Vakardien Ministru kabinets apstiprināja grozījumus  Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likumā, kas paredz pakāpeniski palielināt atlīdzību limitus līdz 5 miljoniem eiro ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām un līdz vienam miljonam eiro cietušo mantai (grozījumi nepieciešami, jo tādas ir Eiropas Savienības direktīvu prasības) - šīs izmaiņas noteikti tikai veicinās tālāku apdrošināšanas polišu cenu kāpumu.
Kopš gada sākuma OCTA apdrošināšana jau kļuvusi dārgāka (pieaugums gan bijis atšķirīgs - daži apdrošinātāji cenas palielinājuši par 10-20%, citi pat par 50%), ko apdrošinātāji skaidro ar izmaksāto atlīdzību apjoma kāpumu. Nav jau nekāds brīnums, ka atlīdzību apjoms palielinās, jo pieaug autoremonta servisa pakalpojumu izcenojumi, turklāt uz ielām arvien vairāk ir jaunu un dārgu automašīnu skaits, tādējādi apdrošinātājiem nākas izmaksāt lielākas naudas summas ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem.
Protams, nav patīkami, ka par mašīnas apdrošināšanu jāmaksā vairāk, tomēr Latvijā tās ir vienas no viszemākajām Eiropā - jāapbēdina bļāvēji par ”augstajām” OCTA cenām. Tajā pašā Igaunijā OCTA apdrošināšana izmaksā vismaz par 50% dārgāk, un arī tur visu laiku dzirdamas runas par OCTA sadārdzināšanos. Savukārt Rietumeiropas valstīs OCTA cenas ir vairākas reizes augstākas nekā Latvijā, un diemžēl uz to līmeni pamazām tieksimies arī mēs, jo atlīdzību izmaksas kļūs tikai lielākas.
Pieaugot cenām, gan gribās sagaidīt korektāku un godīgāku rīcību no apdrošinātāju puses attiecībā uz atlīdzību saņemšanu, kā arī mazāk dažādu nesmuku ar regresa prasībām. Jo savādāk, kāda jēga apdrošināt savu atbildību, ja zaudējumus par avārijas izraisīšanu (te es nedomāju dzērumā vai narkotiku reibumā izraisītas avārijas) apdrošinātājs piedzen no apdrošināšanas ņēmēja. Diemžēl likumā (varbūt Saeimā ir dzirdīgas ausis un tomēr var pamainīt.. ) joprojām saglabāta norma, ka apdrošinātāji neatlīdzina zaudējumus, kas radušies cietušā rupjas neuzmanības dēļ (nekonkretizējot, kas ar to domāts).  Saskaņā ar Civillikumu: “Neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.” Vai braukšana, pārsniedzot ātrumu par vairāk nekā 30 km/h pilsētā, vai krustojuma šķērsošana pie sarkanās gaismas, vai arī runāšana pa mobilo telefonu ir rupja neuzmanība vai nē? Nesaprotu, kāpēc likumā nav iespējams precīzi formulēt, kādā gadījumā var vērst regresa prasības un kādos nē! Tad nu, ņemot vērā nekonkrēto rupjas neuzmanības formulējumu likumdošanā, apdrošināšanas sabiedrības parasti izmanto savas regresa tiesības atkarībā no esošās tiesu prakses - kāpēc gan neizmantot iespēju samazināt savas izmaksas, ja likumdošanā ir nekonkrētība.  Un tadā veidā arī rodas liela nepatika pret apdrošināšanas sabiedrībām, turklāt bieži vien kādas vienas sabiedrības nekorekta rīcība grauj priekšstatu arī par pārējām.

Vakardien medijos parādījās informācija, ka Krievijas URSA Bank direktoru padomē ievēlēta Ingrīda Blūma.  Komentāros varēja lasīt dažādas atsaukmes un minējumus par iemesliem, kādēļ tad viņa piekritusi šim amatam Krievijas bankā. Protams, pieminētais naudiskais aspekts varētu būt svarīgs. Nenoliedzami, ka Krievijā var nopelnīt tomēr vairāk nekā Latvijā (janvāra Kapitāla numurā Krievijas Hansabank vadītājs Māris Mančinskis norāda, ka banku darbinieki Maskavā saņem, sākot no 9600 USD līdz pat vairākiem miljoniem dolāru gadā, ko saņem augstākā līmeņa vadītāji lielākajās bankās). Lielākajās Latvijas bankās valdes locekļu vidējais bruto atalgojums (kopā ar prēmijām) sasniedz 100 līdz 150 tūkstošus latu gadā.

