Nākamā gadā pirmajā pusē noslēgsies , manuprāt, viens ļoti vērtīgs projekts inovācijai kopumā, kuru realizē Cēsu Novada Dome sadarbībā ar Rīgas Tehnisko Universitāti.

Projekts saucās „Vidzemes Inovāciju un Uzņēmējdarbības Centrs” , kas iespējams neatklāj pilnībā tā labāko ieceri – veidot interaktīvu Zinātnes centru bērniem un jauniešiem.

Centram, vismaz iecerētajām ekspozīcijām, par paraugu ir ņemti piemēri no Dānijas, Zviedrijas, kā arī no Igaunijas un citām valstīm.

Projekta grupa ir iecerējusi virkni interaktīvu ekspozīju un pašreiz norit aktīvs darbs gan pie ekspozīciju izveides, gan, lai atrastu personas, kuri var izgatavot virkni interesantu ekspozīju (dažu ieceru piemēram: šķidrā skaņa, pa trepēm staigātājs, giro ritenis).

Cik zinu, ir bijušas atsevišķas iniciatīvas jau iepriekš veidot līdzīgus centrus Latvijā, bet pagaidām realizējies ir tikai viens – TehnoAnnas pagrabi.

Tam gan ir saprotami iemesli. Lielākoties šādi zinātnes centri, interaktīvas ekspozījas tiek veidotas ar 100% valsts atbalstu, vai katrā ziņā ar ļoti būtisku valsts vai pašvaldības investīciju īpatsvaru. Lai arī šādi centri ir plaši apmeklēti un ieejas biļetes nebūt nav simboliskas,  peļņas iespējas ir tuvu nullei.

Taču guvums no šādiem centriem ir cits. Radošā veidā demonstrēta zinātne ir viens no veiksmīgākajiem veidiem, kā jauniešiem radīt interesi par dabas zinātnēm un iespējams, iespaidotu viņu turpmāko studiju izvēli.  Dažāda veida atrakcijas ir ne tikai saistošas bērniem un jauniešiem, bet pietiekami sarežģītas arī pieaugušajiem, kuriem tāpat nevienmēr ir labas zināšanas mehānikā vai fizikā.  Darbošanās ar ekspozīcijām, veicina radošu domāšanu kopumā un nav izslēgts, ka pēkšņi dzimst kāda jauna biznesa ideja.

Šādi centri kalpo kā reklāmas rīks reģiona uzņēmējiem. Tikai šī reklāma neizpaužas kā 3m x 3m plakāts pie ieejas. Uzņēmumam pašam nākas palauzīt galvu, kā interesantā ekspozīcijā iekļaut uzņēmuma darbību raksturojošus elementus.

Lai vai kā, tiešām ceru, ka šis projekts realizēsies atbilstoši cerētajam. Lūk, ja nu kādam ir laba ideja, vai ir redzētas aizraujošas ekspozīcijas citviet, var droši sazināties ar projekta vadītāju. Labas idejas, noteikti tiks novērtētas.

Sācies rudens, jauns mācību gads, sastrēgumi Rīgas ielās un dažnedažādas konferences un semināri.

Saistībā ar inovāciju, septembra vidū bija starptautiska konference veltīta inovācijai „Baltic Dynamics 2010”.

Pasākums visnotaļ iespaidīgs. Par dalību pasākumā bija jāmaksā, taču neskatoties uz to, reģistrējušies bija ap 270 cilvēku no mazliet vairāk kā 20 dažādām valstīm. Piedalījās virkne svarīgu personu, kuras „pieliek” roku inovāciju politiku izstrādē un realizācijā Eiropas Savienībā. Citiem vārdiem sakot, ‘Brisele’ bija atbraukusi pie mums.

Tāpat bija atbraukuši virkne ekspertu, kuru viedoklī tiešām ir vērts ieklausīties.

Bez šaubām, inovācija ir komplekss un sarežģīts process, kur tehnoloģiju un zinātnes vadošā loma ir būtiski mazinājusies. Inovācija vairs nav vienkārša tehnoloģiju pārnese (1.paaudze) no augstākās izglītības un pētniecības iestādes uz komercsektoru. Dažādu personu mijiedarbe, zināšanu apguve reālajā laikā un visbeidzot cilvēks ar tā iemiesotajām zināšanām ir centrālais elements zināšanu inovācijā (5.paaudze).

Tie, kuri kādā mērā ir saistīti ar inovāciju, zin, ka Latvijā inovāciju sistēma lielā mērā ‘dzīvo’ 1.paaudzē. Nu labi, nav jau tā, ka mums vienīgajiem piektā paaudze būt skaistā nākotnē. Gan ASV, gan Rietumeiropā vairāk runā par 5.paaudzes inovāciju nekā praktiski tiek izdarīts un tas vēl ir izaicinošs mērķis.

Taču … ir viena būtiska skumjā nots un viela pārdomām (īpaši jau pēc 2.10).

