Šis raksts top laikā, kad ļoti daudz tiek runāts par ekonomisko krīzi Latvijā. Taču, ja skatāmies tīri formāli, tad „ekonomiskajai krīzei” un „krīzes komunikācijai” nav tiešas saistības. Tāpēc es gribētu novilkt stingru līniju starp abiem minētajiem jēdzieniem.
Par to, kas ir ekonomiskā krīze, domājams, man nav īpaši jāstāsta, jo ikviens uzņēmējs vai vienkārši iedzīvotājs tā vai savādāk to izjūt pats uz savas ādas. Cenas aug, bet ienākumi krītas, jo biznesā vienkārši neapgrozās tik daudz naudas, cik ir nepieciešams, lai būtu savādāk.
Savukārt, par krīzes komunikāciju mēs runājam tad, ja organizācijas darbībā ir atgadījies kas negaidīts un nepatīkams. Proti, tāds, kas var negatīvi ietekmēt šīs organizācijas tālāko darbību vai attīstību. Sevišķi tad, ja par to ir uzzinājusi prese un sabiedrība. Nonākot šādā situācijā krīzes komunikācijas uzdevums ir izpestīt nelaimē nokļuvušo organizāciju vai personu no nepatikšanām un tālejošām negatīvām sekām. Protams, ne vienmēr var no defekta uztaisīt efektu, bet uz to ir jātiecas katram profesionālim, kurš nolēmis strādāt šajā lauciņā. Un pat ja triecienu neizdodas novērst, tad labs speciālists to vienmēr pratīs mīkstināt.
Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas uzskata, ka krīzes notiek nejauši un apstākļu sakritības dēļ. Patiesībā es šiem cilvēkiem gribētu atbildēt ar profesora Volanda vārdiem no slavenā Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita”. Šis literārais varonis saviem sarunu biedriem teica: „кирпич ни с того ни с сего никому и никогда на голову не свалится” (ķieģelis – ne no šā ne no tā – nevienam un nekad uz galvas nenokritīs). Līdzīgi ir arī ar krīzes situācijām. Parasti kaut kur un kaut kas ir bijis izdarīts nepareizi. Sakrājušās savlaicīgi nenovērstas problēmas vai nepilnības organizācijas darbībā vai attiecībās ar klientiem, partneriem, konkurentiem vai investoriem, kas vienā brīdī tad arī noved pie avārijas, nelaimes gadījuma, konflikta situācijas t.i., citiem vārdiem sakot – „lielās krīzes”.
Protams, krīzēm ir dažādi iemesli. Tie var būt jau pieminētie negadījumi vai avārijas uzņēmumā, bet tikpat labi tā var būt arī nepatīkama tiesvedība ar konkurentu vai bijušo partneri, saskaršanās ar tiesībsargājošajām institūcijām un citas līdzīga veida nepatīkamas situācijas.
Taču parasti runā par krīzi tikai tad, ja problēma ir izgājusi ārpus organizācijas informatīvās telpas. Respektīvi – par to ir uzzinājusi prese un sabiedrība. Tas gan nav īsti korekti, jo arī mazāka mēroga krīzes situācija, ja tā nav atrisināta un pareizi izskaidrota visām ieinteresētajām pusēm, var atstāt tālejošas un negatīvas sekas. Tiesa, par to uzņēmēji reti kad aizdomājas. Sevišķi, pirms ir noticis nelabojamais.
Ko tad īsti darīt, ja esat nokļuvis krīzes situācijā un jums ir nepieciešama palīdzība?
Pirmkārt – nekrītiet panikā, jo nav bezizejas situāciju!
Lielākā daļa kļūdu komunikācijas jomā tiek „piestrādātas” tieši emocionāla uzbudinājuma stāvoklī. Ir tāds teiciens – pēc kara visi gudri! To vistiešākajā veidā var attiecināt uz krīzes komunikāciju. Tad kad krīze ir jau garām, daudzi ir gudri spriedelēt, kā būtu bijis pareizāk rīkoties un ko būtu bijis pareizāk teikt. Taču krīzes apstākļos operatīvi un efektīvi spēj rīkoties ne katrs. Un par nelaimi to zinām ne tikai es un jūs, bet arī žurnālisti. Tieši tāpēc vislabākais risinājums ir pieaicināt profesionālu komunikācijas vai sabiedrisko attiecību speciālistu, kas tad arī ieteiks kā labāk rīkoties, lai novērstu pārpratumus un neizpratni no plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības puses. Taču, ja šādas iespējas nav, jāsaglabā „vēsu galvu” un jārīkojas pašam.
