Laba diena! :)

Vēlos padalīties informācijā ar svarīgu notikumu manis pārstāvētajā industrijā. Proti, Lietuvas jahta Ambersail apbraukusi Horna ragu, vietu, kura atrodas pašā Amerikas kontinenta dienvidu galā un kas ar savu bīstamību burātāju aprindās pielīdzināma alpīnistu Everestam.

Jahta pasaules apceļojumā devās no Klaipēdas ostas Lietuvā pērnā gada 5. oktobrī. Ceļojumam dots nosaukums „Tūkstošgades odiseja”, un tā mērķis ir popularizēt Lietuvas kā valsts 1000 gadu pastāvēšanas atpazīstamību pasaulē. Brauciena devīze lietuviešu valodā “Vienas vardas - Lietuva”, kas latviski nozīmē: viens vārds / doma / ideja – Lietuva.

Jahta savā ceļā apmeklē 5 kontinentus un viesojas 19 valstu ostās. Atgriešanās Lietuvā paredzēta senā Lietuvas karaļa Mindauga kronēšanas dienā 2009. gada 6. jūlijā. Pēdējā brauciena etapā pirms atgriešanās Klaipēdā paredzēta jahtas vizīte arī Rīgā (jūnija pēdējās dienas vai arī jūlija sākums).

Projektā iesaistīti 120 Lietuvas burātāji, kuri, savstarpēji mainoties, nodrošina nepārtrauktu 11 komandas locekļu darbu. Tieši komandas locekļu savstarpējās nomaiņas princips padara šo braucienu par patiesi „tautisku” un demokrātisku.

Jahta Ambersail būvēta atklāta okeāna sacensībām - kā monotips jeb klase Volvo Open 60, kas nozīmē, ka tās izmēri un tehniskās specifikācijas atbilst īpašiem kritērijiem un tā nosacīti pielīdzināma autosporta F1 formulai. Dotās klases jahtas uzskatāmas par pasaulē ātrākajiem okeāna viena korpusa sacīkšu buru kuģiem, kur bieži to vidējais ātrums sasniedz no 30 līdz 40 kilometru stundā vairākas sacīkšu dienas pēc kārtas.

Jahtas atrašanās vietai līdzi sekot iespējams sekot projekta mājaslapā www.1000odiseja.lt .

Kā jau iepriekšējos blogos esmu minējis, Latvijā padomju gados braucieni ar maza izmēra peldlīdzekļiem – jahtām, motorlaivām un kuteriem kā ģimenes atpūtas veids tika likvidēti. Vienlaikus zuda Rietumeiropai un, jo sevišķi, Skandināvijas valstīm raksturīgās ģimenes peldlīdzekļu tradīcijas, krasta, piestātņu un atpūtas vietu infrastruktūra.

Kādēļ padomju vara centās iznīcināt jahtu un laivu kultūru?

Pirmkārt – jahta vai laiva kā ģimenes īpašums neatbilda kolektīvā īpašuma ideoloģijai. Jahtas un kvalitatīva atpūta uz ūdeņiem drīkstēja būt vienīgi Kompartijas izredzēto prioritāte.

Fakts, ka padomju varas gados burāšana Baltijas valstīs neizzuda, lielākoties ir „turīgo” zvejnieku kolhozu nopelns, kuri jahtu iegādi un burāšanu spēja nosaukt par „jaunās zvejnieku un dzimtenes aizstāvju paaudzes sagatavošanu”.

Otrkārt – burāšanai kā jebkuram sporta veidam bija jākalpo padomju ideoloģijas propagandai -sākot ar „Padomju valsts” starptautiskā prestiža celšanu sporta sacensībās un beidzot ar DOSAAF „dzimtenes aizsardzības programmām”.

Paradoksāli, taču bieži vien tieši Padomju armijas un flotes „rezervju” sagatavošanas aizsegā izdevās saglabāt kaut nelielas burāšanas un ūdens motosporta tradīcijas Latvijā.

Treškārt – padomju varas paniskās bailes no iespējamās pilsoņu bēgšanas rietumu virzienā nepieļāva nekādu „spējīgāku” jūras peldlīdzekļu nekontrolētu būvēšanu vai izmantošanu.

Vienlaikus ar kontroli Padomju Savienības tirgū parādījās „ciešamas kvalitātes” piekabināmie laivu dzinēji „Vihrj” (20 Zs) un „Neptun” (23 Zs), kā arī „Kazaņas aviācijas rūpnīcas” alumīnija laivas „Kazanka”.

20. gs. septiņdesmitajos gados radās nosacīti plaša laivu kooperatīvu attīstība un motorlaivu braukšana kā demokrātisks un tautai pieņemams atpūtas veids. Populārāko preses izdevumu sarakstā blakus laikrakstam „Pravda” iekļuva tirāžas ziņā limitētais izdevums „Katera i Jahti”.

Pēdējais un varbūt pat galvenais iemesls „brīvības ierobežošanai” no padomju varas puses - jebkura jahta vai laiva brīdī, kad tā atstājusi krastu, rada „brīvības sajūtu”, kas neatbilda „komunisma cēlēju morāles kodeksam”.

