Vecu vecā tēma, par kuru ir runāts daudz un dikti - Latvijas nākotne ir inovācija, kuru vajadzētu radīt zinātniekiem kopā ar uzņēmējiem. Taču – kaut kā īsti nesanāk.

Var jau būt, ka es kļūdos, taču es biežāk redzu un dzirdu uzņēmēju negatīvo attieksmi pret zinātni, ka tā nedod pietiekami daudz jaunu risinājumu. Savukārt, zinātnes pārstāvji nebūt tik slikti neizsakās par uzņēmējiem, drīzāk kritiku veltot valsts institūcijām, kuras savas darbības vai bezdarbības rezultātā kavē zinātnes sadarbību ar uzņēmējiem.

Es diendienā sastopos gan ar zinātniekiem, gan uzņēmējiem. Protams, sadarbība ir vāja. Taču ir skumji, ka uzņēmēji visu vainu uzveļ zinātnes lauciņam. Varētu padomāt, ka uzņēmēji ir darījuši visu, lai būtu sadarbība ar zinātni, taču zinātnieki pretojas?

Mazliet skumji, ka uzņēmēji neiedziļinās problemātikā un uzskata, ka zinātne ‘no zila gaisa’ radīs pasaules mēroga konkurētspējīgas izstrādnes, ar kurām tad uzņēmēji varēs pelnīt lielo naudu un stutēt Latvijas ekonomiku.

 Ja jau uzņēmēji, kā arī LTRK (piemēram) izsaka kritiku zinātnei, tad vienkārša pretreakcija ir uzbrukums:

• Cik ir tādu uzņēmumu, kuri ir skaidri definējuši problēmas un vērsušies pie zinātniekiem? Pārsvarā gadījumā ir tā, ka pats uzņēmējs īsti nezina, kāda ir problēma un grib, lai visu noliek priekšā ‘uz paplātes’.

• Cik ir tādu uzņēmumu, kuri ir gatavi investēt laiku un naudu problemātikas risināšanā un uzņemties risku, ka var arī nesanākt? Šī ir viena no lietām, par kuru aizmirst uzņēmēji. Uzņēmējs pats atzīsts, ka problēma ir sarežģīta un nav ne mazākās nojausmas kā to atrisināt, taču no zinātnieka tiek prasīts 100% garantija, ka problēma tiks atrisināta un tikai tad maksās naudu. Paši uzņēmumi piekristu uz šādiem noteikumiem strādāt? Arī zinātnieki ir tikai cilvēki un izvēlas vieglāku naudas pelnīšanas avotu – zinātni, kurā tiek akceptēts arī negatīvs rezultāts. Un, vai šeit ir vieta pārmetumiem? Kurš uzņēmējs izvēlas grūtāko naudas pelnīšanas veidu?

• Cik Latvijā ir ražojošo uzņēmumu? Cik ir tādu ražojošo uzņēmumi, kur spēj paņemt pretī Latvijas zinātnieku kompetences un pilnvērtīgi tās izmantot? Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātei jau izseni ir sadarbība ar Vācu uzņēmumu – Siltronic AG, kurš ir viens no  pasaules līderiem silīcija kristālu „audzēšanā”. Gaišākos prātus no FMF ‘paņem’ šis vai cits ārvalstu uzņēmums. Šeit ir runa par to, ka nereti no ļoti kompetenta zinātnieka tiek prasīts pārlieku elementārs darbs, no kura, protams, viņš atsakās.

• Vai uzņēmēji ir dzirdējuši tikai par inovāciju, kura rodas lineārā veidā; fundamentālā zinātne, lietišķie pētījumi, produktu attīstība un komercializācija? Ir dažādi kompleksi inovāciju modeļi, kur konkurētspējīgus risinājumus var radīt tieši uzņēmumiem savstarpēji sadarbojoties.

• Vai uzņēmēju vidū nav neviena, kurš saņemtu zināmu labvēlību (iespējams nepelnītu) no valsts, tāpēc, ka tas ir liels un varens uzņēmums? (skatīt šeit LTRK izteikumu par LU).

• Ja jau Latvijas zinātne nespēj izdomāt konkurētspējīgas lietas, kas ir tie iemesli, kas kavē uzņēmējus izmantot citu valstu universitātēs radīto?

• Cik daudzi no uzņēmējiem piedalās kontakbiržās, kuras rīko gan pašas universitātes, gan citas inovāciju veicinošas organizācijas? Pārsvarā, tie uzņēmumi, kuri ir aktīvi, iesaistās visur un atrod gan kompetentus zinātniekus, gan nepieciešamo risinājumu.

 Ir nevietā pārmest zinātnei, ka tā nerada virknēm jaunu risinājumi, jo tam ir daudz dažādu iemeslu. Es nezinu ne vienu no zinātnes jomām, kur Latvija ieguldītu vairāk, kā citas Eiropas Savienības valstis. Mēs drīzāk varam cerēt uz veiksmi, ka tiks izdomātas kaut kas jauns, uz atsevišķām izcili gudrām personībām, nevis uz likumsakarīgu iznākumu.

 Resumē – zinātnieki, tāpat kā uzņēmēji dzīvo šajā unikālajā valstī, kur situācija ir tāda, kāda tā ir. Ceru, ka turpmāk uzņēmēji iedziļināsies problemātikā un neizteiks klajus pārmetumus zinātnei.

Un visbeidzot – zinātne jau tāpēc ir zinātne, ka tā pēta un izzina dažādas lietas, arī tādas, kuras nav tūlītēji pielietojamas komercvajadzībām.

