Atlikusi pēdējā nedēļa šajā gadā un ir brīdis, lai izvērtētu, kāds nu tas ir bijis.

Inovācijas jomā ir bijusi virkne interesantu projektu, radītas potenciāli veiksmīgas idejas un veiktas iestrādnes, lai ražu  sagaidītu nākamajā gadā. Tomēr šoreiz neuzskaitīšu sarakstu ar izstrādnēm, kurām ir potenciāls kļūt par inovāciju, bet minēšu trīs interesantus (manuprāt, inovatīvus) procesus.  

1) Izglītības ministra iecerētās reformas. Laiks rādīs, vai reformas tiks īstenotas un, kādas būs to sekas. Vai pēc gadiem varēsim teikt, ka izglītības un zinātnes jomas pārvaldē ir realizēta inovācija un ieguvēji ir plašāka sabiedrība, vai tomēr nekā? Lai arī es neesmu sajūsmā par iecerētajām pārmaiņām, tomēr viena lieta ir vērtējama pozitīvi – sen nav dzirdētas tik plašas diskusijas par īstenojamo politiku nozares ietvaros.

2) Fotoradars. Noteikti uzskatāms par inovāciju, no kuras īstenošanas lielākajai daļai sabiedrības būtu jāsaņem labums (vismaz teorētiski) – policijai, autovadītājiem, kājāmgājējiem, utt., un protams, privātā sektora partnerim (35% no soda naudu apmēra). Iespējams,ka lielākā daļa arī saņem labumu, taču Ziemassvētku vecītis gan nē.

Cik nu sanāca braukt, tad Rīgas apkārtnē fotoradari ‘strādāja’ melnu muti, tāpēc, ja Ziemassvētku vecītis izvēlējās pārvietoties pa autoceļiem, tad bija jāsteidzas lēnām. Varēja braukt mazliet pavairāk karstvīna sadzēries, jo policija nebija manāma, bet steigties gan nedrīkstēja.

3) Visbeidzot, patīkams pārsteigums ir SIA” Daudznozaru kompānija “Daugava”" piedāvātie gaļas izstrādājumi. Garša - tiešām laba un cena … tikai nedaudz augstāka kā citu ražotāju produkcijai. Jautājums – kādu inovāciju īsteno “Daugava”?

Reformas izglītības sistēmā? Nevar nepiekrist, ka Latvijā izglītības sistēma nav uzskatāma par tādu, kura nodrošina jaunu zināšanu radīšanu un to plūsmu, kas veicinātu katra indivīda izaugsmi, pilnveidošanos un iespēju nodrošināt sev vēlamo labklājību un ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas, pārmaiņas, reformas utt.

Esmu mācījies gan Latvijā, gan Norvēģijā, pats esmu lasījis lekciju kursus, pašreiz nākas saskarties ar pirmsskolas izglītības iestāžu darbību un ar bažām gaidu to brīdi, kad būs ‘jāizbauda’ sistēma sākumskolas etapā. Tāpēc ar lielu interesi sekoju līdzi diskusijai par reformām izglītības sistēmā un ir radušies daži jautājumi:

Pirmkārt, nez kāpēc visi ir ‘iecepušies’ uz jautājumu par kredītiem, kas būs jāņem studentiem? Lūk, visi esošie un potenciālie studenti brauks uz Norvēģiju, Somiju, Zviedriju mācīties. Stipri šaubos, vai tie, kuri nevarēs paņemt kredītu, tā iemesla dēļ nākamajā dienā brauks prom. Lai arī citviet augstākā izglītība ir bez maksas, piemēram, Norvēģijā, cita veida izdevumi (piemēram, ‘kojas’ maksā sākot no 150 LVL/mēnesī) ir būtiski augstāki kā Latvijā. Rezultātā nekas daudz lētāk nesanāk.  