Līdz brīdim, ka aktīvi tika sāktas vēlēšanu kampaņas, no politiķiem varēja daudz dzirdēt par ražošanu ar augstu pievienoto vērtību un inovācijas nozīmību Latvijas izaugsmē un bezmaz vienīgajā ‘dzīvības’ glābiņā.

‘Saliekot’ kopā divus elementus: 1) inovācija kā Latvijas ‘glābiņš’; un 2) vēlēšanas 2/10, šķiet varēja sagaidīt, ka starptautisku inovācijai veltītu konferenci (divas nedēļas pirms vēlēšanām) apmeklēs virkne politiķu, lai smeltos gudrības nākamajiem četriem gadiem, vai vismaz censtos sevi ‘atrādīt’ daļai potenciālo vēlētāju.

Nekā. Augsti godātais LR Ministru prezidents bija ierunājis visa laba vēlējumus video un Ekonomikas ministrs kādas 10 minūtes parunāja un steidzīgi pameta konferenci. No Izglītības un zinātnes ministrijas - neviena augstā amatā esošas personas. (Lieki piebilst, ka Izglītības un zinātnes ministrijai ir ļoti svarīga loma nosakot, cik naudiņas un kādās jomās tiks veikti pētījumi.) Nu labi, iespējams ministriem bija kādi ļoti steidzami darbi, bet vai valsts sekretāriem no Ekonomikas ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas un Finanšu ministrijas nebija kāds brīvs brīdis?

Var jau būt, ka Latvijas politiķi iepriekš bija iepazinušies, piemēram, ar tēmām: 1) „Jaunie scenāriji Eiropas inovācijas politikā,” Eiropas Komisijas DG Enterprise and Industry Inovācijas atbalsta nodaļas vadītājs Dr. Reinhard Buscher”. 2) Globālās tendences zināšanu plūsmas vadībā,” ASV inovācijas atbalsta organizācijas Entovation International dibinātāja un valdes priekšsēdētāja Debra M. Amidon.

Man katrā ziņā bija ļoti interesanti un sadzirdēju daudz vērtīgu domu, kuras centīšos realizēt praksē.

             Ar nepacietību gaidu jaunās valdības plānus un darbības attiecībā uz inovācijas jomu. Varbūt Latvijā dzims sestās paaudzes inovācija un mēs, tā uzreiz visiem aizsteigsimies priekšā :)?

Tā kā līdz šim termini  ‘inovācija‘ un ‘inovatīvs‘  ir lietoti daudz un dikti, es jau sagaidīju, ka būs kāda politiskā partija/apvienība ar nosaukumā iekļautu inovācijas terminu, vai vismaz lietos to skaļos lozungos. Taču nekā, pašreiz šis termins parādās vien divu partiju programmās, kuras apskatāmas Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā. Aplūkojot politisko partiju interneta mājas lapas, jāatzīst, ka vienas partijas programmā tiešām ir samērā detalizēti un precīzi izklāstīta paredzētā inovācijas veicināšana.

Es pilnībā piekrītu, ka līdz šim termins ‘inovācija‘ ir lietots vietā un nevietā. Izpratne par terminu, lielākoties, aprobežojas ar jaunu produktu, tehnoloģiju izstrādi vai ieviešanu, ar patentiem.

Lūk, man rodas jautājums – ja līdz šīm dažādos politikas dokumentos, politiķu paziņojumos šis termins tika plaši lietots, kāpēc partiju programmās tas praktiski neparādās? Inovācija tiešā mērā ir Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministriju ietekmē. Līdz šim šo ministriju pārstāvji regulāri pieminēja inovāciju. Partiju programmās nekā.

Vai iemesls varētu būt, ka sabiedrība inovācijas terminu neizprot, attiecīgi nav lietderīgi to akcentēt partiju programmās?

Pieņemsim, ka inovācija ir pārāk sarežģīts termins, lai to iekļautu partiju programmās. Taču termini kā: augsti pievienotā vērtība, zinātne, pētniecība un attīstība, augstās tehnoloģijas, arī ir plaši lietoti līdzās inovācijai.

Šie termini lietoti mazliet biežāk. Acīmredzot jomas speciālisti ir atzinušus, ka sabiedrībai tie būs vieglāk saprotami. Atbalsta izglītībai, zinātnei un ražošanai ir pausts vairāku partiju programmās.

Taču ir daži interesanti piemēri:

… Latvijas resursi tiktu izlietoti visaugstākās jaunās vērtības radīšanai…. (tiešām neizprotami)

… Ražošanas un uzņēmējdarbības pamatuzdevums- darbavietu un pievienotās vērtības radīšana. Ražošanai jākļūst par zinātnes pētījumu garantētu galamērķi.

(Uzņēmējdarbības procesā parasti rodas pievienotā vērtība kā tāda. Jautājums ir, cik lielā mērā tiek pievienota vērtība. Ja ražošanai ir jākļūst par zinātnes pētījumu garantētu galamērķi, tad noprotams, ka fundamentālā zinātne tiks likvidēta, nebūs pētījumu teoloģijas un reliģijas zinātnē (šis piemērs, jo dažām partijām teoloģijas un reliģijas joma tāda jūtīga)?

