Kā Latvijas Universitātes un Inovāciju centra pārstāvim, mani darba pienākumi saistās ar zinātnes pielietojuma rašanu komercsektorā. Tāpēc man radās pretenzijas pret M.Zandera dienas apskatā (28.10) pausto viedokli, ka pastāvot liela varbūtība, ka valsts ieguldītā nauda pētījumiem netiek izlietota lietderīgi.

Izmantojot ‘labākos’ piemērus un nepaskaidrojot detalizētāk, par kādiem pētījumiem ir runa, kuras ir iesniedzējinstitūcijas, liela daļa klausītāji (vismaz komentāros) to uztvēra, ka zinātnei (t.sk. augstskolām) atvēlētā nauda tiek izlietota bezjēdzīgos un nevienam nevajadzīgos pētījumos.

Tomēr, šajā gadījumā runa bija par dažādu valsts institūciju (ministrijas, aģentūras) pasūtītiem pētījumiem / līgumdarbiem, kuriem ir ļoti maza saistība ar zinātni,  principā nekāda.

Labi, bet tā kā daudzi šo Zandera teikto uztvēra kā runu par zinātni, un vienu reizi jau tiešām tika lasīti pētījumu (zinātnisko pētījumu) nosaukumi, maza aizstāvība zinātnei un zinātniskajiem pētījumiem.

Vispirms, jebkurā jomā var atrast negatīvus piemērus. Protams, zinātne un pētniecība nav izņēmums. Arī es varētu uzskaitīt piemērus pētījumiem, kuri, manuprāt, pašreizējā ekonomiskajā situācijā nesniedz pienesumu tautsaimniecības attīstībai. Taču tas ir mans subjektīvais viedoklis un es neesmu eksperts, lai varētu kritiski izvērtēt, kurš pētījums ir lietderīgs un kurš nē.

Jebkurā gadījumā, izteikt vērtējumu par pētījuma saturu izlasot tikai tā nosaukumu, nav korekti.

Jā, pētījumu nosaukumi tiešām, nereti ir nu tādi …, bet:

-       dažos vārdos ir ļoti grūti izteikt pētījuma būtību un vēl tā, lai plašākai sabiedrībai tas būtu saprotams un nezaudētu jēgu arī profesionāļu aprindās;

-  akadēmiskais personāls nav profesionāļi reklāmas jomā un saukļu / projektu nosaukumu izdomāšana nav to stiprā puse;

-         vairāk vai mazāk, biežāk gan vairāk, pētījumi ir saistīti ar birokrātiskām prasībām un ļoti daudzām atskaitēm, kuru aizpildīšana parasti arī ir paša pētnieka uzdevums. Attiecībā uz atskaitēm / kopsavilkumiem par projekta gaitu un sasniegtajiem rezultātiem, kuras jāiesniedz, tās tiek sagatavotas tā, lai jomas nespeciālists varētu daudzmaz  saprast, par ko ir runa.

Var jau turpināt lasīt zinātnisko projektu nosaukumus un uzjautrināties,  tieši tāpat kā Uzņēmuma reģistrā  publicētos dažādos uzņēmumu nosaukumus un kalendārā vārdadienas.  Var jau uzjautrināties par nosaukumiem , bet nevajag spriest par to  būtību.

Lielā mērā piekrītu viedoklim, ka Tele 2 pasākums ir pozitīvi vērtējams. Protams, protams, ir visādi, ja … ja, kaut kur būtu bijusi vajadzība pēc operatīvajiem dienestiem, tie nebūtu pieejami, kas būs tad, ja tiešam kaut kas novelsies no debesīm, jo tad domās, ka tā ir cita uzņēmuma reklāma, utt.

Manuprāt, šī pasākuma pozitīvie aspekti:

• Ar ļoti nelieliem resursiem tika panākts, ka informācija par Latviju tiek izplatīta starptautiskajā vidē. Piemēram, vai paredzamā zīmola „Live Riga” kampaņa būs tikpat veiksmīga?
• Operatīvajiem dienestiem bija labs treniņš. Operatīvie dienesti tv ziņās atzina (pirms tika paziņots, ka tas nav meteorīts), ka viņiem nav pieredzes, kā rīkoties šādos gadījumos. Varbūt operatīvie dienesti, t.sk. IeM, varētu izvērtēt savu rīcību, cik profesionāli tie rīkojās, vai bija kādas kļūdas, utt. Ja tiešām novelsies kāds radioaktīvs elements, vai apkārtējā teritorija būs slēgta interesentiem, vai pietiekami ātri tiks noteikts piesārņotības līmenis? Jebkurā gadījumā operatīvie dienesti veic mācību treniņus un dažādu situāciju simulācijas. Vai šo nevar uzskatīt par kārtīgu treniņu ar pamatīgu realitātes piegaršu?

