Turpat vai ikviens, kas kaut reizi ir mēģinājis uzrakstīt kādu rakstu un publicēt to internetā, noteikti ir saskāries ar negatīviem komentāriem. Vieni to uztver normāli, kā blakus parādību gūtajai publicitātei, bet citi atkal pārdzīvo par to, kas sakomentēts. Tā kā internets un dažādi sociālie mediji mūsu dzīvē ieņem arvien lielāku lomu un prasa no mums arvien vairāk privātā laika, es gribētu padalīties ar dažiem tīri profesionāliem secinājumiem un novērojumiem par šo elektroniskās komunikācijas fenomenu.

Vispirms jau ne vienmēr negatīvi komentāri nozīmē arī negatīvu publicitāti. Drīzāk gan otrādi, jo, kā parasti saku saviem klientiem, daudz lielāka loma ir komentāru skaitam, nevis to saturam. Tas ir tādēļ, ka komentāru skaits atspoguļo rezonansi sabiedrībā (vai vismaz konkrētā medija lasītāju vidū), ko attiecīgi izraisījis konkrētais raksts, bet to saturs lielā mērā ir vien spogulis komentētāju zināšanām, izpratnei par konkrēto problēmu un viņu vispārējam intelekta līmenim.

Kas ir šie „ķengu komentētāji”?

Vēl tikko lasīju rakstu, kur kāds asprātis bija iekomentējis salīdzinoši maigi: „Raksts bez satura, tikai dedzīga žults…” Tas man iekrita acīs, jo esmu ne reizi vien redzējis līdzīgus un arī daudzkārt stiprākos vārdos izteiktus komentārus pat par satura ziņā ļoti interesantām publikācijām (pie kādām nešaubīgi piederēja arī šī konkrētā) un tāpēc mani vienmēr ir interesējis, kas ir šie „tukšpauri”, kuri tādus komentārus raksta.

Labi, pieņemsim, ka komentāra „raksts ir vājš, bet autors ir muļķis” rakstītājs arī vēlas tādā veidā paust savu nicīgo attieksmi pret konkrēto cilvēku, kas patērējis laiku un spēkus, lai publiskotu savu viedokli (pat ja arī viņš būtu tas vislielākais nelietis uz pasaules). Bet vai tiešām šo ķengājošo komentāru autori cer, ka es tagad izlasīšu to komentāru un patiešām noticēšu, ka raksts ir vājš, bet autors tik tiešām ir muļķis! Piedodiet, bet nē, jo es drīzāk padomāšu, ka muļķis ir komentētājs. Vēl vairāk – tā nedomāšu tikai es. Tā domās lielākā daļa lasītāju! Un jo vairāk būs šādu komentāru, jo ar lielāku interesi es izlasīšu to rakstu. Principā taču tas nozīmē tikai vienu – autors kaut kur ir trāpījis naglai uz galvas, un tāpēc vien jau ir uzmanības cienīgs.

Tomēr, papētot šo lietu dziļāk, es atklāju, ka izklaides portāls „Mango” vēl 2010.gada vidū ir veicis savu pētījumu, vēršoties pie psihologa-konsultanta, lai noskaidrotu, kas tad cilvēkus mudina rakstīt negatīvus komentārus internetā. Izlasot rakstu „Kāpēc interneta komentāri ir negatīvi”, ikviens interesents var iepazīties ar to plašo psihisko noviržu un kompleksu kopumu, kas pēc aptaujātā psihologa domām liek cilvēkiem to darīt. Tur minēti gan cilvēki, kuriem ir liegta pilnvērtīga pašrealizācija, gan sociāli mazaktīvi cilvēki, gan cilvēki, kuriem ir problēmas saskarsmē reālajā pasaulē un kuru viedoklis citiem ir mazsvarīgs, gan arī tādi, kuri ir neapmierināti ar savu intīmo dzīvi un ir ar zemu pašvērtējumu, tādi, kas aizvainoti uz dzīvi, un tādi, kas komentē situācijas, kuras tuvas viņu personīgās dzīves traģēdijām. Īsi sakot – izlasot šo sarakstu, es uzreiz piedevu visiem saviem pāri darītājiem interneta komentāru pasaulē un nolēmu piedot arī turpmāk, jo viņu problēmas šķita lielākas par manējām. Un ja to risināšanā var palīdzēt manis ķengāšana, tad lai jau raksta cik lien.