….Zinātnes attīstības pamats ir valsts pasūtījums un ar to saistīto izgudrojumu patentēšanas finansu nodrošinājums.

(Patents ir tikai viena no intelektuālā īpašuma aizsardzības alternatīvām. Piemēram,  IKT jomā patentēšana ir maznozīmīga. Otra lieta, būtiskākās izmaksas ir saistītas nevis ar patenta iegūšanu, bet ar tā uzturēšanu, ja tas ir reģistrēts citās valstīs.)

…. Attīstīsim jomas, kur uzņēmējiem nopelnīt vairāk – ražošanu ar augstu pievienoto vērtību…..

(Arī šis solījums tāds visai interesants)

Kopumā izlasot gan programmas, gan paskatoties informāciju politisko partiju interneta mājas lapās, nav pārliecība, ka partijām (precīzāk to pārstāvošajām personām) būtu skaidra izpratne par inovāciju,  augstas pievienotās vērtības radīšanu, augstākās izglītības un pētniecības nozīmību.

Pēc vakardienas LNT raidījuma „Latvija, mēs tevi dzirdam” noklausīšanās, radās daži jautājumi, uz kuriem būtu interesanti dzirdēt atbildes.

Diskusija bija par mežsaimniecību un mežu kā Latvijas nacionālo vērtību. Samērā interesanta diskusija, ja neņem vērā, ka pārlieku maz tika dota iespēja izteikties nozares ekspertiem.

Lūk, diskusijas laikā runājot par mežsaimniecību un vērtību kādu no tā var gūt, lielākoties tika akcentēts koks.

Manuprāt, diskusijā būtu bijis interesanti dzirdēt viedokļus, kāda vērtība tiek iegūta no meža veltēm kā – mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm, gailenēm? Pat, ja šī vērtība nav pārāk liela, tomēr tā ietekmē tautsaimniecību. Lieki piebilst, ka sezonas laikā tieši trūcīgām un mazturīgām personām ienākumi no ogu un sēņu lasīšanas un nodošanas, iespējams, ir vienīgie iztikas līdzekļi.

Diemžēl neizdevās atrast kādus statistikas datus, lai uzzinātu, cik lielu apjomu (naudas izteiksmē) veido meža ogas un sēnes, kas noteikti ir skaidrojams ar to, ka šī joma, lielākoties, darbojas „ēnā”, ko visticamāk apliecinās informācija par iekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoms par ogām un sēnēm.

Tomēr kombinējot pieejamo informāciju , ir pamats domāt, ka realizēto meža ogu un sēņu vērtība veido aptuveni 1.5 mlj latu. Kopumā šāds apjoms nav ļoti būtisks, tomēr, ja salīdzina, piemēram, ar Eiropas Sociālā fonda projektu apmēriem labklājības nozarē (nodarbinātības veicināšanai), tad šāds apjoms jau ir līdzvērtīgs atsevišķiem projektiem.

Veicot kompleksu aprēķinu, noteikti būt jāņem vērā, kādā apjomā ogas un sēnes tiek izmantotas pašpatēriņam. Tādā gadījumā, ogu un sēņu vērtība tautsaimniecībā būtu vēl lielāka.

Lūk, būtu interesanti uzzināt, vai kāds ir veicis pētījumus par šo jomu un apzinājis kopēju Latvijā nolasīto sēņu un ogu vērtību.

„Slēptā inovācija” (hidden innovation) – šāds jēdziens ir parādījies salīdzinoši nesen un tiek izmantots skaidrojot tās aktivitātes, kuras neatspoguļo klasiskie inovāciju indikatori – patenti, izdevumi R&D, jaunas tehnoloģijas, jauni produkti, u.c.

Par ‘slēpto inovāciju’ plašāk ir sākts runāt vien 2006.gadā. Šo jēdzienu ieviesa Lielbritānijas pētnieki (NESTA) pētot inovāciju procesus un to ietekmējošos faktorus*.

Šo dažu gadu laikā, jau ir bijuši vairāki skaidrojumi, kas būtu uzskatāms kā ‘slēptā inovācija’. Daži no tiem**:

• Inovācija, kura ir identiska tradicionālajai inovācijai, taču netiek iekļauta veicot statistisku informācijas apkopojumu. Piemēram, fosilās enerģijas pārstrādes joma;
• Inovācija, kura radusies kombinējot esošus risinājumus, vai esošu risinājumu pielietošana ar citu mērķi;
• Mācīšanās darot (Learning by doing) – tehnoloģiju/materiālu precizēšana, pielāgošana ražošanas procesā, taču tas netiek iekļauts standarta inovāciju mērīšanā;
• Lokāla rakstura, maza apjoma tehnoloģiskas problēmas, kuras tiek risinātas neiesaistot R&D, taču rezultātā tiek iegūts būtisks jauninājums. maza apjoma inovācija, kuru īsteno mikro uzņēmumi, strādnieku brigādes, radot risinājumus ikdienas pienākumu veikšanā, plašāk šos risinājumus nepielietojot;

Slēptās inovācijas ‘vājā vieta’ ir tās izmērīšanā. No vienas puses, jā, tiek atzīts, ka slēptā inovācija ir ļoti būtiska, tā sniedz pienesumu tautsaimniecībai, tā būtu jāstimulē, bet … kā veicināt to, kas ir ‘noslēpts’, kas nav redzams?

