Gribētos te rakstīt par ko gaišu un saulainu, proti, ka vismaz uz ūdeņiem var piemirst t.s.dižķibeli. Taču..

Šobrīd būtu jābūt pašai jahtu un laivu kuģošanas sezonas kulminācijai. Un tomēr - ko mēs redzam. Ir 30. jūlijs, dienas vidus, laika apstākļi ideāli. Turklāt daudziem šobrīd ir atvaļinājumi. Mēs atrodamies pie Daugavgrīvas moliem un… visā plašajā jūrā līdz pat horizontam redzama tikai viena bura (neskaitot mūsējo). Pilsētai ar gandrīz miljons iedzīvotājiem uz ūdeņiem atrodas tikai daži burātāji! Baiss klusums - citiem vārdiem šo situāciju raksturot nevar! Tiesa, vakara pusē jau sākas kāda rosība, tomēr arī tad jūrā kopsummā ir tikai kādi „padsmit” peldlīdzekļi. Tik dramatisku situāciju sezonas aktīvākajā laikā uz Latvijas ūdeņiem novērojis vēl nebiju.

Vēl viena skumja nianse: lai vai kā – uz ūdeņiem tomēr ir sava publika, kas izklaidējas un/ vai izmēģina savus ūdens spēkratus (īpaši nedēļas nogalēs). Un te nu bieži vien ir novērojamas trakulīgas izdarības. Līdz ar to liekas, ka cilvēki pēdējos gados ir pārņēmuši to sliktāko, ko var pārņemt no autoceļu pieredzes - tendenci veidot bīstamas situācijas un nevajadzīgu risku vietās, kur tas absolūti nav nepieciešams.

Šovasar tiešām var redzēt, ka Ūdens policijai šogad „taupības laiki”. Tā galvenokārt manāma vien lielu sabiedrisko pasākumu laikā, kad nodrošina „vispārējo kārtību”, stāvot uz enkura vai lēni patrulējot. Lielāku finansējumu, šķiet, saņēmusi robežsardze, kurai pēc pērnā gada incidentiem uz ūdens kā vienai no „kaujas spējīgākajām” un labāk aprīkotajām (līdzīgi kā Ūdens policijai) uzticēta arī iekšējo ūdeņu patrulēšanas funkciju veikšana.

Jāteic, ka robežsargu laivu, kas patrulē Daugavgrīvas – Mangaļsalas reģionā, nācies redzēt itin bieži. Kā atzina paši patrulētāji, tipiskākie pārkāpumi ir ātruma ierobežojumu pārkāpšana un braukšana bez vadītāja apliecības vai laivas reģistrācijas dokumentiem. Braukšana alkohola reibumā šogad problēmas gandrīz neradot. Viņi arī apstiprināja, ka šovasar problēmas bieži rada pārgalvīgi peldētāji, kuri aizpeld tālu no krasta, kā arī dažādi „pašdarināti” peldlīdzekļi, kas izgatavoti no „visa, kas peld”.

Kā lai uzlabo šo situāciju? Pirmkārt, ir jāveicina „kuģošanas kultūra”, kas it kā izklausās vienkārši, taču vienlaicīgi ir grūti realizējama. Pieredze, pieredze un vēlreiz ilggadēja pieredze peldlīdzekļu vadīšanā vienmēr ir un būs kritiskais faktors, kas ļaus pārgalvīgajiem vadītājiem „uz savas ādas” saprast paša radītos riskus sev un arī apkārtējiem. Tāpat jācer, ka pienāks labāki laiki un veselais saprāts būs labākais sargs.