Šis jautājums man likās pietiekami interesants, lai par to uzrakstītu. Es zinu, ka jebkuras augstskolas studentiem jau pirmajā kursā stāsta un māca, ka sabiedriskās attiecības, tā nav slēpta reklāma vai propaganda. Taču, ar sabiedrisko palīdzību vienmēr tiek kaut kas popularizēts. Citādāk, kāda gan jēga uzņēmumiem būtu maksāt par šiem pakalpojumiem. Tā ir spēle, kurā katrs gūst savu labumu. Prese – materiālu, ar kuru piepildīt savas slejas, bet uzņēmumi atpazīstamību, publicitāti, kā arī pozitīvus priekšstatus par saviem produktiem un pakalpojumiem.

Radio un televīzijas likumā ir teikts, ka „slēptā reklāma ir reklāmas nolūkā veikts preču, pakalpojumu, preču ražotāja vai pakalpojumu sniedzēja vārda, firmas zīmes vai darbības tāds attēlojums raidījumā skaņas vai attēla veidā, kurš pēc savas būtības var maldināt auditoriju. Šāds attēlojums uzskatāms par tīši veiktu, īpaši gadījumā, ja par to saņemta samaksa vai cita veida atlīdzība” Tātad, kritēriji tam, kāda informācija uzskatāma par slēptu reklāmu, bet kāda ne, ir:

1) reklāmas nolūks;
2) attēlojums, kurš pēc savas būtības var maldināt auditoriju;
3) attēlojums, par kuru saņemta samaksa vai cita veida atlīdzība.

Manuprāt, no šiem visiem kritērijiem, kritiku iztur tikai trešais. Galu galā, jebkas taču tiek darīts tādos vai citādos reklāmas nolūkos. Un pastāv iespēja, ka jebkura reklāma (pat, ja tā ir pasniegta preses relīzes formā) pēc savas būtības var maldināt auditoriju.

Tāpēc, ja uzskatīsim, ka sabiedriskās attiecības ir slēpta reklāma, sauksim medijos Godmani nevis par Godmani, bet gan tikai par premjeru. Lai tautai visi premjeri ir vienādi. Un drošības pēc televīzijā nerādīsim nedz premjera, nedz prezidenta, nedz arī ministru sejas. Tā sacīt, lai nepieļautu „slēptās reklāmas” nokļūšanu presē.

Savādāk ir ar propagandu. Vārds „propaganda” pirmo reizi tika lietots 1622. gadā, kad pāvests Gregors XV, noraizējies par protestantisma lielo izplatību, radīja „congregatio de propaganda fide”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „institūcija ticības izplatīšanai”. Un šim vārdam toreiz bija pavisam cita nozīme, nekā mēs to izprotam tagad. Vispār „propagere” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „izplatīt”. Tāpēc par „propagandu” pieņemts uzskatīt ideju, uzskatu un teoriju sistemātisku izplatīšanu nolūkā ar pārliecināšanu iegūt piekritējus, kā arī pamudināt cilvēkus uz noteiktu rīcību.

Ja mēs pieņemam, ka sabiedriskās attiecības, tas ir instruments, ar kura palīdzību tiek veidoti priekšstati. Savukārt, propaganda, tā ir mērķtiecīga ideju, uzskatu un teoriju (tātad, arī priekšstatu) izplatīšana. Sekojoši, sabiedriskās attiecības noteiktos apstākļos var kalpot arī propagandas vajadzībām. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs šo instrumentu lietojam. Turklāt, es neteiktu, ka sabiedrisko attiecību izmantošana propagandai ir kas slikts. Jautājums ir par to, kādiem mērķiem kalpo šī propaganda. Ja tā kalpo, lai atturētu šoferus braukt dzērumā vai mudina gājējus vakaros nēsāt atstarotājus, nudien tur nesaskatu nekā nosodāma.