 Saīsinājumi: EM - Ekonomikas ministrija; TPK - Tehnoloģiju pārneses kontaktpunkti.

Esmu jau rakstījis, ka 8 Latvijas augstākās izglītības iestādēs darbojas tehnoloģiju pārneses kontakpunkti, kuri saņem EARF līdzfinansējumu mazliet vairāk kā gadu un attiecīgi LIAA  un EM pārstāvošas personas, t.sk. valsts sekretāra vietnieka personā, aprīlī ir devušies vairākas vizīties, lai pārrunāt, kā labi veicas ar tehnoloģiju pārnesi, un būtiskākais, kā vēl EM varētu veicināt uzņēmēju un zinātnieku sadarbību.

15.aprīlī šāda vizīte bija Latvijas Universitātē. Godīgi jāsaka, biju mazliet nobažījies, ka būs kādi pārmetumi no EM, vai LIAA puses, jo ne gluži viss  ir izpildīts kā plānots.   Tomēr nē,  EM  apzinās, ka TPK saskaras ar virkni problēmām un ir gatava rīkoties, ja būs konkrēti piedāvājumi no pašiem TPK.

Un šeit ir tas trakākais - ka nav jau nemaz tik viegli pateikt, kuri ir tie konkrētie šķēršļi, kas būtiski kavē tehnoloģiju pārnesi un …. kurus EM varētu palīdzēt mazināt.

Inovāciju un tehnoloģiju pārnesi varētu salīdzināt ar braukšanu pa autoceļu. Vairums Latvijas autoceļi bija (joprojām ir) ļoti bedraini. Izņemot gadījumus, kad atsevišķas bedres bija kļuvušas patiesi bīstamas, neviens jau nesūdzas par konkrētu bedrīšu esamību, bet gan par autoceļa kopējo stāvokli. Ja autovadītājam jautātu - nu… , kuras bedrītes vajag aizlāpīt, lai būtu līgana braukšana? Kāda būtu atbilde?

Lūk, ar inovāciju ir līdzīgi. ‘’Lielās bedres’ ir aizlāpītas, taču ir virkne “mazu bedrīšu” un “ielāpu”, kas kopumā ‘braukšanu’ pa inovāciju ceļu padara par smagu uzdevumu.

Protams, birokrātiskā sloga mazināšana, papildus finansējuma piešķiršana inovatīviem projektiem dažādās to attīstības stadijās, atsevišķu TPK funkciju (marketings un informācijas analīze) centralizēšana noteikti uzlabos situāciju, taču joprojām kopējā situācija nebūs daudzsološa.

Inovācija un tehnoloģiju pārnese nav tikai EM ietekmes zonā. Tieši zināšanu radīšana, tehnoloģiju attīstīšana pētniecības iestādēs ir IzM darbības lauciņš, kurā arī būtu nepieciešami virkne uzlabojumi.  Piedevām vēl jāņem vērā, ka pelnīšana nav akadēmiskā sektora  prioritāte un ne vienmēr jaunas zināšanas tiek radītas  tāpēc, lai tās varētu ātri pārdot. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ražojošais sektors nebūt nav tas labāk attīstītais un nereti ir tā, ka nav jau uz kurieni tās zināšanas pārnest.

Par šiem jautājumiem ļoti vērtīgs viedoklis ir profesoram I.Kalviņam k-gam  (Organiskās sintēzes direktors) un iesaku palasīt intervijas ar viņu “Dienā” un šeit.
Visbeidzot, kā es to dēvēju - “latviskums”, ir milzu šķērslis daudzām lietām. Piemēram, daudzi piekrīt, ja profesors paralēli akadēmiskajam darbam īsteno uzņēmējdarbību pats rūpējoties par tehnoloģiju pārnesi, tam ir ļoti daudz pozitīvu faktoru:

• profesors ir komptents par situāciju komercsektorā, attiecīgi pēta un izzin tās lietas, kuras ir vajadzīgas uzņēmējiem. Ir daudz vienkāršāka sadarbības īstenošana starp profesoru un komercsektoru, jo profesors ir ar uzņēmēja domāšanu.
• studenti tiešā veidā redz pielietojamību teorētiskām zināšanām. Jau mācību procesā studenti tiek iesaistīti problēmu risināšanā ar praktisku pielietojamību saņemot pasūtījumu no profesora kā uzņēmēja. Iespējams par to vēl saņem kādu atlīdzību.

Nu lūk, bet kā notiek praksē? Tiklīdz kāds ir mazliet aktīvāks un paralēli akadēmiskajam darbam īsteno uzņēmējdarbību, tā parādās runas par, ka universitātes mantas izmantošanu savtīgiem nolūkiem, vai tik darba laikā netiek risinātas profesora kā uzņēmēja problēmas utt. Un kaut kā reaktīvā ātrumā tiek aizmirsts par iepriekš minēto praktisko pienesumu. Tomēr lielākoties akadēmiskās vides cilvēki ir godprātīgi .

Resumē - Man katrā ziņā ir pārliecība, ka būs pozitīvas pārmaiņas inovāciju un tehnoloģiju pārneses jomā, vienīgi tam nepieciešams laik. Visu cieņu, ka EM pārstāvjiem, kuri nāk un runā, un tiešām vēlas situāciju uzlabot.

