Viens no valdības t.s. pretinflācijas plāna instrumentiem ir iedzīvotāju uzkrājumu veicināšana. Šobrīd vēl tiek lemts, vai palielināt nodokļu atlaides uz atsevišķiem uzkrājumu veidiem un vai paplašināt to uzkrājumu veidu loku, uz kuru attiecināt tās atlaides. Jau šobrīd Latvijā ir uzkrājumiem salīdzinoši labvēlīga likumdošana, jo iespējams saņemt atpakaļ samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli par uzkrājumiem pensiju 3.līmenī un uzkrājošajā apdrošināšanā (termiņš =>5 gadi), ja veiktās iemaksas nepārsniedz 10% no personas bruto ieņēmumiem.

Plānots šo latiņu pacelt līdz 20% no personas ieņēmumiem, kas būtu tikai ļoti apsveicami un diezin vai kāds pret to iebilst. Lielākās debates sākušās par šādu pašu nodokļu atlaižu piemērošanu uzkrājumiem ieguldījumu fondos, ko ierosinājuši komercbanku pārstāvji. Nenoliedzami bankām tas būtu izdevīgi, ja arvien vairāk cilvēku investētu naudu fondos, tajā pašā laikā apdrošinātāji pauduši savu satraukumu par šādām iespējamajām izmaiņām (LETA, 09.05.2007.).

Domāju, ka patlaban, kad inflācija jau pietuvojusies divciparu skaitlim, būtu maksimāli jāveicina naudas izņemšana no patēriņa un nepieciešama dažādu ilgtermiņa uzkrājumu atbalstīšana (tajā, skaitā arī ieguldījumi fondos ar termiņu vismaz 5 gadi). Pēc 5 gadiem, situācijai normalizējoties, varētu mainīt likumdošanu attiecībā uz uzkrājumiem fondos.

Ar ko tad atšķiras uzkrājošā dzīvības apdrošināšana ar piesaisti fondiem, respektīvi, tā saucamā unit-linked apdrošināšana no ieguldījumiem fondos? Faktiski atšķirību tomēr nav, jo gan vienā, gan otrā gadījumā tiek pirktas ieguldījumu fondu apliecības (identiski produkti). Apdrošinātāju satraukums gan ir saprotams, jo šādas izmaiņas apdraudētu dzīvības apdrošināšanas kompāniju pašreizējās privilēģijas uzkrājumu tirgū.

Pavisam drīz gan redzēsim, kuram Saeimā ir stiprāks lobijs - bankām vai apdrošinātājiem….