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu vairums pilsoņu prātus nodarbināja izdzīvošanas jautājumi, tāpat arī rūpnieciski izgatavoto peldlīdzekļu cenas tika uzskatītas par nereāli augstām. Tā rezultātā maza izmēra peldlīdzekļu flote Latvijā „apstājās” astoņdesmito gadu sākuma līmenī, kam raksturīgas Polijā ražotās buru jahtas un Padomju Savienībā ražotās motorlaivas.

Jaunu peldlīdzekļu iegāde ir atjaunojusies tikai pēdējo piecu gadu laikā, nepārprotami dominējot attīstītajās Rietumu valstīs rūpnieciski ražotajiem peldlīdzekļiem, kuri arvien biežāk tiek komplektēti ar Āzijas reģionā ražotiem dzinējiem un aprīkojumu. Tieša Āzijas peldlīdzekļu ražotāju ietekme Latvijā vēl pagaidām uzskatāma par vāju.

Latvija - jūras zeme, „pie Dzintara jūras…” - šie ir tikai daži no apzīmējumiem, kuri tiek piedēvēti Latvijai. Tomēr… palūkosimies uz faktiem.

Nosacīti nelielais peldlīdzekļu skaits Latvijā radījis maldīgu priekšstatu par burāšanu vai laivas iegādi kā dārgu un elitāru atpūtas un sporta aktivitāšu iespēju, „kas nav pa kabatai”.

Taču, ja uzticamies tirgus pētījumiem, jahtas vai laivas iegādes un uzturēšanas izmaksas (rēķinot uz vienu cilvēku) salīdzināmas ar tādiem vaļaspriekiem kā aktīva motobraukšana, golfa spēle, medības un hokejs.

Lieki piebilst, ka jahta kalpo ģimenei un patiesās izmaksas uz vienu ģimenes locekli būs salīdzinoši zemākas. Bieži vien Skandināvijas valstīs un Vācijā jahta ir divu ģimeņu kopīpašums, kas rada efektīvāku peldlīdzekļa noslodzi un būtiski samazina izdevumus.

Nenoliedzami, ka nesenais nekustamā īpašuma industrijas „bums” radīja strauju pieprasījumu Latvijas „dārgo” peldlīdzekļu segmentā un nostiprināja jahtas kā labklājības simbola statusu.

Taču runājot par ārvalstīm, īpaši Skandināviju un Vidusjūras reģionu, pārsteidz lielais „demokrātisko” peldlīdzekļu pārsvars, kas arī uzskatāms par Latvijas attīstības virzienu.

Aplūkosim statistiku - Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā uz katriem 7 valsts iedzīvotājiem ir viens atpūtas vai sporta peldlīdzeklis. Šis rādītājs uzskatāms par augstāko pasaulē. Eiropas Savienībā viens peldlīdzeklis ir tikai uz katriem 65 iedzīvotājiem. Latvijā šī statistika ir vēl bēdīgāka - 1 peldlīdzeklis uz 190 iedzīvotājiem.

Izklaides un sporta peldlīdzekļu izplatību ietekmē nacionālās tradīcijas, krasta infrastruktūra un atpūtas vietu skaits, kas Latvijā un Rīgā, maigi izsakoties, uzskatāms par nepietiekamu. Pie mums, pirmkārt, jautā nevis „ar ko” braukt, bet gan „kurp” braukt.

Par zināmu paradoksu arīdzan liecina fakts, ka jahtu un laivu skaitu valstī maz ietekmē iedzīvotāju materiālās labklājības līmenis. Tam paaugstinoties, ekonomiski attīstītajās valstīs atpūtas un sporta peldlīdzekļu skaits nav būtiski pieaudzis, vienīgi ir palielinājies peldlīdzekļu komforta, tehnisko īpašību un, protams, izmaksu kopums.

Šobrīd Rīgas jahtu piestātnēs esošo jahtu un kuteru skaits nepārsniedz 150-200. Pēc vidējiem ES rādītājiem, to skaitam Rīgā būtu jābūt ap 500, bet pēc Skandināvijas valstu rādītājiem - pat ap 5000.

Tāpat maldinošs ir uzskats, ka Latvijā ir pārāk īsa atpūtas peldlīdzekļu sezona – jūnijs, jūlijs, augusts. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka patiesībā tā ilgst visā no ledus brīvajā periodā, un pēdējos gados īpašu popularitāti tā gūst Ziemassvētku brīvdienās.

Protams, rudens un pavasara atpūta uz ūdeņiem prasa apstākļiem atbilstošu apģērbu un peldlīdzekļa apsildīšanas ierīces. Taču, izpildot abas šīs prasības, jūsu jahta vai kuteris kļūst par lielisku alternatīvu atpūtai šādos laika apstākļos.

Bieži vien burātājus uzskata par elitāru „slēgtu klubu”, jo plašai sabiedrībai nav priekšstata, kā un kur uzsākt burāt vai kādu laivu iegādāties. Arī te patiesais iemesls ir vienkāršs – Latvijā ir ļoti maz atpūtas un sporta peldlīdzekļu un līdz ar to arī burātāju, instruktoru un sporta klubu..

Ceru, ka nākotnē šī situācija tomēr mainīsies un burāšana un laivošana kļūs par tikpat demokrātisku brīvā laika un atpūtas formu.