Nav jau tā, ka visi paranoiski baidās no ideju zagšanas. Taču par tiem, kuri izklāsta, attīsta un pārveido idejas daudz lielākas pūles velta realizācijai, kā nosargāšanai, ir dzirdams mazāk. Protams, lielākoties cilvēki atceras tos gadījumus, kad kāds kādu ir ‘uzmetis’, piemānījis, ‘nozadzis’ ideju utt. Kad jānosauc veiksmīgas sadarbības piemēri, tad cilvēki domā un nevar nosaukt piemērus, lai gan tādi ir, jo reti kurš absolūtā vienatnē ir realizējis kādu ieceri.

Maza piebilde, zemāk minētais attiecas uz idejām, kuru pamatā ir kāda tehnoloģija, tehnoloģiska izstrādne un tās realizācija tiek uzsākta no ‘nulles’.

Biznesa ideju, lai arī kāda būtu tās forma, tāpat kā jebkuru objektu ir iespējams nozagt un …. protams aizsargāt. Tikai jautājums – cik vērtīgs ir objekts, cik lielus resursus ir vērts ieguldīt zagšanā un aizsargāšanā?

„Uzmešana” – no šīs lietas diemžēl, nekas nevar pasargāt. ‘Paņems un uzmetīs!’ neskatoties nedz uz līgumiem, senu draudzību, pat radniecību. Šī lieta vienkārši jāpieņem kā dotais lielums, kas, manuprāt, mazināsies uzlabojoties uzņēmējdarbības kultūrai.

Patents – tiek uzskatīta par panaceju visām idejām pret visiem iespējamajiem ‘zagšanas’ veidiem. Piedevām, samērā daudzi patentu uzskata kā vienīgo intelektuālā īpašuma aizsardzības veidu. Taču patents kā tāds nepasargā no ‘zagšanas’. Intelektuālā īpašuma tiesības - autortiesības, patents, preču zīmes, jaunas augu šķirnes, u.c., ir aizliedzošas tiesības. Tikai tāds sīkums – īpašniekam pašam ir jārūpējas par savām tiesībām, jāseko līdzi kā tās tiek ievērotas. Un ko tad, ja maziņš Latvijas uzņēmums piefiksē, ka kāda lielā kompānija iespējams pārkāpj viņa patenta tiesības? Patenta iegūšana un uzturēšana ir laika un finanšu ietilpīgs process. Tāpēc ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, kādu intelektuālā īpašuma aizsardzības veidu izvēlēties – autortiesības, komercnoslēpums, patents, preču zīme, u.c. Detalizētāki par intelektuālā īpašuma aizsardzību citu reizi.

Līgumi. Piemēram, konfidencialitātes līgumus paraksta eksperti, kuri tiek pieaicināti biznesa ideju vērtēšanā dažādos ideju konkursos (piemēram, ideju kauss). Šāds līgums vairāk disciplinē iesaistītas puses, kā praktiski aizsargā. Īpaši, ja runa ir par idejām to agrīnā attīstības formā.

Jebkāda veida līgumi noteikti veicina idejas aizsargāšanu un palīdz izvairīties no dažādiem pārpratumiem nākotnē, īpaši, kad idejas realizācija sāk atmaksāties. Līguma sagatavošanas process kā tāds, liek skaidri definēt ideju kā objektu, iesaistīto pušu tiesības, pienākumus, sagaidāmo atdevi. Jo „smagāks” ir līguma slēgšanas process, jo vieglāk darboties pēc tam.

Sadarbības partnera izvēle. Par partneri vajag ievākt informāciju par viņa iepriekšējo darbību un pieredzi. Ja ir kādas aizdomas, tad labāk pārtraukt sadarbību uzreiz, nevis mocīties, līdz tiešam kaut kas slikts notiek. Investoriem, kuru pamatbizness ir investēt jaunos biznesos, nav mērķis kādam klajā veidā ‘nozagt’ ideju, tādējādi sabojājot savu biznesu pilnībā. Nevajag pirmajā tikšanās reizē ideju izklāstīt no A-Z, atklājot sīkāko niansi.