Gan jau vairums ir dzirdējis par ‘Stora Enso’, kas ir starptautiska uzņēmumu grupa, kura darbojas vairāk kā 35 valstīs un pamata bizness ir dažādākā veida papīra produkcija, kā arī  mežsaimniecības un kokapstrādes jomas.

Viena no Stora Enso nodaļām - Stora Enso New Business Creation, darbojas ar jaunu biznesu attīstīšanu, t.sk. meklējos jaunus ideju autorus, un intereses gadījumā piedāvājot investīcijas uzņēmuma agrīnā stadijā no dažiem simtiem tūkstošu līdz 3 miljoniem eur.

Galvenokārt interese ir par piecām jomām:

1. inovācija pakošanas jomā un saistītās;
2. hibrīd mediji – mediji, kuri kādā mērā saistīti ar papīra izmantošanu;
3. moderni materiāli – saistībā par un ap koku;
4. ‘tīrās’ tehnoloģijas, kuras samazina piesārņojumu, vai piedāvā tīrākā veidā ražot produkciju;
5. jebkāda veida inovācija, kura saistīta ar koku.

Lūk, Connect Latvija ir uzaicinājis Stora Enso NBC pārstāvjus uz Latviju, lai cita starpā jau piedāvātu dažus interesantus biznesa projektus.

Tikšanās paredzēta jau drīz – 23.aprīlī un dienas kārtība ir zināma. Taču, manuprāt, ja ir padomā labas biznesa idejas jomās, kuras interesē Stora Enso NBC, ir vērts sazināties ar Connect Latvija pārstāvjiem un aprunāties par iespēju vismaz nodot informāciju Stora Enso pārstāvjiem un var jau būt, ka arī izdodas sarunāt kādu brītiņu pārrunām.

Intereses gadījumā iesaku apmeklēt mājas lapu http://www.storaenso.com/nbc.

Ja ir interese par Stora Enso NBC vizītes pasākumu,  apmeklējiet www.connectlatvia.lv  un sazinieties ar Connect Latvija pārstāvjiem.

Varbūt liksies, ka šoreiz laužos citu ekspertu lauciņā, aizskarot reklāmas un IT jomu, tomēr varu attaisnoties, ka inovācija jebkurā gadījumā ir ļoti komplekss process, kas saistīts gan ar šīm, gan arī daudzām citām nozarēm.

 Ikdienas vajadzībām, lai atrastu kādu objektu vai auto maršrutu, lietoju interaktīvo karti googlemap (maps.google.com). Taču, gan pirms garāku braucienu plānošanas, gan arī pēcāk, gribot pēc iespējas uzskatamāk aplūkot apmeklētās vietas un padalīties pozitīvajās emocijās, kā vienu no rīkiem izmantoju Google Earth programmu.

 Šo programmu lietoju jau ilgstoši, taču tikai nesen nolēmu aplūkot tajā pieejamo Rīgas interaktīvo karti. Pieļauju, ka pietiekami daudz cilvēku, plānojot braucienus uz Rīgu (īpaši jau pēc reklāmas kampaņas ‘Live Riga’ J), ielūkojas Google Earth, lai iepazītos ar interesantākajām šeit redzamajām vietām. Lūk, zinot, ka Rīgai tika organizēta īpašā reklāmas kampaņa, bija cerība ieraudzīt jaunākos foto un varbūt pat 3D atainotus objektus, kādi ir redzami citu pilsētu kartēs, sniedzot tiešām lielisku iespēju virtuālam ceļojumam. Diemžēl tā izrādījās vilšanās.

 Ar 3D objektu atrašanu īpaši neveicās, turklāt, bez jebkādiem zemtekstiem, jau pirmajā mirklī pamanīju, ka par Rīgas domes ēku pieejama šāda info „Riga - Городская Дума”. Nu tas tā – īsi un konkrēti. Kas gribēs, tie sapratīsJ. Kaut arī igauņi un leiši šajā kartē nebija izcēlušies ar daudz plašāku savu galvaslpilsētas vadības ēku aprakstiem, tie tomēr iekļāva ievērojamāki izzinošāku informāciju, turklāt – angļu valodā! Ja pieņem, ka šī tomēr ir viena no pilsētas vizītkartēm, ar kuru varētu saskarties liels skaits Rīgu apmeklējošu tūristu, rodas viela pārdomām.

 Kopumā, nav tik traki, īpaši jau skatoties Rīgas centru. Tajā redzams pietiekami plašs foto klāsts, tomēr… ja vien citādi nav sevi ar ko izklaidēt, iespējams ir interesanti izpētīt fotouzņēmumus no seniem un ļoti seniem laikiem. Tajā pašā laikā, aplūkojot 3D vides objektus, uzmanību piesaistīja vairākas atrodamo 3D modeļu īpatnības.

 Google Earth 3D kartes veidošanā var piedalīties jebkurš, turklāt to kā veiksmīgu nišu ir savā paspārnē paņēmuši arī jau pieredzi guvuši speciālisti, tomēr nereti krīt acīs izteiktās atšķirības starp gaumīgi veidotu ēkas modeli un uz ātru roku darinātu četrkantainu objekta  imitāciju, kas atsevišķos gadījumos apskatāmajai vietai godu nedara.

Protams, šo vidi var atstāt pilnīgā sabiedrības rīcībā, dodot iespēju jebkuram pievienot sevis darinātu modeli. Tomēr nav īsti skaidrs, vai tas ir labākais risinājums no pilsētas reklāmas viedokļa. Ja pieņem, ka šo programmu lieto aptuveni 300 – 400 miljoni cilvēku, tad tomēr būtu nepieciešams piedomāt pie pilsētas tēla arī šajā līmenī.

