Šis laikam ir jautājums, uz kuru man ir nācies klientiem atbildēt visbiežāk. Tādēļ arī nolēmu vienreiz par to uzrakstīt, lai katru nākamo reizi atkal nebūtu jāstāsta viss no gala.
Visbiežāk diskusijas par maksāšanu žurnālistiem laikam jau sākas tad, kad biznesmeņi saprot, ka ar klasisko reklāmu un mārketingu kaut kādā brīdī ir par maz, lai pievērstu uzmanību uzņēmuma produktiem un pakalpojumiem. Tāpēc gribas pamēģināt kaut ko jaunu un tiek meklētas alternatīvas. Tā dzimst lielā ideja par “slēpto reklāmu”, kurai tūlīt pat, uz karstām pēdām, vajadzētu izvest uzņēmumu uz jauna panākumu viļņa.
Protams, ka šāda “ģeniāla” ideja daudzu uzņēmēju galvās dzimst kopā ar visu plānu, kā to tieši realizēt. Proti, atrast kādu žurnālistu un samaksāt viņam par publikāciju, interviju, televīzijas sižetu vai ko nu vien var izdomāt katra konkrētā cilvēka fantāzija. Diemžēl tikai retais no uzņēmīgajiem biznesa cilvēkiem velta laiku un pūles, lai kaut nedaudz painteresētos, kā tās lietas īstenībā notiek. Vai gadījumā pēdējos nieka 100 gados visi spēles noteiktumi nav jau sen izdomāti un atrunāti?
Un tik tiešām – nekur tālu nav jāmeklē. Izrādās, ka iespēja nokļūt medijos ir katram, arī neuzpērkot žurnālistus un nemaksājot nekādus kukuļus. Tikai darīt to vajag pareizi, ievērojot spēles noteikumus, kurus nebūt neviens medijs necenšas slēpt.
Tāpēc pareizā atbilde ir “nē”. Žurnālistiem nav jāmaksā par publikācijām, jo to dara medijs, kuram šis žurnālists strādā. Vispār gan no sabiedrisko attiecību, gan arī žurnālistikas viedokļa maksāšana par publikācijām tiek uzskatīta par profesionālās ētikas pārkāpumu. Tiesa, ja sabiedrisko attiecību speciālists vēl ārkārtas gadījumā var atļauties kaut ko tādu izdarīt (pirmajā vietā tomēr ir klienta intereses, nevis žurnālistikas mundiera spodrināšana), lai gan arī tas neko labu par viņa profesionālajām spējām un zināšanām neliecina, tad ar žurnālistu jau ir pavisam savādāk. Pieņemot samaksu vai jebkura cita veida “pateicību” par publikāciju žurnālists, pirmkārt, jau diskreditē mediju, kurā pats strādā.
Nevar taču ņemt naudu no cilvēkiem, par kuriem tu raksti, un apgalvot, ka tava žurnālistika ir objektīva, bet viss, ko stāsti sabiedrībai, patiesība. Latvija ir pārāk maza, lai šādas “rebes” noslēptu. Jebkurš nopietns medijs par tādiem “jokiem” žurnālistu atlaidīs no darba nekavējoties. Tas ir tas pats, kas kukuļot, piemēram, tiesnesi. Neviens nesauktu medijus par “ceturto varu”, ja visas publikācijas būtu pērkamas. Tāpat kā neviens neietu strīdus risināt uz tiesu, ja uzskatītu, ka visi tiesneši ir piekukuļojami. Tādēļ mediji ļoti noraidoši attiecas pret tādu parādību kā “pērkamā žurnālistika” un tas ir tikai loģiski. Produkts, ko žurnālistika ražo un pārdod, ir vairāk vai mazāk patiesa un objektīva informācija, kurai lasītājs, skatītājs vai klausītājs ir pieradis uzticēties. Ja rodas šaubas, ka tas tā ir, tad visdrīzāk tiks zaudēta uzticība, pēc tam – auditorija, un visbeidzot arī ienākumi no abonentiem un reklāmas.
Kāpēc uzpirkt žurnālistus nav izdevīgi?
Mēs kā sabiedrisko attiecību kompānija žurnālistiem nekad neesam maksājuši par to, ka viņi veic savu darbu (pat, ja viņi to dara ļoti labi). Un neiesakām arī saviem klientiem šādi rīkoties. Ne jau tāpēc, ka mums būtu žēl naudas vai mēs būtu kādi skopuļi. Maksātu taču beigās tik un tā klients, kurš šādas “mediju attiecības” būtu gatavs veidot. Vienkārši tas nav nedz mūsu klientu, nedz arī mūsu pašu interesēs, veidot šādu korumpētu sistēmu.
Pirmkārt, žurnālists, kuram jūs vienu reizi samaksāsiet par publikāciju, nekad un neko vairs par velti nedarīs. Pat arī ļoti laba, interesanta un saturīga materiāla iedabūšana attiecīgajā medijā (vismaz caur šo konkrēto žurnālistu) turpmāk būs maksas pakalpojums. Protams, ja vien to materiālu nejauši neieraudzīs un neatzīs par labu esam kāds cits viņa kolēģis no tā paša medija, kam par iepriekšējiem “darījumiem” nekas nav zināms. Tāpēc, ja žurnālistus kukuļot var atļauties uzņēmums, kam ir vajadzība nokļūt presē varbūt vienu reizi mūžā, tad neko līdzīgu es neieteiktu mēģināt tiem, kas grib veidot profesionālas, ilgstošas un mērķtiecīgas mediju attiecības (lai, piemēram, izmantotu tās kā palīginstrumentu pārdošanas veicināšanai).