Otrkārt – noslēdziet komunikācijas ķēdi uz sevi!
Tā rīkosies ikviens profesionālis, jo ir ļoti svarīgi, lai informācija par notikušo neizplatās no dažādiem informācijas kanāliem. Žurnālistiem ļoti patīk vispirms piezvanīt priekšniekam un pajautāt organizācijas oficiālo viedokli, bet pēc tam uzgriezt arī strādnieka numuriņu, lai pavaicātu – „kā tad bija īstenībā?” Pie tam preses „īstenībai” bieži vien ar dzīves īstenību nav nekāda sakara. Tāpēc ir būtiski jau savlaicīgi brīdināt darbiniekus (un, iespējams, ne tikai brīdināt, bet arī likt tiem parakstīt atbilstošu dokumentu) par to, ka ar preses pārstāvjiem drīkst runāt tikai uzņēmuma vadītājs, vai arī tam īpaši nozīmēts darbinieks.
Treškārt – mērķtiecīgi interpretējiet faktus!
Nevajag melot presei. Žurnālisti nav muļķi un klajus melus viegli atmaskos. Katrā ziņā profesionāli žurnālisti vienmēr ir gatavi tam, ka fakti un informācija no viņiem tiks apzināti slēpta. Visprātīgākais šādā situācijā ir neslēpt faktus, bet pasniegt tos tikai un vienīgi kopā ar jūsu interpretāciju par notikušo. Tādā veidā jūs liegsiet iespēju žurnālistiem pašiem interpretēt notikušo, kas jau ir puse no uzvaras. Ir svarīgi saprast, ka žurnālists krīzes (un arī citā) situācijā nav jūsu draugs. Viņa uzdevums ir no notikušā uztaisīt sensāciju. Tāpēc netiks žēloti nekādi līdzekļi, lai sagatavotu kāroto publikāciju. Un ir naivi iedomāties, ka kādu uztrauks jūsu organizācijas nākotne vai reputācija.
Šie trīs soļi tad arī ir lielā mērā visas krīzes komunikācijas pamatu pamats. Protams, ir daudz un dažādi paņēmieni kā, piemēram, iegūt laiku, sagatavot efektīvu un kodolīgu paziņojumu, noskaņot presi un sabiedrību sev par labu utt. Taču tās visas ir detaļas, kas jāzina attiecīgajiem speciālistiem, kuri profesionāli strādā šajā jomā. Vienkāršam organizācijas vadītājam pietiks ar to, ja viņš dzelžaini pieturēsies pie manis nosauktajiem punktiem.
Lai arī šie punkti šķiet ļoti vienkārši ievērojami un realizējami, izdarīt to visu krīzes apstākļos nemaz nav tik viegli. Sevišķi tad, ja apkārt valda haoss, visi ir uztraukušies, un telefons arī nepārstāj zvanīt. Tāpēc, kā jau es teicu, visprātīgākais šādās situācijās ir nepažēlot naudu un pieaicināt cilvēkus, kas zina, ko darīt.
35 komentāri
-
“Tāpēc, kā jau es teicu, visprātīgākais šādās situācijās ir nepažēlot naudu un pieaicināt cilvēkus, kas zina, ko darīt.”
Nu pēc lielā savērvelējuma vismaz redzams raksta mērķis :))
autors: Ibo 10 Februāris, 2009, 11:20
-
Autora apgalvojums, ka “cenas aug, bet ienākumi krītas” nav īsti precīzs. Samazinoties algām, samazinās patēriņš, kas savukārt samazina cenas (to mums rāda kaut vai pēdējais inflācijas rādītājs).
autors: māris 10 Februāris, 2009, 11:28
-
Ja nu kādam nav skaidrs, tad šeit būs atbilde
Un ne tikai šeit… arī visos citos portālos tas pats Ļoti labi izpildīts mājas darbs
autors: nīna 10 Februāris, 2009, 12:05
-
‘’ Vienkāršam organizācijas vadītājam pietiks ar to, ja viņš dzelžaini pieturēsies pie manis nosauktajiem punktiem. ‘’ - nasing spešal, bet pilnībā pietiek, lai pie valdīšanas joprojām turētos Godmaņa valdība, kas praksē
apliecina eksperta ieteikumu-3 punktu (3 pirkstu kombinācija=uzmetēju klasika) pareizību.autors: Edge 10 Februāris, 2009, 12:58
-
Kas tas par sviestu? Nav brīnums, ka neviens nevienam netic.
autors: dudu 10 Februāris, 2009, 15:25
-
Ļoti virspusējs materiāls pat krīžu komunikācijas skatījumā, nemaz nerunājot par krīzes menedžmentu….
