Kā jau iepriekšējos blogos esmu minējis, Latvijā padomju gados braucieni ar maza izmēra peldlīdzekļiem – jahtām, motorlaivām un kuteriem kā ģimenes atpūtas veids tika likvidēti. Vienlaikus zuda Rietumeiropai un, jo sevišķi, Skandināvijas valstīm raksturīgās ģimenes peldlīdzekļu tradīcijas, krasta, piestātņu un atpūtas vietu infrastruktūra.
Kādēļ padomju vara centās iznīcināt jahtu un laivu kultūru?
Pirmkārt – jahta vai laiva kā ģimenes īpašums neatbilda kolektīvā īpašuma ideoloģijai. Jahtas un kvalitatīva atpūta uz ūdeņiem drīkstēja būt vienīgi Kompartijas izredzēto prioritāte.
Fakts, ka padomju varas gados burāšana Baltijas valstīs neizzuda, lielākoties ir „turīgo” zvejnieku kolhozu nopelns, kuri jahtu iegādi un burāšanu spēja nosaukt par „jaunās zvejnieku un dzimtenes aizstāvju paaudzes sagatavošanu”.
Otrkārt – burāšanai kā jebkuram sporta veidam bija jākalpo padomju ideoloģijas propagandai -sākot ar „Padomju valsts” starptautiskā prestiža celšanu sporta sacensībās un beidzot ar DOSAAF „dzimtenes aizsardzības programmām”.
Paradoksāli, taču bieži vien tieši Padomju armijas un flotes „rezervju” sagatavošanas aizsegā izdevās saglabāt kaut nelielas burāšanas un ūdens motosporta tradīcijas Latvijā.
Treškārt – padomju varas paniskās bailes no iespējamās pilsoņu bēgšanas rietumu virzienā nepieļāva nekādu „spējīgāku” jūras peldlīdzekļu nekontrolētu būvēšanu vai izmantošanu.
Vienlaikus ar kontroli Padomju Savienības tirgū parādījās „ciešamas kvalitātes” piekabināmie laivu dzinēji „Vihrj” (20 Zs) un „Neptun” (23 Zs), kā arī „Kazaņas aviācijas rūpnīcas” alumīnija laivas „Kazanka”.
20. gs. septiņdesmitajos gados radās nosacīti plaša laivu kooperatīvu attīstība un motorlaivu braukšana kā demokrātisks un tautai pieņemams atpūtas veids. Populārāko preses izdevumu sarakstā blakus laikrakstam „Pravda” iekļuva tirāžas ziņā limitētais izdevums „Katera i Jahti”.
Pēdējais un varbūt pat galvenais iemesls „brīvības ierobežošanai” no padomju varas puses - jebkura jahta vai laiva brīdī, kad tā atstājusi krastu, rada „brīvības sajūtu”, kas neatbilda „komunisma cēlēju morāles kodeksam”.
Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu vairums pilsoņu prātus nodarbināja izdzīvošanas jautājumi, tāpat arī rūpnieciski izgatavoto peldlīdzekļu cenas tika uzskatītas par nereāli augstām. Tā rezultātā maza izmēra peldlīdzekļu flote Latvijā „apstājās” astoņdesmito gadu sākuma līmenī, kam raksturīgas Polijā ražotās buru jahtas un Padomju Savienībā ražotās motorlaivas.
Jaunu peldlīdzekļu iegāde ir atjaunojusies tikai pēdējo piecu gadu laikā, nepārprotami dominējot attīstītajās Rietumu valstīs rūpnieciski ražotajiem peldlīdzekļiem, kuri arvien biežāk tiek komplektēti ar Āzijas reģionā ražotiem dzinējiem un aprīkojumu. Tieša Āzijas peldlīdzekļu ražotāju ietekme Latvijā vēl pagaidām uzskatāma par vāju.
