gaisā joprojām virmo iespēja, ka var atkārtoties  13. janvāris, tikai izvērstākā veidā un ne tikvien Rīgā.

Esmu pārliecināts, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) nevēlas un darīs visu, lai novērstu, ka viņu 18. jūnija plānotā akcija pārvērstos ļembastā. Vienlaikus, tie aiz bailēm par šādu iespēju negrasās ierobežot (faktiski pašcenzēt) savu vārda un pulcēšanās brīvību. Un to viņiem arī nevajadzētu darīt.

Protams, LBAS pasākums nav vienīgais, kas varētu radīt iespēju jauniem nemieriem – būtu pārsteigts, ja nenotiks viena vai vairākas tīri spontānas, internetā, ar īsziņām vai pat vecmodīgajām skrejlapiņām organizētas akcijas pie Saeimas tieši 17. jūnijā, kad 100 valsts „gudrākiem prātiem” būs jānobalso par visiem iedzīvotājiem sāpīgiem un bieži ļoti netaisnīgiem taupības pasākumiem. Sanāk, ka vienkārši un samēra populistiski izsakoties, šajā jau Latvijas vēsturē visai drūmā datumā Saeima nobalsos par krietnas daļas iedzīvotāju iedzīšanu naudas un pat iztikas pusbadā. Reāli skatoties, ja nenobalsos – šis pusbads vai vēl kas trakāks neizbēgami atnāks pats no sevis. Vienkārši būs valsts bankrots un lata brīvais kritiens. Jebkurā gadījumā, būtu brīnums, ja daļa no populācijas, kuru gaida šāds liktenis, pret to neizietu ielās.

Vai ārdīsies un dedzinās?

Ir grūti prognozēt kas Latvijā notiks, ja piepildīsies kāds no skarbākiem variantiem un vairākās pilsētās ārdīsies pūļi un degs mašīnas (un ne jau tikai policijas vāģi un parastu pilsoņu spēkrati, varu iedomāties, ka meklēs biezo džipus, nešķirojot, vai tie iegūti plātīgi tērējot godīga biznesa peļņu vai citādi…). Neesmu sarēķinājis, bet policistiem, kuriem būs jāsavalda (iespējams ar skarbiem paņēmieniem) trakojošie būs visai liela ekonomisko interešu/ aizvainojumu  kopība ar tiem, kurus viņi klīdinās un aizturēs. Varēs pat melnajā Bertā ceļā uz cietumu, kad kaislības norimušās, apspriest kuram dziļāk griezts…

Mierinājums tas nav nekāds, vienīgi vēsturisks fakts, ka Rietumu demokrātijās ilgstoši un atkārtoti grautiņi savā veidā ir nothing special. ASV 60. gadu beigās burtiski dega visas lielās pilsētas, tika iesūtīta armija, lai apspiestu melnādaino dumpjus. Tajos nemiernieki gan laupīja veikalus un dedzināja ēkas, gan ar šaujamieročiem uzbruka policijai un bruņotiem spēkiem. Tika šauts pretī. 1965. gadā Losandželosas Votsa (Watts) kvartāla nemieros tika nogalināti 34 cilvēki, pāris gadus vēlāk Ņuarkas (Newark) pilsētā vairāku dienu ārdīšanās rezultāts bija 26 upuri. Pēc atentāta pret ASV tumšādaino pilsoņu tiesību aizstāvi Martinu Luteru Kingu  1968. gadā izcēlās nemieri visās lielajās pilsētās, arī Vašingtonā. Pats ciemojos Čikāgā un redzēju kā armijas bruņu transportieri devās uz kvartālu, kur jau kūpēja dūmi.

Grautiņos izpaužas uzkrāts naids

Pamatā šiem nemieriem, kas gan izpaudās galvenokārt demolēšanā, dedzināšanā un veikalu izzagšanā, bija tumšādainu uzkrātais naids pret viņu diskriminēšanu un, viņuprāt, turēšanu nabadzībā un apspiestībā. Tie bija „pa lielam” politiski grautiņi un ASV valdība tos tā arī saprata, veicot t.s. Kernera komisijas izmeklēšanu. Un nav jau jāskatās pagājušā gadsimta vēsturē – grautiņi Grieķijā un jauniešu ārdīšanās Kopenhāgenā (pec jaunatnes nama slēgšanas) bija ne mazāk saistīti ar sakrātām politiskām un sociālām dusmām, kas izpaudās uz ielas.

