Sākot ar 19.gs. Eiropā un Ziemeļamerikā tiek runāts par zinātnes un komercsektora mijiedarbi. 20.gs. sākumā J.J. Carty, Amerikas Telefona un telegrāfa kompānijas vice-prezidents, norāda uz „fundamentālo pētījumu nenovērtējamo ieguldījumu visu industriju attīstībā” un jau 1924.g. pauž kategorisku viedokli, ka „Amerikas uzņēmējdarbības nākotne un rūpniecība kopumā ir atkarīga no zinātnes progresa.” Taču tikai pēc Pirmā Pasaules kara komercsektors aktīvi iesaistījās zinātnē un pētniecībā, investējot pētniecībā un veidojot laboratorijas.

„Inovāciju lineārais modelis’ ir viens no pirmajiem modeļiem, kas izskaidro attiecības starp zinātni, tehnoloģiju un ekonomiku. Ar zinātni, galvenokārt, saprotot dabas zinātni, vai tehnisko zinātni.

Klasiski ‘lineārajā inovāciju modelī’.[1], [2] ir četri galvenie posmi. (1) Fundamentālā zinātnes ir pamats (2) lietišķo pētījumu veikšanai ar mērķi radīt bāzi noteiktam (3) jaunam produktam, vai produktu grupai, kuru attīsta un (4) realizē tirgū kā inovāciju. Ja fundamentālo un lietišķo pētījumu fāzē darbojas augstākās izglītības un pētniecības organizācijas, tad produktu attīstības un komercializācijas fāzē pārsvarā darbojas komercuzņēmums.

Taču nav nosakāma precīza robežas, kur beidzas augstākās izglītības un pētniecības iestādes darbības lauks, un kur sākas komercsektora aktivitātes. Atkarībā no pieejamajiem resursiem augstākajai izglītības un pētniecības iestādei un no tās īstenotās politikas, tā var ieiet „dziļāk’ produkta attīstības fāzē, piedāvājot komercsektoram izstrādni jau produkta gatavībā, vai tā var izvēlēties komercsektoram piedāvāt izstrādni tās sākotnējā produkta attīstības stadijā, piešķirot tam mazāku pievienoto vērtību.

Lineārā inovāciju modeļa efektivitātes mērvienības ir reģistrētie patenti (vai citas intelektuālā īpašuma tiesības) un P&A investētie līdzekļi, jauni produkti, jaunas tehnoloģijas, u.c.. No modeļa izriet sakarība, jo lielākas investīcijas zinātnē, pētniecībā un attīstībā, jo labāki sagaidāmie rezultāti – inovācija.

Modelis ir piemērots statistiskās informācijas apkopošanai, kā arī joprojām tiek pielietots iesaistot augstākās izglītības un pētniecības iestādes inovāciju procesā, lai veicinātu tehnoloģiju pārnese uz komercsektoru.

Tomēr lineārais modelis tiek daudz kritizēts, jo pētījumi rāda, ka inovācija nebūt nav nedz lineārs process un vēl jo mazāk lineārs tikai no kreisās uz labo pusi. Lineārais inovāciju modelis ir vāji pielietojanms  pakalpojumu jomā, kā arī ražojošajā jomā,  kur netiek veiktas investīcijas tehnoloģiju attīstībā.

[1] Regional innovation systems in small  & medium sized regions; A critical review & assessment; Martin Andersson, Charlie Karlsson, 2004

[2] The Linear Model of Innovation: Historical Construction of an Analytical Framework; Benoit Godin; 2006