Slēptā inovācija, iespējams, ir viskompleksākais modelis. Taču tas ir pietiekami jauns jēdziens un domājams, ka tuvāko gadu laikā radīsies ar vien detalizētāki slēptās inovācijas skaidrojumi balstīti uz dažādiem pētījumiem un novērojumiem.

Situācija ar klasiskajiem inovācijas rādītājiem Latvijā ir diezgan slikta (LV meklēt no kreisās puses) un nav lielu izredžu dažu gadu laikā sagaidīt būtiskus uzlabojumus. Manuprāt, Latvijā būtu visnotaļ lietderīgi veicināt pētījumus gan par slēpto inovāciju, lai apzinātu, vai šajā jomā situācija ir labāka, kā arī veicināt inovāciju tās plašākajā nozīmē, neakcentējot jaunas tehnoloģijas un patentus, un citus ļoti precīzi izmērāmus, taču grūti sasniedzamus rezultātus, situācijā. Jaunās tehnoloģijas, patenti nav realizējami īsā laika posmā un ar nelieliem finanšu resursiem (pēdējos 2 gados būtiski tiek samazināts finansējums pētniecībai un attīstībai).

Jā, garantijas jau nav, ka tas sniegs būtisku atdevi tautsaimniecībā. Taču ir liela iespējamība, ka izpelnīsimies uzmanību, ka realizējam jaunākos inovāciju modeļus.

 *The Innovation Gap: Why policy needs to reflect the reality of innovation in the UK (2006

**Hidden innovation: How innovation happens in six ‘low innovation’ sectors; 2007

Sākot ar 19.gs. Eiropā un Ziemeļamerikā tiek runāts par zinātnes un komercsektora mijiedarbi. 20.gs. sākumā J.J. Carty, Amerikas Telefona un telegrāfa kompānijas vice-prezidents, norāda uz „fundamentālo pētījumu nenovērtējamo ieguldījumu visu industriju attīstībā” un jau 1924.g. pauž kategorisku viedokli, ka „Amerikas uzņēmējdarbības nākotne un rūpniecība kopumā ir atkarīga no zinātnes progresa.” Taču tikai pēc Pirmā Pasaules kara komercsektors aktīvi iesaistījās zinātnē un pētniecībā, investējot pētniecībā un veidojot laboratorijas.

„Inovāciju lineārais modelis’ ir viens no pirmajiem modeļiem, kas izskaidro attiecības starp zinātni, tehnoloģiju un ekonomiku. Ar zinātni, galvenokārt, saprotot dabas zinātni, vai tehnisko zinātni.

Klasiski ‘lineārajā inovāciju modelī’.[1], [2] ir četri galvenie posmi. (1) Fundamentālā zinātnes ir pamats (2) lietišķo pētījumu veikšanai ar mērķi radīt bāzi noteiktam (3) jaunam produktam, vai produktu grupai, kuru attīsta un (4) realizē tirgū kā inovāciju. Ja fundamentālo un lietišķo pētījumu fāzē darbojas augstākās izglītības un pētniecības organizācijas, tad produktu attīstības un komercializācijas fāzē pārsvarā darbojas komercuzņēmums.

Taču nav nosakāma precīza robežas, kur beidzas augstākās izglītības un pētniecības iestādes darbības lauks, un kur sākas komercsektora aktivitātes. Atkarībā no pieejamajiem resursiem augstākajai izglītības un pētniecības iestādei un no tās īstenotās politikas, tā var ieiet „dziļāk’ produkta attīstības fāzē, piedāvājot komercsektoram izstrādni jau produkta gatavībā, vai tā var izvēlēties komercsektoram piedāvāt izstrādni tās sākotnējā produkta attīstības stadijā, piešķirot tam mazāku pievienoto vērtību.

Lineārā inovāciju modeļa efektivitātes mērvienības ir reģistrētie patenti (vai citas intelektuālā īpašuma tiesības) un P&A investētie līdzekļi, jauni produkti, jaunas tehnoloģijas, u.c.. No modeļa izriet sakarība, jo lielākas investīcijas zinātnē, pētniecībā un attīstībā, jo labāki sagaidāmie rezultāti – inovācija.

Modelis ir piemērots statistiskās informācijas apkopošanai, kā arī joprojām tiek pielietots iesaistot augstākās izglītības un pētniecības iestādes inovāciju procesā, lai veicinātu tehnoloģiju pārnese uz komercsektoru.

Tomēr lineārais modelis tiek daudz kritizēts, jo pētījumi rāda, ka inovācija nebūt nav nedz lineārs process un vēl jo mazāk lineārs tikai no kreisās uz labo pusi. Lineārais inovāciju modelis ir vāji pielietojanms  pakalpojumu jomā, kā arī ražojošajā jomā,  kur netiek veiktas investīcijas tehnoloģiju attīstībā.

