Satiksmes ministrija 16. oktobrī izplatīja paziņojumu (skat. http://www.sam.gov.lv/?cat=8&art_id=1276) par nodomu likumā paredzētajā kārtībā veikt izmaiņas „Noteikumos par kuģošanas līdzekļu satiksmi iekšējos ūdeņos”, samazinot gandrīz visos Rīgas un tās apkārtnes ūdens ceļos pieļaujamo maksimālo kuģošanas ātrumu līdz 18 km/st (9.7 mezgli). Paredzētie ātruma ierobežojumi attieksies uz Lielupi, Buļļupi, Ķīšezeru, Juglas kanālu un kanālu starp Lielo un Mazo Baltezeru.

Patreiz ir spēkā kuģu kustības ātruma ierobežojumi 15 km/st (8 mezgli) Rīgas Brīvostas teritorijā (Daugava un tās pietekas no Vanšu tilta līdz jūrai).

Pēc augstāk minētā var secināt, ka glisējošu maza izmēra peldlīdzekļu (ūdens motocikli, motorlaivas, kuteri, motorjahtas) kustība, tiem konstruktīvi paredzētajā ātrumā, iespējama vienīgi Rīgas centrā (Daugavā no Doles salas līdz Vanšu tiltam), Baltezerā un jūrā - vairāk kā 300 metrus no krasta.

Ja uz 2008. gada 1. septembri CSDD reģistrēto motorlaivu (6681), ūdens motociklu (1112) kuteru (794) vēl pieskaitām Kuģu reģistrā reģistrētās vismaz 55 motorjahtas (dati uz 2008. gada 1.janvāri), tad varam redzēt, ka kopējais glisējošo peldlīdzekļu skaits Latvijā sasniedz 8642 vienības.

Ūdens „lēno” peldlīdzekļu grupā visā Latvijā reģistrēto airu laivu (5472) un buru jahtu (366) kopskaits sasniedz 5838 vienības.

Procentuālā attiecība visu peldlīdzekļu skaitu uzskatot par 100% vienkāršoti runājot ir:
40% „lēnie” peldlīdzekļi, 60% „ātrie” peldlīdzekļi.

Tātad vairums Latvijas maza izmēra peldlīdzekļu ir paredzēti ekonomiskam kustības ātrumam, kas ir augstāks par ierobežojumos minētajiem 15 km/st. un 18 km/st. (9.7 mezgli).

Braucot ar šādu zemāku ātrumu glisēšanai paredzētie peldlīdzekļi rada paaugstinātus viļņus, kas savukārt būtiski palielina degvielas patēriņu un izskalo ūdenstilpņu krastus.

Skandināvijas un Rietumeiropas valstu praksē aptuveni 80% peldlīdzekļu kā galvenais kustības avots kalpo motors, 20% buras.

Dotais likums noteikti ierobežos motorlaivu, kuteru un ūdens motociklu skaita pieaugumu Latvijā, kā rezultātā mazāks skaits ģimeņu gūs iespēju atpūsties uz ūdeņiem.

P.S. Kādēļ vajadzīgi šādi ierobežojumi?

1. Iepriekš uz ūdeņiem vispār nekādas „kārtības” nebija …To sāka ieviest pēc vairākiem smagiem negadījumiem uz ūdeņiem, kas notika pirms 2-3 gadiem.

2. Valdīja un joprojām valda likums „kurš lielāks, tam priekšroka”, respektīvi, kuram „krutāka” jahta tas brauc pirmais …

P.S. Pat prezidents bez tiesībām ar daktera un domnieka Zaržecka laivu vizinājās..

Tomēr atklāts joprojām ir jautājums – vai ātruma ierobežojums tiešām ir vienīgais ūdens satiksmes drošības paaugstināšanas veids?

Latvija - jūras zeme, „pie Dzintara jūras…” - šie ir tikai daži no apzīmējumiem, kuri tiek piedēvēti Latvijai. Tomēr… palūkosimies uz faktiem.