Vakardien Ministru kabinets apstiprināja grozījumus  Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likumā, kas paredz pakāpeniski palielināt atlīdzību limitus līdz 5 miljoniem eiro ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām un līdz vienam miljonam eiro cietušo mantai (grozījumi nepieciešami, jo tādas ir Eiropas Savienības direktīvu prasības) - šīs izmaiņas noteikti tikai veicinās tālāku apdrošināšanas polišu cenu kāpumu.
Kopš gada sākuma OCTA apdrošināšana jau kļuvusi dārgāka (pieaugums gan bijis atšķirīgs - daži apdrošinātāji cenas palielinājuši par 10-20%, citi pat par 50%), ko apdrošinātāji skaidro ar izmaksāto atlīdzību apjoma kāpumu. Nav jau nekāds brīnums, ka atlīdzību apjoms palielinās, jo pieaug autoremonta servisa pakalpojumu izcenojumi, turklāt uz ielām arvien vairāk ir jaunu un dārgu automašīnu skaits, tādējādi apdrošinātājiem nākas izmaksāt lielākas naudas summas ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem.
Protams, nav patīkami, ka par mašīnas apdrošināšanu jāmaksā vairāk, tomēr Latvijā tās ir vienas no viszemākajām Eiropā - jāapbēdina bļāvēji par ”augstajām” OCTA cenām. Tajā pašā Igaunijā OCTA apdrošināšana izmaksā vismaz par 50% dārgāk, un arī tur visu laiku dzirdamas runas par OCTA sadārdzināšanos. Savukārt Rietumeiropas valstīs OCTA cenas ir vairākas reizes augstākas nekā Latvijā, un diemžēl uz to līmeni pamazām tieksimies arī mēs, jo atlīdzību izmaksas kļūs tikai lielākas.
Pieaugot cenām, gan gribās sagaidīt korektāku un godīgāku rīcību no apdrošinātāju puses attiecībā uz atlīdzību saņemšanu, kā arī mazāk dažādu nesmuku ar regresa prasībām. Jo savādāk, kāda jēga apdrošināt savu atbildību, ja zaudējumus par avārijas izraisīšanu (te es nedomāju dzērumā vai narkotiku reibumā izraisītas avārijas) apdrošinātājs piedzen no apdrošināšanas ņēmēja. Diemžēl likumā (varbūt Saeimā ir dzirdīgas ausis un tomēr var pamainīt.. ) joprojām saglabāta norma, ka apdrošinātāji neatlīdzina zaudējumus, kas radušies cietušā rupjas neuzmanības dēļ (nekonkretizējot, kas ar to domāts).  Saskaņā ar Civillikumu: “Neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.” Vai braukšana, pārsniedzot ātrumu par vairāk nekā 30 km/h pilsētā, vai krustojuma šķērsošana pie sarkanās gaismas, vai arī runāšana pa mobilo telefonu ir rupja neuzmanība vai nē? Nesaprotu, kāpēc likumā nav iespējams precīzi formulēt, kādā gadījumā var vērst regresa prasības un kādos nē! Tad nu, ņemot vērā nekonkrēto rupjas neuzmanības formulējumu likumdošanā, apdrošināšanas sabiedrības parasti izmanto savas regresa tiesības atkarībā no esošās tiesu prakses - kāpēc gan neizmantot iespēju samazināt savas izmaksas, ja likumdošanā ir nekonkrētība.  Un tadā veidā arī rodas liela nepatika pret apdrošināšanas sabiedrībām, turklāt bieži vien kādas vienas sabiedrības nekorekta rīcība grauj priekšstatu arī par pārējām.

Latvijas uzņēmējiem galvassāpes sagādā pieaugošās darbaspēka izmaksas un kvalificētu darbinieku trūkums, tomēr bieži vien nopietni netiek domāts par darbinieku motivāciju. Pasaulē plaši pielietotie motivācijas rīki, tādi kā pensiju uzkrājumi, uzkrājošā apdrošināšana, Latvijā tiek izmantoti salīdzinoši neaktīvi. Dati par dzīvības apdrošināšanas tirgus izaugsmi gada divos mēnešos uzrāda strauju pieaugumu par 87%, tomēr darba devēju veiktās iemaksas uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā palielinājušās tikai par 17% salīdzinājumā ar 2006.gada pirmajiem 2 mēnešiem un veido 26% no kopējā šajā laika posmā parakstīto uzkrājošās apdrošināšanas prēmiju apjoma. Skandināvijas valstīs, šis darba devēju iemaksu īpatsvars ir virs 50%, turklāt arī apjomi uz vienu iedzīvotāju ir nesalīdzināmi lielāki.
Arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pagājušā gada nogalē veiktā Latvijas 500 lielāko uzņēmumu aptauja liecina, ka aptuveni puse lielo uzņēmumu neapdrošina darbinieku dzīvību, lai gan daļa no tiem apsver šādu iespēju. Mazo un vidējo uzņēmumu segmentā šie skaitļi vispār ir kritiski, jo bieži vien tās iespējas uzņēmumiem ir krietni vien ierobežotākas.
Nedaudz labāka situācija ir ar pensiju 3. līmeni, tomēr arī šeit pašu iedzīvotāju iemaksas aug straujāk nekā darba devēju iemaksas (darba devēju iemaksas 2006.gadā veidoja 63% no kopējā iemaksu apjoma salīdzinājumā ar 69% 2005. gadā), un kopējie iemaksu apjomi, līdzīgi kā uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, ir smieklīgi mazi.
Var jau būt, ka Latvijas uzņēmēji aktīvi izmanto citus darbinieku motivācijas līdzekļus (diemžēl pētījumu par šo nav), tomēr drīzāk vairums Latvijas uzņēmumu līdz darbinieku motivācijai vēl nemaz nav nonākuši. Un diezin vai var runāt par darba produktivitātes paaugstināšanu, ja netiek domāts par darbinieku motivāciju. Bet varbūt es kļūdos, un Latvija ir unikāla valsts, kurā tas ir iespējams?