Turpat vai ikviens, kas kaut reizi ir mēģinājis uzrakstīt kādu rakstu un publicēt to internetā, noteikti ir saskāries ar negatīviem komentāriem. Vieni to uztver normāli, kā blakus parādību gūtajai publicitātei, bet citi atkal pārdzīvo par to, kas sakomentēts. Tā kā internets un dažādi sociālie mediji mūsu dzīvē ieņem arvien lielāku lomu un prasa no mums arvien vairāk privātā laika, es gribētu padalīties ar dažiem tīri profesionāliem secinājumiem un novērojumiem par šo elektroniskās komunikācijas fenomenu.
Vispirms jau ne vienmēr negatīvi komentāri nozīmē arī negatīvu publicitāti. Drīzāk gan otrādi, jo, kā parasti saku saviem klientiem, daudz lielāka loma ir komentāru skaitam, nevis to saturam. Tas ir tādēļ, ka komentāru skaits atspoguļo rezonansi sabiedrībā (vai vismaz konkrētā medija lasītāju vidū), ko attiecīgi izraisījis konkrētais raksts, bet to saturs lielā mērā ir vien spogulis komentētāju zināšanām, izpratnei par konkrēto problēmu un viņu vispārējam intelekta līmenim.
Lasīt vairāk »
Esam radināti pie domas, ka vēsturiskiem notikumiem ir hronoloģiska secība. Tas nozīmē, ka kaut kad tas vai cits ir noticis pirmo reizi. Pirmo helikopteru uztaisīja tad un tad, bet pirmās tvaika mašīnas izgudroja tad. Šodien mēs zinām, ka pirmais, kas mēģināja uztaisīt (vai vismaz uzrasēt) helikopteru, bija viduslaiku mākslinieks Leonardo da Vinči, bet pirmo tvaika mašīnu izgudroja grieķu zinātnieks Hērons jau pirmajā gadsimtā.
Tas nozīmē – lietas, ko uzskatām par izgudrotām pēdējos gadsimtos, patiesībā ir cilvēces prātus nodarbinājušas jau ļoti sen. Tikai, iespējams, tām nebija vēl izdomāti atbilstoši nosaukumi un termini, kas valodas attīstības rezultātā tik tiešām ir radušies dažos pēdējos gadsimtos. Un tādēļ mēs kļūdaini pieņemam, ka termina izdomāšana arī ir kādas lietas vai parādības rašanās laiks.
Līdzīgi, manuprāt, ir ar tādiem salīdzinoši jauniem jēdzieniem kā „sabiedriskās attiecības” un „propaganda”. Lai gan tiek uzskatīs, ka sabiedriskās attiecības ir radušās 19.gs. un attīstījušās 20.gs sākumā, domāju, ka vēlme ietekmēt sabiedrisko domu ir eksistējusi kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem. Kaut vai šāds fakts. Jēdziens „propaganda” pirmo reizi tika lietots 1622.gadā, kad pāvests Gregors XV, noraizējies par protestantisma lielo izplatību, radīja „congregatio de propaganda fide”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „institūcija ticības izplatīšanai”. Tomēr tas nozīmē arī vēl kaut ko. Proti, ka termins tika izdomāts, lai apzīmētu kaut ko tādu, par ko pāvests un viņa līdzgaitnieki jau zināja, un kam vienkārši bija vajadzīgs nosaukums, lai to būtu vienkāršāk pielietot praksē. Lasīt vairāk »
Šis laikam ir jautājums, uz kuru man ir nācies klientiem atbildēt visbiežāk. Tādēļ arī nolēmu vienreiz par to uzrakstīt, lai katru nākamo reizi atkal nebūtu jāstāsta viss no gala.
Visbiežāk diskusijas par maksāšanu žurnālistiem laikam jau sākas tad, kad biznesmeņi saprot, ka ar klasisko reklāmu un mārketingu kaut kādā brīdī ir par maz, lai pievērstu uzmanību uzņēmuma produktiem un pakalpojumiem. Tāpēc gribas pamēģināt kaut ko jaunu un tiek meklētas alternatīvas. Tā dzimst lielā ideja par “slēpto reklāmu”, kurai tūlīt pat, uz karstām pēdām, vajadzētu izvest uzņēmumu uz jauna panākumu viļņa.
Protams, ka šāda “ģeniāla” ideja daudzu uzņēmēju galvās dzimst kopā ar visu plānu, kā to tieši realizēt. Proti, atrast kādu žurnālistu un samaksāt viņam par publikāciju, interviju, televīzijas sižetu vai ko nu vien var izdomāt katra konkrētā cilvēka fantāzija. Diemžēl tikai retais no uzņēmīgajiem biznesa cilvēkiem velta laiku un pūles, lai kaut nedaudz painteresētos, kā tās lietas īstenībā notiek. Vai gadījumā pēdējos nieka 100 gados visi spēles noteiktumi nav jau sen izdomāti un atrunāti?
Un tik tiešām – nekur tālu nav jāmeklē. Izrādās, ka iespēja nokļūt medijos ir katram, arī neuzpērkot žurnālistus un nemaksājot nekādus kukuļus. Tikai darīt to vajag pareizi, ievērojot spēles noteikumus, kurus nebūt neviens medijs necenšas slēpt.