[1] Regional innovation systems in small  & medium sized regions; A critical review & assessment; Martin Andersson, Charlie Karlsson, 2004

[2] The Linear Model of Innovation: Historical Construction of an Analytical Framework; Benoit Godin; 2006

Šajā nedēļa LNT (Latvijas Neatkarīgā Televīzija) katru vakaru varam vērot samērā interesantu raidījumu – „Tautas deklarācija”. Daudzas interesantas lietas tiek pateiktas, un tāpat ir virkne neargumentētu viedokļu.

Taču ziņa, kuru es uztvēru gandrīz katru vakaru – Latvijas nākotne ir eksports, augstas pievienotās vērtības radīšana, ražošana.

Neapšaubāmi, tas ir ilgtermiņa stabilas ekonomikas pamats. Tas nav nekas jauns un jau pašreiz virknē valsts plānošanas dokumentos šie ekonomikas balsti ir iestrādāti.

Zemāk esmu uzskaitījis dažus statistikas faktus un jautājumus:

• 160 500 personas (kumulatīvais apjoms laika periodā 1997 – 2006.mācību gads), ir ieguvušas izglītību (augstskolās, koledžās) saistībā ar dabas zinātni un ir potenciāli ražotāji;
• 516 000 personas, kuras ieguvušas izglītību saistībā ar sociālo un humanitāro zinātni un ir potenciāli pakalpojumu sniedzēji;

Jautājums: Vai Latviju no krīzes izvedīs šie aptuveni 160 tūkstoši cilvēku? Un kā ‘atlikušie’ 516 tūkstoši, lai saista savu nākotni ar Latviju?

• Līdz šim Latvijas IKP (2009.) struktūra ir šāda: pakalpojumu joma veido 72,4%; ražojošā 24%, lauksaimniecība 3.6%. Eiropas Savienībā kopējā IKP struktūra ir līdzīga - pakalpojumu joma 71,8%, bet ražojošā 25.2% no kopējā IKP.

Jautājums: vai tas ir prātīgi ignorēt pakalpojumu jomu? Kādai ir jābūt ražojošā sektora produktivitātei, lai tā spētu nodrošināt IKP strauju pieaugumu?

Tā kā ir zināms aptuvens pieejamais cilvēkresurss, būtu ļoti interesanti redzēt aprēķinus, kāda pievienotā vērtība ir jārada ražojošā sektorā iesaistītam vienam cilvēkam? Kāds ir kritērijs, lai produktu varētu uzskatīt augstas pievienotās vērtības produktu?

• Pēc SIA „Lursoft” datiem atbilstoši EK definētajiem diviem mikrouzņēmuma kritērijiem 2008.g. atbilst 80,94 % uzņēmumu.
• GEM 2007^* veiktā pētījumā identificēja, ka 74% MVU uzskata, ka viņu produkts nav jauns un nepilni 75% norāda, ka viņu izmantotās tehnoloģijas ir vecākas par 5 gadiem.

Jautājums: Vai Latvijas MVU sektora pārstāvji ir pietiekami zinoši, atvērti jaunajam, lai nodrošinātu strauju attīstību tuvāko gadu laikā? Vai MVU sektoram ir tāds potenciāls, lai tuvāko gadu laikā akumulētu gan finanses, gan zināšanas un īstenotu augstas pievienotās vērtības ražošanu?

Pēdējā laikā sanāk runāties ar uzņēmējiem (mikro un mazie) Cēsīs, Ventspilī, Tukumā, vēl šur un tur. Ir gūts priekšstats, kādas ir šo uzņēmēju problēmas, kādi ir viņu mērķi, kā tiek izprasti plaši lietotie jēdzieni – inovācija un augsta pievienotā vērtība.ek struktūra ir līdzīga.

Būtu interesanti zināt, ko domā tāds vienkāršs un maziņš mēbeļu ražotājs, NVA programmas atbalstītais jaunais uzņēmējs, viesu mājas īpašnieks, bioloģiskās lauksaimniecības vadītājs, amatnieki, nemaz jau nerunājot par darba ņēmējiem, dzirdot, ka:

 Latvijas nākotne ir eksports, augstas pievienoto vērtības produkcija ražošana, IT, biotehnoloģija un farmācija, inovācija? Latvijai nepieciešama sava Nokia, Skype un pēdējais dzirdētais salīdzinājums – iPhone**.

Vai manis iepriekš minētie personāži sevi asociē ar valsts nākotnes realizēšanu šādos scenārijos?

Cik daudzi cilvēki vecumā no 45 – 50 gadiem ir ceļojušo pa pasauli, vismaz pa Eiropu un paši savām acīm redzējuši Eiropas tirgu? Cik daudziem ir pietiekamas zināšanas un resursu uzņēmējdarbības uzsākšanai? Bet tieši sākot ar šo vecuma grupu, cilvēkiem ir labas tehniskās zināšanas un ir teorētiski ir potenciālie ražotāji. Vismaz mani novērojumi rāda, ka lielākoties ražojošu uzņēmumu vadībā ir cilvēki vecumā vismaz no 45 gadiem.