Cik noprotu, Google pirms ievietošanas modeļus novērtē, kas var prasīt līdz pat mēnesi ilgu gaidīšanu, tomēr ja vieta ir tukša, tā var tikt aizpildīta ar ne pārāk labu ēkas veidolu.

Ik pēc pāris nedēļām 3D kartei tiek pievienota kāda no pasaules valstu pilsētām. Jaunākā no tām, - 11. martā ievietota Spānijas pilsēta Barselona, papildinot jau esošo citu Spānijas pilsētu – Madrides un Valensijas.

Tiesa gan, lielu daļu šo modelēšanas aktivitāšu veic nevis pilsētu administrācijas, bet gan iedzīvotāji, lokālpatrioti, uzņēmēji, šādi reklamējot gan savu atrašanās vietu, gan pakalpojumu (piemēram, viesnīcas, muzeji).

Bija neliela cerība, ka esmu uztaustījis kādu brīvāku tirgus nišu un veltīju mazliet laika, lai saprastu, cik sarežģīti/vienkārši ir dabūt gatavu 3D objektu. Katrā ziņā pāris nedēļu laikā amatiera līmenī ir iespējams apgūt zināšanas, lai pašrocīgi minimālā kvalitātē varētu izveidot 3D modeli.

Piemēram, Google mājaslapā http://sketchup.google.com/3dwarehouse/ atrodamas virkne sagataves, bet pagaidām skops Rīgas ēku modeļu klāsts. Turpat atrodami arī pašu modeļu veidotāju apraksti. Piemēram, www.trio-d-projekti.com, kuri ne tikai paši strādā pie sev interesējošo ēku modeļiem, bet arī piedāvā izveidot un ievietot GoogleEarth programmā jebkuras ēkas 3D vizualizāciju. Pavērtējot dentālāk modeļu veidotāju aprakstus, šķiet šie ir vienīgie, kuri komerciālu mērķu vadīti ‘laužas’ šajā jomā.

Resumē - izskatās, ka konkurence ir neliela, kas lielā mērā varētu būt skaidrojams ar to, ka pagaidām Latvijā vēl nav izveidojies arī tirgus. Tiklīdz tiks novērtēta Google Earth priekšrocību, domāju 3D modeļu veidotāji saradīsies gana daudz

Lūk, līdz 22. martam visiem  (rīdziniekiem) ir iespēja piedalīties biznesa ideju konkursā ‘Atspēriens’, kuru rīko Rīgas dome sadarbībā ar Swedbank. Manuprāt, viena no labākajām grantu programmām, kur iespējams saņemt ne pārāk lielu, taču tomēr būtisku finansiālu atbalstu -  max 6000Ls, un galvenais, birokrātiskais slogs ir mināls.

Sīkāk ar grantu programmas nosacījumiem var iepazīties www.atsperiens.lv un gan jau būs vēl informējoši pasākumi.

Bet nav runa par to, cik šī programma ir piemērota potenciālajiem un esošajiem mazajiem uzņēmējiem. Runa ir par to, cik daudzi pieteiksies?

Tādos pasākumos kā ‘Ideju kauss’, ‘Pirmssēklas atbalsta instruments’, ‘Atspēriens’, nevarētu teikt, ka balva/paredzamais atbalsts būtu mazs – no 3000 – 6000 Ls. Reklāma par šiem pasākumiem ir bijusi samērā plaša. Īpaši jau ‘Ideju kauss 09’ tika reklamēts un tika pieteiktas vairāk kā 500 dažādas idejas.

Ik pa laikam ir iespēja savās zināšanās padalīties ar citiem lasot lekcijas par inovāciju un parasti viens no maniem jautājumiem ir, vai kāds ir dzirdējis un ir izmantojis pieejamo atbalstu biznesa ideju uzsākšanai?

Lielākoties cilvēki ir dzirdējuši par minētajiem atbalstiem, taču nav mēģinājuši piedalītos konkursos un arī pat neplāno piesaistīt šāda veida finansējumus. Kāpēc? Tāpēc, ka pašiem ir pieredze, vai ir dzirdēti nostāstiJ, utt, par pieejamajiem valsts „atbalstiem”, par kuriem nevar teikt: „… nāc, ņem un ej!” Nu, lūk, un kāpēc, lai cilvēki domāti, ka šoreiz būs savādāk? Zinot dažādu, galvenokārt, struktūrfondu līdzfinansējumu nosacījumus, pieci līdz seši tūkstošie tiešām nav to vērti, lai veltītu pūles to dabūt.

Bet te jau trakums, ka par ‘Ideju kauss’, ‘Atspēriens’ ‘Pirmssēklas atbalsts’, gandrīz var teikt: „Tu nāc, ņem un ej!”. Labi, tik viegli nav, bet katrā ziņā ieguldāmais darbs ir adekvāts paredzamajam atbalstam, taču cilvēki to nezin.

Nedēļas nogalē lasīju lekcijas par inovāciju un studentiem tiešām bija foršas idejas. Varbūt nebija pārāk inovatīvas, taču vienkārši saprotamas, realizējamas ar nelieliem resursiem un vienlaikus ar kaut kādu jauninājumu un līdz šim nebijušu lietu. Kā reiz tādas idejas, lai mēģinātu piesaistīt ārējas naudiņas.