Ir jau arī otra puse šim pasākumam – ne pārāk pozitīva. Cerams, šādas jaunas „reklāmas” kampaņas neatkārtosies. Savā ziņā to var salīdzināt ar terora aktu –tiek paziņots, ka ir notikums un tad pēc kāda laiciņa uzrodas kāds, kurš uzņemas atbildību par notiekošo. Ja ‘meteorīta’ bedres centrā no dubļiem būtu izvilkts Tele 2 logo, tad tas būtu mazliet savādāk. Manuprāt, tad lielāka daļa to uztvertu kā joku un nejustos  ‘piečakarēti’. 

Jautājums, vai gadījumā Tele 2 šo ideju nenošpikoja no ASV, kur 16.oktobrī, it kā sešgadīgs zēns ar gaisa balonu lidinājās? Šī ziņa arī tika izplatīta starptautiski, visi dikti uztraucās, taču beigās …. vismaz ar zēnu viss bija kārtībā.

Tas tā, nekas mega jauns jau šeit nav izgudrots.

Kad runa ir par inovācijām, galvenokārt, iedomājas biznesu jaunu / uzlabotu produktu ražošanu, pakalpojumu sniegšanu, lai apmierinātu jaunas klientu vēlmes, utt.

Taču inovāciju var attiecināt arī sabiedrisko / publisko sektoru. Kaut vai strukturālās reformas valstīs – šeit kā reiz būtu nepieciešams inovatīvs risinājums, piemērots pašreizējai situācijai un …. latviešiem. Bet šī tēma ir pārāk kompleksa.

Vienkāršāks piemērs – valsts bērnudārzs! Īsumā - situācija ir ļoti „interesanta”, pieprasījums pēc valsts bērnudārziem ir ļoti liels – vairāk kā 5 000 tūkstoši bērnu „aiz strīpas” Rīgā. Finansējums bērnudārziem ir tāds, nekāds (nomirt neļauj, bet par dzīvošanu arī to grūti saukt). Svarīgākais – atalgojums personālam: audzinātājai 250 Ls bruto mēnesī (30 darba stundas nedēļā), auklītēm – 180 Ls bruto (iespējams kļūdos par dažiem latiem, bet tas laikam nav īpaši būtiski šajā gadījumā). Pat pieņemot, ka bērnudārzos viena daļa strādā, jo tā ir sirdslieta un šis darbs patīk, tad vakariņās tomēr kaut kas ir jāēd un darba kvalitāti var ietekmēt nelielais atalgojums, visbeidzot, lai pieņemtu lēmumu pamest darbu.

Taču, personāla pienākums ir rūpēties (pieskatīt, izglītot) par bērniem, nereti pavadot vairāk stundas kopā bērnu, kā bērns ar vecākiem. Domājams, vecāki ir, vismaz vajadzētu būt, ieinteresētiem, lai par viņu bērnu rūpētos atbilstoši ne tikai normatīvajiem aktiem un metodiskajiem norādījumiem, bet arī bērna vajadzībām.

Manuprāt, attiecībā uz valsts bērnudārziem, viens no vājajiem punktiem ir neesoša sistēma, lai vecāks (pircējs) un bērnudārzs (pārdevējs) varētu sadarboties uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem. Pašreiz katrs šo lietu risina kā nu sanāk – citur ir vairāk organizēti procesi – ‘brīvprātīgi’ līdzmaksājumi, citur mazāk, taču sajūta, ka īsti nevar ietekmēt bērnudārzā notiekošos procesus, paliek. Privātajā bērnudārzā / pieskatīšanas centrā viss ir skaidrs – ja pircējs ir neapmierināts un nav iespējams rast kompromisu, viņš nobalso ar „savu maku”.