 Resumē: Diskusijas dalībnieki izsaka pārmetumus politiķiem par viņu sarežģīto komunikāciju ar sabiedrību, ka procesi netiek izskaidroti tā, lai tos saprastu visi, arī jomas nespeciālisti. Protams, diskusijas dalībnieki ir ļoti kompetentas personas, taču, man nav pārliecības, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju iedvesmojas klausoties šīs runas par eksportu, augstas pievienotās vērtības ražošanu un inovāciju. Ļoti ceru, ka es kļūdos savā novērojumā un diskusijas vērotāji ir iedvesmojušies līdzdarboties valsts attīstībā!!! 

Un visbeidzot tāds pragmatisks jautājums – vai tajā brīdī, kad Latvijā būs dzimusi Nokia, iPhone, vai, kāds cits bizness simtos miljonu, pat miljardu vērtībā, biznesa īpašniekiem būs patriotiskas jūtas pret valsti, lai biznesu „neiznestu” ārpus Latvijas, lai, piemēram, mazinātu nodokļu slogu? Vai valsts izrāda un izrādīs pietiekamu pretimnākšanu, lai ‘neaizbaidītu’ nākamos iPhone utt?

Tā netīšām atcerējos, ka a/s Grindex (viens no Latvijas uzņēmējdarbības flagmaņiem) daļa akciju portfeļa tika pārdota ārvalstu kompānijai. Tas nozīmē, ka pat teorētiski dividendēs izmaksātā nauda aizplūdīs no Latvijas.

a/s Grindex runā par ražotnes attīstīšanu Slovākijā, pateicoties Latvijas nodokļu politikai. Lidsabiedrības “airBaltic” savus pilotus pārformēja darbā uz citu valsti nodokļu optimizācijas nolūkā.

* - Uzņēmējdarbības globālais monitorings, Latvijas ziņojums 2007.gads)

** -  www.db.lv Gulbis: Latvijas vienīgā iespēja ir eksports, jārada savs iPhone

Neliels offtopic jau sanāk, bet tomēr gribu padalīties gūtajos iespaidos par vizīti Baltkrievijā, konkrēti Minskā.

Baltkrievijā esmu pirmo reizi un bija zināma baža kā nu te būs.

Diemžēl nav laika, lai varētu pastaigāt pa pilsētu pavērot apkārtni un pavērtēt kā cilvēki dzīvo, vismaz Minskā. Tiesa gan, te jau visi ir 65.gada dienas gaidās (9.maijs) un man liekas neesmu redzējis nevienu Eiropas pilsētu tā sagatavotu Ziemassvētku laikam, kā šeit uz 9.maiju. Cik nu ir sanācis redzēt – nu neizskatās, ka te būtu bēdu ieleja, lai neteiktu, ka vizuālais iespaids ir daudz labāks kā par Rīgu – viss tīrs, kārtīgs, pazemes pārejas bez grafiti un bomžiem.

Protams, var diskutēt par politisko situāciju un veidu kā tiek risināti jautājumi. Taču attiecībā uz ekonomisko situāciju, nevar noliegt, ka lēmumu pieņemšana bez garām diskusijām, nereti ir ļoti efektīvs risinājums. Taču būtiski, ka šie lēmumi lielākoties ir saistīti ar protekcionismu un ‘pašmāju’ ražojošā sektora atbalstīšanu. Otrs būtisks aspekts – stabilitāte. Vismaz relatīvi stabila situācija salīdzinoši ar Latviju.

Jā, varbūt Baltkrievijā ir savādāka izpratne par inovāciju salīdzinoši ar Eiropas valstīm, varbūt šeit vēl nav ‘Eiropas līmenis’ kvalitātes ziņā (cenu ziņā jau ir ļoti tuvs), taču šeit uz lietām skatās vienkāršāk, uzņēmēji savstarpēji sadarbojas, lai tiktu ārvalstu tirgos. Un visbeidzot, vismaz man radās sajūta, ka uzņēmējiem nav pašmērķis ātri nopelnīt milzu naudu, par katru cenu, piemēram, izpārdodot īpašumus, vai vietējos resursus.

Resumē, ja pirms brauciena nebiju īpašā sajūsmā, tad tagad esmu pilnībā mainījis domas un labprāt atbrauktu vēl.

Vecu vecā tēma, par kuru ir runāts daudz un dikti - Latvijas nākotne ir inovācija, kuru vajadzētu radīt zinātniekiem kopā ar uzņēmējiem. Taču – kaut kā īsti nesanāk.

Var jau būt, ka es kļūdos, taču es biežāk redzu un dzirdu uzņēmēju negatīvo attieksmi pret zinātni, ka tā nedod pietiekami daudz jaunu risinājumu. Savukārt, zinātnes pārstāvji nebūt tik slikti neizsakās par uzņēmējiem, drīzāk kritiku veltot valsts institūcijām, kuras savas darbības vai bezdarbības rezultātā kavē zinātnes sadarbību ar uzņēmējiem.