Protams, neiztikt arī bez vēl divām grupām. Proti, bērniem, kuri nu jau līdz ar pirmajiem vārdiem mācās arī spiest pirmās datora klaviatūras pogas, un politiskajiem „komentētājiem”, kurus, starp citu, arī var pieskaitīt pie tādiem kā lieliem bērniem. Tiesa, to var darīt tikai gadījumos, ja viņi raksta aiz patiesas pārliecības un ticības, nevis īpaši apmaksāta vai partejiski organizēta pasūtījuma priekšvēlēšanu laikā. Nevienā no šiem gadījumiem jūs viņus nepārliecināsiet par savu taisnību, jo pirmajā gadījumā viņi tic sava viedokļa pareizībai, bet otrajā gadījumā viņiem par šo viedokļa pareizību maksā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka jūs nevarat pārliecināt citus sava raksta lasītājus. Un par to mēs mazliet zemāk arī runāsim.

Anonimitāte ir tikai šķietama

Ikvienam komentētājam gan derētu atcerēties, ka anonimitāte internetā ir tikai šķietama, jo principā ar attiecīgu policijas vai tiesas lēmumu var tikt atklāta ikviena šāda anonīmā komentētāja IP adrese un arīdzan personība. Protams, tas notiks tikai izmeklēšanas vai tiesas vajadzībām un vienīgi gadījumā, jā kāda no tiesībsargājošajām iestādēm saskatīs likumpārkāpumu komentētāja darbībās, bet teorētiski tas ir iespējams (un gan jau, ka praktiski arī).

Man personīgi ir zināmi divi šādi gadījumi. Vienā gadījumā jau labu laiku atpakaļ tika ierosināts kriminālprocess pret kādu „Latvenergo” darbinieci, kura savā darba laikā, darba vietā un no darba vietai piederoša datora, būdama krieviete pēc tautības, bija rakstījusi naidu kurinošus komentārus pret latviešiem. Šķiet, ka šo pārkāpumu atklāja Drošības policija. Nepateikšu tagad precīzāk, ar ko tas viss beidzās, bet skandāls medijos bija liels un sašutums sabiedrībā arīdzan.

Otrs gadījums bija salīdzinoši nesen, kad par tikko mirušā mūziķa Mārtiņa Freimaņa pusmāsu un pamāti internetā parādījās ķengas un visādi šausmu stāsti, ka bez maz vai viņas abas savu radinieku pašas arī ir novedušas līdz nāves gultai. Bijuši pat draudi ar „linča tiesu”. Kad izmisusī pamāte darīja plašākai sabiedrībai zināmu, ka ir vērsusies policijā ar iesniegumu pret melīgo baumu izplatītājiem, pāri darītājas (kas man par lielu brīnumu izrādījās tieši sievietes) sāka bombardēt viņas un meitas „draugiem.lv” profilus ar atvainošanās vēstulēm un skaidrojumiem, kādēļ tā nesmuki darījušās.

Attaisnojumi (vismaz tie, par kuriem runāja mediji), protams, bija naivi un smieklīgi, bet tā vismaz bija kaut kāda atvainošanās. Šķiet, ka lieta ar to arī beidzās, jo mūziķa radinieces acīm redzot saprata, ka viena liela daļa no komentētājām ir tā vai citādi normālas sievietes, kas vienkārši pakļāvušās mirkļa vājumam un mēģinājušas izgāzt dusmas uz kādu citu par nule kā zaudēto mūzikas elku. Kurš gan šādās situācijās var būt vēl vainīgāks par kādu citu sievieti, kas kārotā elka sirdī ieņem kaut nicīgu daļu no tās vietas, ko, lai gan tikai savos sapņos un alkās, cer aizpildīt kaislīgās mūziķu fanes?