Īsti patiesībai atbilst vienīgi Bulgakova citāts par ķieģeli… Tieši tā: krīžu komunikācija sākas ar savlaicīgu potenciālo krīzes situāciju identificēšanu, un krīzes komunikācija sākas ar komunikācijas plānu, kas atbild uz jautājumu - ko darīt, lai krīzes situācija neiestātos.
Un vispārākajā pakāpē ir nepareizi krīžu komunikācijā kā galveno un būtiskāko uzskatīt komunikāciju ar medijiem. Daudz būtiskākas, un uzņēmuma darbību daudz tiešāk ietekmējošas ir uzņēmuma korporatīvās auditorijas - biznesa partneri, viedokļu līderi un darbinieki. Savlaicīgi un precīzi nodrošinot komunikāciju ar šīm auditorijām, iespējams, mediju attiecības nemaz nebūs nepieciešamas…
Visādi citādi, ja krīzes situācija ir ielaista tik tālu, ka tā jau ir mediju un sabiedrības dienaskārtībā, tad vairumā gadījumu spēli jau var uzskatīt par zaudētu…
autors: Krish 11 Februāris, 2009, 10:24
-
“…Tāpēc ir būtiski jau savlaicīgi brīdināt darbiniekus (un, iespējams, ne tikai brīdināt, bet arī likt tiem parakstīt atbilstošu dokumentu) par to, ka ar preses pārstāvjiem drīkst runāt tikai uzņēmuma vadītājs, vai arī tam īpaši nozīmēts darbinieks…”
Vispirms krīzes situācijā ir būtiski panākt, lai darbinieks arī krīzes situācijā ir patiešām lojāls darba devējam un lai darbiniekam par notiekošo būtu līdzīgs viedoklis kā darba devējam. Un to var panākt tikai ar atvērtu komunikāciju ar darbiniekiem. Pretējā gadījumā, nekādi brīdinājumi vai papīru parakstīšana nelīdzēs. Pat tad, ja mediji netiks līdz darbinieka viedoklim, darbinieka viedoklis baumu un neformālu sarunu veidā (ar ģimeni, draugiem un arī ar uzņēmuma biznesa partneriem) strauji izplatīsies, un agrāk vai vēlāk, tiesa pastarpinātā formā, nonāks arī līdz medijiem.
autors: Krish 11 Februāris, 2009, 10:31
-
Krish!
Šķiet, ka tu neesi pietiekami uzmanīgi izlasījis manis rakstīto, jo tur nav apstrīdēta neviena no tām lietām, par kurām savos komentāros runā tu. Vēl vairāk, esmu ar tevi vienisprātis gandrīz visos punktos. Taču ir jāsaprot, ka šis raksts, tāpat kā virkne citu manu rakstu, nav domāts komunikācijas ekspertiem, bet gan cilvēkiem, kas varētu izmantot šādu ekspertu pakalpojumus (cik noprotu, tātad arī tavus).
Lielākā problēma Latvijā ir tāda, ka par PR lietām pa lielam zina tikai tie, kas par tām zina. Bet pārējai uzņēmēju sabiedrībai par to ir visnotaļ aptuvens priekšstats. Mūsu valstī ir aptuveni 50 000 uzņēmumu un aptuveni 30 kaut cik/necik jēdzīgas PR firmas. Rupji rēķinot sanāk ap 1600 klientiem uz katru. Tikai 1600 klientu mums katram nav. Un viņu nav nevis tāpēc, ka klienti ir „stulbi” (kā es to ne reizi vien esmu dzirdējis), bet gan tāpēc, ka „gudrie” PR speciālisti nav pratuši izskaidrot plašām sabiedrības (un uzņēmēju) masām savas funkcijas, kā arī patiesos ieguvumus no attiecīgajiem pakalpojumiem.