Es diendienā sastopos gan ar zinātniekiem, gan uzņēmējiem. Protams, sadarbība ir vāja. Taču ir skumji, ka uzņēmēji visu vainu uzveļ zinātnes lauciņam. Varētu padomāt, ka uzņēmēji ir darījuši visu, lai būtu sadarbība ar zinātni, taču zinātnieki pretojas?

Mazliet skumji, ka uzņēmēji neiedziļinās problemātikā un uzskata, ka zinātne ‘no zila gaisa’ radīs pasaules mēroga konkurētspējīgas izstrādnes, ar kurām tad uzņēmēji varēs pelnīt lielo naudu un stutēt Latvijas ekonomiku.

 Ja jau uzņēmēji, kā arī LTRK (piemēram) izsaka kritiku zinātnei, tad vienkārša pretreakcija ir uzbrukums:

• Cik ir tādu uzņēmumu, kuri ir skaidri definējuši problēmas un vērsušies pie zinātniekiem? Pārsvarā gadījumā ir tā, ka pats uzņēmējs īsti nezina, kāda ir problēma un grib, lai visu noliek priekšā ‘uz paplātes’.

• Cik ir tādu uzņēmumu, kuri ir gatavi investēt laiku un naudu problemātikas risināšanā un uzņemties risku, ka var arī nesanākt? Šī ir viena no lietām, par kuru aizmirst uzņēmēji. Uzņēmējs pats atzīsts, ka problēma ir sarežģīta un nav ne mazākās nojausmas kā to atrisināt, taču no zinātnieka tiek prasīts 100% garantija, ka problēma tiks atrisināta un tikai tad maksās naudu. Paši uzņēmumi piekristu uz šādiem noteikumiem strādāt? Arī zinātnieki ir tikai cilvēki un izvēlas vieglāku naudas pelnīšanas avotu – zinātni, kurā tiek akceptēts arī negatīvs rezultāts. Un, vai šeit ir vieta pārmetumiem? Kurš uzņēmējs izvēlas grūtāko naudas pelnīšanas veidu?

• Cik Latvijā ir ražojošo uzņēmumu? Cik ir tādu ražojošo uzņēmumi, kur spēj paņemt pretī Latvijas zinātnieku kompetences un pilnvērtīgi tās izmantot? Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātei jau izseni ir sadarbība ar Vācu uzņēmumu – Siltronic AG, kurš ir viens no  pasaules līderiem silīcija kristālu „audzēšanā”. Gaišākos prātus no FMF ‘paņem’ šis vai cits ārvalstu uzņēmums. Šeit ir runa par to, ka nereti no ļoti kompetenta zinātnieka tiek prasīts pārlieku elementārs darbs, no kura, protams, viņš atsakās.

• Vai uzņēmēji ir dzirdējuši tikai par inovāciju, kura rodas lineārā veidā; fundamentālā zinātne, lietišķie pētījumi, produktu attīstība un komercializācija? Ir dažādi kompleksi inovāciju modeļi, kur konkurētspējīgus risinājumus var radīt tieši uzņēmumiem savstarpēji sadarbojoties.

• Vai uzņēmēju vidū nav neviena, kurš saņemtu zināmu labvēlību (iespējams nepelnītu) no valsts, tāpēc, ka tas ir liels un varens uzņēmums? (skatīt šeit LTRK izteikumu par LU).

• Ja jau Latvijas zinātne nespēj izdomāt konkurētspējīgas lietas, kas ir tie iemesli, kas kavē uzņēmējus izmantot citu valstu universitātēs radīto?

• Cik daudzi no uzņēmējiem piedalās kontakbiržās, kuras rīko gan pašas universitātes, gan citas inovāciju veicinošas organizācijas? Pārsvarā, tie uzņēmumi, kuri ir aktīvi, iesaistās visur un atrod gan kompetentus zinātniekus, gan nepieciešamo risinājumu.

 Ir nevietā pārmest zinātnei, ka tā nerada virknēm jaunu risinājumi, jo tam ir daudz dažādu iemeslu. Es nezinu ne vienu no zinātnes jomām, kur Latvija ieguldītu vairāk, kā citas Eiropas Savienības valstis. Mēs drīzāk varam cerēt uz veiksmi, ka tiks izdomātas kaut kas jauns, uz atsevišķām izcili gudrām personībām, nevis uz likumsakarīgu iznākumu.

 Resumē – zinātnieki, tāpat kā uzņēmēji dzīvo šajā unikālajā valstī, kur situācija ir tāda, kāda tā ir. Ceru, ka turpmāk uzņēmēji iedziļināsies problemātikā un neizteiks klajus pārmetumus zinātnei.

Un visbeidzot – zinātne jau tāpēc ir zinātne, ka tā pēta un izzina dažādas lietas, arī tādas, kuras nav tūlītēji pielietojamas komercvajadzībām.

 Saīsinājumi: EM - Ekonomikas ministrija; TPK - Tehnoloģiju pārneses kontaktpunkti.