Ja studenti zinātu, ka pēc studiju beigšanas 2-3 gadu laikā ‘mierīgu sirdi’ kredītu varēs atdot, nedomāju, ka būtu pārlieku lieli protesti. Taču, ja būtiskas pārmaiņas nav sagaidāmas attiecībā uz mācību veidiem, saturu, kvalifikācijas prasībām personālam utt. – situācija ‘viss paliek pa vecam’, tad jā, piekrītu, ja man, kā studentam būtu jāņem kredīts (bakalaura līmenī) studijām, es padomātu un censtos atrast labākus piedāvājumus par to pašu naudu.

Tāpēc, svarīgāk būtu piedāvāt ticamus risinājumus, kas nodrošinātu tādu mācību procesu, kurā ir tiešām vēlme iesaistīties, apgūt jaunas zināšanas, nevis mērķis ir dabūt ‘papīru’ un viss. Es domāju pašreizējie studenti var sniegt virkni ierosinājumus, ko viņi vēlas saņemt mācību procesā, nevis tikai kritizēt finansēšanas metodi. Jebkurā gadījumā, kādam ir jāmaksā par izglītību.

Otrkārt, pat, ja visi studenti ņems kredītus un kopīgi ‘sametīs’ naudiņu, lai augstskolas var piesaistīt pasaules labākos profesorus, jautājums – vai studenti spēs ‘ņemt pretī’ šīs zināšanas un pēcāk tās izmantot? Vai pirmā kursa studenti ir pietiekami sagatavoti, lai klausītos lekcijas pie pasaules labākajiem profesoriem? Ja vidusskolā ķīmijas un fizikas apguve aprobežojas tikai ar formulu rakstīšanu, bez jebkādiem praktiskiem piemēriem un izskaidrojumiem, protams, nav sagaidāma pārāk liela interese turpināt mācības šajās jomās.

Treškārt, izglītības procesā īpaši svarīgs ir pirmsskolas un sākumskolas etaps. Ja četrgadīgs, piecgadīgs bērns tiek ‘iesēdināts striktos rāmjos’, tad nav pārāk lielu ilūziju, ka pēkšņi 18 gadu vecumā cilvēks kļūs īpaši radošs.

Kādēļ sākumskolā ir nepieciešami mājas darbi, par kādu sodu bērnam atnākot no skolas ap 16:00 vēl ir kādas 2 – 3 stundas jāveltī, lai sagatavotos nākamajai dienai? Ja pieaudzis cilvēks ‘nes’ darbu uz mājām, tad tiek teikts, ka tas nav labi. Bet redz, skolniekam tā ir norma. Un tad ir lielais brīnums, ka pēc vidusskolas absolvēšanas nonākot augstskolā, cītīgais un kārtīgais cilvēciņš pēkšņi ‘noraujas no saites’, jo beidzot grib arī atpūsties.

Tā varētu turpināt stundām ilgi, uzskaitot visus to sīkumus, kuri ikdienā kaitina, traucē.

Es ļoti šaubos, vai Latvija var ‘copy/paste’ veidā pārņemt citu valstu izglītības finansēšanas sistēmas modeli. Taču ļoti gribētos redzēt izglītības sistēmas modeli no A–Z, kurā ir redzamas izglītības process no pirmsskolas līdz pat augstskolai, kurā apskatīti ekonomiskie, sociālie, vēsturiskie faktori.

Ja Jums uzdotu šādu jautājumu,  visticamāk, atbilde būtu - JĀ!, un tas noteikti nebūs melots, jo pēdējo gadu laikā šī vārda lietojamība ir pieaugusi vairākkārtīgi.

Taču, pajautājot studentiem, uzņēmējiem vai zinātniekiem:”Vai Jūs varat izskaidrot šī termina nozīmi?”, visbiežāk, atbilde ir- Nē! Vai arī, ja skaidrojums tiek sniegts, tad inovācija tiek asociēta ar IT jomu vai zinātniskiem atklājumiem.

