Laba diena! :)

Vēlos padalīties informācijā ar svarīgu notikumu manis pārstāvētajā industrijā. Proti, Lietuvas jahta Ambersail apbraukusi Horna ragu, vietu, kura atrodas pašā Amerikas kontinenta dienvidu galā un kas ar savu bīstamību burātāju aprindās pielīdzināma alpīnistu Everestam.

Jahta pasaules apceļojumā devās no Klaipēdas ostas Lietuvā pērnā gada 5. oktobrī. Ceļojumam dots nosaukums „Tūkstošgades odiseja”, un tā mērķis ir popularizēt Lietuvas kā valsts 1000 gadu pastāvēšanas atpazīstamību pasaulē. Brauciena devīze lietuviešu valodā “Vienas vardas - Lietuva”, kas latviski nozīmē: viens vārds / doma / ideja – Lietuva.

Jahta savā ceļā apmeklē 5 kontinentus un viesojas 19 valstu ostās. Atgriešanās Lietuvā paredzēta senā Lietuvas karaļa Mindauga kronēšanas dienā 2009. gada 6. jūlijā. Pēdējā brauciena etapā pirms atgriešanās Klaipēdā paredzēta jahtas vizīte arī Rīgā (jūnija pēdējās dienas vai arī jūlija sākums).

Projektā iesaistīti 120 Lietuvas burātāji, kuri, savstarpēji mainoties, nodrošina nepārtrauktu 11 komandas locekļu darbu. Tieši komandas locekļu savstarpējās nomaiņas princips padara šo braucienu par patiesi „tautisku” un demokrātisku.

Jahta Ambersail būvēta atklāta okeāna sacensībām - kā monotips jeb klase Volvo Open 60, kas nozīmē, ka tās izmēri un tehniskās specifikācijas atbilst īpašiem kritērijiem un tā nosacīti pielīdzināma autosporta F1 formulai. Dotās klases jahtas uzskatāmas par pasaulē ātrākajiem okeāna viena korpusa sacīkšu buru kuģiem, kur bieži to vidējais ātrums sasniedz no 30 līdz 40 kilometru stundā vairākas sacīkšu dienas pēc kārtas.

Jahtas atrašanās vietai līdzi sekot iespējams sekot projekta mājaslapā www.1000odiseja.lt .

Vakar izlasīju februāra Kapitāls numurā http://kapitals.lv/zurnala/kapitals-0209 publicēto rakstu (42.lpp.) „Pāvilostas izdzīvošanas cena – miljons latu”. Šajā sakarā atcerējos senu burātāju anekdoti.

Kāds no Latvijas burātājiem ar savu jahtu atgriežas no Roņu salas.
Draugs viņam vaicā, kā gājis, burātājs negribīgi atbild: „Nu, labi.”
Draugs turpina vaicāt:„Nu un kā tad igauņiem tur iet? Kā Roņu salas osta?”
Burātājs atbild: „Viņi atšķirībā no latviešiem gan absolūti par sevi nedomā!”
Draugs:„Kā tā?”
Burātājs:„Tu iedomājies - tie igauņi ir uztaisījuši ostas biznesa plānu, ieguvuši vietējo un starptautisko finansējumu un pilnībā atjaunojuši, paplašinājuši veco Roņu salas ostu tā, ka nevar pat pazīt, atbilstoši Eiropas līmenim!”
Draugs:„Nu un kas gan tur slikts?”
Burātājs: „Kā tu nesaproti - visu saņemto naudu igauņi patiešām ir ieguldījuši ostā un nekā nav nozaguši! Šie pat sev nav savrupmājas uzcēluši!”

Vēl pirms pieciem gadiem Roņu salā bija viena daļēji atklāta piestātne, kur viens blakus otram stāvēja gan jahtas, gan komerckuģi. Šodien tā ir lieliski aizsargāta no vētrām un padziļināta jahtu osta ar aptuveni 50 stāvvietām. Ostas attīstība tika sākta ar padziļināšanas darbiem, jaunu piestātņu izveidi, esošo vraku aizvākšanu un viļņlaužu pastiprināšanu vairāku miljonu eiro apjomā. Un ar to vēl visa attīstība nebeidzas. Kā pēdējais etaps pašreiz norit krasta atpūtas zonas infrastruktūras objektu celtniecība.

Salīdzinājumam - Latvijas ostas un to infrastruktūras elementi pēc neatkarības iegūšanas tapa strauji sadalīti ietekmes sfērās vai arī „prihvatizētas”. Savukārt pēdējos gados savu lomu arī nospēlēja nekustamo īpašumu „bums”. Dažām no mūsu mazajām ostām izdevās strauji izvērst koku eksportu – tās strauji auga un par burātājiem aizmirsa, – tas no sērijas „nekā personiska, tikai bizness”. Citām ostām tā nepaveicās – atlika vien zvejas kuģi un jahtu tūrisms.

Stāsta morāle?
- Kādēļ mazās Roņu salas (3×5 km un 40 patstāvīgie iedzīvotāji) pašvaldība varēja atrast Eiropas fondu līdzekļus vairāku miljonu eiro vērtu ostas hidrotehnisko būvju rekonstrukcijas projektam?
- Vai tiešām Pāvilostas izdzīvošanas cena ir tikai miljons latu?