Šis, un citi līdzīgie raksti, ir mēģinājums paplašināt tirgu, izskaidrojot cilvēkiem, „kas ir kas?” un par ko tiek ņemta nauda. Tāpēc es būtu daudz priecīgāks, ja tu tādu izteikumu kā „Ļoti virspusējs materiāls pat krīžu komunikācijas skatījumā, nemaz nerunājot par krīzes menedžmentu…” vietā būtu apsēdies un uzrakstījis kaut ko „ne virspusēju”, lai no tā būtu arī kāds taustāms labums tiem cilvēkiem, kuri nav tik izglītoti kā tu.
Tas ir, pirmkārt. Otrkārt, gribētu gan es redzēt, kā tu savu izsmeļošo un „ne virspusējo” referātu (ja tāds arī uztaptu) dabūtu iekšā medijos.
-
Jāni, lasot Tavus tekstus dažbrīd šķiet, ka Tev ar galvu viss nav kārtībā. Īpaši labi bija teikts : “Otrkārt, gribētu gan es redzēt, kā tu savu izsmeļošo un „ne virspusējo” referātu (ja tāds arī uztaptu) dabūtu iekšā medijos” :)) Būtu vismaz korektorei aizsūtījis tekstu, lai “tu” rakstītu piem. ar lielo burtu, lai “dabūtu iekšā” nomainītu pret “publicēt” utt……….. Taču paldies Tev par jautrību, kuru “sacel” nopublicējot savu kārtējo blogu. Vismaz kādas pozitīvas emocijas :))
autors: Ibo 12 Februāris, 2009, 11:51
-
Ibo!
1) Kāpēc man vajadzētu rakstīt “Tu” ar lielo burtu? Vismaz, kad es skolā gāju, šāda gramatikas likuma vēl nebija.
2) Kāpēc “dabūt iekšā” gan vajadzētu aizstāt ar “publicēt”? Tikai tāpēc, ka tev tā šķiet pieņemamāk vai stilistiski pareizāk. Es zinu, ko nozīmē stila kļūdas (kaut arī neesmu nekāds gramatikas korifejs), tāpēc, ja tādas arī pieļauju, tad tikai tāpēc, lai padarītu tekstu „sulīgāku”. Rakstu tā, kā manā uztverē labāk skan un ir saprotams vairākumam. Un ar to lepojos.
3) Vai tev ir arī kas piebilstams par saturu? Jebšu tikai par manas personības “Tev” personīgi netīkamajām pusēm?
-
nesaprotu ko visi tam riņķim piesējušies, kā viņš ko uzraksta tā visi metas virsū. Tak atslābstat. Lai dod iekšā!
autors: hmmm 12 Februāris, 2009, 13:29
-
Jāni.
“Tu” ar lielo burtu lieto uzrunā vēstulēs, sarakstē. Tas ir pieklājīgi.
Kas attiecas uz žargoniem, kuru vidū ir “dabūt iekšā”, tos tekstā raksta slīprakstā vai pēdiņās. Oficiālos tekstos žargonu lietot ir nevietā. Pieņemu, ka Nozares blogs pieder pie šādiem tekstiem. Un vispār - žargons ir rakstītāja valodas kultūra.
P.S. Vienkārši nav īpaši patīkami, ka viens (arī manis pārstāvētās) nozares pārstāvis bojā priekšstatu par nozari kā tādu. Esi vismaz pieklājīgs.autors: Ibo 12 Februāris, 2009, 14:26
-
Nothing special - vienkārši - citēju: Par autoru “Viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes sabiedrisko attiecību speciālistiem Latvijā”, kurš nezin, kāpēc un kādos gadījumos principā ir jāraksta “Tu” ar lielo burtu. Kādā skolā viņš mācījies? :))
autors: Ibo 12 Februāris, 2009, 14:36
-
Atkal jau jūs pieminat to riņķa izglītību… nevart likties vienreiz mierā? Nu un ka vienīgais ko pabeidzis ir vakarskola, ne jau visiem iet viegli šai dzīvē!
http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/sae8dev.Vel8rmeg.kand_s?NR1=5000&cbutton=18324033699
autors: hmmm 12 Februāris, 2009, 15:41
-
Oi, nezināju. Taču lielākoties visur “prezidents” bijis
autors: Ibo 12 Februāris, 2009, 15:47
-
Ibo un hmmm!