Idejas autora kompetences. Jo svarīgāka ir biznesa idejas autora loma biznesa realizācijā, jo lielāka pārliecība, ka „neuzmetīs” un otrādi. Ja ideja ir pārlieku vienkārša un to ir grūti aizsargāt, tad diemžēl autoram paša spēkiem ir jāattīsta ideja līdz tādai stadijai, kad to var kādā mērā aizsargāt, vai arī jārēķinās, ka visādi var gadīties.

Resumé – nav vienota risinājuma visiem gadījumiem un risks pastāv vienmēr, taču sargāšanai ir jāvelta samērīgi līdzekļi. Būtiski apzināties sargājamā īpašuma vērtību un atbilstoši tam arī ieguldīt sargāšanā. Lai nebūtu tā, ka tiek sargāta abs0lūta nulle, kura tāpat nevienam nav vajadzīga. Arī patentēšana var izrādīties ļoti liela kļūda komercializācijas procesā, jo tiek zaudēts laiks, izstrādne tiek publicēta un ir brīvi pieejama jebkuram.

Grozījumu ierosināšana un apstiprināšana Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas atļauj nokaut dzīvniekus saskaņā ar reliģisko kopienu tradicionālajām gaļas ieguves metodēm, izraisīja virkni diskusiju. Taču šeit nebūs runa par to, kurš nogalināšanas veids ir humānāks, mazāk sāpīgs, vai līdzīgs likums tiktu pieņemts Austrumu valstīs, vai šī ir tā būtiskākā starpreliģiju/kultūru sadursme Latvijā, utt.

Runa būs par citām lietām.

Pirmām kārtām, konkrētais uzņēmējs, kurš iniciēja likuma izmaiņas, teorētiski būtu atzīstams par vienu no inovatīvākajiem uzņēmējiem – vēlas piedāvāt pilnīgi jaunu pakalpojumu Latvijas mērogā, kā rezultātā nepieciešams pat veikt izmaiņas likumdošanā. Būtu interesanta simulācija – ja šāda biznesa ideja tiktu iesniegta kādā inovatīvo ideju konkursā. „Uzsākt dzīvnieku kaušanu saskaņā ar reliģisko kopienu tradicionālajām gaļas ieguves metodēm. Produktu plānots eksportēt. Idejas realizēšanai ir nepieciešamā infrastruktūra, pieredze, ir vienošanās ar potenciālajiem klientiem utt., taču jānorāda, ka idejas sekmīgai realizācijai nepieciešamas izmaiņas likumdošanā.” Ar diezgan lielu varbūtību, gribu apgalvot, ka šāda ideja negūtu atsaucību un investori nesteigtos ieguldīt līdzekļus. Šis labs piemērs, kad ideja ir vienkārša, taču tās realizētājs ir absolūti kritisks elements.

Otrām kārtām – cik daudzi līdz šim, izņemot tos, kuri darbojas šajā biznesā un dzīvnieku tiesību aizstāvjus, zināja tādu lietu, ka tirgū ir pieejama pēc reliģisko kopienu tradicionālajām metodēm iegūta gaļa? Atzīstos, es par šādu lietu nezināju un veicot nelielu aptauju savu paziņu lokā, visiem šī bija pirmā dzirdēšana. Mums apkārt ir virkne ar lietām, par kurām sīkāk neesam aizdomājušies. Piemēram, pēc kādām metodēm ir kauts dzīvnieks, no kura tiek gatavots turku kebabs, kas tiek tirgots Latvijā? Starp citu, vairums kebabam paredzētā gaļa tiek importēta, jo Latvijā vēl neesot pietiekamas pieredzes tās sagatavošanā.