Tā kā neatradu pētījumus, kuros būtu aplūkots vārda ‘inovācija’ lietojuma biežums (bet noteikti, ka ir),  izmantojot Nacionālo ziņu aģentūru ‘Leta’ arhīva funkciju, apskatīju, cik bieži dažādās ziņās šis vārds ir lietots. Salīdzinājumam otru vārdu izmantoju ‘konkurētspēja’ (skatīt attēlu), kura nozīmi, lielākoties, visi ir varējuši izskaidrot.

Manuprāt, diezgan paradoksāla situācija. Vārds ‘inovācija’ tiek lietots salīdzinoši daudz, taču izpratnes par to nav.

Patenta pieteikums un patents bieži ir viens no rezultatīvajiem rādītājiem ne tikai pētnieciskajos projektos un tiek izmantots kā rādītājs zinātniskās institūcijas kapacitātes novērtējumā, bet arī, lai vērtētu un savstarpēji salīdzinātu uzņēmumu darbību.

Tomēr ļoti bieži aizmirstam, ka patents vispirms ir līdzeklis, kas palīdz noteiktu laiku nosargāt tirgū piedāvāta produkta unikalitāti, palīdzot atgūt ieguldījumus pētniecībā un nopelnīt. Lai labāk prognozētu iespējamā patenta pieteikuma vērtību, kā arī lai vispār izvērtētu patenta iegūšanas izredzes, pirms patenta pieteikuma iesniegšanas nozīmīgi ir veikt patentu meklējumu - izvērtēt esošo tehnisko informāciju, izpētīt kādi konkurenti darbojas tirgū un kādas iespējas radītu patenta pieteikuma iesniegšana. Noteiktās situācijās patents varbūt pat nav labākais risinājums, tomēr, ja plānots ieviest ražošanā jaunu produktu, svarīgi ir pārliecināties, lai netiktu pārkāptas konkurentiem piederošo patentu tiesības. 

Lai atbalstītu un veicinātu izpratni par patentiem un to pielietojamību ne tikai pētnieku, bet arī uzņēmēju vidū, Latvijas Universitātes Inovāciju centrs  pērnā gada nogalē uzsāka Eiropas Patentu iestādes atbalstītā pilotprojekta „Patentu informācijas centru pārveide” īstenošanu.

Projekta ietvaros LU Inovāciju centra darbinieki piedāvā pētniekiem un uzņēmējiem patentu meklējuma, patentu statistiskās analīzes un izgudrojumu komerciālā potenciāla novērtējuma pakalpojumus.

Lūk, ja uzņēmējs ir attīstījis potenciāli patentējamu izgudrojumu vai vēlas ieviest ražošanā produktu, bet nav pilnībā  pārliecināts, vai netiks pārkāptas trešo personu ar patentu aizsargātās tiesības, kā arī citos līdzīgos gadījumos, uzņēmēji aicināti sazināties ar Latvijas Universitātes Inovācija centra darbiniekiem, kas atradīs nepieciešamo informāciju, vai sniegs atbalstu un konsultācijas patentu datubāzu izmantošanā.

Twitter, draugiem.lv, facebook.com, laikam, ir tās vides, kurās liela daļa sabiedrība dalās informācijā, ‘sarunājas’ ar paziņām, ģimenes locekļiem, pat ar darba kolēģiem, ar kuriem sēž vienā kabinetā.

Šis nav mans lauciņš spriest un analizēt, kā pieaugošā interneta vietņu loma personu komunikācijā ietekmē sabiedrību un  tajā notiekošos procesus. Vēl jo vairāk šis lauciņš man ir svešs, jo neesmu nedz ‘draugos’, nedz ‘facebook’. Twitterī izveidoju profilu un kādu brīdi lasīju, rakstīju, taču tā arī nepratu izmantot šīs sociālās vietnes piedāvātās iespējas. Arī ikdienā, ja vien ir iespēja, tad labāk sazvanos un noskaidroju interesējošo jautājumu, nevis rakstu e-pastu.