Esmu jau rakstījis, ka 8 Latvijas augstākās izglītības iestādēs darbojas tehnoloģiju pārneses kontakpunkti, kuri saņem EARF līdzfinansējumu mazliet vairāk kā gadu un attiecīgi LIAA  un EM pārstāvošas personas, t.sk. valsts sekretāra vietnieka personā, aprīlī ir devušies vairākas vizīties, lai pārrunāt, kā labi veicas ar tehnoloģiju pārnesi, un būtiskākais, kā vēl EM varētu veicināt uzņēmēju un zinātnieku sadarbību.

15.aprīlī šāda vizīte bija Latvijas Universitātē. Godīgi jāsaka, biju mazliet nobažījies, ka būs kādi pārmetumi no EM, vai LIAA puses, jo ne gluži viss  ir izpildīts kā plānots.   Tomēr nē,  EM  apzinās, ka TPK saskaras ar virkni problēmām un ir gatava rīkoties, ja būs konkrēti piedāvājumi no pašiem TPK.

Un šeit ir tas trakākais - ka nav jau nemaz tik viegli pateikt, kuri ir tie konkrētie šķēršļi, kas būtiski kavē tehnoloģiju pārnesi un …. kurus EM varētu palīdzēt mazināt.

Inovāciju un tehnoloģiju pārnesi varētu salīdzināt ar braukšanu pa autoceļu. Vairums Latvijas autoceļi bija (joprojām ir) ļoti bedraini. Izņemot gadījumus, kad atsevišķas bedres bija kļuvušas patiesi bīstamas, neviens jau nesūdzas par konkrētu bedrīšu esamību, bet gan par autoceļa kopējo stāvokli. Ja autovadītājam jautātu - nu… , kuras bedrītes vajag aizlāpīt, lai būtu līgana braukšana? Kāda būtu atbilde?

Lūk, ar inovāciju ir līdzīgi. ‘’Lielās bedres’ ir aizlāpītas, taču ir virkne “mazu bedrīšu” un “ielāpu”, kas kopumā ‘braukšanu’ pa inovāciju ceļu padara par smagu uzdevumu.

Protams, birokrātiskā sloga mazināšana, papildus finansējuma piešķiršana inovatīviem projektiem dažādās to attīstības stadijās, atsevišķu TPK funkciju (marketings un informācijas analīze) centralizēšana noteikti uzlabos situāciju, taču joprojām kopējā situācija nebūs daudzsološa.

Inovācija un tehnoloģiju pārnese nav tikai EM ietekmes zonā. Tieši zināšanu radīšana, tehnoloģiju attīstīšana pētniecības iestādēs ir IzM darbības lauciņš, kurā arī būtu nepieciešami virkne uzlabojumi.  Piedevām vēl jāņem vērā, ka pelnīšana nav akadēmiskā sektora  prioritāte un ne vienmēr jaunas zināšanas tiek radītas  tāpēc, lai tās varētu ātri pārdot. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ražojošais sektors nebūt nav tas labāk attīstītais un nereti ir tā, ka nav jau uz kurieni tās zināšanas pārnest.

Par šiem jautājumiem ļoti vērtīgs viedoklis ir profesoram I.Kalviņam k-gam  (Organiskās sintēzes direktors) un iesaku palasīt intervijas ar viņu “Dienā” un šeit.
Visbeidzot, kā es to dēvēju - “latviskums”, ir milzu šķērslis daudzām lietām. Piemēram, daudzi piekrīt, ja profesors paralēli akadēmiskajam darbam īsteno uzņēmējdarbību pats rūpējoties par tehnoloģiju pārnesi, tam ir ļoti daudz pozitīvu faktoru:

• profesors ir komptents par situāciju komercsektorā, attiecīgi pēta un izzin tās lietas, kuras ir vajadzīgas uzņēmējiem. Ir daudz vienkāršāka sadarbības īstenošana starp profesoru un komercsektoru, jo profesors ir ar uzņēmēja domāšanu.
• studenti tiešā veidā redz pielietojamību teorētiskām zināšanām. Jau mācību procesā studenti tiek iesaistīti problēmu risināšanā ar praktisku pielietojamību saņemot pasūtījumu no profesora kā uzņēmēja. Iespējams par to vēl saņem kādu atlīdzību.

Nu lūk, bet kā notiek praksē? Tiklīdz kāds ir mazliet aktīvāks un paralēli akadēmiskajam darbam īsteno uzņēmējdarbību, tā parādās runas par, ka universitātes mantas izmantošanu savtīgiem nolūkiem, vai tik darba laikā netiek risinātas profesora kā uzņēmēja problēmas utt. Un kaut kā reaktīvā ātrumā tiek aizmirsts par iepriekš minēto praktisko pienesumu. Tomēr lielākoties akadēmiskās vides cilvēki ir godprātīgi .

Resumē - Man katrā ziņā ir pārliecība, ka būs pozitīvas pārmaiņas inovāciju un tehnoloģiju pārneses jomā, vienīgi tam nepieciešams laik. Visu cieņu, ka EM pārstāvjiem, kuri nāk un runā, un tiešām vēlas situāciju uzlabot.