 Manuprāt, 13. janvāra notikumi un tas, kas vēl mūs gaida, arī „pa lielam” ir politiska rīcība „ārpus parastās diskusiju telpas.” Iemesls tam ir, ka daudzi iedzīvotāji ir vīlušies valstī, valdība (arī jaunākā valdība arī ir atzinusies „nepiedodamās” kļūdās) un politiskajā elitē. Viņi vienkārši vairs netic. Daudziem vienīgā izvēle(parodējot reklāmas lozungu Fly and Drive) šķiet  ir Fly or Riot (aizlidot ar Ryanair uz dzīvi ārzemēs, vai ārdīties.)

Vēlreiz atkārtošu to domu, ko rakstīju pēc 13. janvāra, ka grautiņš ir politiska rīcība ar tikai un vienīgi negatīvām tiešām īslaicīgām sekām (izdemolēts privātīpašums, cietušie u.tml). Turklāt pūlim nav alternatīvas programmas un risinājumu. Tagadējā stāvoklī tādi nav nevienam, ja nevēlamies paeksperimentēt ar ilgstošas ļaundabīgas anarhijas sekām (kooperācija un pilsoniska darbība nepakļaujoties varai, to ignorējot un nevardarbīgi bloķējot ir cits darbības virziens ar anarhistisku noslieci). Taču, kamēr nerisināsim bezgalīgi ielaistas ekonomiskas problēmas un neatradīsies veids, ka no bezdibeņa izcelt uzticību valstij, ir jārēķinās, tāpat kā citām Rietumu valstīm, ka palaikam uzliesmojošas masu nekārtības arī Latvijā kļūs par ikdienu.

Viens no blogeru uzdevumiem ir savas nozares notikumos „lasīt starp rindām” un izdarīt kaut cik loģiskus un sakarīgus secinājumus par to, kas slēpjas aiz faktiem un notikumiem, vai arī izdarīt zināmas prognozes.

Nesen apskatījos ASV jauno tehnoloģiju blogera Oma Malika  blogu  GigaOm, kurā viņš komentē lielā amerikāņu  mobilo sakaru operatora AT&T pēkšņo paziņojumu, ka tas steidzinās t.s. Long Term Evolution (LTE) jeb ceturtās paaudzes (4G) mobilo datu pārraides tīkla ieviešanu.

Paziņojums esot nedaudz norakts preses relīzē, kurā AT&T  paziņo, ka paātrināšot sava esošā HSDPA datu pārraides tīkla ātrumu līdz 7.2 megabitiem sekundē ( Mbps). Vai O. Maliks nedaudz dzēlīgi piezīmē, ka mazā, tālajā Latvijā  operatori to jau izdarījuši sen? Diemžēl nē…

Blogeris saskata citu iemeslu, proti, baumas, ka iPhone ražotājs Apple koķetējot ar AT&T konkurentu Verizon par iespējamu partnerību. Tādēļ, lai izskatītos „labāks” par Verizon, AT&T paziņo, ka, pirmkārt, uzlabos sava esošā tīkla datu caurplūdi un jau 2011. gadā sāks izbūvēt savu 4G tīklu. Tālāk O. Maliks aizrakstās par dažādām problēmām, kas bijušas ar AT&T tīkla pārklājumu un kvalitāti.

Taču pasakot A – ka AT&T rosās, jo grib noturēt Apple kā savu partneri un atturēt to no citiem, O. Maliks nepasaka vienu citu iespējamu B. Proti, ka Apple, visticamāk, aiznākamo iPhone (nākamo modeli, iPhone 3G uzlabotu aizstājēju gaida jau šovasar) laidīs klajā kā 4G spējīgu ierīci.