Otrkārt, nav tāda žurnālista, kas jums var garantēt raksta publicēšanu. Protams, par laikrakstu un portālu sadaļām atbild konkrēti cilvēki, un pienākumi viņu starpā ir vairāk vai mazāk sadalīti. Taču virs katra konkrētā žurnālista tomēr stāv redakcija ar saviem redaktoriem, un virs tiem, savukārt, medija galvenais redaktors. Viņi visi tad arī nolemj ko publicēt, bet ko nepublicēt. Ja redaktoram (vai galvenajam redaktoram) šķitīs, ka raksts nav atbilstošs medija formātam vai auditorijai, tas visdrīzāk arī netiks publicēts. Un tur nepalīdzēs nekāda uzpirkšana. Protams, ja kukuļi netiks doti pašiem redaktoriem un galvenajiem redaktoriem, kas man pašam šķiet visnotaļ pārgalvīgs pasākums. Kaut vai tāpēc vien, ka nepazīstu tādus, kas būtu gatavi riskēt ar stabilu un salīdzinoši lielu algu, kā arī gadiem veidotu profesionālo reputāciju, lai nopelnītu pāris simtus latu. Turklāt, es nezinu vai vispār pastāv iespēja jelkad publicēties medijā, kura žurnālists ir pieķerts ņemot no jums naudu.
Treškārt, pasūtījuma raksti kā likums ir nekvalitatīvi un visdrīzāk nenesīs gaidīto rezultātu. Žurnālists, kurš paņem naudu, cenšas izpatikt pasūtītājam, nevis medija auditorijai (kas parasti arī ir lielākā kļūda, ko šādās situācijās pieļauj mediju pārstāvji). Rezultāts visbiežāk ir tāds, ka tiek publiskots “saskaņots” raksts, kas ļoti patīk un apmierina tā pasūtītāju, bet ir ne visai interesants medija auditorijai. Protams, neviens jau nevar izmērīt, kuru rakstu avīzē vai žurnālā cilvēki lasa, bet kuru vienkārši pāršķir. Taču, ticiet man, visbiežāk šādas publikācijas neizraisa sajūsmas pilnas ovācijas un rindas pie veikalu plauktiem. Drīzāk gan lasītāju smaidu.
Kā tad nokļūt medijos?
Kā jau minēju raksta sākumā, viss ir izdomāts vismaz 100 gadus atpakaļ, ja ne vēl stipri vien agrāk, kad prese attiecības ar savu auditoriju sāka veidot uz atgriezeniskās saites pamata. Tas nozīmē, ka laikrakstos jau varēja izlasīt ne tikai žurnālistu sagatavotos rakstus, bet arī lasītāju vēstules, atbildes uz dažādiem auditorijas jautājumiem un daudz ko citu, kas varbūt nav tik sociālpolitiski nozīmīgs, bet tomēr svarīgs mazajam un vienkāršajam cilvēkam (piemēram, tās pašas receptes mājsaimniecēm vai radio un televīzijas programma).
Lasītāji rakstīja redakcijām par dažādiem notikumiem un problēmām, ar kuriem saskaras savā ikdienas dzīvē. Savukārt avīzes sūtīja pie viņiem savus reportierus, kas aprakstīja notikumus, un žurnālistus, kas pētīja problēmas, iztaujāja atbildīgos ierēdņus, uzņēmumu un iestāžu vadītājus, kā arī amatpersonas, kuras šīs problēmas varētu atrisināt. Starp citu, tieši tad arī sāka veidoties tas attiecību modelis starp presi, auditoriju un “visiem citiem”, dēļ kura mēs šodien presi saucam par “ceturto varu”.
Arī uzņēmumi ātri vien saprata, ka prese var kļūt par lielisku ieroci cīņā par peļņu un tirgu. Bet reklāmas laukumi ir tikai viens no potenciālo iespēju aspektiem, ko pavērtu sadarbība ar medijiem. Tad arī radās jautājums, kā presi piespiest rakstīt par to, kas ir vajadzīgs konkrētajam uzņēmumam. Droši vien, ka šajā laikā arī parādījās pirmie žurnālistu uzpirkšanas mēģinājumi. Un jau toreiz ātri vien kļuva skaidrs, ka tas nav efektīvs sadarbības modelis. Tāpēc tika radīts sabiedrisko attiecību institūts, kas ar visiem šiem komunikācijas un mediju attiecību jautājumiem tad arī vēlāk nodarbojās.
Protams, tas nenotika uzreiz, vienā dienā. Vispirms pie uzņēmumiem un iestādēm parādījās preses sekretāri. Šie cilvēki, kas bija speciāli apmācīti un sagatavoti, lai varētu kompetenti atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, tad arī pirmie veidoja ar žurnālistiem profesionālas mediju attiecības. Vēlāk izveidojās arī sabiedrisko attiecību biroji un kompānijas, kas varēja apkalpot uzreiz vairākus klientus. Taču visiem viņiem bija pamatā tikai viens liels uzdevums, kas nav mainījies vēl šodien. Proti, radīt notikumus, ar kuru palīdzību piesaistīt preses un sabiedrības uzmanību uzņēmumam, tā produktiem vai pakalpojumiem. Citiem vārdiem sakot, radīt apstākļus, kas liks žurnālistiem stāstīt, rakstīt un runāt par to, kas vajadzīgs klientam.