Bet, ko darīt valsts bērnudārzā, piemēram, ja runa ir par audzinātāju attieksmi pret bērniem? Ja audzinātāja ievēro normatīvus un metodiskos norādījumus, oficiāli nekādi pārmetumi nav izsakāmi. Piecelties un aiziet? – rindā aiz „muguras” esošie tūkstoši to vien gaida. Zinot, cik saņem audzinātājas, protams, ir grūti prasīt entuziastisku darbošanos ar bērniem, bet … tāpēc ir jācieš bērniem?

Nekas inovatīvs jau tas nav un ne jau es to izdomāju, bet biedrība (vēlams kā sabiedriskā labuma organizācija), varētu būt labs risinājums pircēju (vecāku) un pārdevēju (bērnudārzs) organizētām attiecībām, kā sava veida publiskā privātā partnerība. Šāda biedrība būtu rīks, kā legālā veidā varētu vienkāršot bērnudārza saimniecisko darbību. Piemēram, pašreiz – rotaļlietu iepirkumam ir divas alternatīvas: pirkt kvalitatīvu preci līdz 999Ls (drīz jau varēs līdz 2999 Ls), vai taisīt ‘lielo’ iepirkumu un cerēt, ka uzņēmēji nebūs tik riebīgi, lai atbilstoši specifikācijai, tomēr piegādātu draņķus nevis rotaļlietas. Tagad tāpat vecāki organizējas, lai iepirktu nepieciešamās lietas, bet ar biedrības starpniecību tas būtu daudz ērtāk un visi būtu ieguvēji – bērnudārzs, kuram nebūtu „jācīnās ar iepirkumu”; bērni un vecāki, jo būtu iepirktas kvalitatīvas rotaļlietas.

Personāla motivēšana un iespēja pieprasīt atbildību, būtu otra lieta, kuru ar biedrības starpniecību varētu veiksmīgi risināt.

Par ideju varētu rakstīt daudz un plaši, taču ir arī negatīvā puses. Un tā ir pašu vecāku (ne)vēlme, (ne)gribēšana iesaistīties. Es šeit nedomāju tos, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevar veltīt nedz finanšu, nedz laika resursus.

Manuprāt, situāciju sarežģī apstāklis, ka netiek publiski atzīts, ka valsts / pašvaldība nespēj pilnā apmērā finansēt bērnudārzu darbību un, ka ir nepieciešama vecāku līdzdalība. No vienas puses it kā pakalpojums ir bez maksas, no otras puses, visi saprot, ka ar to nepietiek. Rezultātā ir pilnīga neskaidrība.

Diemžēl ir pamatīgas bažas, ka šādas idejas īstenošanā, vislielākais izaicinājums būtu panākt lielākās daļas vecāku ieinteresētību un iesaistīšanos. Noteikti būs tādi, kuri negribēs iesaistīties un argumentēs, ka viņi maksā nodokļus, ka tas jau ir bērnudārza uzdevums nodrošināt labu kvalitāti.

Ļoti ceru, ka šīs idejas iniciatoriem izdosies to realizēt!

Cik daudzi no esošajiem uzņēmējiem, jauno ideju autoriem (potenciālie uzņēmēji) ir dzirdējuši par Tehnoloģiju pārneses kontaktpunktiem, kuri izveidoti pie augstskolām/universitātēm, cik to ir un, ko tie dara?

Dzirdējuši, varbūt arī ir, taču, ko tie dara, kādu atbalstu tie var sniegt un, kāda ir to loma tehnoloģiju pārneses un inovāciju procesos, skaidrības nav.

Zemajai informētībai un izpratnei par procesiem ir virkne iemeslu. Taču ir viens būtiskākais iemesls – nav centralizēta veidojuma, kurš pārraudzītu, koordinētu, vismaz veicinātu šo kontaktpunktu sadarbību, lai katrs nedarbotos, bezmaz, kā nu ienāk prāta un vēl konkurētu par tiem dažiem uzņēmējiem, kuri mēģina būt inovatīvi.

