Latvijas ekonomika sākusi “buksēt”, un beidzot visi aptvēruši, ka ekonomikas izaugsmi nevar nodrošināt tikai tirgošanās ar nekustamajiem īpašumiem un no ārzemēm ievestajām precēm, vajadzētu arī kaut ko ražot un eksportēt. Ražošana diemžēl nav tā joma, ar kuru varam lepoties – rūpniecības ieguldījums iekšzemes kopproduktā Latvijā ir tikai 10,4% (Igaunijā – 14,4%, Lietuvā - 17%, savukārt Eiropas Savienībā šis rādītājs ir aptuveni 20%). Turklāt ražojam arvien mazāk - Latvijas rūpniecībā šobrīd vērojama lejupslīde un samazinās ražošanas apjomi. Šā gada sešos mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, rūpniecības produkcijas izlaide samazinājusies par 3,6%, tajā skaitā apstrādes rūpniecībā - par 4,7%. Gada laikā ražošanas apjomi būtiski samazinājušies mēbeļu ražošanā (par 29,5%), tekstilizstrādājumu ražošanā (par 10,3%), kritums bijis arī svarīgākajā apstrādes rūpniecības nozarē - pārtikas produktu un dzērienu ražošanā (par 5,1%).

Ražotāji cenšas tikt galā ar izmaksu (gan energoresursu un izejvielu, gan darbaspēka) pieaugumu, optimizējot ražošanu un mēģinot strādāt produktīvāk, jo pašreizējais preču cenu līmenis un iedzīvotāju pirktspēja vairs neļauj pārlikt ražošanas izmaksu kāpumu uz patērētāju pleciem. Daudziem uzņēmumiem tā ir cīņa par izdzīvošanu, ir uzņēmumi, kuriem pieaugošās izmaksas piespiež slēgt ražotnes vai pārcelt tās uz citām valstīm. Straujais izmaksu kāpums mazinājis Latvijas ražotāju konkurētspēju, turklāt jaunu noieta tirgu atrašana uzņēmējiem nebūt nav viegls uzdevums, jo šobrīd vērojams globāls ekonomiskās izaugsmes tempu kritums. Bez reāla valsts atbalsta Latvijas uzņēmumiem var ne tikai neizdoties iekarot jaunus eksporta tirgus, bet zaudēt savas pozīcijas arī esošajos, jo vērojams pieprasījuma kritums un saasinās konkurence Latvijas lielāko tirdzniecības partneru valstīs. Plānoto eksporta atbalsta pasākumu uzsākšana un iecerētās izmaiņas nodokļu likumdošanā attiecībā uz investīcijām nākamgad varētu uzlabot situāciju rūpniecības nozarē (pašreizējo izlaides apjomu kritumu varētu nomainīt neliels pieaugums), ja vien neturpināsies naftas un citu izejvielu kāpums.

Tomēr Latvijas ražotāju cīņā par izdzīvošanu un attīstību savu pirkstu var pielikt ikviens no mums. Būtu vērts atcerēties saukli „Izvēlies Latvijas preci” , īpaši pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Vai kā patērētāji esam pietiekami patriotiski attiecībā uz vietējo uzņēmumu produkciju? Izvēloties vietējo produktu, mazāk tiktu importētas citu valstu preces un mazāks būtu arī ārējās tirdzniecības deficīts. Šā gada pirmajā pusgadā importēti piena produkti 23 miljonu latu apjomā, cūkgaļa – Ls 19 milj., putnu gaļa – Ls 10 milj., šokolāde un citi produkti ar kakao saturu - Ls 11 milj., ūdens un bezalkoholiskie dzērieni - Ls 10 milj., augļu un dārzeņu sulas - Ls 5 milj., saldējums – Ls 2 milj., mēbeles par 25 miljoniem latu utt. Visas šīs preces taču ražo Latvijā, un tās nebūt nav kvalitātes ziņā sliktākas vai cenu ziņā ievērojami dārgākas nekā importa preces. Izvēloties Latvijā ražotu preci, atbalstam ne tikai konkrēto vietējo ražotāju (vienalga vai tas pieder pašmāju bāleliņiem vai ārzemniekiem), bet arī visu Latvijas tautsaimniecību, jo cilvēkiem ir darbs un budžetā ienāk nauda nodokļu veidā. Veikalā ne tikai aplūkosim preces cenu, bet arī vairāk aizdomāsimies, kuras valsts ražotājus paši atbalstām ikdienā!