Tātad, nokļūt medijos patiesībā nav nemaz tik sarežģīti. Ir vienkārši jārada notikumi, kas žurnālistus ieinteresēs rakstīt un stāstīt par jūsu tēmu. Un, protams, par šiem notikumiem tad arī žurnālisti jāinformē. Galu galā – arī viņiem ir no kaut kurienes jāsmeļas tā informācija, kas vēlāk pārtop ziņās. Tāpēc žurnālisti ļoti labprāt atsaucas uz jebkuru patiesi interesantu iniciatīvu. Un neesmu vēl sastapies ar tādiem, kas par to prasītu naudu.
Cita lieta, ja informācija, kuru piedāvājat, ir mediju auditorijai garlaicīga un neinteresanta (neskatoties uz to, ka jums pašiem tā var likties ļoti interesanta). Tad gan jūs mierīgi var nosūtīt uz reklāmas daļu, kur par materiālu publicēšanu jums nekautrējoties paprasīs naudu. Taču tā jau būs samaksa par parastu reklāmu un visdrīzāk arī atradīsies kādā reklāmas laukumiem paredzētā vietā vai sadaļā.
Kāpēc nāk pie sabiedrisko attiecību kompānijām?
Īstenībā jau ikviens var iemācīties izgudrot un organizēt interesantus notikumus, kā arī rakstīt par tiem preses relīzes vai ziņu rakstus, kurus pēc tam mediji ļoti labprāt publicēs. Tikai, cik tas prasīs laika? Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki tomēr nāk pie sabiedrisko attiecību kompānijām, nevis dara to paši, ir iespēja paveikt to visu patiešām profesionāli un ātri. Turklāt vēl ar vairāk vai mazāk garantētu rezultātu.
Piemēram, viens mans kolēģis mācījās preses relīzes rakstīt veselus divus gadus. Pie tam, viņš ar to reāli nodarbojās ikdienā. Nevis tāpēc, ka būtu kāds muļķis vai nepraša, bet gan tāpēc, lai mēs varētu ikvienam klientam garantēt rezultātu (proti, šajā gadījumā – publicitāti). Toties šodien šis kolēģis var uzrakstīt tā, ka ikviena no viņa gatavotajām ziņām nokļūst vismaz 10 medijos uzreiz. Bet tas jau ir rezultāts, par kuru klientam ir vērts maksāt.
Padomājiet, cik laika un pūļu vajadzēs vienkāršam cilvēkam, kas nestrādā sabiedrisko attiecību biznesā, lai sagatavotu tāda līmeņa ziņu. Un pat tad, ja arī izdotos uzrakstīt kaut ko pietiekami interesantu (kas vēl nevienam no pirmās reizes nav izdevies), ir vēl arī jāzina, kam un kā šo ziņu vislabāk sūtīt. Arī žurnālistiem un redakcijām ir sava dienas kārtība un citas lietas, kas jāņem vērā.
Piemēram, mums ir speciālas mediju kontaktu listes, ar kuru palīdzību izplatām savu informāciju. Tajos ir daudzi simti e-pasta adrešu un tālruņu. Bez visiem kopējiem redakciju ziņu dienestu kontaktiem tur ir sagrupēti un saprofilēti arī dažādi žurnālisti. Daži no tiem raksta pat par ļoti specifiskām tēmām un nemaz nemīl kuram katram dot savu e-pasta adresi un telefona numuru.
Protams, nav jau nekāda lielā māksla atrast sākumam internetā redakciju e-pastus, jo ne jau tur tas suns ir aprakts. Tas ir vesels pasākumu komplekss, kas jārealizē, lai ziņa patiešām tiktu sadzirdēta. Varētu teikt, ka tā ir pat tāda kā vesela “mini kampaņa”.
Ir jāizdomā interesants notikums vai tēma, caur kuru attiecīgo jautājumu pasniegt. Pēc tam ir jāprot no klienta izdabūt un atlasīt visu vajadzīgo informāciju par attiecīgo produktu, pakalpojumu vai visu to, ko nu viņš tur vēlas pavēstīt visai plašajai pasaulei (tas bieži vien ir pats grūtākais). Tikai tad, kad vajadzīgais materiāls ir savākts, var ķerties pie pašas tēmas vai notikuma atspoguļošanas (jeb citiem vārdiem – rakstīšanas). Pēc tam ir uzrakstītais vēl jāsaskaņo ar klientu un jāpanāk, lai tas veic tikai tādus labojumus (bet pielabot, protams, grib visi), kas pēc tam nekaitēs ziņas izplatīšanai medijos un neatbaidīs žurnālistus. Un tikai tad to visu var sūtīt medijiem.
Tiesa, arī tad vēl nekas nav beidzies. Gluži pretēji, ja ziņa izrādās tiešām “ejoša”, tad vēl ir jābūt kādam, kas ir gatavs ar tiem pašiem žurnālistiem komunicēt. Sniegt atbildes uz dažādiem jautājumiem (tajā skaitā arī provokatīviem), uzrakstīt un nosūtīt papildus informāciju, iespējams, pat uzstāties arī kādā televīzijas vai radio raidījumā, lai pastāstītu par attiecīgo tēmu vairāk. Protams, beigās vēl jābūt arī kādam, kas var sagatavot mediju monitoringa atskaiti, jo visiem taču gribas zināt, kādi tieši publicitātes rezultāti ir sasniegti.