Ar ERAF atbalstu pagājušā gada nogalē, tika uzsākta projektu īstenošana „Tehnoloģiju pārneses kontaktpunktu darbības līdzfinansēšanai”. Finansējumu šādu kontaktpunktu darbībai saņēma 8 projekti (Latvijas Universitāte, Latvijas Lauksaimniecības Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija, Ventspils Augstskola, Rēzeknes Augstskola, Rīgas Stradiņa Universitāte, Daugavpils Universitāte). Šo projektu primārais uzdevums ir veicināt iestādē radīto izstrādņu komercializāciju un piesaistīt pasūtījumu pētījumus, kā arī dažādi citi uzdevumi atkarībā no iestādes vajadzībām, piemēram, intelektuālā īpašuma pārvaldība.

Vai gadījumā, ja būtu iespējams Latvijas uzņēmumam piedāvāt kompleksu risinājumu izmantojot vienlaicīgi kompetences, piemēram, no LU, RTU, VeA un LMA, tehnoloģiju pārnese un sadarbība ar komercsektoru (t.sk. ārvalstu) neuzlabotos un piedāvātais risinājums uzņēmējam nebūtu daudzreiz konkurētspējīgāks, kā tad, ja to nodrošina kāda no universitātēm/augstskolām atsevišķi?

Būtu!

Bija iecere apkopot kompetences, lai piedāvātu kompleksus risinājumus, un šo funkciju uzticēt Tehnoloģiju pārneses centriem (ERAF atbalsts). Taču, ļoti veiksmīgi šī aktivitāte tika atcelta.

Līdz 2009.gada vasarai LIAA (Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra) darbojās ‘Zināšanu un inovācijas sistēmu departaments’. Manuprāt, vienīgais veidojums, kurš pēc būtības skatījās uz procesiem, izprata un iedziļinājās kontaktpunktu darbības specifikā un vienīgais, kurš ‘saturēja’ kopā kontaktpunktus. LIAA mājas lapā departamenta sadaļa joprojām darbojas (http://www.liaa.gov.lv/zinis/lv), kur pieejama informācija par inovācijām, t.sk. joprojām aktuāla par inovāciju atbalsta infrastruktūru un kontaktpunktiem. Nu ja, neviens labs darbs nepaliek nesodīts – 2009.g. vasarā šis departaments tika ‘nooptimizēts’. Tas tā – Ekonomikas ministrijas mājas lapā nav aktuālas informācijas par Tehnoloģiju pārneses kontaktpunktiem, lai gan ir sadaļa par inovāciju atbalsta pasākumiem.

Pašreiz, katrs no 8 projektiem, pēc būtības veic samērā līdzīgas aktivitātes. Piemēram, konkrētās iestādes kompetenču popularizēšana komercsektorā. Attiecīgi šim mērķim tiek tērēti zināmi resursi – mājas lapas/sadaļas izveidei, reklāmas materiāliem, publikācijām utt. Taču katram šādam kontaktpunktam reklamējoties atsevišķi, drīzāk tiek radīts apjukums.

Rezultātā, ja uzņēmējam ir kāda problēma, kuru, viņaprāt, varētu atrisināt kāds pētnieciskais institūts, vai augstskolas/universitātes personāls, nav īsti skaidrs pie kā iet, kam prasīt, nav ne mazākās pārliecības, ka saņems labāko iespējamo pakalpojumu.

Kopumā uz šo kontaktpunktu darbību varētu veltīt gandrīz to pašu pārmetumu virkni, kas tiek veltīta valsts administratīvajam aparātam, kur vienādas funkcijas un darbības veic n-tie kantori un vienīgā būtiskā atšķirība ir citāds nosaukums uz veidlapas.

Resumē – inovācija tiek uzskatīta kā prioritāte, taču komplekss informācijas apkopojums joprojām nav pieejams – par atbalsta veidiem, pieejamo infrastruktūru, nosacījumiem utt. Katrs te cīnās pats par sevi. Un tad, lūk, sanāk – it kā jau skaisti izskatās, resursi tiek ieguldīti, kaut kas arī notiek, bet … varēja būt arī labāk, varēja un joprojām vēl var izlietot finanšu resursus daudz efektīvāk, vai vismaz ieekonomēt.

Pozitīvā lieta – niša ir brīva, lai kļūtu par Latvijas Inovāciju centru un piedāvātu kompleksu informāciju, būt par kontaktpunktu, kur vēršas gan uzņēmēji, gan ideju autori, investori un citas inovāciju procesa atbalstošās organizācijas. Problēma ir aktuāla un ir bijuši centieni situāciju uzlabot, taču līdz šim ne pārāk veiksmīgi.