Trešām kārtām, ja ekonomiskā situācija Latvijā tomēr uzlabosies (cerība ļoti vāja, bet tomēr), vai nebūs vērojams darbaspēka deficīts noteiktās jomās – īpaši ražošanā? Vai nav pamatotas bažas, ka nāksies importēt darbaspēku no valstīm (Austrumu virziens), lai kompensētu aizbraukušo Latvijas darbaspēku? Vai Latvija nepiedalīsies Eiropas Savienības programmā, kur paredzēts, ka valsts par katru pārvietoto bēgli saņems 4 000 EUR? Manuprāt, šis ir piemērots laiks, lai interesētos par citām biznesa iespējām, kuras jau ir, būs, vai tieši pretēji – izzudīs, pateicoties dažādu reliģisko, etnisko kopienu pieaugumam Eiropā un Latvijā.

Noslēgumā - cik daudz ir tādu inovatīvu ideju, kuru veiksmīgai realizācija būtu vajadzīgi “pareizie” cilvēki?

Ideju nozags!

Pieredze rāda, ka šī ir viena no pirmajām domām, kura ienāk prātā idejas autoram brīdī, kad nepieciešams izklāstīt ideju - investoram, sadarbības partnerim, citam interesentam, vai iesniegt kādā konkursā. Nav svarīgi vai idejas autors ir zinātnieks gados, pirmā kursa students, vai uzņēmējs, bailes visiem ir līdzīgs.
Par šo tēmu var runāt daudz un plaši, taču ļoti šaubos, vai pie vienota slēdziena šajā jautājumā var nonākt.

Mans uzskats - ja ļoti baidies, ka Tavu ideju nozags, tad nestāsti to, vēl vairāk - nerealizē. Tas ir visdrošākais veids, kā nosargāt idejuJ! Ja ideju nenozags tās attīstības posmā, tad noteikti nozags, kad tā būs pieejama tirgū pakalpojuma, vai produkta veidā. Vai ir kāds pakalpojums/produkts, kam nebūtu konkurentu, kam nebūtu līdzīgu risinājumu un pakaļdarinājumu? Nav! Tātad, ideju nozog vienmēr! :)

Taču, šeit vietā ir jautājums - kā tiek interpretēta ‘zagšana’? Gadījumi, kad tiešām tiek veikta sodāma darbība - nozagti rasējumi, vai formulas u.c., nav nemaz tik daudz. Pārsvarā idejas autors no brīvas gribas ir izklāstījis informāciju ar vēlmi pārdot ideju, jo pats to nespēj realizēt. Pārsvarā par ideju zagšanu tiek runāts tad, kad starp idejas realizētājiem rodas nesaskaņas un viedokļu atšķirības. Zemāk esmu uzskaitījis vairākas diskutablas situācijas, kad idejas autors uzskata, ka it kā tiek apzagts.

• Ideja tiek izmantota kā bāze citai idejai. Pamatideja tiek attīsta, pārveidota, pilnveidota un realizēta savādāk kā autors iecerējis. Piemēram, profesionāliem nolūkiem paredzēts IT risinājums tiek pielāgots izklaides industrijas vajadzībām.

• Ideja tiek realizēta citādā apjomā, kā autors ir iecerējis. Idejas autors cenšas realizēt komplicētu un liela apjoma projektu, taču kāds cits šo pašu ideju īsteno nelielā apjomā. Piemēram, produkta ražošana rūpnīcā vai nelielā ražotnē.

• Ideja “mētājusies” atvilktnē, līdz kāds ir saskatījis biznesa iespēju. Idejas autors ir strādājis pie idejas attīstības, taču dažādu iemeslu dēļ to nav realizējis un pat atzinis par nederīgu.

• Idejas autoram nav loma idejas realizācijā. Idejas autoram nav resursu, vai kompetenču, kuras būtu svarīgas idejas attīstīšanā un realizācijā. Bieži šādas situācijas rodas, kad bizness aprobežojas ar idejas copy/paste variantu no ārvalstīm.