Turklāt banku sektora attīstība Krievijā salīdzinājumā ar Latviju atpaliek par vairākiem gadiem un tuvāko gadu laikā būs vērojama banku pakalpojumu izmantošanas apjomu pieaugums, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem Baltijas valstīs. Tādēļ jau nav brīnums, ka daudzi vadoši banku darbinieki meklē iespējas pielietot savas zināšanas un realizēt savu potenciālu kaimiņvalstī. Hansabank Krievijā strādā ne tikai Mančinskis, bet arī vesela virkne bijušo Latvijas Hansabankas darbinieku, piemēram, kādreizējā bankas Privātpersonu kreditēšanas nodaļas vadītāja Anita Bērziņa šobrīd ir Krievijas Hansabank Patēriņa un hipotekārās kreditēšanas daļas vadītāja. Uz Krieviju pošoties arī ilggadējais (kopš 13.aprīļa nu jau bijušais) Hansabankas valdes loceklis Ģirts Bērziņš. Runā, ka viņam Krievijā piedāvātais atalgojums ir krietni lielāks nekā saņemtais Latvijas Hansabankā…

Tirdzniecības centrā Origo, kur viens otram ir blakus divi bankomāti – Hansabankas un Krājbankas, regulāri var redzēt šādu ainu: rinda pie Hansabankas bankomāta, bet pie Krājbankas bankomāta viens cilvēks vai nav neviena. Ja var ticēt banku uzrādītajiem datiem, tad Hansabankai ir visvairāk izsniegto karšu (787 tūkstoši) un bankomātu (247), kas nozīmē, ka Hansabankai ir visvairāk izsniegto karšu un vislielākais karšu skaits uz vienu bankomātu. Karšu skaits pret bankomātu skaitu Hansabankai ir lielāks nekā 3 tūkstoši, SEB Unibankai – 2600, Parex bankai – ap 2400, savukārt Krājbankai šis rādītājs ir vēl mazāks. Šis varētu būt arguments, tomēr…. Jau vairākus gadus naudu karšu lietotāji bez komisijas maksas var izņemt ne tikai savas bankas, bet arī citu banku bankomātos. Konkrēti, Hansabankas karšu lietotāji arī Krājbankas, SEB Unibankas, DnB NORD bankas bankomātos. Arī citur (ne tikai Origo), kur blakus atrodas Hansabankas un kāds no minēto banku bankomātiem, vislielāko drūzmēšanos ieraudzīsiet pie Hansabankas bankomāta. Tādēļ šo stāvēšanu rindā nespēju īsti izprast… Vai tas ir tādēļ, ka cilvēki negrib maksāt 10 santīmus par savas bilances apskatīšanu (bez maksas Hansabankas karšu lietotājiem tā pieejama tikai Hansabankas bankomātos), vai ka ir neinformēti par karšu lietošanas iespējām, vai arī viņi ir vienkārši aprobežoti?!
Personīgi es konta bilanci bankomātā neskatos pārāk bieži (varbūt gan tas ir tāpēc, ka plānoju savu finanšu plūsmu un diezgan precīzi zinu gan par saviem kontu atlikumiem, gan arī kredītsaistībām), tādēļ domāju, ka būtiska nozīme arī ir informācijai - banku pārstāvjiem būtu daudz vairāk jāinformē savus klientus par visām pakalpojumu niansēm. Par aprobežotības izplatību Latvijas valstī statistikas datu gan nav….

Igaunijas plašsaziņas līdzekļos parādījusies ziņa, ka mājokļu kredīti tiek izsniegti ar pārlieku lielu risku - kāda SEB Uhispank darbiniece savā maģistra darbā izkalkulējusi, ka Tallinā 2005.gada pēdējā ceturksnī katrs trešais mājokļu kredīts faktiski bijis riskants un kredītu apjoms ir bijis neatbilstošs mājaimniecību ienākumiem. Interesanti gan, kādi rezultāti būtu par 2006.gada datiem, kad nekustamā īpašuma cenas un mājokļu kredītu apjoms pieauga straujāk nekā ienākumi, nemainoties banku kredītu izsniegšanas politikai.