Ja sākotnēji īsti neviens negribēja piedalīties uz ‘Atspērienu’, tad izklāstot sīkāk kas un kā, domas mainījās.

Manuprāt, būtu vērts dažādu skolu (augstskolas, koledžas) studentiem, kuriem ir uzņēmējdarbības, inovāciju kursi, brīvprātīgi piespiedu kārtā likt piedalīties tādos konkursos kā ‘Ideju kauss’, Atspēriens un ‘Pirmssēklas atbalsts’. Tāpat šādos mācību kursos ir jāsagatavo biznesa plāni dažādās sarežģītības pakāpēs, tad kāpēc neapvienot praktisko ar lietderīgo? 

Šādā vārdu salikumā liela daļa neko neparastu nesaskatītu.

Tā vien liekas, ka izpratne par intelektuālo īpašumu kopumā, ir ļoti, ļoti zema.

Atsevišķi par autortiesībām, preču zīmēm, dizainparaugiem, kaut kāda nojausma ir, taču tiklīdz pajautā – ‘kas ir intelektuālais īpašums?’, pārsvarā atbilde ir – ‘patents’.

 „Patentēt” cilvēki vēlas visu, un šeit daži spilgtākie piemēri: ideju par komercdarbības veidu; tehnoloģisku risinājumu, kurš ir pieejams ārvalstīs ar domu, ka tad šo lietu Latvijā varēs tirgot tikai patenta īpašnieks; izstrādni, kuru autors pats ir izgatavojis un tāpēc pirms fakta jau uzskata par unikālu.

Nav gluži tā, ka par intelektuālo īpašumu nezinoši būtu cilvēki, kuru ikdiena ir saistīta ar jomu, kurā tiešām nav aktuāls intelektuālā īpašuma jautājums. Arī akadēmiskajam personālam nereti trūkst pilnīga izpratne.

Tad nu, lūk, intelektuālā īpašuma veidi ir:

• Nereģistrējamās:

              i.     autortiesības

             ii.     blakustiesības

             iii.     zinātība (know-how)

             iv.     aizsardzība pret negodīgu konkurenci

             v.     ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

• Reģistrējamās

           i.     patenti (un lietderīgie modeļi)

          ii.     dizainparaugi

          iii.     preču zīmes

           iv.     jaunas augu šķirnes

            v.     pusvadītāju izstrādājumu topogrāfijas

             vi.     ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

 Nedaudz informācijas par tik plaši zināmo patentu.

Patents = izgudrojums - rakstiski izklāstītas sistematizētas zināšanas par kādas tehniskas problēmas risinājumu.

• Patentējami - fizikāli ķermeņi (ierīces, vielas, mikroorganismi) un darbības (paņēmieni, izmantošana), kuras ir jaunas (nav publiski zināmas iepriekš), ir rūpnieciski izmantojami un aprakstītais risinājums nav acīm redzams.

• Nepatentējami objekti:

• atklājumi, zinātniskas teorijas, matemātiskas metodes
  
• estētiski risinājumi
• plāni, intelektuālas darbības, komercdarbības vai spēļu noteikumi, medicīniskas metodes
• informācijas sniegšanas paņēmieni

• Patenta tiesības 20 gadus kopš pieteikuma iesniegšanas brīža

• No patenta iesniegšanas līdz patenta saņemšanai, atkarībā no procedūras – līdz pat 5 gadu periods;
• Saistītās izmaksas (10 gadu periodā)-  Latvijas patenta izmaksas apmēram 1400 Ls; Eiropas patenta izmaksas – indikatīvi 30 000 EUR, taču ļoti atkarīgs uz kurām valstīm attiecina patentu;

 Turpinot par patentēšanu, tāds sīkums, taču reģistrējot Latvijas patentu (Latvijas Republikas patentu valdē), netiek veikta pārbaude, vai kaut kas līdzīgs jau nav reģistrēts citās valstīs. Katrā ziņā mazajiem un vidējiem uzņēmējiem no Latvijas patenta ir ļoti maza lietderība. Pat pieņemot, ka tiek reģistrēts ļoti vērtīgs patents ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, tad jāatceras, ka pašam patenta īpašniekam vien ir jārūpējas, lai netiktu pārkāptas viņa tiesības.  Tā kā, domājot par patentēšanu, ir lietderīgi painteresēties sīkāk, lai apzinātos, ko var sagaidīt no patenta un nelolotu veltas cerības, ka patents nodrošinās vieglu ceļu uz labklājību.

Gandrīz tiešā nozīmē izrokoties cauri sniegam, mazlietiņ gribas uz zemēm, kur drusciņ siltāks, piemēram, uz Tenerifi (Kanāriju salas, Spānija).

Neesmu ceļotājs ar pasaules pieredzi, bet, manuprāt, šī ir viena no vislabākajām vietām, kur varētu vismaz kādu laiku padzīvot – kolosāls klimats, okeāns, nav indīgu čūsku un zirnekļu, atrodas Eiropas Savienībā, vietējie iedzīvotāji (spāņi) arī patīkama tauta.

Protams, Tenerife nav piemērotākais galamērķis cilvēkiem, kuri izvērtē iespējas doties peļņā, vismaz labākas dzīves meklējumos ārpus Latvijas. Pirmām kārtām, Tenerifē ir  lielākais bezdarbs Spānijā kopumā – 24.5% (2009.g. nogalē) un neizskatās, ka situācija strauji uzlabosies; otrām kārtām, gan Spānijā kopumā un protams, arī Tenerifē, nemākot spāņu valodu ir samērā grūti komunicēt, attiecīgi arī atrast darbu.

