Nupat noritēja „Izglītības inovāciju forums - Laba skola”. Forumā nepiedalījos, taču pārdomas raisīja pieejamā informācija par foruma rezultātā būtisko secinājumu, ka inovāciju ieviešana skolās būs ciešā mērā saistīta ar digitālajiem materiāliem, kuri iegādei  Izglītības un zinātnes ministre T.Koķes k-dze ierosina novirzīt grāmatu iegādei paredzētos līdzekļus.

Protams, nevar nepiekrist, ka digitālo materiālu izmantošana, modernizētu mācību procesu un iespējams uzlabotu arī mācību kvalitāti. Taču, pie viena ļoti būtiska  nosacījuma, ka mācību process ir tikai jāuzlabo/jāpilnveido. Taču, pašreiz pietiekami bieži izskan viedoklis, ka mācību process būtu jāpārveido pilnībā, nevis tikai jāpilnveido.

Varbūt man pietrūkst stratēģiska redzējuma, taču brīdī, kad mācību personālam ir ļoti būtiski samazināta motivācija pildīt darba uzdevumus, un paredzams, ka tuvāko divu līdz trīs gadu laikā motivācijas sistēma (atalgojums) netiks būtiski paaugstināts, ir lieki runāt par digitālo materiālu ieviešanu ar cerību, ka tas veicinās mācību kvalitāti. Un lieki runāt ir tādēļ, ka vienkārši trūks kompetentu darbinieku, kuri spēs efektīvi pielietot tehnoloģijas mācību procesā. Mans subjektīvais viedoklis, ka mācību procesā primārais ir ‘cilvēks’ un tikai pakārtoti tehnoloģijas, pieejamie mācību materiāli.

Ļoti līdzīga situācija ir zinātnē un pētniecība, kur, protams, jaunāko tehnoloģisko sasniegumu, iekārtu izmantošana ir ļoti nozīmīgs faktors kvalitatīvu un konkurētspējīgu rezultātu sasniegšanai. Taču, ja nav pietiekams skaits doktorantu, jauno zinātnieku, tad iekārtas netiek efektīvi izmantotas un protams, arī rezultāti nav tik spoži, kā gaidīts.

Es ļoti ceru, ja tiks īstenots kāds pilotprojekts, kur tiek ieviesti digitālie mācību materiāli u.c. jaunas tehnoloģijas, netiks aizmirsts par augstas kvalifikācijas darbinieku piesaisti, kuri spēs efektīvi pielietot digitālos materiālus. Lai nebūtu tā, ka, tiek investēti nozīmīgi resursi atbilstošā infrastruktūrā, taču …  par atbilstošu darbinieku piesaisti tiek aizmirsts un rezultāts ir tāds nekāds  (piemēram, Ziepniekkalna bērnudārza ‘Austriņa’, jaunais korpuss).

Inovācijas, inovatīvas uzņēmējdarbība, jauni produkti ar augstu pievienoto vērtību it kā ir  valsts prioritāte. Ir pieejami dažādi atbalsti, t.sk. finansiāli atbalsti - pre-seed money (latviskais variants dikti nepatīk), atbalsts jaunu produktu izstrādei, mentoringam utt, tai skaitā arī tehnoloģiju pārneses kontaktpunktu darbībai, lai veicinātu augstākās izglītības un pētniecības iestāžu sadarbību ar komercsektoru.

Virknē literatūras un labās prakses piemēros, tiek uzsvērts, ka būtiska ir ne tikai inovāciju politika, bet arī politikas, kuras tiešā veidā neattiecas uz inovāciju kā tādu, piemēram, nodokļi.

 Pagājušā gada izskaņā un šī gada pirmajā pusē bija vērojama būtiska uzņēmēju interese sadarbībai ar zinātniekiem, piemēram, jaunu produktu izstrādei, ražošanas procesu optimizācijai. Jo bija skaidrs, ka nepieciešami jauni risinājumi, lai uzņēmums spētu darboties. Tie uzņēmēji, kuriem vēl bija resursi, tad arī šī mērķa sasniegšanai investēja laiku un naudu.

 Gads ir pagājis, taču uzņēmēju interese ir mazinājusies un ir pamatīgas bažas, ka nākamā gada sākumā būs pavisam kluss un mierīgs. Diez kāpēc?

 Inovācijas process jau tā ir saistīts ar virkni riskiem, neskaidrībām un resursu investēšanu un iespējams zaudējumiem. Taču, ja tam visam papildus ir jārēķinās ar visneiedomājamākajām izmaiņām nodokļos, tad runāt par kaut kādām inovācijām, diemžēl ir lieki.

 Lai gan, nevaram runāt par inovācijas pazušanu klasiskā izpratnē (Ekonomikas ministrijas sniegtais skaidrojums – jauni produkti, tehnoloģijas). Taču inovāciju tās plašākā nozīmē - radošu, jaunu ideju īstenošana derīgā veidā, sniedzot kādam vērtību, manuprāt, nekur nepazudīs. Jau pašreiz ir izdomāti risinājumi, kā nodokļu slogu mazināt un ir pamats domāt, ka tie tiks īstenoti derīgā  veidā un sniegs vērtību uzņēmējam, vai vienkāršam cilvēkam. Nu ir mums Latvijā ļoti gudri cilvēki. Taču tiem, kuri ir patiešām kompetenti un vēl ar radošu domāšanu, savu enerģiju nākas veltīt, lai izdomātu derīgus risinājumus izdzīvošanai savā valstī, nevis, lai stiprinātu sava uzņēmuma konkurētspēju starptautiskajā arēnā. Diemžēl, ir tikai 24h diennaktī un ja tās ir jāvelta izdzīvošanai, tad vienkārši nepietiek laika nekam citam. Rādās, ka daži jau ir izlēmuši savas zināšanas izmantot efektīvāk un pamet šo valsti, lai darītu to, kas uzņēmējam jādara, nevis meklētu veidu kā izdzīvot valsts piedāvātajā ‘izdzīvošanas spēlē’.

 Nekur jau nepazudīs arī zinātnes pārstāvji, kuriem ir idejas un vērtīgi risinājumi, kuriem bija, ir un visticamāk būs sadarbība ar uzņēmējiem. Ja pēdējā gada laikā bija vērojama situācijas uzlabošanās, uzņēmēji un zinātnieki vēlējas sadarbību īstenot oficiālā ceļā, jo bija saskatāma motivācija, tad ir pamatīgais bažas, ka arī šis sektors atkal nogrims pelēkajā zonā. Diemžēl, ir pamats uzskatīt, ka darbojoties pelēkajā zonā ieguvējs būs gan uzņēmējs, gan konkrētais zinātnieks un viņa kolēģi.

 Vai šis veids kā veicināt inovāciju Latvijā? Laikam ir daži, kuri tā uzskata un domājams, nepaies ilgs laiks un būs dzirdams kāds aicinājums īstenot inovatīvu uzņēmējdarbību, radīt jaunus produktus utt., lai tiktu ārā no krīzes.