Igaunijas plašsaziņas līdzekļos parādījusies ziņa, ka mājokļu kredīti tiek izsniegti ar pārlieku lielu risku - kāda SEB Uhispank darbiniece savā maģistra darbā izkalkulējusi, ka Tallinā 2005.gada pēdējā ceturksnī katrs trešais mājokļu kredīts faktiski bijis riskants un kredītu apjoms ir bijis neatbilstošs mājaimniecību ienākumiem. Interesanti gan, kādi rezultāti būtu par 2006.gada datiem, kad nekustamā īpašuma cenas un mājokļu kredītu apjoms pieauga straujāk nekā ienākumi, nemainoties banku kredītu izsniegšanas politikai.

Latvijā situācija varētu būt analoģiska Igaunijai, ņemot vērā gan nekustamā īpašuma cenu, kredītu apjomu un arī ienākumu apjomu līdzības.  Bankas līdz šim kredītu izsniegšanā reizēm pievēra acis uz kredītņēmēju oficiālajiem ienākumiem (izsniedzot pamatojoties uz kredītņēmēja ar izziņu norādītajiem vai nosauktajiem kopējiem ieņēmumiem) vai arī izsniedza kredītus, ja kredīta ikmēneša maksājums sasniedza 50% no kopējiem ikmēneša ieņēmumiem, nevis 30-40%. Protams, nav gan datu, ar kuru palīdzību varētu analizēt, cik izplatīta šī parādība.

Apskatot jaunākos pieejamos mājokļu kredītu tirgus datus (FKTK apkopotā informācija gan ir tikai līdz 2006.gada beigām, dati par šā gada pirmo ceturksni vēl nav pieejami), redzama šāda aina:
- 2006.gada beigās kopējais mājokļu kredītu skaits sasniedza 131575, savukārt mājokļu kredītu apjoms - 3,262 miljardus latu;
- 2006.gadā mājokļu kredītu kopsumma palielinājusies par 1,5 miljardiem latu, bet skaits - par 28385;
- 2006.gada pēdējā ceturksnī mājokļu kredītu apjoms palielinājās par 488 miljoniem latu, savukārt skaits pieauga par 7 tūkstošiem.

Sanāk, ka vidējais mājokļa kredīts Latvijā ir tikai aptuveni 25 tūkstoši latu, bet kredītus ņēmušas tikai aptuveni 15% mājsaimniecību (vairāk nekā viens mājokļu kredīts ir nelielam iedzīvotāju skaitam - šādu info par 2005.gadu publicēja FKTK un nav pamata domāt, ka 2006.gadā strauji savairojās spekulantu skaits).  Šie cipari neliecina par mājsaimniecību pārlieku risku, jo kredīts 25 tūkstošu latu apjomā (ņemts eiro valūtā) uz 15 gadiem varētu nozīmēt aptuveni 200 latus lielus ikmēneša maksājumus.
2006.gadā izsniegto mājokļu kredītu vidējais apmērs bija lielāks nekā 50 tūkstoši, savukārt gada pēdējā ceturksnī tas sasniedza pat 69 tūkstošus latu, turklāt vidējai mājokļa kredīta summai ir tendence palielināties, ņemot vērā nekustamā īpašuma cenu un būvniecības izmaksu kāpumu. Tātad 28 tūkstošiem, kas kredītu ņēmuši pērn, ik mēnesi jāmaksā vairāk nekā 300 latu, ja vien kredīts nav garāks par 25 gadiem vai izmantotas citas viltības (minimaksājumi utt.), tātad šo mājsaimniecību kopējiem ieņēmumiem būtu jābūt lielākiem nekā 1000 latiem. Arī itkā nekas graujošs, protams, ja neskatās tikai uz nožēlojamo oficiālo statistiku…

Tomēr jāatceras, ka ir taču arī citas kredītsaistības. Vairāk nekā 1 miljards latu izsniegti patēriņa, kredītkaršu un citos kredītos, kā arī nebanku sektora kredīti, kuru apjomu nav iespējams precīzi noteikt.  Turklāt šie kredīti vairumā gadījumu ir tām pašām mājsaimniecībām, kurām jau ir arī mājokļa kredīts. Arī pašas bankas pēc mājokļa kredīta izsniegšanas bieži vien bāžas virsū vēl ar patēriņa kredītiem vai kredītkartēm, kas ir būtiski pretrunā ar banku deklarēto, ka ikmēneša maksājumiem nevajadzētu būt lielākiem nekā 30-40% no kopējiem ienākumiem, tādējādi palielinot klienta maksātnespējas risku. 
Vienota kredītreģistra neesamība ļauj paņemt neskaitāmas kredītkartes, patēriņa kredītus citās bankās vai kredītkompānijās, un te nu parādās diezgan liels risks gan bankām, gan pašiem kredītņēmējiem. Jāpiebilst gan, ka līdz šim nekustamā īpašuma cenu straujais pieaugums šo risku būtiski mazināja, bet būtu naivi cerēt, ka nekustamā īpašuma cenas un ienākumi tādos tempos augs mūžīgi. Tādējādi parādnieku reģistra “klientu” rindas pieaugs, tomēr diezin vai būtiski, jo vairumam Latvijas iedzīvotāju nav pārmērīgas kredītsaistības.