Kādu brīdi atpakaļ, kad kārtējo reizi bija pieriebies Latvijas klimats, sāku pārdomāt par laimes meklēšanu kaut kur uz dienvidu pusi, piemēram, Tenerifi. Nu jā, izvērtējot situāciju, secinājums diezgan skaidrs, ja nav iekrāti pamatīgi līdzekļi bezrūpīgai dzīvei, tad ar darba atrašanu Tenerifē būs diezgan grūti, galvenokārt jau dēļ tā, ka nerunāju spāniski.

Taču, izrādās, ja ir ļoti liela vēlme, tad nekādi šķēršļi nespēj atturēt. Var Tenerifē ne tikai atrast nodarbi, bet pat attīstīt biznesu praktiski nerunājot spāņu valodā.

Šo iespēju ‘nodrošina’ Latvijas tūroperatori, kuru piedāvātie pakalpojumi (viesnīcas, ekskursijas), maigi sakot, ir diezgan padārgi. (Vienkārši intereses pēc var pamēģināt salīdzināt tūroperatoru piedāvātas viesnīcu cenas un cenas, piemēram, booking.com). Piedevām, samaksājot par ekskursiju nereti pat 2 reizes vairāk, kāda ir tās cena Tenerifē uz vietas, netiek piedāvāti gida pakalpojumi latviešu valodā, tikai krieviski.

Un lūk, ir brīva niša – viesnīcas atrašana par samērīgu cenu, savu apartamentu izīrēšana, gida pakalpojumi latviešu valodā, ekskursijas nelielām cilvēku grupām atbilstoši to vēlmēm, auto noma. Mērķauditorija ir cilvēki, kuri paši nevēlas meklēt i-netā labākos piedāvājumus, tai pat laikā, nav ar mieru maksāt tūroperatoriem. Pilns serviss par samērīgu samaksu, kur pircējs un pārdevējs ir apmierināti. Ne gluži zelta ādere, bet iztikšanai un vēl bišķiņ sanāk. Rādās, ka bizness palēnām attīstās un labs piemērs, kā tīri viegli var iztikt bez lieliskām spāņu valodas zināšanām, lai uzsāktu mazu uzņēmējdarbību.

Protams, nav jau tik vienkārši, kā izklausās, tāpat visādi knifi un sīkumi jāzina. Taču visu cieņu cilvēkiem, kuri par šo iedomājās, riskēja, cīnās un rezultātā bauda mierīgu dzīvi bez liekiem uztraukumiem un pārdzīvojumiem un pagaidām neraujas atpakaļ uz sniegoto Latviju.

10.janvārī TV3 raidījumā “Nekā personīga’, bija sižets par ‘Altum’ atbalsta programmu, kur kāds no potenciālajiem atbalsta saņēmējiem nonācis nepatīkamā situācijā. Altum pārstāvis neoficiāli bija informējis, ka projekts noteikti tikšot apstiprināts, attiecīgi persona bija uzsākusi aktivitātes (ieķīlājis dzīvokli līdzfinansējuma saņemšanai, slēdzis līgumus par sadarbību), kuras teorētiski varēja jāuzsāk tikai pēc oficiāla līguma noslēgšanas par Altuma atbalsta saņemšanu. Tomēr personas projekts netika atbalstīts, attiecīgi problēmu ir vairāk kā vajag, jo, ja persona būtu zinājusi, ka atbalstu nesaņems, iespējams nebūtu ieķīlājusi dzīvokli un veicis citas darbības.

No vienas puses, nekas īpašs. Uzņēmējdarbība ir saistīta ar riskiem un šajā gadījumā iestājās risks. Taču skumji bija dzirdēt Latvijas Hipotēku un Zemes bankas Atbalsta kredītu departamenta vadītāja Daiņa Dembovska teikto, ka vispār jau šī sieviete nedrīkstēja veikt darbības pirms līguma slēgšanas.

Šoreiz nav runa par konkrētā atbalsta efektivitāti un lietderību kopumā, bet gan par atbildīgo personu attieksmi. Ļoti gribas domāt, ka Dainis Dembovska k-gs ir kompetents uzņēmējdarbības jomā un ļoti labi apzinās, ka reti kurā uzņēmējdarbības jomā var tā vienkārši ‘pasēdēt’ un pagaidīt pāris mēnešus un sākt kaut ko darīt tikai tad, kad, piemēram, ‘Altum’ dos akceptu.

Kārtējais apliecinājums, ka, tiklīdz ir kādas problēmas, tā atbildīgās personas ‘turās’ pie rakstītā vārda, nolikumiem utt, un pazūd mutiskie solījumi, ka mēs taču saprotam jūsu situāciju, atradīsim risinājumu, utt.

Papildus gribu norādīt, ka atbalsta programmu pārvaldes ALTUM darbības mērķis ir konkurējošas ekonomikas nodrošināšana, ar savu darbību papildinot finansiālā atbalsta iespējas atsevišķām uzņēmēju vai iedzīvotāju grupām atbilstoši valdības noteiktajām prioritātēm.

Protams, ja paredzamajai uzņēmējdarbības īstenošanai  Altum atbalsts ir absolūti kritisks, tad, manuprāt, tas ir jau ir pirmais punkts, ka uzņēmējdarbība ir lemta neveiksmei. Tiesa gan, šis aspekts ir būtisks, ja runa ir par jebkuru Eiropas Savienības Struktūrfondu atbalstu.