Nosacīti nelielais peldlīdzekļu skaits Latvijā radījis maldīgu priekšstatu par burāšanu vai laivas iegādi kā dārgu un elitāru atpūtas un sporta aktivitāšu iespēju, „kas nav pa kabatai”.

Taču, ja uzticamies tirgus pētījumiem, jahtas vai laivas iegādes un uzturēšanas izmaksas (rēķinot uz vienu cilvēku) salīdzināmas ar tādiem vaļaspriekiem kā aktīva motobraukšana, golfa spēle, medības un hokejs.

Lieki piebilst, ka jahta kalpo ģimenei un patiesās izmaksas uz vienu ģimenes locekli būs salīdzinoši zemākas. Bieži vien Skandināvijas valstīs un Vācijā jahta ir divu ģimeņu kopīpašums, kas rada efektīvāku peldlīdzekļa noslodzi un būtiski samazina izdevumus.

Nenoliedzami, ka nesenais nekustamā īpašuma industrijas „bums” radīja strauju pieprasījumu Latvijas „dārgo” peldlīdzekļu segmentā un nostiprināja jahtas kā labklājības simbola statusu.

Taču runājot par ārvalstīm, īpaši Skandināviju un Vidusjūras reģionu, pārsteidz lielais „demokrātisko” peldlīdzekļu pārsvars, kas arī uzskatāms par Latvijas attīstības virzienu.

Aplūkosim statistiku - Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā uz katriem 7 valsts iedzīvotājiem ir viens atpūtas vai sporta peldlīdzeklis. Šis rādītājs uzskatāms par augstāko pasaulē. Eiropas Savienībā viens peldlīdzeklis ir tikai uz katriem 65 iedzīvotājiem. Latvijā šī statistika ir vēl bēdīgāka - 1 peldlīdzeklis uz 190 iedzīvotājiem.

Izklaides un sporta peldlīdzekļu izplatību ietekmē nacionālās tradīcijas, krasta infrastruktūra un atpūtas vietu skaits, kas Latvijā un Rīgā, maigi izsakoties, uzskatāms par nepietiekamu. Pie mums, pirmkārt, jautā nevis „ar ko” braukt, bet gan „kurp” braukt.

Par zināmu paradoksu arīdzan liecina fakts, ka jahtu un laivu skaitu valstī maz ietekmē iedzīvotāju materiālās labklājības līmenis. Tam paaugstinoties, ekonomiski attīstītajās valstīs atpūtas un sporta peldlīdzekļu skaits nav būtiski pieaudzis, vienīgi ir palielinājies peldlīdzekļu komforta, tehnisko īpašību un, protams, izmaksu kopums.

Šobrīd Rīgas jahtu piestātnēs esošo jahtu un kuteru skaits nepārsniedz 150-200. Pēc vidējiem ES rādītājiem, to skaitam Rīgā būtu jābūt ap 500, bet pēc Skandināvijas valstu rādītājiem - pat ap 5000.

Tāpat maldinošs ir uzskats, ka Latvijā ir pārāk īsa atpūtas peldlīdzekļu sezona – jūnijs, jūlijs, augusts. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka patiesībā tā ilgst visā no ledus brīvajā periodā, un pēdējos gados īpašu popularitāti tā gūst Ziemassvētku brīvdienās.

Protams, rudens un pavasara atpūta uz ūdeņiem prasa apstākļiem atbilstošu apģērbu un peldlīdzekļa apsildīšanas ierīces. Taču, izpildot abas šīs prasības, jūsu jahta vai kuteris kļūst par lielisku alternatīvu atpūtai šādos laika apstākļos.

Bieži vien burātājus uzskata par elitāru „slēgtu klubu”, jo plašai sabiedrībai nav priekšstata, kā un kur uzsākt burāt vai kādu laivu iegādāties. Arī te patiesais iemesls ir vienkāršs – Latvijā ir ļoti maz atpūtas un sporta peldlīdzekļu un līdz ar to arī burātāju, instruktoru un sporta klubu..

Ceru, ka nākotnē šī situācija tomēr mainīsies un burāšana un laivošana kļūs par tikpat demokrātisku brīvā laika un atpūtas formu.