Latvijā situācija varētu būt analoģiska Igaunijai, ņemot vērā gan nekustamā īpašuma cenu, kredītu apjomu un arī ienākumu apjomu līdzības.  Bankas līdz šim kredītu izsniegšanā reizēm pievēra acis uz kredītņēmēju oficiālajiem ienākumiem (izsniedzot pamatojoties uz kredītņēmēja ar izziņu norādītajiem vai nosauktajiem kopējiem ieņēmumiem) vai arī izsniedza kredītus, ja kredīta ikmēneša maksājums sasniedza 50% no kopējiem ikmēneša ieņēmumiem, nevis 30-40%. Protams, nav gan datu, ar kuru palīdzību varētu analizēt, cik izplatīta šī parādība. Lasīt vairāk »

Kompānija GE Money esot nosūtījusi vēstules Ekonomikas ministrijai un Patērētāju tiesību aizsardzības centram ar ierosinājumu uzsākt diskusiju sabiedrībā par grozījumiem likumdošanā, lai turpmāk visas kredītu pakalpojumu reklāmas papildinātu ar informatīviem brīdinājumiem par atbildīgu šo pakalpojumu izmantošanu, bet savas pakalpojumu reklāmas kompānija papildina ar brīdinošu saukli: “Pārmērīgas kredītsaistības var apdraudēt jūsu finanšu veselību”.

Var jau piekrist, ka daļa Latvijas iedzīvotāju aizņemas nepārdomāti, tomēr atkarība no kredītiem šobrīd vēl nav milzīga problēma Latvijas ekonomikai un iedzīvotājiem. Vēl nav, bet uz to jau ejam… Protams, jauki, ka komercbankas un kredītkompānijas sāk runāt par atbildīgu aizņemšanos. Bet nu vispār jau bankas un kredītkompānijas ir tās, kuras ir uzsēdinājušas daļu Latvijas iedzīvotāju “uz kredīta adatas”. Jo kādēļ cilvēkam neņemt kredītu, ja banka vai kredītkompānija bāžas virsū ar kredītu? Un diezin vai šādi informatīvie saukļi palīdzēs, ja  kredītpakalpojumu sniedzēji paši daudz stingrāk nevērtēs potenciālos kredītņēmējus. Turklāt, ja cilvēks pie kaut kā pierod, atradināties ir ļoti grūti. Lielākā daļa taču apzinās, ka smēķēšana un alkohols lielās devās kaitē organismam, tomēr vai tad uzraksti uz cigarešu paciņām vai alkohola pudelēm būtiski mazina to patēriņu?

Tādēļ šie brīdinošie saukļi un aicinājumi drīzāk vērtējami kā kredītkompāniju PR gājiens, lai papildus pievērstu uzmanību saviem pakalpojumiem. Kredītus taču tāpat turpinās izsniegt un plāni šim gadam ir grandiozāki nekā pērn…

