Saīsinājumi: EM - Ekonomikas ministrija; TPK - Tehnoloģiju pārneses kontaktpunkti.
Esmu jau rakstījis, ka 8 Latvijas augstākās izglītības iestādēs darbojas tehnoloģiju pārneses kontakpunkti, kuri saņem EARF līdzfinansējumu mazliet vairāk kā gadu un attiecīgi LIAA un EM pārstāvošas personas, t.sk. valsts sekretāra vietnieka personā, aprīlī ir devušies vairākas vizīties, lai pārrunāt, kā labi veicas ar tehnoloģiju pārnesi, un būtiskākais, kā vēl EM varētu veicināt uzņēmēju un zinātnieku sadarbību.
15.aprīlī šāda vizīte bija Latvijas Universitātē. Godīgi jāsaka, biju mazliet nobažījies, ka būs kādi pārmetumi no EM, vai LIAA puses, jo ne gluži viss ir izpildīts kā plānots. Tomēr nē, EM apzinās, ka TPK saskaras ar virkni problēmām un ir gatava rīkoties, ja būs konkrēti piedāvājumi no pašiem TPK.
Un šeit ir tas trakākais - ka nav jau nemaz tik viegli pateikt, kuri ir tie konkrētie šķēršļi, kas būtiski kavē tehnoloģiju pārnesi un …. kurus EM varētu palīdzēt mazināt.
Inovāciju un tehnoloģiju pārnesi varētu salīdzināt ar braukšanu pa autoceļu. Vairums Latvijas autoceļi bija (joprojām ir) ļoti bedraini. Izņemot gadījumus, kad atsevišķas bedres bija kļuvušas patiesi bīstamas, neviens jau nesūdzas par konkrētu bedrīšu esamību, bet gan par autoceļa kopējo stāvokli. Ja autovadītājam jautātu - nu… , kuras bedrītes vajag aizlāpīt, lai būtu līgana braukšana? Kāda būtu atbilde?
Lūk, ar inovāciju ir līdzīgi. ‘’Lielās bedres’ ir aizlāpītas, taču ir virkne “mazu bedrīšu” un “ielāpu”, kas kopumā ‘braukšanu’ pa inovāciju ceļu padara par smagu uzdevumu.
Protams, birokrātiskā sloga mazināšana, papildus finansējuma piešķiršana inovatīviem projektiem dažādās to attīstības stadijās, atsevišķu TPK funkciju (marketings un informācijas analīze) centralizēšana noteikti uzlabos situāciju, taču joprojām kopējā situācija nebūs daudzsološa.
Inovācija un tehnoloģiju pārnese nav tikai EM ietekmes zonā. Tieši zināšanu radīšana, tehnoloģiju attīstīšana pētniecības iestādēs ir IzM darbības lauciņš, kurā arī būtu nepieciešami virkne uzlabojumi. Piedevām vēl jāņem vērā, ka pelnīšana nav akadēmiskā sektora prioritāte un ne vienmēr jaunas zināšanas tiek radītas tāpēc, lai tās varētu ātri pārdot. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ražojošais sektors nebūt nav tas labāk attīstītais un nereti ir tā, ka nav jau uz kurieni tās zināšanas pārnest.
Par šiem jautājumiem ļoti vērtīgs viedoklis ir profesoram I.Kalviņam k-gam (Organiskās sintēzes direktors) un iesaku palasīt intervijas ar viņu “Dienā” un šeit.
Visbeidzot, kā es to dēvēju - “latviskums”, ir milzu šķērslis daudzām lietām. Piemēram, daudzi piekrīt, ja profesors paralēli akadēmiskajam darbam īsteno uzņēmējdarbību pats rūpējoties par tehnoloģiju pārnesi, tam ir ļoti daudz pozitīvu faktoru:
- profesors ir komptents par situāciju komercsektorā, attiecīgi pēta un izzin tās lietas, kuras ir vajadzīgas uzņēmējiem. Ir daudz vienkāršāka sadarbības īstenošana starp profesoru un komercsektoru, jo profesors ir ar uzņēmēja domāšanu.
- studenti tiešā veidā redz pielietojamību teorētiskām zināšanām. Jau mācību procesā studenti tiek iesaistīti problēmu risināšanā ar praktisku pielietojamību saņemot pasūtījumu no profesora kā uzņēmēja. Iespējams par to vēl saņem kādu atlīdzību.
Nu lūk, bet kā notiek praksē? Tiklīdz kāds ir mazliet aktīvāks un paralēli akadēmiskajam darbam īsteno uzņēmējdarbību, tā parādās runas par, ka universitātes mantas izmantošanu savtīgiem nolūkiem, vai tik darba laikā netiek risinātas profesora kā uzņēmēja problēmas utt. Un kaut kā reaktīvā ātrumā tiek aizmirsts par iepriekš minēto praktisko pienesumu. Tomēr lielākoties akadēmiskās vides cilvēki ir godprātīgi .
Resumē - Man katrā ziņā ir pārliecība, ka būs pozitīvas pārmaiņas inovāciju un tehnoloģiju pārneses jomā, vienīgi tam nepieciešams laik. Visu cieņu, ka EM pārstāvjiem, kuri nāk un runā, un tiešām vēlas situāciju uzlabot.