Šis laikam ir jautājums, uz kuru man ir nācies klientiem atbildēt visbiežāk. Tādēļ arī nolēmu vienreiz par to uzrakstīt, lai katru nākamo reizi atkal nebūtu jāstāsta viss no gala.
Visbiežāk diskusijas par maksāšanu žurnālistiem laikam jau sākas tad, kad biznesmeņi saprot, ka ar klasisko reklāmu un mārketingu kaut kādā brīdī ir par maz, lai pievērstu uzmanību uzņēmuma produktiem un pakalpojumiem. Tāpēc gribas pamēģināt kaut ko jaunu un tiek meklētas alternatīvas. Tā dzimst lielā ideja par “slēpto reklāmu”, kurai tūlīt pat, uz karstām pēdām, vajadzētu izvest uzņēmumu uz jauna panākumu viļņa.
Protams, ka šāda “ģeniāla” ideja daudzu uzņēmēju galvās dzimst kopā ar visu plānu, kā to tieši realizēt. Proti, atrast kādu žurnālistu un samaksāt viņam par publikāciju, interviju, televīzijas sižetu vai ko nu vien var izdomāt katra konkrētā cilvēka fantāzija. Diemžēl tikai retais no uzņēmīgajiem biznesa cilvēkiem velta laiku un pūles, lai kaut nedaudz painteresētos, kā tās lietas īstenībā notiek. Vai gadījumā pēdējos nieka 100 gados visi spēles noteiktumi nav jau sen izdomāti un atrunāti?
Un tik tiešām – nekur tālu nav jāmeklē. Izrādās, ka iespēja nokļūt medijos ir katram, arī neuzpērkot žurnālistus un nemaksājot nekādus kukuļus. Tikai darīt to vajag pareizi, ievērojot spēles noteikumus, kurus nebūt neviens medijs necenšas slēpt.
Lasīt vairāk »
Manā „draugiem.lv” domubiedru grupā, kurā apvienojušies cilvēki, kas interesējas par sabiedriskajām attiecībām, jau labu laiku vairāk kā 3000 biedru diskutē par dažādiem komunikācijas jautājumiem. Viens no mūsu biedriem nesen uzsāka diskusiju par preses relīzēm, kuras vajadzētu sūtīt nevis medijiem, bet gan tieši klientiem.
Lai gan rekcija uz šādu ierosinājumu bija visnotaļ vētraina, un puisis tika netieši nosaukts gan par „spameri”, gan par „neprašu”, gan arī pati ideja no viena otra komentētāja puses tika atzīta par zemē metamu. Tomēr šis jaunais cilvēks runā par vienu ļoti svarīgu lietu, par kuru arī pats esmu domājis ne reizi vien. Viņš runā par iespēju uzņēmumam pašam kļūt par mediju, pašam novadīt par sevi informāciju līdz patērētājam, apejot plašsaziņas līdzekļus. Un tās patiešām ir metodes, kas jau šodien strādā pasaulē.
Lasīt vairāk »
Domburs apgalvo, ka „draugiem.lv” no partijām prasa pārāk augstu maksu.
Te nu man viņam jāpiekrīt, jo daudz gudrāks gājiens būtu to projektu uztaisīt par velti, vienlaikus radot iespēju, piemēram, par kādu no partijām nobalsot ar sms palīdzību. Rezultāts būtu tāds, ka partijas šajā projektā, organizējot savu “atbalstītāju skaitu” beigās „iemestu” vēl daudz vairāk par to nosprausto summiņu. Turklāt tādā veidā „draugiem.lv” vienlaikus varētu uzsvērt, ka viņi ir patiešām sociāls portāls, kurā katrs maksā tikai par to, par ko grib vai var atļauties maksāt.
Nākamajā reizē, kad projekts jau būtu ieguvis popularitāti, varētu domāt par „abonentmaksas” ieviešanu. Un tik vai tā esmu pārliecināts, ka kaut vai pie tādas stratēģijas, kādu te ierosinu (ar visiem Dombura honorāriem kopā ņemot), portāls paliktu lielos plusos arī šajā reizē.
Šis raksts top laikā, kad ļoti daudz tiek runāts par ekonomisko krīzi Latvijā. Taču, ja skatāmies tīri formāli, tad „ekonomiskajai krīzei” un „krīzes komunikācijai” nav tiešas saistības. Tāpēc es gribētu novilkt stingru līniju starp abiem minētajiem jēdzieniem.