1) “Tu” es tiešām rakstu vienmēr ar mazo burtu, jo (cik zinu) gramatiski pareizi ir rakstīt tieši tā. Savukārt “tu” rakstīšana ar lielo burtu, manuprāt, ir nevis pieklājīgi, bet pat mazliet analfabētiski. Faktiski sanāk tāda kā necieņas izrādīšana pret cilvēku, kuram raksti.
2) Vakarskolā cilvēki mācās dažādu iemeslu dēļ (tajā skaitā arī es). Piemēram, tāpēc, ka viņiem ir ko darīt arī ārpus tās.
3) Ja kādu patiešām interesē mana izglītība un pieredze, tad ar to var iepazīties arī krietni vien autoritatīvākos avotos, nekā piecus gadus vecā CVK mājas lapā. Piemēram, tas pats LETA’s un Nozare.lv arhīvs. Nezin kāpēc nevienam no maniem „biogrāfiem” nekad nav ienācis paskatīties tur? Vai arī tieši otrādi - ir ienācis prātā, bet (kādu viņiem vien zināmu iemeslu dēļ) negribas uz to atsaukties.
-
‘’ Šis, un citi līdzīgie raksti, ir mēģinājums paplašināt tirgu, izskaidrojot cilvēkiem, „kas ir kas?” un par ko tiek ņemta nauda. ‘’ - tā ir apsveicama un izprotama rīcība. Ja vēl Riņķa kungs ko mainītu / uzlabotu savos rakstos, kā to iesaka A.Rubīns ar “fresh is more”, un kā praktiski īsteno M.Zanders un J.Kaža daudzos savos bloga rakstos, - tad jau tas izpratnes līmenis, iespējams, kļūtu lielāks. Ja papildus teorētiskajiem aprakstiem Riņķa kungs izmantotu arī aprišu metodi/situācijas piemērus (case studies) par veiksmīgiem PR pielietošanas gadījumiem Latvijā, tad tiešām varētu teikt - lūk, vēl viens PR-ists uzskatāmi demonstrē, ka pārmaiņas ir iespējamas. Pašlaik turpinot rakstīt kā ‘ treknajos gados’ atbildes reakcija būs likumsakarīga – pārāk daudzi rakstīs par ’deguniem’, nevis tēmu, diskusijas nebūs – tikai kašķēšanās ‘ duraks – pats duraks ‘ stilā.
Der pamēģināt ko jaunu, kas teorētiski jau ir pašsaprotama lieta. Lūk arī, manuprāt, labs piemērs par aktuālu tēmu – tirgus instrumenta PR izmantošana praksē :
‘’(.) Почему названные Мелнгайлисом 50 млн. могут быть неправдой? Потому что если по уму, то такие цифры в условиях панического оттока средств НАДО занижать – это часть той самой антикризисной программы действий. Называйте это ложью, а не антикризисным пиаром – но это ложь во благо, во спасение банка. И если Мелнгайлис тут лукавил, то он первый кто начал делать верные шаги.’’
http://www.raz.lv/lv/blog/more/59autors: Edge 12 Februāris, 2009, 16:40
-
Raksts priekš pilsoņa parastā (piemēram manis) ir ok.
Savukārt komentāri pārlieku emocionāli kā no autora tā no sabiedrības puses.autors: Patiesība 12 Februāris, 2009, 16:50
-
Patiesībā par riņķi to info atradu vienkārši atvēru Google un ierakstīju viņa vārdu un uzvārdu - pirmā CV informācija bija tieši šai saitā.
Kas tur ko kaunēties nezinu. Neviens jau arī nesaka ka vakarene ir kas slikts.autors: hmmm 12 Februāris, 2009, 17:06
-
Publika sajūsmā lauž krēslus… Jānim Rozenbergam ir lieliska grāmatiņa par latviešu valodas stilistiku un gramatiku. Ļoti laba grāmatiņa… arī Jānim Kušķim arī ir labas domas par valodas kultūru.
Pieņemu, ka šis burvīgais rakstiņš tapis, lai veicinātu “krīžu komunikācijas” produkta pārdošanu. Lūk, rakstīt, lai veicinātu pārdošanu, arī ir jāmāk (pašreiz cenšos sevī šīs prasmes vairāk attīstīt), tādēļ ieteiku vēl vienu noderīgu lasāmvielu Andy Maslen “Write to sell”.
autors: PRists 12 Februāris, 2009, 18:57
-
Centies, - neaizraujies gan tikai ar lasīšanu un teoriju, jo to tirgus/pārdošanas instrumentu labāk apgūt/attīstīt praktiskajā darbā (pat
uzrakstot rakstus).