Inflācijas skrējiens šobrīd ir nedaudz pierimies – šā gada jūlijā, salīdzinot ar 2007.gada jūliju, patēriņa cenu indekss uzrādījis 16,7% pieaugumu. Arī augustā inflācijas rādītājs varētu vēl vairāk mazināties, pateicoties zemākām degvielas cenām un dārzeņu cenu kritumam, tomēr šos pēdējo mēnešu kritumus rudenī atkal kompensēs gaidāmais gāzes tarifu un iespējamais siltumenerģijas tarifu kāpums, kas inflācijai neļaus strauji mazināties.

16,7% liela inflācija ir ievērojams skaitlis, tomēr cilvēki ikdienā novēro krietni lielāku cenu pieaugumu, tādēļ bieži vien dzirdamas neticīgas balsis par Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) paziņotajiem inflācijas skaitļiem. Esot meli, lieli meli un statistika… Ir kas apgalvo, ka CSP dati neatspoguļo reālo situāciju un ka Latvijā patiesībā ir 20-30% liela inflācija. Kopumā CSP patēriņa cenu indeksa noteikšanai katru mēnesi reģistrē aptuveni 19 tūkstošus cenu 458 precēm un pakalpojumiem 2,3 tūkst. tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās, tādēļ nevajadzētu būt šaubām par patēriņu cenu indeksu noteikšanas precizitāti, tomēr kāpēc tad daļu iedzīvotāju netic šiem inflācijas skaitļiem?

Ja aplūkojam patēriņu cenu pārmaiņas pa produktu grupām un apakšgrupām, tad redzam, ka pārtikas produktu cenām gada laikā fiksēts 21,3% liels kāpums, tajā skaitā maize sadārdzinājusies par 35,7%, gaļa – par 21,5%, piens un piena produkti - par 27,2%, olas - par 31,3%, siers - 36% un labības produkti - pat par 46,7%. Ir pārtikas preces, kurām cenu pieaugums bijis mazāks nekā vidējais, piemēram, zivīm un zivju izstrādājumiem cenas kāpušas par 10,2%, augļiem – 10,2%, dārzeņiem - par 19%, bet kartupeļiem cenas gada laikā pat samazinājušās par 10,8%.

Ar mājokli (mājoklis, ūdens apgāde, elektroenerģija, siltumenerģija, gāze, un cits kurināmais) saistītajiem izdevumiem fiksēts vidēji 30,1% liels kāpums, tajā skaitā elektroenerģija gada laikā sadārdzinājusies par 39,2%, bet siltumenerģija - par 44,9%. Transporta izdevumiem reģistrēts 13,8% liels pieaugums, lai gan transporta līdzekļu ekspluatācija un transporta pakalpojumi sadārdzinājušies par attiecīgi 20,2% un 21,9%. Šajā izdevumu grupā kopējo izdevumu pieaugumu uz leju “pavilkusi” cenu samazināšanās (par 1,5%) transporta līdzekļu iegādes apakškategorijā. Vairums Latvijas iedzīvotāju automašīnas taču neiegādājas reizi mēnesī (daži to izdara varbūt tikai vienreiz mūžā), tādējādi izmaiņas šajā jomā ir grūti apjaušamas, savukārt ar sabiedrisko transportu tiek braukts katru dienu un degviela personiskajā auto arī jāiepilda regulāri.

Visi šie piemēri apliecina, ka pirmās nepieciešamības preču un regulārajiem maksājumiem vērojams straujāks cenu pieaugums nekā to uzrāda patēriņa cenu indekss. Turklāt iedzīvotāji ar nelieliem ienākumiem daudz vairāk izjūt patēriņa cenu pieaugumu, jo viņiem izdevumi pārtikai un mājoklim veido lielāko daļu kopējo izdevumu. Ja mājsaimniecības ar lielākiem ienākumiem pārtikai un mājoklim tērē ap 30%, tad mājsaimniecībām ar nelieliem ienākumiem (tajā skaitā, pensionāru mājsaimniecībām, mājsaimniecībām ar trīs un vairāk bērniem) pārtikai un mājoklim jātērē pat vairāk nekā puse no visiem ikmēneša izdevumiem. Tā kā pārtikai un ar mājokli saistītajiem izdevumiem pēdējos gados bijis vislielākais cenu kāpums, tieši maznodrošinātie iedzīvotāji visvairāk cietuši no straujā cenu pieauguma un viņiem inflācija bijusi straujāka nekā CSP fiksētais patēriņa cenu indekss. Šajā situācijā valstij un arī pašvaldībām būtu jādara maksimāli iespējamais, lai šo grupu iedzīvotāji vēl vairāk neieslīgtu nabadzībā, jo rudens ar kārtējiem nepatīkamiem cenu pieaugumiem vairs nav aiz kalniem.