Lūk, tā arī ir visa “slepenā” shēma, pēc kuras tiek gatavotas ejošas ziņas un kuru teorētiski var realizēt ikviens. Sākumā gan, kad es stāstīju dažiem kolēģiem, ka mums vienas ziņas sagatavošana un izplatīšana medijos, kā arī atbildēšana uz žurnālistu jautājumiem (pilns cikls) prasa ap 15 stundām, par mani tikai smējās. To, lūk, varot izdarīt arī par nieka 20-30 minūtēm. Es piekrītu, ziņu tehniski tik tiešām var uzrakstīt arī pa 15 minūtēm un profesionāla sekretāre to noteikti izdarīs vēl ātrāk. Tikai nelaime ir tāda, ka vajag arī zināt, ko rakstīt, lai to ziņu arī kāds pēc tam publicētu. Un ar to tādiem “ašajiem rakstītājiem” nebūt tik spoži neveicas.
Mums, piemēram, šis “kāds” (kas publicē ziņu), dažkārt pārsniedz pat 30 medijus. Un es teiktu, ka tas arī ir vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki izvēlas sabiedrisko attiecību kompānijas, tā vietā, lai darītu visu paši. Mēs vienkārši varam garantēt rezultātu, kuru saviem spēkiem sasniegt ir visnotaļ grūti.
***
P.S. Ja vēlaties uzdot arī savu jautājumu, droši rakstiet uz jautajumi@prholding.lv un lasiet pēc tam atbildi kādā no mūsu blogiem (vai nu http://prholding.wordpress.com/ vai arī http://blogi.nozare.lv/rinkis/).
***
21 komentāri
-
“Toties šodien šis kolēģis var uzrakstīt tā, ka ikviena no viņa gatavotajām ziņām nokļūst vismaz 10 medijos uzreiz” - bieži vien prščiks nepastāsta - ka tiem 10 medijiem ir jābūt viņa “mērķauditorijas” medijiem nevis tādiem, kuri automātiski publicē VISAS ziņas.
autors: Mikolis 10 Februāris, 2010, 10:07
-
Ir pietiekami daudz gan preses gan TV raidījumu, kuri paši prasa naudu, lai publicētu attiecīgus rakstus vai parādītu sižetus. Viss ko Jānis Riņķis šeit raksta ir puspatiesība un par kaut ko tādu varēja runāt pirms 10 gadiem. Tā lietas jau sen pie mums nenotiek. Protams, naudu jau tieši neprasa, bet to nosauc par sadarbību un kārto jau pavisam citā līmenī. Tas it seviķi izteikti parādijās pēdejā gada laikā, kad reklāmas tirgū vērojams milzīgs kritums. Katrs cenšas izdzīvot kā māk. Tāda ir Latvijas realitāte.
autors: ezis 10 Februāris, 2010, 11:30
-
Njā, puspatiesības gan! Ja medijs maksā žurnālistam, tas nozīmē, ka uzņēmumam, kurš grib nodrošināt sev publicitāti, jāvēršas pie medija un “sadarbības projektu” ietvaros jāmaksā medijam, kurš attiecīgi uzprogrammē savu redakciju. Uz reklāmdevējiem un “sadarbības partneriem” skatās daudz mīlošāk un maigāk :). Pat visobjektīvāko mediju kolektīvs! Jo, raugi, mārketinga nodaļas un redakcijas darbinieki jau vārās vienā un tajā pašā katlā. Baidoties pazaudēt reklāmdevējus, redakcijas uz daudz ko piever acis. Un baidos, ka par objektīvu šo acu mirkšķināšanu nosaukt pagrūti :).
autors: virtuve 10 Februāris, 2010, 12:27
-
Mikoli, tādi, kas publicē VISAS ziņas Latvijā nemaz tik daudz nav. Protams, ir LETA’s, BNS un vēl pāris mazāku ziņu aģentūru preses relīžu datu bāzes (kuras arī ne vienmēr visu publicē), bet es neteiktu, ka visas tās daudzās Delfu, TVNET un Apollo apakšlapas nebūtu pietiekami segmentētas. Tas taču ir tikai loģiski, ka par būvniecību un nekustamo īpašumu rakstīs, piemēram, Apollo būvniecības sadaļa, bet par tehniku un datoru lietām - BOOT.lv, kas ir vienlaikus arī “Delfi tehnika”. Tas viss vēl sūtot informāciju tiek ņemts vērā un mūsu kompānijā tiek uzskatīts par pašsaprotamu.
-
“tādi, kas publicē VISAS ziņas Latvijā nemaz tik daudz nav” - nu es par tiem dažiem arī saku.
autors: Mikolis 10 Februāris, 2010, 14:18
-
Ezi un Virtuve, es negribētu jums piekrist. Protams, ikvienam ir skaidrs, ka laikraksts nekad un neko sliktu par saviem reklāmdevējiem nerakstīs (sevišķi lielajiem). Taču šī raksta mērķis izskaidrot mazam un vidējam uzņēmējam, ko ir iespējams izdarīt bez korporatīviem līgumiem par milzīgām summām. Protams, ka ir pilns ar tādiem tematiskajiem „žurnāleļiem”, kuri specializējas uz kaut kādu šauru nozari, un tāpēc pat par materiālu, kas pašiem ir ļoti vajadzīgs, mēģina noplēst un izspiest naudu no naivajiem uzņēmējiem. Man, piemēram, tāda pieredze savulaik bija ar žurnālu „Būvēt” un portālu „Building.lv”, kur bez naudas nevarēja dabūt iekšā pilnīgi neko.