Lai gan Apple ir ļoti noslēpumains par saviem nākotnes produktiem, nevar būt, ka tā galvenais ASV partneris, pie kura patlaban tiek piekalti visi iPhone telefoni Amerikā, nav uzzinājis par Apple plāniem vismaz plašos vilcienos. Tātad no AT&T rīcības var secināt, ka Apple izlaidīs iPhone 4G līdz ko pasaulē parādīsies pirmie lielie tīkli ar šo tehnoloģiju. Kā ziņo Information Week, nozares pazinēji uzskata, ka Verizon ir par aptuveni gadu aizsteidzies priekšā AT&T ceļā uz LTE ierīkošanu.

Tātad šajos apstākļos var saredzēt netiešu cīņu par to, kurš iegūs tiesības izplatīt un savam tīklam „piekalt” iPhone modeli, par kuru vispār vēl nav runas. Katrā ziņā  O. Maliks šo aspektu nav apskatījis.

Telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji gan savā reklāmā, gan savu pakalpojumu būtībā saistās ar brīvību. Brīvību sarunāties, izteikties, internetā izpausties, brīvi iegūt un apmainīt informāciju. Ir globālais lozungs information wants to be free un arī vietējais pakalpojuma zīmols BiFrī, kas atsaucas uz anglisko be free – esi brīvs.

Telekomunikāciju nozarē Latvijā, visticamāk, strādā tikpat liela cilvēku dažādība, kā starp iedzīvotājiem kopumā. Ir latvieši, krievi, citu ES valstu pilsoņi, katoļi, ebreji, kreiļi, golfa cienītāji, vīrieši, sievietes un arī tas apstrīdētais populācijas procents, kuriem ir cita seksuālā orientācija.

Tagad izrādās, ka Latvijā uz pēdējo grupu neattiecas pāris brīvības – vārda brīvība un pulcēšanās brīvība. Rīgas Dome zem politiska un reliģiska spiediena (valsts iekārtā, kur baznīca ir dalīta no valsts!)  ir atcēlusi tiesības rīkot Baltijas lesbiešu, geju, biseksuālu un transpersonu (LGBT) t.s. praida gājienu iepriekš saskaņotā vietā un laikā – Vērmaņadārza apkaimē 16. maijā.

Tas praktiski nozīmē, ka mums visiem ir atņemta izvēle klausīties vai ignorēt šī pasākuma vēstījumu. Kāda augstāka vara ir konfiscējusi mūsu informācijas izvēles tiesības un pateikusi – tev, it kā brīvas Latvijas pilsonim un rīdziniekam nebūs lemt, ko drīksti redzēt un dzirdēt.

Esmu pāris reizes pēdējās nedēļas Vērmaņdārzā pagājis garām kaut kādiem (laikam ar studentiem vai skolu jauniešiem) saistītiem pasākumiem. Es neiederējos to mērķauditorijā. Bet iedomājaties, ja policija mani nebūtu laidusi Vērmaņdārza tuvumu un teikusi – „Jums nav tiesības redzēt kas tur notiek un lemt, vai vēlaties to apmeklēt.” (nav runa par kādu slēgtu pasākumu).

Protams, nav jau tā, ka Baltic Pride pasākums notiktu, un varas iestādes iedzīvotājus no tā ar soda draudiem turētu nost. Ir tieši pretēji, aizliedz pasākumu norunāta vietā, bet efekts tas pats. Izvēle ir atņemta, tāpat kā varenās PSRS iedzīvotājiem bija atņemta izvēle uz daudz ko…

Elektroniskos sakaros mums vēl ir ļoti liela brīvība (izvēles izpratnē). Internetā ir pieejama visāda informācija, ar pareizo satelīta uztvērēju varām skatīties simtiem televīzijas kanālu, lielajos kabeļtīklos katrā par aptuveni simtu. Kā mēs justos, ja līdzīgi dažām musulmaņu fundamentālistu valstīm, valdība mūsu laicīgā valstī pēc garīdznieku spiediena sāktu konfiscēt satelīta uztvērējus, slēgt noteiktus kabeļtelevīzijas kanālus (tur jau arī netrūkst „netikumību”), slēgtu (ne jau aiz nabadzības, kā šobrīd) radio pārraides?

Jāsaprot, ka jautājums šeit nav par praidu vai ne, par šādu vai tādu nostāju ar seksuālo orientāciju saistītos jautājumos. Par to Tu, lasītāj, varēji lemt pēc saviem uzskatiem un izvēles līdz pat 13 14. maija rītam. Kopš tā laika, par to, ko drīksti izvēlēties nolēma citi. Turklāt, tas notiks nevis elektroniskajā vidē – bet reālā pasaulē, kur tev ir par N-kripatu (palielu, manuprāt) mazāk brīvības, nekā 12. 13. maijā.  Nu, samierināsimies??