Lai nu paliek jomas ekspertu ziņā pētīt un komentēt ar vien pieaugošo tendenci komunicēt rakstiski (e-pasts, sociālās interneta vietnes), taču par vienu aspektu es varu izteikties.

Iespējams, ka vaina ir meklējama citur, bet … biznesa ideju autoriem (t.sk. arī studentiem) ir ļoti vājas prasmes verbālajā saskarsmē. Nereti ir novērojami gadījumi, kad rakstiskā informācija ir loģiski strukturēta un viegli lasāma, taču tiklīdz persona sāk runāt, tā paveras cita aina. Rodas sajūta, ka rakstītājs un runātājs ir divas dažādas personas.
Var būt ellīgi labs biznesa idejas apraksts, taču, ja tās autors runā nepārliecinoši, ilgi meklē pēc pareizajiem vārdiem (saprot, ka nevarēs izmantot pogu ‘delete’), ir pieķēries pie galda stūra, ir pagriezis muguru klausītajam un cītīgi nolasa tekstu no PowerPoint, mazinās interese un zūd ticamība, ka persona spēs iecerēto biznesu realizēt, īpaši tad, ja biznesa ideja nav saistīta ar interneta vidi un paredzams, ka būs nepieciešams klātienē komunicēt ar sadarbības partneriem. Jo neskatoties uz progresu, nav iespējams īstenot uzņēmējdarbību, taču izvairīties no sarunāšanās (par laimi).

Kopsavelkot, jaunas idejas rodas savstarpēji komunicējot un sadarbojoties, ko ietekmē arī apkārtējas vides faktori. Pavadot daudz laika ‘sēžot internetā’ un ‘sarunājoties’ ar cilvēkiem no visas plašās pasaules, protams, ir augsts potenciāls radīt vai pārņemt interesantas idejas un pārvērst tās inovācijā. Taču nedrīkst aizmirst, ka bez interneta eksistē arī cita veida vides. Nedrīkst ignorēt nepieciešamību runāt, sekot līdzi ķermeņa valodai un spēt pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem. Ja būs labi uzrakstīts biznesa plāns, kurš solīs strauji augošu biznesu, tāpat būs nepieciešamība pēc klātienes sarunas ar potenciālo investoru vai sadarbības partneri. Tāpēc mans aicinājums ir ne tika prast izmantot jaunās tehnoloģijas un komunikācijas iespējas, bet neaizmirst sarunāties šī vārda īstenajā nozīmē – verbālā saskarsme.

2010.gada otrajā pusē tika veikts pētījums (manuprāt, viens no labākajiem šāda veida dokumentiem), kur ekspertu grupa definēja būtiskākos izaicinājumus inovācijā, kā arī iespējamos risinājumus situācijas uzlabošanai, piemēram - Tehnoloģiju inkubatora izveide*.

Rīgas Zinātnes un tehnoloģiju parks – šāds vārdu salikums jau bija manāms ap 2003.gadu, kad vairākas universitāte, Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrija un citas organizācijas vienojās par parka izveidi ar mērķi veicināt uzņēmējdarbību, inovāciju.

Kopš šī laika ir bijušas vairākas iniciatīvas, taču … ne pārāk veiksmīgas. Neskatoties uz to, ka Rīgā ir vērojama zināšanu koncentrācija – universitātes, vairāki pētniecības institūti; finanšu resursi, uzņēmumi un visbeidzot gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem, joprojām šeit nav tehnoloģiju un zinātnes parka.

Pagājušā gadā nejaušu sakritību rezultātā grupiņa cilvēku (rektori, uzņēmēji) sanāca kopā un kārtējo reizi iniciēja veidot šādu parku. Tā kā viens no šīs grupas dalībniekiem savā laikā ir darbojies pie Ideon zinātnes parka izveides Zviedrijā Lundā, tad lielā mērā ir vērojama Zviedru pieredzes pārņemšana. Nav šaubu, ka daudzviet (Somijā, Nīderlandē, Vācijā, Anglijā, Izraēlā un citviet) ir vērojami veiksmīgi piemēri kā attīstīt tehnoloģiju un zinātnes parkus. Taču Zviedrija kā labais piemērs ir izvēlēts vairāku iemeslu dēļ.