Vēl kā šodien atceros, ka nosūtu viņiem rakstu vai preses relīzi, bet šie man pretī bezmaz vai rēķinu. Un pēc tam, kad nereaģēju, vēl paši zvana. Sak’ jūsu materiāls ir ļoti interesants, bet ziniet, mēs to varam publicēt tikai par naudu. Zini, ko mēs darījām? Vienkārši nemaksājām un likām savus materiālus citur. Gandrīz zem katra portāla bija nekustamo īpašumu sadaļas, kuras burtiski kauca pēc kvalitatīva materiāla, ar kuru aizpildīt laukumus starp neskaitāmajām nekustamā īpašuma un dzīvokļu reklāmām. Un tas ir pareizi, jo visas tās vietnes pelnīja ar reklāmu, bet bija vajadzīgs arī saturs, ko mēs arī piedāvājām (kura sagatavošana, starp citu, klientiem arī maksā naudu). Es vēl šodien nezinu, kas bija tie muļķi, kuri maksāja tam „Building.lv”. Tur taču pat treknajos gados nebija ko lasīt.
Īsi sakot – izdarīt var daudz, ja pareizi strādā un izmanto sabiedriskās attiecības tiešām kā reālu instrumentu. Un arī žurnālisti ir pretimnākoši. Cita lieta, ka Latvijā praktiski nemaz nav to profesionālo sabiedrisko attiecību. Izņemot varbūt atsevišķus (bet ne visus) starptautiskus sabiedrisko attiecību uzņēmumus. Protams, arī valsts un pašvaldības iestādes, par kuru PR kvalitāti un līmeni es ļoti šaubos (jo ir nācies pašam saskarties).
Ir visādi reklāmas kantori, kas mēģina sevi saukt par PR cilvēkiem, kaut gan patiesībā tirgo primitīvu reklāmu, slēpjot to zem visdažādākajiem nosaukumiem (kā, piemēram, „integrētā komunikācija” u.c). Man smiekli nāca, kad vēl tā saucamajos „treknajos gados” dažas šādas „integrētās komunikācijas” aģentūras savā starpā sacensdamās uzrādīja milzu apgrozījumus kā pierādījumu savai vērienīgajai darbībai sabiedrisko attiecību tirgū. Kāpēc apgrozījumu, nevis peļņu? Tāpēc, ka ar peļņu viņi nevarēja palielīties, jo lielākā daļa no tās naudas faktiski bija reklāmas nauda, kas pēc tam tālāk aizceļoja uz mediju aģentūrām.
Lūk, un tur tad arī notika tie darījumi „pavisam citā līmenī”, par kuriem jūs abi runājat. Tikai tas vairs nav sabiedrisko attiecību, bet gan reklāmas bizness. Savukārt par tiem „sabiedrisko attiecību” kantoriem, kas nodarbojas ar naudas nodošanu starp klientu un žurnālistu, es vispār te negribu runāt. Tas ir vistīrākā veida sutenerisms, kas ir tieši tāds pat produkts kā pērkamas sievietes mīlestība. Ar tieši tādiem pašiem riskiem un rezultātiem.
Starp citu, tādēļ jau arī lielākā daļa no tiem vidutāju kantoriem nemaz nespēj novadīt normālu krīzes komunikācijas kampaņu. Jo tiklīdz viņiem ir pievērsta īstu, nevis pērkamu žurnālistu uzmanība, tā vairs nav ko pateikt.
-
Mikoli, ar tiem “dažiem” taču tik un tā nevar uz klientu nekādu iespaidu atstāt. Klients arī nav galīgais muļķis, lai priecātos, ka relīze nokļuvusi LETA’s vai BNS preses relīžu arhīvā. Cita lieta, ja tas ir portāls, avīze vai žurnāls, kur ir saprotami gan auditorijas izmēri, gan arī segmentācija.
-
tāda sajūta, ka te rakstīts par jebkuru citu pasaules vietu, tikai ne par latviju. skaidrs, ka žurnālistam nemaksā, bet maksā medijam un to nesauc par kukuli, bet par sponsorētu pasākumu, sadarbību vai reklāmas laukumu.
bet ziņa, ja tā tiešām būs ziņa, medijos nokļūs arī bez relīzes. un tas, kas medijos iekļūst tikai tāpēc, ka kāds smuki relīzi uzrakstījis, par ziņu jau gan tā kā nesaucas.autors: zaikoz 10 Februāris, 2010, 16:11
-
Zaikoz, no kurienes žurnālisti ņem materiālu ziņām? Vai viņi to, tavuprāt, dzemdē paši no sevis? Cik man ir zināms, tad tā līdz šim rīkojās tikai vecā „Dienas” redakcija, kas zaudējusi lasītāju uzticību bija spiesta pamest laikrakstu, un raidījums „Nekā bezpersoniska”.
Nezinu, kāda ir tava pieredze šajā jomā, bet manējā saka, ka tās arī ir tās pašas preses relīzes, kas tiek vienkārši nedaudz pārtaisītas un ņemtas par pamatu ziņu rakstiem (jeb cita veida ziņām). Sevišķi jau nu ziņu aģentūru veidotajos materiālos, kurus varbūt arī kāds nezinātājs (iespējams, arī naivāks žurnālists) vēl joprojām uzskata par ļoti oriģināliem un nezin kādas žurnālistikas pētnieciskās darbības rezultātā tapušiem darinājumiem.