Telekomunikāciju nozare lielā mērā balstās uz to, kas notiek valsts ekonomikā kopumā, tādēļ varbūt piedodama “nobraukšana no tēmas” (un ne jau pirmo reizi manā blogā).
Kā lietas izskatās šobrīd, valstij ir izvēle – vai sabiedrības pārvaldi un nodokļu apmaksātos pakalpojumus iznīcināt tāpat, vai to darīt ar uzviju, paliekot vēl parādā 7.5 miljardus EUR, ja ne vairāk.
Jau līdz šim pieteiktā algu un tēriņu samazināšana man liekas pietiekama, lai padarītu vāji un neefektīvi funkcionējošu valsts un pašvaldību aparātu par faktiski nefunkcionējošu. Jau rudenī sāksies izglītības sabrukums, medicīna juks jau pirms tam, sāksies arī policijas un tiesībsargājošo iestāžu pagrimums un izputēšana. Iestāsies sabrukušas valsts/failed state stāvoklis, taču visticamāk ne gluži Somālijas vai Zimbabves veidolā.
Ja valsts tēriņi tiks samazināti par tik daudz, cik prasa Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un citi kredītu devēji (vismaz 700 miljoniem LVL), tad, to darot ar Latvijā steigā un lielā mērā neziņā rīcībā esošām metodēm, valsts funkcijas praktiski pārstās eksistēt un izputēs jebkādas sociālās garantījas, par kurām esam spiesti maksāt nodokļus. Premjers Valdis Dombrovskis runājot par tiesiskās paļāvības principa atmešanu jau ir devis mājienu ar mietu, ka tieši tā būs. No iedzīvotājiem iekasēs nodokļus, no kuriem praktiski neradīsies nekas…
Amerikāņu radikālo libertāriešu (radical libertarian) kustībai bija lozungs, ka “nodokļi ir laupīšana”. Varēju saprast šo libertāriešu morālo argumentu – tevi ar cietuma un citu represiju draudiem spiež šķirties no savas naudas, sevis pelnītās vērtības. Taču funkcionāli, nodokļu sistēmā arī kā laupīšana normālās valstīs nekad nebija spēle vienos vārtos. Par nolaupīto naudu cēla skolas, laboja ceļus, sociāldemokrātiskās valstīs apmaksāja veselības aprūpi, un ASV sarīkoja šausmu filmu cienīgus karus Vjetnamā (vakara ziņās) un (dzīvā ēterā) Irākā.
Ar nodokļiem apliktie iedzīvotāji pat varēja 100 % droši rēķināties ar to, ka patrulēs policija, ka dzēsīs ugunsgrēkus, ka no sociāliem nodokļiem būs zināms nodrošinājums vecumdienās. Tie pat varēja prasīt atskaites no valdības par “laupījuma” sadali, celt prasības tiesā un pat uzrīdīt prokuratūru un policiju “laupījuma” izšķērdētājiem. Tadēļ mērēnāki libertāriešie samierinājās ar prasībām pēc iespējami mazas valsts, kas sniedz kvalitatīvu “naktssarga” pakalpojumu par samērīgu izmaksu (ar pilnām revīzijas tiesībām)
T.s. valsts darbības posms, kuram tuvojas Latvija, nodokļu iekasēšanu padarīs par šādu “laupīšana” vairs pat ne libertāriešu izpratnē, bet kaut ko līdzīgu tīri privātai kriminālai darbībai. Paņems naudu un viss. Par jebkādu atdevi nav ne runas. Tāpat, kā kad man pirms pāris gadiem autobusā izvilka maku ar kādiem 30 LVL. Zaglis neatskrēja rudenī, kad apsaldējos, lai izsniegtu 5 LVL zālēm, vai cēneri bērna skolas grāmātām. Nauda tu-tū un viss. Ja mēs atsakāmies no tiesiskās paļāvības, stāvoklis ir tāds pats attiecībā uz valsts darbību.