Ideon zinātnes parks ir viens no lielākajiem un veiksmīgākajiem zinātnes parkiem Eiropā, kurš ir palīdzējis attīstīties ap 700 augsto tehnoloģiju uzņēmumiem sasniedzot to apgrozījumu ap 400 miljonu latu un radītas ap 10 000 jaunu darbavietu. Taču, tas nav panākts vienā dienā. Tikai mērķtiecīgas universitāšu un vietējā reģionā administratīvās pārvaldes sadarbības rezultātā ir radītas modernas ēkas 110 000 kvadrātmetru apjomā. Taču 80to gadu sākumā Ideon parka vietā bija burtiskā nozīmē bija klajš lauks un ‘zinātnes parka’ vietā bija pāris koka būdas. Zviedrijas dienvidu daļā valdīja pamatīga ekonomiskā krīze un bezdarba līmenis bija vairākas reizes augstāks kā vidēji Zviedrijā.

Ir pašsaprotams jautājums, kāpēc šī iniciatīva varētu būt veiksmīga, ja iepriekšējās ir cietušas neveiksmi? Protams, nesanākt var vienmēr. Taču, ir bijusi iespēja mācīties no iepriekš pieļautajām kļūdām gan universitātēm, gan atbildīgajām valsts iestādēm (Ekonomikas ministrija, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra). Iespējams tiks pieļautas jaunas kļūdas J, taču šoreiz ideja par parka izveidi nav saistīta ar vērienīgu nekustamā īpašuma projekta attīstību un infrastruktūra izveidi drīzāk pētniecības, nevis komercvajadzībām.

Zinātnes un tehnoloģiju parks, izņemot atsevišķus gadījumus, nevar būt pelnošs bizness, bet atdeve tiek nodrošināta ilgā laika termiņā nodokļu un radīto darbavietu veidā. Tāpēc parka izveide un darbība nav iespējama bez aktīvas valsts līdzdalības. Paredzams, ka šoreiz Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra definēs tādus kritērijus, kas motivēs parku veikt tā tiešos pienākumus, nevis meklēt radošus risinājumus, lai interpretētu noteikumus, tādējādi sarežģījot ‘dzīvi’ visiem.

*Latvijas Republikas Ministru kabineta (MK) 01.06.2010. informatīvajā ziņojumā “Par nepieciešamo atbalstu jaunu eksportspējīgu produktu radīšanai sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem”

Gan jau kāds pamanīja, katrā ziņa t/c Riga Plaza apmeklētāji noteikti, ka 11.martā t/c Riga Plaza noritēja Skolēnu Mācību Uzņēmumu festivāls un gadatirgus. (Skolēnu mācību uzņēmumu saraksts un to darbības īss izklāsts)
Pilnīgi negaidot man tika piedāvāta iespēja būt žūrijā un uzklausīt skolēnu mācību uzņēmumu prezentācijas.

Fantastika!

Nav svarīgi, kādi bija šo uzņēmumu biznesa plāni, vai finanšu plūsmas bija rēķinātas un, vai tika ievēroti citi akadēmiska rakstura kritēriji. Svarīgākais, ar kādu entuziasmu un gribasspēku bija apveltīti šie skolēni. Paši savām rokām bija gatavojuši koka rotaļlietas, cepuši tortes, gatavojuši rotas lietas un citas lietas, kuras pēc tam ir tirgojuši.
Jā, varbūt daži mācību uzņēmumi bija iecerējuši darboties jomās, kurās valda sīva konkurence (adījumi, rotaslietas izstrāde). Taču arī šie uzņēmumi bija šo to nopelnījuši. Un svarīgākais, viņi visi ir darījuši to, kas viņiem padodas vislabāk un rezultātā izjutuši pašu pelnītas ‘naudas garšu’.
Piedevām, biju ļoti pārsteigts, cik ļoti profesionāli bija sagatavotas prezentācijas (MS PowerPoint). Loģiska struktūra, viegli uztverams teksts un pārdomāts vizuālais noformējums. Atsevišķas šīs skolēnu prezentācijas bija ‘galvastiesu’ labākas par pieredzējušu uzņēmēju, vai studentu prezentācijām cita veida pasākumos.

