Vārds „taksometrs” mūsu apziņā cieši saistās ar automašīnu, tomēr pilsētās ar sazarotu kanālu un iekšējo ūdens ceļu tīklu sastopamas laivas “ūdens taksometri”, kas veic praktiski tādas pašas funkcijas kā to sauszemes “radinieki”.
Visas metropoles, lielpilsētas un galvaspilsētas vēsturiski radušās tirdzniecības ceļu un bieži vien ūdens ceļu krustpunktos. Pirms „tvaika un dzelzceļa ēras” upes un kanāli veidoja patiesos tirdzniecības ceļu tīklus, bieži pa tiem tika pārvietotas preču baržas, kuras pa krastu vilka zirgi. Britu salās, Holandē un Vācijā radās plaši sazarots iekšējo kanālu tīkls, kas ekonomiski aktīvajos deviņpadsmitā gadsimta beigu apstākļos „apauga” ar pilsētām. Secinājums – jebkurai lielai pasaules pilsētai ir nepieciešama arī sava ūdens ceļu un kanālu struktūra.
Par pirmo Eiropā zināmo ūdens taksometru sistēmu var saukt Venēcijas gondolu satiksmi. Pienākot „benzīna” ērai, arī ūdens taksometrs pārdzīvojis pārveidi un nosacīti sadalījies divās kategorijās - „lēnajos” un „ātrajos”. Pirmie vairāk kalpo tūrisma vajadzībām - pilsētu aplūkošanai, un nereti tie ir apgādāti ar klusiem elektromotoriem. „Ātri” ūdens taksometri savukārt kalpo kā reāla transporta alternatīva lielpilsētās – tie spēj pārvietoties ar 40 - 70 km/h lielu ātrumu un ir apgādāti ar ērtām pasažieru kabīnēm un gaisa kondicionēšanas sistēmām. Pēc manis apzinātās informācijas, vismaz 50 pasaules lielpilsētās pastāv ūdens taksometru pakalpojumi, taču realitātē esmu pārliecināts - šis skaitlis ir daudzkārt lielāks.
Eiropā atpazīstamākās ūdens taksometru līnijas izvietotas Venēcijā, Amsterdamā un Londonā (vairāk info: http://en.wikipedia.org/wiki/Water_taxi). Baltijas jūras reģionā ūdens taksometri darbojas Stokholmā, Helsinkos, Kopenhāgenā, kā arī no jūnija mēneša - Latvijā. Šādu pakalpojumu sniedz ātrgaitas motorlaivu čartera uzņēmums Ahoy (vairāk info: http://www.ahoy.lv/lv/?sec=publicity).
Šī transporta veida popularitātes pamats ir spēja izvairīties no sauszemes auto transportam raksturīgajiem sastrēgumiem lielpilsētās. Norvēģijas fjordu reģionā ūdens taksometrs būtiski saīsina ceļu „no darba uz mājām” (pat ar attiecību 1 km „pa ūdeni” pret 80 km „pa sauszemi”). Tāpat sevišķi populāri šādi taksometru ir salu reģionos – arhipelāgos. Īpašu vietu ieņem arī Ņujorkas ūdens taksometri, kas pārvietojas lielā ātrumā un spēj uzņemt līdz pat 200 pasažieriem. Tie drīzāk pielīdzināmi kategorijai „ūdens autobusi”.
Rīgā ūdens taksometru satiksmes attīstībai šķērslis ir visai nelabvēlīgie klimatiskie apstākļi, labiekārtotu piestātņu trūkums, ko vēl pastiprina ledus sezona ziemā, kad tradicionālo peldlīdzekļu satiksme ir neiespējama. Pēc man zināmās informācijas, atsevišķu uzņēmēju plānos ir Rīgas ūdens taksometru sistēmu izstrāde, izmantojot Krievijā ražotus jaunākās paaudzes maza izmēra kuģus uz gaisa spilvena.
Rīgas jūras līcī taksometru satiksmei nepieciešama īpaši jūras spējīga un lielo attālumu dēļ ar lielu braukšanas ātrumu apveltīta laiva. Pagaidām par vislabāko risinājumu pasaules praksē atzītas RIB laivas ar pasažieru kabīni.
Ūdens taksometru satiksmei Baltijas valstīs kā labvēlīgākos reģionus varu minēt Tallinas apkārtni ar tai tuvumā esošām salām un Helsinkiem, Rietumigaunijas salu arhipelāgu un Lietuvas piekrasti Kuršu jomas reģionā. Rīgas jūras līci raksturo būtiski mainīgi klimatiskie un viļņu apstākļi, kā arī liels attālums starp ostām, tāpēc komerciāli pievilcīgu to padara tikai ļoti ātru (virs 70 km/h) peldlīdzekļu ekspluatācija, lai brauciena laiks starp pieturām nepārsniegtu 45 minūšu – 1 stundas intervālu. Īpašs gadījums ir Salacgrīvas, Roņu salas, Kihnu salas „trīsstūris”, kur jūras taksometrs var kalpot par lielisku papildinājumu jau eksistējošai tūrisma infrastruktūrai.