Manuprāt, no uzņēmēja skatupunkta Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsts (ar atsevišķiem izņēmumiem) var tikt uztverts kā patīkams sīkums, ja tas tiek saņemts, taču ar minimālu ietekmi uzņēmējdarbībai, ja tas netiek saņemts. Pilnīgi objektīvi, reti kura atbalsta programma ir sākusies paredzētajā laikā, un praktiski nav iespējams realizēt projektu atbilstoši sākotnēji plānotajām aktivitātēm. 

Daži piemēri:

 (-) “Atbalsts zinātnei un pētniecībai” (ERAF 2.1.1.1).  Bija paredzēts, ka šī programma uzsāksies 2009.g. pirmajā ceturksnī. Beigu beigās projektu pieteikumu termiņš ir 2010. 9.februāris. Šī programma ir paredzēta pētniecības iestādēm, taču, tās var sadarboties ar komercsektoru. Lūk, ja uzņēmums pētniecības un attīstības jomā sadarbojas ar kādu pētniecības iestādi un bija cerējis uz šīs programmas atbalstu,  tad …. ir pagājis tikai gads. Vai uzņēmums, kurš ir konkurētspējīgs, var tā vienkārši P&A projektu atlikt vismaz uz gadu? Diezin vai.

(-) Atbalsts bezdarbnieku komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšana (Nodarbinātības Valsts aģentūra). Viena no prasībām bija 2009.g. nogalē izstrādātā biznesa plāna īstenošana līdz 2011.g. punkts punktā. Attiecīgi – ja izmaiņas biznesa plānā, tad tas viss jāsaskaņo ar NVA. Taču, joprojām neviens skaidri nezin, kāda būs nodokļu politika vismaz 2010.gadā un šaubos vai vispār ir kāds gadījums, kad biznesa plāns 3 gadu periodā tiktu realizēts punkts punktā.

(-) „Pirms sēklas atbalsta instruments” (īstenoja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra”), kuras mērķis ir sniegt atbalstu inovatīvo ideju autoriem savas biznesa idejas īstenošanai. 2009.g. oktobra vidū norisēja biznesa ideju vērtēšana un bija paredzams, ka novembra sākumā tiks noslēgti līgumi ar biznesa ideju īstenotājiem, lai vēl 2009.g. varētu paspēt izdarīt paredzētās aktivitātes. Taču līgumi par projekta īstenošanu tika noslēgti novembra pēdējā nedēļā, taču jau 14.decembrī visam bija jābūt izdarītam visam, ko oktobra vidū solīja biznesa idejas iesniedzējs. Visu cieņu LIAA darbiniekiem, kuri tiešām meklēja risinājumus, un viss tiešām beidzās veiksmīgi.

Rezumē - Manuprāt, būtu tikai godīgi, ja piesakoties uz dažāda veida atbalstiem, jau iepriekš pretendents tiktu informēts, ka konkrētais atbalsts pats par sevi jau ir milzīgs risks un apgrūtinājums, un ka tā nav nekāda dāvana.

Iesācies kārtējais gads un ļoti ceru, ka inovāciju procesos iesaistītās personas rādīs priekšzīmi un īstenos sadarbību, lai kopīgiem spēkiem uzlabotu inovācijas procesu.

Līdz šim, dažādu sīku iemeslu dēļ, joprojām nav izveidota sistēma, kura kopumā pārraudzītu inovācijas jomu - tehnoloģiju pārneses kontaktpunkti, biznesa inkubatori, mentorings utt. Nerunājot jau par to, ka kāds pilnībā pārzinātu situāciju pēc būtības, bet nav pat vienkāršs informācijas apkopojums. Piemēram, Ekonomikas ministrijas mājas lapā ir sadaļa ‘Inovācija’. Nu … nevarētu teikt, ka tur ir aktuālākā informācija, lai gan EM lielā mērā ir atbildīga par inovācijas veicināšanu kopumā un  inovatīvo uzņēmējdarbību. Innovation.lv – arī šeit pieejamā informācija ir visai skopa, lai gan šī ir mājas lapa, kurā tieši tiek meklēta informācija par inovāciju Latvijā.

Rezumē – ja esošais, vai potenciālais uzņēmējs vēlas būt inovatīvs, meklē kādu atbalstu, vai vienkārši vēlas saprast, kas tad inovācijas jomā notiek, vienuviet šāda informācija nav pieejama.

Ja uzņēmējam ir kāda tehnoloģiska rakstura problēma, kurai risinājumu, iespējams, varētu rast pētnieki, nekas cits neatliek, kā vērsties pie visiem institūtiem, pētniecības iestādēm, universitātēm pēc kārtas, ar cerību, ka pietiekami ātri ‘trāpīs’ uz pareizajiem cilvēkiem. Starp izveidotajiem 8 tehnoloģiju pārneses kontaktpunktiem lielākajās Latvijas augstskolās, sadarbība ir balstīta uz pašiniciatīvu. Kura objektīvu iemeslu dēļ, ne vienmēr ir ļoti sekmīga. Piemēram – gandrīz visi konktaktpunkti ir paredzējuši izstrādāt savu datu bāzi par pieejamajām kompetencēm. Pat pie labākās gribas izstrādāt kopīgu nav iespējams, jo LU šāda datu bāze ir. Būtu nepieciešams, piemēram, LIAA norādījums, ka ir vajadzīga vienota datu bāze un LU netiks pārmests, ka esošā datu bāze netiek lietota.