Manuprāt, neviens vien no šiem skolēnu mācību uzņēmumu īpašniekiem dienās kļūs par veiksmīgu uzņēmēju nevis darba ņēmēju, ja vien būs iespēja saņemt vērtīgus padomus un atbalstu no valsts.
Tāpēc ir ļoti apsveicama skolu iniciatīva atbalstīt Skolēnu Mācību Uzņēmumu darbību. Un šis, noteikti ir tas gadījums, kad skolotāju darbs netiek atbilstoši novērtēts. Lai gan tieši no skolotāju aktivitātes ir atkarīgs, cik daudz skolēnu veidos mācību uzņēmumus, kādi būs to darbības rezultāti.

Nobeigumā, man vēlējums, lai šie skolēni nezaudētu savu degsmi un turpinātu paši pelnīt naudu. Katrā ziņā es šīs skolēnu vienkāršās biznesa idejas vērtēju tikpat nozīmīgas, kā inovatīvās biznesa idejas, kuras saistītas augstajām tehnoloģijām.

Gadu iesākšu ar kādu pozitīvu un motivējošu rakstiņu.

Iespējams, plašāka sabiedrība nav dzirdējusi tādu Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūtu (ASI) (www.asi.lv), un nav arī priekšstata, kādi interesanti risinājumi šādā institūtā tiek radīti.

Institūta nosaukums var izklausīties sarežģīts, tomēr nevajadzētu domāt, ka tā darbības rezultāti ir saistīti vienīgi ar fundamentālo zinātni un vienkāršam cilvēkam nepieejamām lietām.

Viens no pēdējiem ļoti praktiskiem risinājumiem ir izstrādātā bezmaksas programma „Mobile PPG” NOKIA tālruņiem, ar kuru iespējams noteikt cilvēka sirdsdarbības frekvenci, izmantojot mobilo telefonu. Pielietojums ir pavisam vienkāršs: rokas pirksts tiek pielikts pie tālrunī iebūvētās videokameras, un tā tiek vērsta pret kādu ārēju apkārtējo apgaismojumu, piemēram, galda lampu vai sauli. Uz tālruņa ekrāna tiks attēlota cilvēka zemādas asinsrites pulsācija un aprēķinātā pulsa vērtība.

Programma ir bezmaksas un var tikt ielādēta no NOKIA Ovi Store.

Gribu uzvērt, ka šīs programmas izstrāde nebūt nav bijusi ASI pētījumu tiešais mērķis. Programma radās kā ‘blakusprodukts’, īstenojot kādu vērienīgu projektu, kurā paredzēts izstrādāt aparatūru un metodes sirds, asinsrites un ādas audzēju diagnostikai.

Šis ir kārtējais apstiprinājums tam, ka praktiski pielietojamu risinājumu radīšanai vienlīdz nozīmīga ir gan fundamentālā, gan lietišķā pētniecība. Jā, nereti konkrēta pētnieciskā projekta rezultāts nav uzreiz pielietojams (komercializējams), taču tas ir kalpojis gan par iedvesmas avotu un informācijas bāzi vienkāršiem un ātri pielietojamiem risinājumiem praksē.

Šoreiz radītā izstrādne tiek piedāvāta bezmaksas un no tās tieša finansiāla guvuma nebūs un  tāpat ir pieejami līdzīgi risinājumi. Tomēr izstrādātā programma ir vērtīga ‘biļete’ ceļā uz vērtīgiem uzņēmumu pasūtījumiem, jo pētnieki ir apliecinājuši savu kompetenci radīt interesantas lietiņas.