Neskatoties uz visai drūmu ekonomisko situāciju un ne pārāk gaišo nākotni, tiem, kuriem nav pilnīga bezizeja, un ir vēlme uzsākt savu uzņēmējdarbību, kā arī mazliet zināšanas, ir virkne atbalsta (finansiāla) saņemšanas iespējas. Mazlietiņ par dažām no tām:

- „Atspēriens” – organizē Rīgas dome un Swedbanka. Konkurss 2.kārta noslēdzās 7.septembrī un tika iesniegtas 136 dažādas idejas. Maksimālais guvums – 6 000 Ls apmērā.

- Pirmssēklas atbalsta instruments. Organizē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Jā, nosaukums interesants, bet ko padarīsi, tiešs tulkojums no pre-seed money. Tāda tā latviešu valoda ir. Iespējamais atbalsts (noteiktām darbībām biznesa attīstīšanai), nevis vienkārši balva – max. 5000 Ls. Viens no retajiem atbalstiem, kas nav pārbagāts ar birokrātiskām prasībām un tiešām veidots tā, lai veicinātu biznesa ideju realizēšanos. 1.oktobrī noslēdzās projektu iesniegšana (esot ap 140 idejām). Visai drīz jau dzirdēsim, cik no tām ir „mūžīgie dzinēji” un citas ļoti „reālas” idejas, un cik no tām ir perspektīvi biznesi.

- „Ideju kauss” – 7.oktobrī būs atklāšana, tad arī uzzināsim sīkāk par konkursu, bet iepriekš naudas balvas (balvu var tērēt kā ienāk prātā) bija - 1.vietai – 5 000 Ls, 2. – 3 000Ls un 3. – 1 000Ls, kā arī specbalvas no sponsoriem un partneriem. Konkursa noteikumi vienkārši un saprotami un izpildāmi, ja ir nelielas zināšanas ekonomikā. Ja nav, ir iespēja saņemt speciālistu konsultācijas.

Kārtējo reizi jāsaka – nauda ir, vajag tikai idejas! Nu labi, nav jau gluži tā, ka Tu nāc, ņem un ej! Projektu pieteikumu nevar gluži 10 minūtēs uzrakstīt. Taču, ja idejas autors nopietni ir domājis uzsākt biznesu, tad pieteikuma sagatavošana aizņem tieši tik, cik teksta sarakstīšana, jo pieteikumā esošie jautājumi ir pats pamats, lai būtu kaut mazākā cerība, ka ideja nenomirs uzreiz. Viena daļa norāda, ka piedāvātais atbalsts ir neliela summa, ar kuru neko īpašu pasākt nevar. Labākajā gadījumā, tā ir patīkama ‘piešprice’, bet ne jau pamats jauna eksportspējīga biznesa uzsākšanai. Kopumā, protams, daži tūkstoši ir pārlieku maza nauda. Taču, kāds būtu labāks risinājums – granta veidā piedāvāt desmitus tūkstošus un vēl vairāk, lai būtu pietiekami biznesa uzsākšanai? Kopumā esmu pret naudas sadalīšanu pēc principa – katram pa bišķim, lai visi priecīgi. Tomēr, jaunu ideju atbalstīšanas gadījums, šis ir lietderīgākais veids.

Bail iedomāties, kas notiktos tad, ja balva būtu idejas finansēšana 100% nepārsniedzot, piemēram, 50 000 Ls? Vispirms, 99% varu apgalvot, ka pārsvarā tiktu iesniegtas idejas, kuru realizācijai nepieciešami vismaz 50 000 Ls – neies taču laist naudu vējā. Otrs, vienalga kurš uzvarētu – būtu runas par lobiju, negodīgu vērtēšanu utt.

Resumē – lai nu ko, bet nevar teikt, ka nav pieejams finanšu atbalsts. Var piedalīties „Pirmssēklas atbalsta instrumenta” un „Ideju kausā”. Un … kopā jau var dabūt 10 000 Ls. Un vēl ir citi finanšu iegūšanas iespējas – altum programma, ‘Biznesa eņģeļi’, biznesa īstenošana izmantojot inkubatorus, utt.