Prāta ‘asināšanai’ iesaku - pamēģināt palīdzēt Riņķa kungam labāk izprast pēdējo LMT pasākuma mērķus -
‘’ Dīvaini arī tas, ka pakalpojums aktivizēts visiem klientiem, nevis šim pakalpojumam piemērotai auditorijai, ..'’ sk. - http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=47315autors: Edge 12 Februāris, 2009, 20:20
-
Tikko ielīdu LETA’s arhīvā. Un, ja nopietni, tad iešām tas Riņķa CV izskatās iespaitīgi:
2000- beidzis Rīgas 9.vakara maiņu vidusskolu2000-2002 studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē (Filozofijas bakalaura programmā)
2003- iestājies Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Vispirms studē teoloģiju, pēc tam – sabiedriskās attiecības
Karjera2002-2003 Rīgas dome, priekšsēdētāja ārštata padomnieks
2003.6.-2008.1. Būvniecības kompānijas SIA “Vides Dizaina Grupa” sabiedrisko attiecību konsultants
2004.07. nodibinājis sabiedrisko attiecību uzņēmumu SIA “Public Relations Holding”, valdes priekšsēdētājs
2005.1.-2006.1. Daudzkorpusu jahtu ražotāja SIA “Jūras Katri” sabiedrisko attiecību konsultants
2006.8. Latvijas domēna vārdu reģistra “.lv” (NIC), jeb Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Tīkla risinājumu daļas preses sekretārs un sabiedrisko attiecību projektu vadītājs
2006.10.-2008.1. Biznesa procesu optimizācijas kompānijas AS “Digital Mind” sabiedrisko attiecību konsultants
2007.1.-2008.1. Restaurācijas un būvniecības kompānijas AS “Būvuzņēmums Restaurators” sabiedrisko attiecību konsultants
2008.1.-2008.4. VB SIA “Latvijas televīzija” sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs
Politiskā un sabiedriskā darbība2001-2003 LSDSP Jaunatnes organizācija, Prezidents; LSDSP, Domes loceklis; LSDSP Rīgas organizācija, Komitejas loceklis; Austrumeiropas sociālistiskās jaunatnes forums, Priekšsēdētāja vietnieks un koordinators Baltijas reģionā
2002.10. kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksta
2002.11. LSDSP Jaunatnes organizācija izvirzījusi LSDSP partijas priekšsēdētāja vietnieka amatam
2003.10. izstājies no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un LSDSP Jaunatnes organizācijas
2004-2005 Latvijas Pirmās partijas (LPP) biedrs
2005-2006 partijas “Jaunie demokrāti” (JD) biedrs
2006.1.-2007.1. Konservatīvās partijas (KP) biedrs un preses sekretārs
2007.10.-2008.10. Biedrības “Rīgas Rotarakt klubs” prezidents
Nesaprotu par ko cepiens!
Tiem, kas jūtas pārāk gudri, domāju, ko tad darat nozares blogā, vai nepiešķīra vietu Oksfordas bibliotēkā?autors: psycho 12 Februāris, 2009, 20:54
-
Kāpēc visi tie “gudrie” komentētāji savus komentārus neparaksta?
Būtu interesanti paskatīties kas tie tādi ir un pie reizes paķidāt viņu pašu “profesionālo” darbību.autors: Vilmārs 12 Februāris, 2009, 22:33
-
Es paskatījos “Google” un nekādus PR guru ar vārdiem “PRists”, “Ibo” un tamlīdzīgi neatradu. Secinājums - autori acīmredzot nav paši droši par to, ko raksta.
autors: Vilmārs 12 Februāris, 2009, 22:39
-
Un tagad lasot starp rindām:
1. vakarene - bez komentāriem
2. 2000-2002 studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē (Filozofijas bakalaura programmā) - STUDĒ - NENOZĪMĒ ka ir pabeidzis bet gan izmests vai pats pārtraucis
3. 2003- iestājies Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Vispirms studē teoloģiju, pēc tam – sabiedriskās attiecības Karjera - atkal tas pats -STUDĒ nevis pabeidz mācības!
4. 2002-2003 Rīgas dome, priekšsēdētāja ārštata padomnieks - kaut kā maizīte arī jāpelna nevis tikai jāiestājas mācību iestādēs.