Ziņu aģentūras, tā ir gaļas mašīna, kur pa vienu galu met iekšā preses relīzes, bet pa otru nāk ārā ziņas un mediju dienas kārtība.
-
nu redzi, tātad divi nopietni mediji latvijā tomēr ir.
interesanti, no kurienes žurnālisti ņēma materiālus tajos laikos, kad par PR aģentūrām neviens vēl nenojauta?autors: zaikoz 10 Februāris, 2010, 17:03
-
Jāni, es gan esmu pārliecināta, ka tas, ko stāsti šodien vairs nav realitāte. Jā, varbūt tā bija pirms diviem gadiem, tagad tā vairs nav. Mediji sakarā ar reklāmas ienākumu kritumu ir kļuvuši elastīgāki un ar mediju aģentūru starpniecību šodien var nopirkt “pašu velnu”, tai skaitā arī rakstu.
Bet tas, kas visvairāk neatbilst realitātei ir tas, ka raksts presē un daudzas publikācijas garantē rezultātu. Muļķības!
30 publikācijas medijos nenozīmē sabiedriskās attiecības. Pilnīgi noteikti šodien vairs nē. Šodien uzņēmuma informācijas nodošanai sabiedrībai ir tik daudz dažādu iespēju un veidu, ka katra uzņēmuma mērķiem būs savs komunikācijas veids. Un preses relīzes, šodien noderēs vairs tikai retam.autors: milda 10 Februāris, 2010, 17:33
-
Zaikoz, vecā Dienas redakcija pazaudēja saikni ar sabiedrību un līdz ar to arī ienākumus, kas, manuprāt, arī bija galvenais viņu krišanas iemesls (kas nu nepavisam nav tas labākās žurnālistikas paraugs). Tu vari samelot savai auditorijai vienreiz vai otrreiz, bet ja tu pazaudē realitātes sajūtu un klaji sāc pūst pīlītes, agrāk vai vēlāk cilvēki to saprot un novēršas no tevis. Tas tikai hitleriskajā Vācijā vai staļiniskajā PSRS šāda vienveidīga propaganda varēja strādāt ilgstoši. Demokrātiskās valstīs ir vairāki informācijas avoti un milzums informācijas kanālu, kā dēļ tas viss arī nestrādā tā, kā vienam otram gribētos.
Savukārt “Nekā bezpersoniska” ir pārejoša parādība. Latvija ir „draugiem.lv” valsts. Un kad šī raidījuma veidotāju priekšā sāks aizvērties durvis ne tikai tad, kad viņi nāk ar kameru, bet arī tad, kad vienkārši iet uz veikalu iepirkties (un tas pats notiks ar viņu ģimenes locekļiem), nāksies vai nu mainīt formātu vai meklēt sev citu valsti. Ne viņi pirmie tādi. Šāds pat projekts bija „Bez Tabu”. Sākumā viņiem gāja labi. Pēc tam beidzās sensācijas un nācās šo to piefantazēt, bet tagad jau tam raidījumam ir pavisam cits, varbūt ne tik skandalozs, bet sabiedrībai daudz pieņemamāks formāts.
-
Milda, tu kļūdies, jo nepareizi saprati to, ko es teicu rakstā. Rezultāti mēdz būt dažādi. Tu taču piekritīsi apgalvojumam, ka, ja cilvēks sūta uz medijiem preses relīzi vai meklē žurnālistu, kam samaksāt, tātad viņš tur vēlas nokļūt. Un, ja viņš vēlas tur nokļūt, tad šī cilvēka izpratnē “rezultāts” ir publicitāte (respektīvi, tas, ka par viņu raksta un runā). Un to mēs tik tiešām varam lielā mērā garantēt.
Cita lieta, ja šis cilvēks ir nepareizi sapratis to, ko viņam patiesībā vajag. Piemēram, tā vietā, lai veidotu attiecības ar klientiem (un tādā veicinātu pārdošanu), viņš veido attiecības ar medijiem (un tādā veidā veicina publicitāti). Bet tā jau ir pavisam cita tēma, uz kuru šis raksts neattiecas.
Kas attiecas uz tiem neskaitāmajiem „citiem kanāliem”, tad tā ir „jauno mediju” jaunā slimība sabiedrisko attiecību tirgū. Tas, kā es prognozēju, atkal palīdzēs izslaukt naudu no naiviem uzņēmējiem, nesniedzot pretī nekādus taustāmus rezultātus, graujot nozares reputāciju vēl vairāk. Kas tad ir tie „daudzie kanāli”? Twitter’is, blogi, BuzzPodium?
Tie visi ir tikai instrumenti, kuri ir cieši atkarīgi no satura veidošanas. Ja nebūs satura, tad nebūs arī lasītāju. Daudzi jauni cilvēki, kas pēdējos gados ieguvuši izglītību PR jomā, bet neprot īsti strādāt ar plānošanu, saturu, notikumiem un scenārijiem, tagad mēģina ienākt tirgū ar visādiem tehnoloģiskiem jauninājumiem revolūcijām. Bet viņi nesaprot vienu lietu, ka primārais ir un paliks saturs. Ja tu nespēj uzražot kvalitatīvu saturu, radīt materiālu reālai ziņai, tad mētāšanās ar linkiem twitter’ī neko reālu tavai pārdošanai nedos.