Rīkoties var dažādi

Pirmkārt, jau vajadzētu priecāties, jo tieciet man, ja kāds ir papūlējies, lai uzrakstītu ķengas tieši par jums, tad tas jau ir pirmais solis, lai kļūtu par sabiedrībā atpazīstamu personu. Kāds jūs ir ievērojis! Un ne tikai ievērojis, bet vēl arī patērējis laiku, lai izdomātu kaut ko sevišķi riebīgu. Protams, tas „riebīgais” vienmēr ir atkarīgs tikai un vienīgi no negatīvā komentētāja fantāzijas lidojuma, bet jo dziļuma ziņā „riebīgāks” un saturīgāks ir komentārs, jo lepnāki par sevi varat būt. Komentētājs nav muļķis un vēlas jums to parādīt!

Otrkārt, jūs, protams, varat vērsties policijā, bet kā man laipni paskaidroja Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļā (kur vērsos pēc padoma gatavojot šo rakstu), tad diez vai tiks ierosināts kriminālprocess, ja uzrakstīsiet iesniegumu ar savām pretenzijām par komentāru no sērijas „raksts ir tukšs, bet tā autors ir muļķis”. Ticamāk gan, ka policisti iesniegumu pieņems, bet palūgs jums ievilkt elpu un izdzert vienu glāzi nomierinošas tējas. Tomēr tā būs ne vienmēr. Ja kaitējums ir nopietns un tik tiešām ir aizskarta cieņa un gods, tad policisti, protams, nāks talkā un lietu izmeklēs. Un arī tad, ja viņi to nedarīs, pietiekami enerģiskam „ķengātāju medniekam” ir iespēja lēmumu pārsūdzēt dažādās augstākstāvošās instancēs.

Treškārt, jūs varat saņemt drosmi un atbildēt ķengātājam, kas vislabāk patīk man pašam. To var izdarīt divējādi – atklāti vai anonīmi. Tiesa, es nekad neesmu varējis saprast tos cilvēkus, kas sēž un paši raksta anonīmus komentārus pie saviem rakstiem. Tā taču ir lieliska iespēja, atbildēt komentētājam no sava vārda un turpināt rakstā iesākto domu! Šodien ir pietiekami labas iespējas identificēties gan caur savu „draugu”, „twitter” vai „facebook” profilu, lai varētu diskutēt atklāti.

Tomēr, ja esat pietiekami drosmīgs vai drosmīga, lai atbildētu saviem ķengātājiem atklāti, ir jārēķinās, ka viņi jums visdrīzāk anonīmu atbildi parādā nepaliks. Un tā kā nav izslēgts, ka kāds no tiem „anonīmajiem” ir jums labi pazīstams cilvēks, varat sagaidīt arī piezīmes no savas privātās dzīves. Tāpēc, ja gribat publiskā interneta diskusijā uzvarēt savus oponentus, es ieteiktu bruņoties ar pacietību un atcerēties vienu galveno „zelta likumu”. Jums nav jāmēģina par sava viedokļa pareizību pārliecināt ķengātājs, jo tas visdrīzāk nav iespējams. Bet ja jūs atbildot ķengātājam pārliecināsiet pārējos sava raksta un komentāru lasītājus (un pie tam vēl to izdarīsiet pieklājīgā formā), tad tā jau būs liela uzvara.

Cilvēki nav tik dumji, lai neprastu atšķirt normālu viedokli no provokācijas vai ķengas. Tāpēc viss, ko vajag izdarīt, ir parādīt, ka esat cienīgi, lai par jums domātu labu. Pat tad, ja ķengu komentāros uzrakstītais par jums ir tikai un vienīgi slikts!