5. tālāk visi tie punkti kur uzskatīts ka ir konsultants, speciālists utt. NU BET PROTAMS! Kā tad viņš citādāk izdzīvos ja nesniegs savus pakalpojumus - tos jau nevar uzskatīt par kerjeras kāpnēm bet gan par klientu uzskaiti!
6. tad tur kandidējis bet atkal nekā, tad izvirzīts bet atkal nekā..
7. iestāties partijā kā biedrs lielu māku nevajagNu atvainojiet bet neredzu nekā “iespaidīga”..
Man pašam arī nav nekādu dižo grādu bet vismaz nemēģinu uzpucēt sevi par nez ko no zila gaisa.autors: tā viņš ir 13 Februāris, 2009, 11:54
-
tā viņš ir!
Saki, vai uzrakstīt rakstu un ielikt to Nozare.lv blogā nozīmē “uzpucēt sevi par nez ko no zila gaisa”?
-
Nē, blogošana vispār ir laba lieta. Bet nu kāpēc tā CV pucēšana no zila gaisa - tas nav saprotams.
Vai tiešām klientu uzskaite ir kāpšana pa karjeras kāpnēm? Varbūt es esmu pilnībā pārpratis CV jēgu un man ir nepareizs priekšstats par to izveidojies. Un vispār varbūt ka es muldu muļķības un tik tiešām Tu esi pabeidzis tās augstskolas, kā ir ar tām lietām starpcitu?autors: tā viņš ir 13 Februāris, 2009, 18:30
-
Par to manu CV izpušķošanu vai neizpušķošanu LETA’s arhīvā tev ir jājautā tiem, kas viņu tur ievietoja. Kas attiecas uz CV jēgu, tad, manuprāt, CV mērķis ir parādīt potenciālajam darba devējam tikai vienu lietu. Proti, ko cilvēks (darba meklētājs) prot vai neprot darīt. Katrs to rāda kā māk. Kad es pieņemu darbā cilvēku, mani neinteresē, kādu viņš ir pabeidzis augstskolu, bet gan, ko viņš reāli prot darīt. Tā kā es darbu nemeklēju, attiecīgi arī CV vairāk vai mazāk atspoguļo manu dzīves gājumu. Turklāt, es domāju, ka tāda ir arī LETA’s arhīva jēga. Ne jau viņi tur liek iekšā cilvēkus, kas meklē darbu. Šim nolūkam ir pavisam citi resursi. LETA’s arhīva jēga ir parādīt, ko katrs konkrētais cilvēks ir kādā no saviem dzīves posmiem darījis.
Savukārt, ja runājam par izglītību, tad es nekad neesmu slēpis, ka man pagaidām nav augstākās izglītības. Iespējams, ka kādā dzīves posmā es saņemšos un nobeigšu augstskolu, bet līdz tam es par to īpaši nesatraucos. Diploms ir vajadzīgs cilvēkiem, kas darba devējam tādā veidā vēlas parādīt savu kompetenci. Taču, ja tu pats esi darba devējs, tad diplomam nav nekādas nozīmes. Kur viņu likt? Pakārt uz nagliņas?
Cita lieta, ja diploms atspoguļotu inteliģenci un zināšanas, bet diemžēl ne mūsu valstī. Kā man reiz teica kādas visnotaļ cienījamas augstskolas rektors: „Latvijā ir ļoti daudz diplomētu muļķu, un tas nedara godu visai izglītības sistēmai kopumā.” Es nevaru viņam nepiekrist, jo pie mums diploms atspoguļo tikai to, ka esi apmeklējis noteiktu skaitu lekciju, nodevis noteiktu skaitu referātu (kurus ne obligāti esi rakstījis pats), kā arī „nolicis” zināmu skaitu eksāmenu. Ar reālām zināšanām tam kā likums nav nekāda sakara. Un to apliecina nevis kādas fantāzijas vai izdomājumi, bet to cilvēku kompetence, kas pēc šo diplomu iegūšanas nāk pie manis darba meklējumos. Tad, kad ir jādara reāls darbs arī kļūst redzams, kurš to diplomu ir dabūjis par zināšanām, bet kurš par uzcītību. Par nelaimi uzcītīgo Latvijā ir vairāk kā talantīgo. Vismaz PR jomā.