Turpretī, ja tu vari izdomāt kvalitatīvu saturu, tie visi twittwer’otāji paši to tavu ziņu izplatīs pa pus pasauli. Pat bez nekādas īpašas un speciālas virzīšanas kampaņas.
-
Jāni, ja klients vēlas nokļūt medijos, un Jūs pēc tevis minētajiem principiem viņam to garantējat - tas vēl nenozīmē, ka uzņēmumam, konkrētai personai vai produktam ir saturs. Es ļoti labi zinu, kā šos materiālus veido.
Runa nav arī par tā saucamajiem “jaunajiem medijiem”.
Tas, ko es gribēju pateikt, ir tas, ka lai cik profesionāli un labi tu izdarītu savu darbu un lai kāda būtu publicitāte tā rezultātā, klienta ieguvums var būt nulle. Un ja publicitāte ir nepieciešama, lai klients tikai apmierinātu savas ambīcijas, tad es labāk viņam ieteiktu to rakstu nopirkt. Nevis tērēt naudu sabiedriskajām attiecībām.
Kas attiecas uz saturu vai ziņu to nevar uzražot, radīt, izdomāt u.t.m.l.. Tas vai nu ir, vai nav. Un vienmēr var būt tā, ka pa pasauli aiziet “Mazsalacas meteroīts”, kur nav satura un nav arī vēstījuma. Un tā varētu minēt vēl ļoti daudz “veiksmīga PR” gadījumus.
Es pieļauju, ka ar PR palīdzību mēs varam izcelt, kādas kvalitātes vai vērtības, kas piemīt kādai personai, lietai vai uzņēmumam, bet mēs nevarēsim piedot tam jēgpilnu saturu, ja tāda tur nav. Bet tas, protams, vairāk attiecas uz sabiedrisko attiecību speciālistu un mediju pārstāvju ētiskiem un morāliem kritērijiem, nevis uz profesionalitāti.autors: milda 11 Februāris, 2010, 17:53
-
Raksta aurors nesaprot vienu. Profesionālam žurnālistam maksā nevis par informācijas publicēšanu, bet gan par NEPUBLICĒŠANU. Un ja par publicēšanu, tad tie vairs nav pāris simti, bet pulki tūkstoši. No pieredzes zinu.
autors: žurnālists 11 Februāris, 2010, 23:47
-
Nevaru nepiekrist žurnālistam.
autors: Labradors 13 Februāris, 2010, 19:45
-
Milda, par visu pēc kārtas:
1) Tu saki: „ja publicitāte ir nepieciešama, lai klients tikai apmierinātu savas ambīcijas, tad es labāk viņam ieteiktu to rakstu nopirkt. Nevis tērēt naudu sabiedriskajām attiecībām.”
Tā ir taisnība, ka dažkārt klienti medijos grib nokļūt, lai apmierinātu savu godkāri. Arī man ar to ir nācies saskarties. Taču es uzskatu, ka man kā profesionālim nav tiesību vērtēt savu klientu motīvus. Tā ir viņu darīšana, kāpēc viņi tur grib nokļūt. Pie manis nāk tāpēc, lai tur nokļūtu. Pārējais ir šo cilvēku personiskā darīšana. Toties, kas attiecas uz tavu ieteikumu labāk rakstu nopirkt, tad te nu gan es nevaru nekādi piekrist. Man ir bijuši gadījumi, kad labi sagatavota ziņa izraisa tādu rezonansi, ka nokļūst veselos 30 un vairāk medijos. Ja klientam būtu jāsamaksā visiem tiem žurnālistiem vai medijiem katram kaut vai nieka 100 lati, tas vien jau būtu vismaz 3000. Bet es šaubos vai kāds šajā biznesā ies krāmēties par 100 latiem. Parasti tās summas ir krietni lielākas. Un, ja runa ir par TV sižetiem, tad viena tāda neliela sižeta summa mierīgi var pārsniegt pat 1000 latus. Kurš tad būs tas muļķis, kas ies maksāt milzu naudu, ja daudz lētāk ir paņemt PR speciālistu, kas visu uztaisīs, palaidīs un vēl ar žurnālistiem beigās tavā vietā nokomunicēs (protams, ja radīsies tāda vajadzība)?
2) Tu saki: „Kas attiecas uz saturu vai ziņu to nevar uzražot, radīt, izdomāt u.t.m.l.. Tas vai nu ir, vai nav. Un vienmēr var būt tā, ka pa pasauli aiziet “Mazsalacas meteroīts”, kur nav satura un nav arī vēstījuma. Un tā varētu minēt vēl ļoti daudz “veiksmīga PR” gadījumus.”