Valdība uzstāj, ka ar taupību, kas līdzinās neapšaubāmi klibā un tizlā valsts klepera publiskai nošaušanai, ir cerības iegūt 7.5 miljardu EUR aizdevumu. Bet šobrīd, laižot pirmo lodi klepera pierē, pat neesam pusceļā uz, iespējams, mainīga lieluma mērķi (kā nu bija, mīnus 700 miljonus vai mīnus 1 miljardu). Vai aizdevuma dēļ būš jāšauj otrreiz beigtam zirgam?
Patiesībā vienīgā izvēlē, kuras priekšā stāv zem vilciena pametamā V. Dombrovska valdība, ir, kā teiktu zviedri – starp mēri un holeru (mellan pest och cholera). Zirgam jau esam iešāvuši vienu reizi, tagad to varam piebeigt lēnākā garā ar īslaicīgi uzbudinošu indi. Proti – d-vārdu.
Ar d-vārdu nekas ilgtermiņā netiks atrisināts un tiks izraisītas cita veida kataklizmas. Cita starpā, d-vārds novestu vairākas zviedru bankas pie pekles vārtiem un tās padarītu par savu izputējušo kredītņēmēju māju izīrētājiem (ir labi, ja bankai piederošā nepārdodamā mājā vismaz kāds dzīvo).
Bet (un rakstu d-vārds, jo jau 2008. gada novembrī sakarā ar šī jēdziena pilnās nozīmes izteikšanu, tika demonstrēta šīs valsts fašisizēšanās pirmie iedīgļi) ar d-vārdu vismaz varētu emitēt pietiekami (vēl ne gluži koka) latus, lai izmaksātu algas, ar kurām nopirkt vismaz vietējo pārtiku un apmaksāt dzīvokli. Tos varētu arī izmaksāt pensijās, bezdarbnieku un citus pabalstos, kurināt ar malku vai šķeldu kurināmas skolas un valsts iestādes, pārziemot 2009.-2010. gada ziemu. Tas daļēji atturētu sociālus nemierus, kas varētu rasties, cita starpā, kā reakcija pret tiesiskās paļāvības pārkāpšanu.
2010. gadā varētu sākties citu Eiropas valstu ekonomiskā atlabšana, vai, vismaz, to darba vietu nišas paplašināšanās, kurās būtu pieprasīti un ar mieru strādāt “jaunākā viļņa” emigranti no Latvijas. Tādu neizbēgami būs desmitiem tūkstošu. Vērā ņemams faktors valsts ekonomikai pēc 2010.-2011. gada (tāpat, kā šobrīd Filipīnās) varētu būt 200 000 – 300 000 emigrantu atpakaļ sūtītā nauda. Tā vismaz daļēji atvieglotu sociālo un medicīnas budžetu, jo izbraukušie palīdzētu savējiem. Savukārt ekonomisko emigrantu un citu ārvalstu investoru jaunās investīcijas Latvijā 2000-padsmitos gados būs mērenas, jo valsts būs ilgstoši demogrāfiski ievainota. Ekonomiski aktīvie atradīsies ārzemēs, mājās palikušais darba spēks būs mazizglītots un otršķirīgs, ar to daudz ko nevarēs iesākt. D-vārda paildzinātās stagflācijas (inflācijas un ekonomiskās stagnācijas) rezultātā pie eiro pirms valsts simtgades (2018. gada) diez vai oficiālā ceļā tiks. Vienīgi varētu notikt stihiska eiroizācija.
Tas noved pie citas, interesantas domas, ko tikai īsi izklāstīšu – vai nesākt eiro lietot neformālajā, pelēkā ekonomikā, kas neizbēgami aizstās sabrukušo valsts pakalpojumu sektoru – piem., maksājot skolotājiem vadīt privātstundu pulciņus par pāris eiro no galvas (ne-valstiska skolu sistēma), tāpat uzturot mediķus, municipālās policijas privātā, pelēkā ekonomikā (kur maksātu “aplokšņu nodevas” ciema daktera klīnikai vai godīgiem bijušajiem militāristiem vai policistiem, lai patrulē lauku pilsētas centrā).
Taču šādas, funkcionējošas bezvalsts kārtības rašanās ir pavisam cita tēma.