• Idejas vērtība un cena. Idejas autors saņem nelielu atlīdzību attiecībā pret idejas realizētāja gūtajiem ienākumiem. Pārsvarā situācija ir otrāda – idejas autors prasa nesamērīgi augstu cenu par ideju, kuras attīstībā vēl jāinvestē būtiski resursi. Taču, tas neliedz idejas autoram justies, ka viņu plāno apzagt.

Resumé - ja pats nevari ideju realizēt, vai ir iemesls dusmoties, ka cits šo ideju var realizēt? Vai ir vērts sēdēt kā sunim uz siena čupas? Pirms pārmest kādam enerģiskam cilvēkam idejas zagšanu, vajag padomāt – kādi ir iespējamie risinājumi iepriekš minētajās situācijās, lai visas iesaistītās puses būtu apmierinātas, lai viss būtu godīgi?

Mans pirmais raksts nozare.lv par inovācijām un tehnoloģiju pārnesi. Šis raksts būs piesardzīgs un pat mazliet „kluss”. Tāds neliels ieskats jomā no tehnoloģiju pārneses organizētāja skatupunkta.

Pēdējo gadu laikā ‘inovācija’ ir absolūts topa vārds. Tas tiek lietots vietā un nevietā. Gandrīz katra uzņēmuma mērķis ir būt inovatīvam, valsts sniedz atbalstu inovatīviem uzņēmumiem. Tiek uzsvērta tehnoloģiju pārneses no izglītības un pētniecības iestādēm nozīmība tautsaimniecības attīstībā, un tā joprojām. Praksē diemžēl viss ir mazliet savādāk kā plānots un nevaram lepoties kā inovāciju lielvalsts, tieši pretēji.

Inovācijas procesā ir trīs svarīgi elementi – zināšanas (plašas un dziļas), finanses un uzticēšanās. Var sakārtot procesus un radīt inovāciju veicinošu vidi pēc vislabākajiem piemēriem, bet nevar pāris gadu laikā izmainīt cilvēkiem attieksmi un panākt savstarpējo uzticību. Manuprāt, uzticēšanās ir pats svarīgākais faktors tehnoloģiju pārneses un inovācijas procesos. No pieredzes, Latvijā šis ir visvājākais posms. Mazliet pārspīlējot, bet … neviens, nevienam netic. Uzņēmēji netic zinātnieku kompetencei; ideju autori uztraucas, ka investori viņus piemānīs; valsts iestādes netic augstskolām, ka inovāciju un tehnoloģiju pārnesei paredzētie līdzekļi tiks izlietoti godprātīgi.

Droši vien kārtējo reizi izpelnīšos asus komentārus, bet uzskatu, ka attiecībā uz tehnoloģiju pārnesi un inovāciju procesiem, krīzei īsā termiņā pozitīvā ietekme ir lielāka kā negatīvā. Sašķoboties ekonomiskajai situācijai Latvijā, samazinoties finanšu plūsmai komercsektorā un zinātnē, piespiedu kārtā cilvēkiem nāksies sadarboties un „pārkāpt” pāri saviem aizspriedumiem, aizdomām un meklēt kompromisus, un sadarbību. Ir pamats domāt, ka pašreizējā situācijā saprātīgi cilvēki nemēģinās viens otru piemānīt, bet gan godprātīgi sadarboties.

Manuprāt, neviena valsts atbalsta programma tā neveicina cilvēku vēlmi sadarboties, meklēt risinājumus un efektīvi izlietot resursus, kā finanšu resursu trūkums. Protams, finanšu trūkumam ir arī virkne mīnusu, par to nav runa. Ja zinātnei netiks palielināts finansējums, tad par tehnoloģiju pārnesi pēc pāris gadiem varēsim aizmirst, jo nebūs ko pārnest. Taču, ‘treknie gadi’ arī neveicināja inovāciju procesu un tehnoloģiju pārnesi.

Rezumē – domājams, ka šajā krīzes laikā būtiski uzlabosies zinātnieku un uzņēmēju sadarbība un jau pēc gada būs inovatīvi biznesa risinājumi, kuri ir dzimuši pateicoties krīzei!