Saturu var izveidot jebkuram produktam, ka tikai klients ir gatavs tajā ieguldīt savus līdzekļus. Ja tas tā nebūtu, pasaulē neeksistētu nekādas Versačes, D&G, Coca-Cola, Evian un tamlīdzīgi brendi, kuriem patiesībā nav pilnīgi nekāda satura un seguma. Kāds saturs un vērtība ir Coca-Cola produkcijai un Evian minerālūdenim? Vai kāda vērtība ir, piemēram, Versačes saulesbrillēm vai D&G jostai? Coca-Cola – tas ir brūns cukurūdens, kas nebūt neremdina slāpes. Evian ir parasts minerālūdens, kam pavisam noteikti nav lielākas vērtības kā mūsu Mangaļiem (kuri patiesībā ir daudz garšīgāki par dārgo Evian). Versačes saulesbrilles ir tādas pašas kā tās, ko par 5Ls var nopirkt Rīgas centrāltirgū, tikai ar uzrakstu „Versace”. Es pat vienreiz joka pēc biju iegājis dārgā briļļu veikalā pārbaudīt optiku vienam tādam eksemplāram. Un izrādījās, ka tā ir tik pat laba, kā saulesbrillēm par 220Ls. Savukārt ādas josta, ko man tēvs vairākus gadus atpakaļ uzdāvināja vārda dienā, ir pavisam noteikti daudz labāka, nekā tā, uz kuras sprādzes ir rakstīts D&G. Kalpo vēl šodien un maksāja 15Ls. Tad kāpēc gan cilvēki šīs lietas (aksesuārus) pērk par tādu milzu naudu? Tāpēc, jo viņi iedomājas, ka tām lietām ir kaut kāda vērtība, lai gan patiesībā tas ir mārketinga, reklāmas un PR cilvēku nopelns. Tāpēc vērtību var gan radīt, gan izdomāt. Un tieši tas pats attiecas arī uz ziņām. Tikai strādāt vajag mācēt.
Kas attiecas uz Meteorīta kampaņu, tad es jau pašā sākumā teicu, ka tur nekas prātīgs nesanāks, jo tai kampaņai nav tiešas sasaistes ar pārdošanas procesu. Par to tu vari arī lasīt sabiedrisko attiecību domubiedru grupā draugiem.lv (tur ir vairākas diskusijas, kas veltītas šai tēmai un kurās ir atrodami arī citu speciālistu, kā ekspertu viedokļi):
http://www.draugiem.lv/group/3118/
Pieļauju, ka tieši to tu arī biji domājusi, rakstot gan šo, gan arī visus savus iepriekšējos komentārus. Un tam es pilnībā piekrītu. Sabiedriskās attiecības pašas par sevi nepārdod. Taču tās ir ļoti svarīgs palīginstruments pārdošanas procesā. Tieši tāpat kā mārketings un reklāma. Katrai no šiem instrumentiem vienkārši ir sava funkcija.
Tiesa, es plānoju savos turpmākajos rakstos parādīt, kā tieši sabiedriskās attiecības palīdz uzņēmumiem gan pārdot, gan arī realizēt savas intereses. Taču vairāk par to gan rakstīšu citreiz, jo tā ir vesela tēma.
-
Žurnālist, raksta autors visu ļoti labi zina un saprot. Diemžēl tie lielie maksātāji ne vienmēr zina par alternatīvām iespējām, un tā arī ir viņu lielākā nelaime (kādēļ arī jāšķiras no tik lielām summām).
Ja viss ir tā, kā tu saki, tad, lai tas maksātājs izdala savu daudzo tūkstošu honorāru (kas paredzēts žurnālistu uzpirkšanai) ar trīs un droši nāk pie manis. Es izdarīšu tā, ka viņam nekad vairs nebūs jāuztraucas par sava „kompromāta” nonākšanu atklātībā.
Žurnālisti to nezina, bet arī mums (PR cilvēkiem) ir savas metodes, kā melnu padarīt par baltu un otrādi. Un to es arī zinu no pieredzes, jo, tāpat kā tev, man ir nācies saskarties ar šādām situācijām. Visi kaut kā pagaidām ir iznākuši sausi no ūdens. Protams, varbūt man ir vienkārši paveicies.
-
Jāni,
Ir tāds citāts no kādreiz Latvijā aizliegtas filmas dziesmas: “runa nav par krekliem, bet par sirdsapziņām”. Tu neesi sapratis, ko es gribēju pateikt. Protams, “labs” mārketinga vai PR speciālists var “iebarot” sabiedrībai jeb ko. Bet tāpēc šim kaut kam neradīses nedz vērtība nedz saturs. Un tam nav nekāda sakara ar profesionalitāti vai strādāt mācēšanu.
Es ceru, ka tev ir ļoti paveicies ar klientiem. Citādi man nākas domāt, ka tu esi brīnumains cilvēks, kas katrā sūdā saskata dievišķo. Vai arī tu vienkārši esi persona, kas gatava par naudu sabiedrībai iestāstīt cik Coca - cola ir lielisks dzēriens, kas labi remdē slāpes. Es ceru, ka uz tevi attiecas pirmais variants. Lai tev veicas arī turpmāk!autors: milda 17 Februāris, 2010, 23:10
-
te nu laikam ir uzskatāms piemērs, kas notiek, kad šādas pamācības cenšas īstenot dzīvē, - vienkārši fantastiska relīze:
http://leta.lv/lat/pr/?id=41224732-5DF7-4B42-8C25-35305A450AB1
pat neko nezinot par konkrēto lietu, rodas sašutums, kāpēc cilvēks, kas vēlas atgūt savu parādu, tiek noķengāts par ‘neremdināmu kreditori’, ‘pirātisku piedzinēju’ utt…utmlt. , bet parāda pieprasīšana nosaukta par ‘naudas izspiešanu’.
ja tekstā bija stāstīts, kā vajag rakstīt relīzes (vai ‘pārdot’ savu ziņu medijiem), tad šis nu ir piemērs, kā to noteikti nevajag darīt.
autors: zaikoz 15 Septembris, 2011, 11:36
-
Great website…
[…]we like to honor many other internet sites on the web, even if they aren’t linked to us, by linking to them. Under are some webpages worth checking out[…]……
autors: debt consolidation companies 17 Janvāris, 2012, 22:21