-
Kaut cik izglītots cilvēks, kuram nav obligāti jābūt “nobeigušam augstskolu”, tādas domu “pērles” nekaisītu. Tā ir vienkārši diagnoze
autors: Ibo 14 Februāris, 2009, 00:45
-
“Otrkārt, gribētu gan es redzēt, kā tu savu izsmeļošo un „ne virspusējo” referātu (ja tāds arī uztaptu) dabūtu iekšā medijos.”
šitas gan ir labais! man jau bija aizdomas, ka PR “speciālistiem” liekas, ka mediji pastāv tikai tāpēc, lai viņi tur “dabūtu iekšā” savus tekstus.
nav gadījies aizdomāties, ka mediji reizēm kaut ko publicē arī tāpēc, lai sniegtu informāciju, izglītotu, vai vienkārši tāpēc, ka interesanti? ne jau nu gluži viss ir aģentūru nopirkts.autors: angry 14 Februāris, 2009, 01:09
-
Par ko es arī runāju. Iespējams, ka priekšpēdējā komentārā bija mēģinājums paust dziļu ironiju, taču vairākas reizes pārlasot pirmo teikumu, man neradās pārliecība par tā loģiku. Drīzāk gan gribas pajautāt ar doktora Piabraženska vārdiem no viena cita Bulgakova romāna: “Извините – кто на ком стоял?”
-
angry!
Manuprāt, tu esi pavisam nevietā “angry” uz manu komentāru. “Dabūt iekšā” šajā gadījumā nozīmē sagatavot materiālu tā, lai žurnālisti vai redaktori to paņemtu pretī (jeb kā dažiem labpatīkas teikt “nopublicētu” vai „izmantotu”). Kas attiecas uz tavu piezīmi “ne jau nu gluži viss ir aģentūru nopirkts,” tad tā liecina, ka tu nestrādā nedz šajā biznesā, nedz arī žurnālistikā. Un tāpēc droši vien nezini, ka aģentūru nopirkts nav nekas. Tas būtu klajš profesionālās ētikas pārkāpums.
PR speciālisti nemaksā nedz medijiem, nedz arī kādiem atsevišķiem žurnālistiem par to, ka viņu gatavotie materiāli nonāk presē. Faktiski mēs klienta uzdevumā sagatavojam viņu ziņas tā, lai plašsaziņas līdzekļi paši būtu ieinteresēti to informāciju izmantot. Un par to tad arī mums klienti maksā naudu.
-
Man pašam arī nav pabeigta augstākā izglītība, bet es gan ar to nelepojos, jo patiesībā atzīstu ka kaut kādā mērā neesmu bijis spējīgs pārvaldīt pietiekami labi savu laika resursus. Jo ja jau reiz esmu izvēlējies mācīties konkrētajā mācību iestādē tad ne jau tāpat aiz neko darīt, bet gan lai to pabeigtu un iegūtu visas iespējamās teorētiskās zināšanas, kas noderēs dzīvē (un tagad atceroties lekcijas - ir noderīgas lietas, diemžēl to sapratu par vēlu). Bet nu arī man tas nav izdevies. Kāpēc Tu iestājies augstskolā?
Kas attiecas uz izglītības iegūšanu un tās nepieciešamību uzņēmējdarbībā - nu nepiekrītu ka var pakārt uz nagliņās. Pats gan strādāju algotu darbu, gan pārvaldu savu uzņēmumu. Uzņēmumā kurā tieku algots ir vēl vismaz 3 darbinieki, kas pazaudējuši savu uzņēmumu un bija spiesti atgriezties darba tirgū. Tai pašā laikā šai uzņēmumā manā pakļautībā ir cilvēki ar 2 augstākajām izglītībām, māģistriem un utt. bet viņi ir tik bezpalīdzīgi nestandarta situācijās, ka piekrītu Tev par to ka diploms nenodrošina gatavību risināt reālas dzīves problēmas. Bet es domāju, ka diploms atspoguļo potenciālo gatavību apgūt vajadzīgās iemaņas.Nu gan aizrunājāmies tālu no Tava rakstītā.
autors: tā viņš ir 14 Februāris, 2009, 11:18
-
ok, ok. vārdu “nopirkts” vairāk domāju pēdiņās. dažreiz jau mediji paši arī spēj sagatavot materiālus.
autors: angry 14 Februāris, 2009, 16:05
-
autors: [skumji bez riņķa domu graudiem] 16 Aprīlis, 2009, 15:16