LU Inovāciju centrs no publiski pieejamās informācijas apkopoja Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes kompetences. Interesantākais, ka kopumā, LU, LLU un RTU piedāvātās kompetences lielā mērā ir līdzīgas. Arī LU piedāvā kompetences pārtikas jomā, kura, galvenokārt, tiek asociēta ar LLU. Datorzinātnē, fizikā, matemātikā ir ļoti labi piedāvājumi gan LU, gan RTU.

Domājams, ka visi būtu ieguvēji, ja vismaz šo trīs universitāšu kompetenču piedāvājums tiktu apvienots un būtu viens kontaktpunkts, vai vismaz savstarpējā kontaktpunktu darbība tiktu koordinēta. Pirmām kārtām, uzņēmējiem būtu ērtāk saņemt informāciju; otrām kārtām, tiktu lietderīgāk izlietoti resursi, piemēram, marketinga aktivitātēm.

Tas, kas interesē uzņēmēju, ir kvalitatīvi saņemts pakalpojums ar minimālu administratīvo slogu, un viņam ir pilnīgi vienalga, vai pakalpojumu sniedz LU, RTU, LLU vai kādas citas organizācijas cilvēki atsevišķi, vai kopā. Uzņēmēji tiešām novērtētu iespēju vienuviet saņemt vismaz vispārīgi apkopotu informāciju par pieejamajām kompetencēm augstākās izglītības un pētniecības iestādēs Latvijā.

Cik zināms, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra īstenos projektu inovāciju portāla izveidei, kur lielā mērā būs pieejama informācija par inovāciju Latvijā. Ļoti, cerams, ka šī portāla izveidē tiks iesaistīti arī esošo kontaktpunktu darbinieki, kuri vislabāk pārzin konkrētās organizācijas kompetences un ir praktiski pārbaudījuši dažādus risinājumus, kā komunicēt ar komercsektoru.  Tāpat jācer, ka kontaktpunktu darbinieki ne tikai tiks iesaistīti, bet tiks arī motivēti līdzdarboties. Protams, kontaktpunktu darbinieku pienākums ir sniegt informāciju par pārstāvēto organizāciju. Taču, ja inovāciju portāla izstrāde un uzturēšana pilnībā tiks uzticēta kādam komersantam, tad ir pamatotas bažas, vai kontaktpunktu darbinieki būs ļoti motivēti līdzdarboties par to nesaņemot nekādu atlīdzību, zinot, cik par šo pakalpojumu saņem komersants.

Tiešām ceru, ka izdosies rast risinājumu, kur visas iesaistītās puses būs apmierinātas gan ar procesu, gan rezultātu. 

Nupat noritēja „Izglītības inovāciju forums - Laba skola”. Forumā nepiedalījos, taču pārdomas raisīja pieejamā informācija par foruma rezultātā būtisko secinājumu, ka inovāciju ieviešana skolās būs ciešā mērā saistīta ar digitālajiem materiāliem, kuri iegādei  Izglītības un zinātnes ministre T.Koķes k-dze ierosina novirzīt grāmatu iegādei paredzētos līdzekļus.

Protams, nevar nepiekrist, ka digitālo materiālu izmantošana, modernizētu mācību procesu un iespējams uzlabotu arī mācību kvalitāti. Taču, pie viena ļoti būtiska  nosacījuma, ka mācību process ir tikai jāuzlabo/jāpilnveido. Taču, pašreiz pietiekami bieži izskan viedoklis, ka mācību process būtu jāpārveido pilnībā, nevis tikai jāpilnveido.

Varbūt man pietrūkst stratēģiska redzējuma, taču brīdī, kad mācību personālam ir ļoti būtiski samazināta motivācija pildīt darba uzdevumus, un paredzams, ka tuvāko divu līdz trīs gadu laikā motivācijas sistēma (atalgojums) netiks būtiski paaugstināts, ir lieki runāt par digitālo materiālu ieviešanu ar cerību, ka tas veicinās mācību kvalitāti. Un lieki runāt ir tādēļ, ka vienkārši trūks kompetentu darbinieku, kuri spēs efektīvi pielietot tehnoloģijas mācību procesā. Mans subjektīvais viedoklis, ka mācību procesā primārais ir ‘cilvēks’ un tikai pakārtoti tehnoloģijas, pieejamie mācību materiāli.

Ļoti līdzīga situācija ir zinātnē un pētniecība, kur, protams, jaunāko tehnoloģisko sasniegumu, iekārtu izmantošana ir ļoti nozīmīgs faktors kvalitatīvu un konkurētspējīgu rezultātu sasniegšanai. Taču, ja nav pietiekams skaits doktorantu, jauno zinātnieku, tad iekārtas netiek efektīvi izmantotas un protams, arī rezultāti nav tik spoži, kā gaidīts.

Es ļoti ceru, ja tiks īstenots kāds pilotprojekts, kur tiek ieviesti digitālie mācību materiāli u.c. jaunas tehnoloģijas, netiks aizmirsts par augstas kvalifikācijas darbinieku piesaisti, kuri spēs efektīvi pielietot digitālos materiālus. Lai nebūtu tā, ka, tiek investēti nozīmīgi resursi atbilstošā infrastruktūrā, taču …  par atbilstošu darbinieku piesaisti tiek aizmirsts un rezultāts ir tāds nekāds  (piemēram, Ziepniekkalna bērnudārza ‘Austriņa’, jaunais korpuss).