Lasīt vairāk »
Pēdējā laikā to vien dzird kā šausmināšanos par ekonomisko krīzi. Un tik tiešām, Latvijas ekonomika jau labu laiku kā ir „pārkarsusi”, un tas ir atstājis iespaidu gandrīz uz ikvienu jomu. Sevišķi jau privāto biznesu. Tā nu, es kā apzinīgs pilsonis, nolēmu palauzīt galvu, ar ko sabiedrisko attiecību sfēra, kurā darbojos pats, varētu palīdzēt Latvijas biznesam. Un, lūk, pie kādiem secinājumiem nonācu.
Lasīt vairāk »
Aizvien biežāk dzirdu stāstu par tā saucamo „integrēto komunikāciju”. Tā esot tāda pati komunikācija, kādu nodrošina ar „parastajiem” komunikācijas līdzekļiem, tikai integrēta un tāpēc daudz iedarbīgāka. „Integrētās komunikācijas” būtība esot tāda, ka viens vēstījums tiek ietverts dažādās komunikācijas formās, kas palīdzot nodrošināt vienotu komunikācijas procesu un lielāku tā efektivitāti.
Lasīt vairāk »
Šis jautājums man likās pietiekami interesants, lai par to uzrakstītu. Es zinu, ka jebkuras augstskolas studentiem jau pirmajā kursā stāsta un māca, ka sabiedriskās attiecības, tā nav slēpta reklāma vai propaganda. Taču, ar sabiedrisko palīdzību vienmēr tiek kaut kas popularizēts. Citādāk, kāda gan jēga uzņēmumiem būtu maksāt par šiem pakalpojumiem. Tā ir spēle, kurā katrs gūst savu labumu. Prese – materiālu, ar kuru piepildīt savas slejas, bet uzņēmumi atpazīstamību, publicitāti, kā arī pozitīvus priekšstatus par saviem produktiem un pakalpojumiem.
Lasīt vairāk »
Es vienmēr esmu teicis un teikšu, ka paziņojumus presei ir jāgatavo sabiedrisko attiecību speciālistam vai uzņēmuma preses sekretāram. Tie ir cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar šiem jautājumiem, un tāpēc vislabāk zina kā to izdarīt. Viņi lielākā vai mazākā mērā ir pazīstami gan ar mediju darba kārtību, gan arī pārzina dažādas viltības un „stiķus”, kas var palīdzēt jūsu viedokli padarīt par kārotu ziņu (nemaz nerunājot par pieredzi). Taču, ja jūs man neticat, un uzskatāt, ka paši varat tikt galā (kā to uzskata liela daļa uzņēmumu vadītāju), tad ar prieku esmu gatavs dalīties pieredzē un zināšanās. Tas jums ļaus pamēģināt pašiem un pārliecināties, ka viss nav tik vienkārši kā izskatās.
Lasīt vairāk »
Man atrakstīja žurnāliste Ilze Vainovska no laikraksta „Kursas laiks”, kas bija noraizējusies, ka 18. novembris un citi Latvijas svētki ir kļuvuši gandrīz vai par tādu kā katra iedzīvotāja privātu darīšanu. Neesot vairs tās kopības sajūtas, kas bija pirmajos atjaunotās neatkarības gados, un tās izpratnes par svētkiem, kas bija vēl padomju laikos. Viņa savā vēstulē jautāja: „Kāpēc Lāčplēša diena un Latvijas dzimšanas diena neienāk veikalos tikpat strauji kā „Helloween”, Valentīna diena vai citi līksmi svētki, kuriem nav nekāda sakara ar mūsu valsti?” Un tiešām, šis jautājums man lika aizdomāties – kāpēc bez maz vienīgais mūsu valsts patriots ir Raivis Dzintars?
Lasīt vairāk »
Es bieži dzirdu runas par it kā dārgajiem sabiedrisko attiecību pakalpojumiem. Un katru reizi pukojos par cilvēku nezināšanu. Taču vienlaikus arī saprotu, ka paši (PR speciālisti) vien esam vainīgi, jo nemākam pārdot savu produktu. Respektīvi – nemākam pastāstīt par sabiedrisko attiecību priekšrocībām.
Lasīt vairāk »