Latvijas uzņēmējiem galvassāpes sagādā pieaugošās darbaspēka izmaksas un kvalificētu darbinieku trūkums, tomēr bieži vien nopietni netiek domāts par darbinieku motivāciju. Pasaulē plaši pielietotie motivācijas rīki, tādi kā pensiju uzkrājumi, uzkrājošā apdrošināšana, Latvijā tiek izmantoti salīdzinoši neaktīvi. Dati par dzīvības apdrošināšanas tirgus izaugsmi gada divos mēnešos uzrāda strauju pieaugumu par 87%, tomēr darba devēju veiktās iemaksas uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā palielinājušās tikai par 17% salīdzinājumā ar 2006.gada pirmajiem 2 mēnešiem un veido 26% no kopējā šajā laika posmā parakstīto uzkrājošās apdrošināšanas prēmiju apjoma. Skandināvijas valstīs, šis darba devēju iemaksu īpatsvars ir virs 50%, turklāt arī apjomi uz vienu iedzīvotāju ir nesalīdzināmi lielāki.
Arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pagājušā gada nogalē veiktā Latvijas 500 lielāko uzņēmumu aptauja liecina, ka aptuveni puse lielo uzņēmumu neapdrošina darbinieku dzīvību, lai gan daļa no tiem apsver šādu iespēju. Mazo un vidējo uzņēmumu segmentā šie skaitļi vispār ir kritiski, jo bieži vien tās iespējas uzņēmumiem ir krietni vien ierobežotākas.
Nedaudz labāka situācija ir ar pensiju 3. līmeni, tomēr arī šeit pašu iedzīvotāju iemaksas aug straujāk nekā darba devēju iemaksas (darba devēju iemaksas 2006.gadā veidoja 63% no kopējā iemaksu apjoma salīdzinājumā ar 69% 2005. gadā), un kopējie iemaksu apjomi, līdzīgi kā uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, ir smieklīgi mazi.
Var jau būt, ka Latvijas uzņēmēji aktīvi izmanto citus darbinieku motivācijas līdzekļus (diemžēl pētījumu par šo nav), tomēr drīzāk vairums Latvijas uzņēmumu līdz darbinieku motivācijai vēl nemaz nav nonākuši. Un diezin vai var runāt par darba produktivitātes paaugstināšanu, ja netiek domāts par darbinieku motivāciju. Bet varbūt es kļūdos, un Latvija ir unikāla valsts, kurā tas ir iespējams?

Straujākā mazumtirdzniecības apjomu palielināšanās, straujākais jauno auto pārdošanas rādītāju pieaugums (gada trīs mēnešos par 74% salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo ceturksni), visstraujākais mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoma pieaugums Eiropas Savienībā (pagaidām gada pieauguma temps saglabājas virs 70%).
Tas viss ir par mūsu mazo Latviju. Protams, man atradīsies oponenti, kuri teiks, ka bāzes līmenis bijis zems un satraukumam nav pamata. Turklāt, piemēram, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm pārdoto automašīnu skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir mazs utt. Tā nu tas ir, vienīgais mēs šīs preces nenopelnam paši, bet aizņemamies naudu to iegādei.
Optimisms par nākotni saglabājas, iekšzemes pieprasījums ir gana liels un tas atspoguļojas importā (pērn satiksmes līdzekļu imports palielinājās par 60%, būtiski pieauga mēbeļu imports – par vairāk nekā 50%). Turklāt to, ko paši nespējam nopelnīt savām vajadzībām, mums laipni aizdod skandināvu pensionāri. Viņi caur Latvijas komercbankām arī finansē būtisku tekošā konta deficīta daļu. Neesot gan pamata bažām, ka šīs Ziemeļvalstu investorus pārstāvošās bankas pametīšot Latviju, jo viņi esot ilgtermiņa investori.
Jāsaka gan, ka abas lielākās Latvijas komercbankas kļuvušas stipri piesardzīgākas un šobrīd daļai iedzīvotāju nākas vilties, cerot šajās bankās saņemt kāroto mājokļa kredītu. Bet Latvijā komercbanku taču ir daudz, un visas cer izpildīt savus plānus un gūt peļņu. Turklāt bez mājokļu kredītiem ir taču arī banku piedāvātie patēriņa kredīti, dažādas kredītkartes, kā arī līzinga un nebanku kredītkompāniju naudas kredīti un kredīti patēriņa preču iegādei. Tā kā optimistiem iespējas aizņemties būs, savukārt valdība uz būtisku pieprasījuma mazināšanos un zemāku inflāciju šogad noteikti var necerēt.
Lai optimisms nemazinātos pavisam, cerams, ka beidzot tiks īstenoti arī reāli pasākumi eksporta veicināšanai, jo līdz šim par eksporta veicināšanu runāts daudz, tomēr reāli paveikts ir salīdzinoši maz (ir mums Eksporta veicināšanas programma 2005.-2009.gadam, pērn pieņemts Eksporta kredītu garantēšanas likums, tomēr ar to eksporta pieaugumu tā pavājāk)… Esmu optimists un ceru uz “mīkstu nosēšanos” (soft landing)…