Atliek cerēt, ka šis būs dažādiem interesantiem risinājumiem bagāts gads.

Var teikt, ka gads jau ir beidzies un var tā mierīgi pasēdēt un izvērtēt, kas ir bijis labs, kas padarīts, kas palicis vienīgi ieceres līmenī. Tāpat, ne mazāk svarīgi ir padomāt, kāds būs nākamais gads, kādus pārbaudījumus nāksies pārvarēt, kādi panākumi ir cerami un, ko es varu darīt, lai sasniegtu savus mērķus.

Viens variants, par šīm lietām var domāt sēžos siltā izstabā un skatoties kā arā snieg. Otrs variants, ir paņemt lāpstu un lēnām tīrot sniegu pārdomāt, cik daudz iespējas šogad es esmu izmantojis, vai esmu darījis visu, kas ir bijis manos spēkos, vai katras 24 stundas esmu pavadījis pilnvērtīgi un nevienu minūti neesmu tērējis bezjēdzīgi?  

Nav šaubu, ka ir daudzi cilvēki, kuri patiešām var apgalvot, ka ir darījuši visu, kas viņu spēkos un izmantojuši ne tikai katru iespēju, bet noteikuši sev izaicinājumus, kurus ir izdevies sasniegt. Un man nav šaubu tāpēc, ka, piemēram, šogad redzot lielveikalu apmeklētāju pirkumu apjomu ir skaidri saprotams, ka vienai daļai sabiedrības krīze ir beigusies.

Tāpat, nav šaubu (ko apliecina virkne socioloģisku pētījumu), ka ir daļa sabiedrības, kura slīgst ar vien lielākā trūkumā, kuriem tuneļa galā nekāda gaisma nav redzama. Daudzi no viņiem ir situācijas ķīlnieki, kurā nonākuši varbūt savas vainas pēc (neapdomīgi tika ņemti kredīti), vai arī tīri objektīvi paša īstenotajā uzņēmējdarbībā ir iestājies bankrots, vai zaudēts darbs pateicoties globālajai krīzei un valstī ne pārāk prasmīgi īstenotajai ekonomiskajai politikai.

Inovācija un eksports ir Latvijas cerību stariņš. Mums nepieciešama ir Nokia, iPhone vai citi salīdzinoši veiksmīgi daudzmiljonu un miljardu biznesi.

Taču kā būtu ar mazumiņu?

Kādu labu laika brīdi atpakaļ (1996.g.), ap šo laiku, kāds mudināja katru izgludināt bikses, iemācīties angļu valodu un… tai skaitā notīrīt sniegu no savas mājas priekšas utt. Var daudz kam nepiekrist, ko šis cilvēks ir teicis un darījis, bet šis mudinājums bija pareizs un tiešām vajadzīgs.

Kā būtu, ja katrs ietu un notīrītu ne tikai savu mājas priekšu no sniega, bet gar žogu esošo ielas posmu? Varbūt tad nebūtu velti jātērē laiks lamājot pašvaldības iestādes, kuras nenodrošina, ka mazās ieliņas tiek izšķūrētas. Tad nebūtu pašiem klupdamiem, krisdamiem jābrien pa mašīnas izbraukto sliedi. Tad uz ieliņas nebūtu tikai 3 vai pat 2 automašīnu iebrauktas sliedes un pretī braucošas automašīnas varētu samainīties.

Manuprāt, gana liels sasniegums būtu, ja vienam cilvēkam izdotos vienoties ar visiem ieliņas iedzīvotājiem, lai katrs notīra ielas posmu gar žogu. Vai tikpat liels izaicinājums būtu daudzdzīvokļu iemītniekus pierunāt iziet sētā un nevis nolamāt sētnieku, bet paņemt lāpstu un kaut nedaudz patīrīt piebraucamo ceļu un stāvvietu. Gan pašiem būtu pēctam vieglāk novietot auto, gan nebojātos garastāvoklis par nenotīrīto ietvi, kur pašam klupdamam krisdamam ir jāiet.