Lasīt vairāk »
Manā „draugiem.lv” domubiedru grupā, kurā apvienojušies cilvēki, kas interesējas par sabiedriskajām attiecībām, jau labu laiku vairāk kā 3000 biedru diskutē par dažādiem komunikācijas jautājumiem. Viens no mūsu biedriem nesen uzsāka diskusiju par preses relīzēm, kuras vajadzētu sūtīt nevis medijiem, bet gan tieši klientiem.
Lai gan rekcija uz šādu ierosinājumu bija visnotaļ vētraina, un puisis tika netieši nosaukts gan par „spameri”, gan par „neprašu”, gan arī pati ideja no viena otra komentētāja puses tika atzīta par zemē metamu. Tomēr šis jaunais cilvēks runā par vienu ļoti svarīgu lietu, par kuru arī pats esmu domājis ne reizi vien. Viņš runā par iespēju uzņēmumam pašam kļūt par mediju, pašam novadīt par sevi informāciju līdz patērētājam, apejot plašsaziņas līdzekļus. Un tās patiešām ir metodes, kas jau šodien strādā pasaulē.
Lasīt vairāk »
Domburs apgalvo, ka „draugiem.lv” no partijām prasa pārāk augstu maksu.
Te nu man viņam jāpiekrīt, jo daudz gudrāks gājiens būtu to projektu uztaisīt par velti, vienlaikus radot iespēju, piemēram, par kādu no partijām nobalsot ar sms palīdzību. Rezultāts būtu tāds, ka partijas šajā projektā, organizējot savu “atbalstītāju skaitu” beigās „iemestu” vēl daudz vairāk par to nosprausto summiņu. Turklāt tādā veidā „draugiem.lv” vienlaikus varētu uzsvērt, ka viņi ir patiešām sociāls portāls, kurā katrs maksā tikai par to, par ko grib vai var atļauties maksāt.
Nākamajā reizē, kad projekts jau būtu ieguvis popularitāti, varētu domāt par „abonentmaksas” ieviešanu. Un tik vai tā esmu pārliecināts, ka kaut vai pie tādas stratēģijas, kādu te ierosinu (ar visiem Dombura honorāriem kopā ņemot), portāls paliktu lielos plusos arī šajā reizē.
Šis raksts top laikā, kad ļoti daudz tiek runāts par ekonomisko krīzi Latvijā. Taču, ja skatāmies tīri formāli, tad „ekonomiskajai krīzei” un „krīzes komunikācijai” nav tiešas saistības. Tāpēc es gribētu novilkt stingru līniju starp abiem minētajiem jēdzieniem.
Lasīt vairāk »
Pēdējā laikā to vien dzird kā šausmināšanos par ekonomisko krīzi. Un tik tiešām, Latvijas ekonomika jau labu laiku kā ir „pārkarsusi”, un tas ir atstājis iespaidu gandrīz uz ikvienu jomu. Sevišķi jau privāto biznesu. Tā nu, es kā apzinīgs pilsonis, nolēmu palauzīt galvu, ar ko sabiedrisko attiecību sfēra, kurā darbojos pats, varētu palīdzēt Latvijas biznesam. Un, lūk, pie kādiem secinājumiem nonācu.
Lasīt vairāk »
Aizvien biežāk dzirdu stāstu par tā saucamo „integrēto komunikāciju”. Tā esot tāda pati komunikācija, kādu nodrošina ar „parastajiem” komunikācijas līdzekļiem, tikai integrēta un tāpēc daudz iedarbīgāka. „Integrētās komunikācijas” būtība esot tāda, ka viens vēstījums tiek ietverts dažādās komunikācijas formās, kas palīdzot nodrošināt vienotu komunikācijas procesu un lielāku tā efektivitāti.
Lasīt vairāk »
Šis jautājums man likās pietiekami interesants, lai par to uzrakstītu. Es zinu, ka jebkuras augstskolas studentiem jau pirmajā kursā stāsta un māca, ka sabiedriskās attiecības, tā nav slēpta reklāma vai propaganda. Taču, ar sabiedrisko palīdzību vienmēr tiek kaut kas popularizēts. Citādāk, kāda gan jēga uzņēmumiem būtu maksāt par šiem pakalpojumiem. Tā ir spēle, kurā katrs gūst savu labumu. Prese – materiālu, ar kuru piepildīt savas slejas, bet uzņēmumi atpazīstamību, publicitāti, kā arī pozitīvus priekšstatus par saviem produktiem un pakalpojumiem.
Lasīt vairāk »
Es vienmēr esmu teicis un teikšu, ka paziņojumus presei ir jāgatavo sabiedrisko attiecību speciālistam vai uzņēmuma preses sekretāram. Tie ir cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar šiem jautājumiem, un tāpēc vislabāk zina kā to izdarīt. Viņi lielākā vai mazākā mērā ir pazīstami gan ar mediju darba kārtību, gan arī pārzina dažādas viltības un „stiķus”, kas var palīdzēt jūsu viedokli padarīt par kārotu ziņu (nemaz nerunājot par pieredzi). Taču, ja jūs man neticat, un uzskatāt, ka paši varat tikt galā (kā to uzskata liela daļa uzņēmumu vadītāju), tad ar prieku esmu gatavs dalīties pieredzē un zināšanās. Tas jums ļaus pamēģināt pašiem un pārliecināties, ka viss nav tik vienkārši kā izskatās.
Lasīt vairāk »