Ja izdodas pierunāt kaimiņus katru notīrīt savu ielas posmu gar žogu, visticamāk, šim cilvēkam izdotos arī realizēt veiksmīgus biznesa projektus, kur ne mazāk svarīgi ir rast kopīgu valodu ar dažādiem cilvēkiem.

Lūk, visbeidzot mans novēlējums. Vajag sapņot par savu Nokia vai Facebook un miljardiem vērtu biznusu, bet vajag sākt ar mazumiņu[1]. Pārbaudīt savas zināšanas darot mazas lietas, kur nav jāriskē ar lieliem naudas līdzekļiem, taču guvums tāpat ir iespējams. Apziņa, ka pateicoties Tavām pūlēm mazā ieliņa ir  tīra no sniega, noteikti sniegs gana lielu gandarījumu un ticību saviem spēkiem, lai nākamajā gadā darīt jau finansiāli patīkamākas lietas.

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jaunu gadu!!!

[1] Kā norāda Drukers, lielākoties visas lielās un veiksmīgās korporācijas izmanto katru sīkumu un mazumiņu, lai uzlabotu savu darbību. Drucker P.F; Maciariello, J.A; „The Daily Drucker: 366 days of insight amd motivation for getting the right things done”; Harper Business, An Imprint of HarperCollins Publisher; 2004, ISBN 0-06-074244-5; 210.lapa

Šodien, 16. decembrī,  Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), norisēs interesanta izstāde, kurā būs redzami apmēram 70 dažādi izgudrojumi. Būs ne tikai smalkās laboratorijās un ar zinātniskām metodēm pamatotas izstrādnes, bet arī individuālu personu radītas lietas izmantojot tādus resursus, kādi nu bijuši pieejami.

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad praktiski jebkuram radošam cilvēkam, kurš ir kaut ko interesantu sameistarojis, bija iespēja to demonstrēt plašākai sabiedrībai. Manuprāt, tieši šo individuālo izgudrotāju radītās lietas ir to vērtas, lai apmeklētu izstādi un aplūkot, ko interesantu ir iespējams radīt, bezmaz mājas virtuvē vai garāžā.

Uz šo pasākumu ir iespējams raudzīties caur komercializācijas prizmu, ar nolūku, ka izgudrojums ir jāieviešs ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā. Tādā gadījumā patīkami pāresteidz, ka tikai atsevišķas ekspozīcijas jau ir ‘klejojušas’ apkārt pa dažādiem konkursiem un pasākumiem un varētu teikt, ka ir mazliet apsūnojušas un ir pamatīgas bažas, vai kādam šis izgudrojums ir vajadzīgs, izņemot pašu izgudrotāju.

Taču, šis pasākums var kalpot izglītojošiem mērķiem, demonstrējot kā praktiski pielietot teorijas zināšanas, kā ar vienkāršiem līdzekļiem var radīt ļoti interesantas lietas.

Tāpat pozitīvi vērtējams, ka izstādē piedalīsies arī paši izgudrotāji, tādējādi būs iespēja gan detalizēti pārrunāt izgudrojuma būtību, gan pārrunāt sadarbības iespējas citu interesantu lietu radīšanai. Ja kāds ir radījis vienu vai pat vairākus izgudrojumus, nav šaubu, ka šis cilvēks ir kompetents savā jomā. Pat, ja izgudrojums nešķiet pārlieku interesants, tas taču neliedz ar izgudrotāju pārrunāt iespējamu sadarbību, lai viņš radītu tādu lietu, kura ir vajadzīga uzņēmējiem.

Izstāde ir tikai viens no pasākumiem Latvijas izgudrotāju dienas pasākumu ietvaros, kura  notiks RTU galvenajā ēkā, Rīgā, Kaļķu ielā 1, no plkst. 14 līdz plkst. 20.