Autobraucēji gavilē, jo degvielas cenas turpina samazināties. Benzīna litrs maksā nepilnus 60 santīmus – iepriekšējo reizi tik lēta degviela bija 2007.gada martā. Patlaban degvielas cenas ir par aptuveni 25% mazākas nekā šā gada jūlijā, kad naftas un degvielas cenas sasniedza rekordus, turklāt ir visi priekšnosacījumi, lai degvielas cenas samazinātos arī turpmāk.

Tā kā degvielas cenas varētu saglabāties zemā līmenī arī nākamgad (naftas cenu prognoze nākamajam gadam – 50 ASV dolāri par barelu), tad patlaban ir piemērots brīdis, lai palielinātu akcīzes nodokli degvielai. Latvijā ir vienas no zemākajām akcīzes nodokļa likmēm degvielai Eiropas Savienībā, un tās būs jāpalielina, tādēļ akcīzes nodokļa kāpums ir neizbēgams. Šobrīd akcīzes nodoklis benzīnam ir 228 lati par 1000 litriem, dīzeļdegvielai – 193 lati par 1000 litriem. Latvijai ir piešķirts pārejas periods pakāpeniskai nodokļu palielināšanai – līdz 2011.gadam bezsvina benzīnam līdz akcīzes nodoklim jāsasniedz 359 eiro (252,31 lati) par 1000 litriem, dīzeļdegvielai - 302 eiro (212,25 lati) par 1000 litriem. Savukārt līdz 2013.gadam akcīzes nodoklis dīzeļdegvielai jāpalielina līdz 330 eiro (231,93 lati) par 1000 litriem.

Akcīzes nodokļa palielināšana (par 10%) ļautu rēķināties ar aptuveni tikpat lielu akcīzes nodokļa summu budžetā kā pērn, jo augstākas akcīzes nodokļa likmes kompensētu krītošo degvielas patēriņu. Turklāt zemākas degvielas cenas kopā ar mazāku degvielas patēriņu sola būtiski mazākus pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumus par degvielu nākamā gada budžetā - ar budžeta ieņēmumiem būs saspringti. Degvielas patēriņš nākamgad varētu būt par aptuveni 10% mazāks nekā šogad, jo ekonomiskās aktivitātes kritums un ienākumu mazināšanās iedzīvotājiem un uzņēmumiem „spiedīs” samazināt savus izdevumus par degvielu, turklāt daļa būtiski ierobežos savus izdevumus par degvielu neatkarīgi no tā, vai degviela maksās 50, 60 vai 70 santīmus.

Autobraucējiem degvielas cenu kāpums par 2-3 santīmiem uz līdz šim krītošo degvielas cenu fona nebūs katastrofa, turklāt lielāks akcīzes nodoklis un augstākas degvielas cenas liktu iedzīvotājiem vairāk domāt par efektīvāku degvielas izlietošanu (mums taču šī degviela ir jāimportē!) un kustīgāku dzīvesveidu (uz veikalu nav obligāti jābrauc ar mašīnu). Arī uz inflāciju, kurai ir nepārprotama tendence samazināties, degvielas akcīzes nodokļa palielināšana neatstās būtisku ietekmi.

Lai arī pagaidām nav nolemts par akcīzes nodokļa palielināšanu, visticamāk, valdība pieņems lēmumu no nākamā gada palielināt akcīzes nodokli degvielai par 2-2,5 santīmiem par litru.

Naftas cenas kopš jūlijā sasniegtā maksimuma - 147 ASV dolāri par barelu - kritušas par vairāk nekā 35%. Jāpiebilst, ka šajā pašā laika periodā būtiski pieaugusi ASV dolāra vērtība pret eiro (par vairāk nekā 11%), kas nedaudz kompensē kritumu. Izskanējušas prognozes, ka naftas cena varētu noslīdēt arī līdz 80 dolāriem par barelu, tomēr tiek prognozēts arī ASV dolāra kursa tālāks kāpums, kas varētu mazināt prieku par zemāku naftas cenu, jo šajā gadījumā naftas cena eiro izteiksmē varētu arī nemainīties vai mainīties minimāli. Protams, zināmas korekcijas šajās prognozēs var ienest pašreizējās finanšu krīzes radītās sekas.

Naftas cenas līmenis ir būtisks faktors, jo iepriekš vērotais straujais energoresursu cenu kāpums palielināja latvijas uzņēmēju un iedzīvotāju izmaksas. Degvielas cenas bija viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmēja patēriņa cenu kāpumu pēdējā gada laikā. Augustā gada inflācijas rādītājs bija 15,7%, un 0,98 procentpunktus no šī inflācijas rādītāja nodrošināja degvielas cenu kāpums. Turklāt degvielas cenu pieaugums ietekmēja inflācijas līmeni arī netieši, jo palielinājās transporta izmaksas.

Naftas tirgus tendences atspoguļojas arī Latvijā, jo vērojama degvielas cenas samazināšanās, no jūlijā sasniegtās augstās atzīmes benzīna cenai krītoties par pieciem santīmiem un dīzeļdegvielai par 10 santīmiem. Krītoties pasaules naftas cenām, degvielas cenas var kļūt par patēriņa cenu indeksa pazeminošu faktoru. Jau augustā degvielas cenu kritums par 4,3% sekmēja patēriņa cenu indeksa samazināšanos. Iespējams neliels degvielas cenu samazinājums arī septembrī, kas atstās pozitīvu ietekmi uz inflācijas rādītāju, tomēr ievērojams degvielas cenu kritums, visticamāk, tuvākajā nākotnē nav gaidāms, jo pašreizējos saspringtajos pasaules finanšu tirgus apstākļos varam sagaidīt naftas cenas atgriešanos virs 100 dolāri par barelu atzīmes.

Gada laikā degvielas cenas pieaugušas par vairāk nekā 20%, kas ir būtisks izmaksu kāpums Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Šāds degvielas cenu pieaugums Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem radījis tiešos papildus izdevumus vismaz 200 miljonu latu vērtībā, neņemot vērā degvielas cenu izraisītos citu preču un pakalpojumu cenu kāpumus.

Naftas cenas ir svarīgas arī no tā aspekta, ka tas ietekmē gāzes tarifus, jo gāzes cena ir atkarīgs no naftas produktu (mazuta un gazoila) cenas pasaules biržā, un pastarpināti caur gāzes tarifu arī siltumenerģijas un elektrības tarifus. Ņemot vērā, ka gāzes cenas aprēķiniem tiek izmantota mazuta pēdējo sešu mēnešu vidējā cena, tad pēdējos mēnešos vērojamais naftas cenu kritums faktiski neatstās ietekmi uz apstiprinātajiem jaunajiem gāzes tarifiem.

Ar oktobri mājsaimniecībām, kas dabasgāzi izmanto tikai ēdiena gatavošanai, maksājums par gāzi pieaugs par 33,8% (maksājums vidēji kāps no 1,60 līdz 2,10 latiem), savukārt mājsaimniecībām, kas dabasgāzi izmanto apkurei, maksājums par gāzi pieaugs par 70,1% (no 44 līdz 74 latiem). Ja naftas cenas saglabāsies pašreizējā līmenī vai arī turpināsies naftas cenu kritums, turklāt nebūs vērojams ievērojams dolāra kursa kāpums attiecībā pret eiro, tad 2009.gada janvārī mājsaimniecības jau var cerēt uz nelielu gāzes cenu samazinājumu salīdzinājumā ar šā gada oktobra gāzes tarifu.

Publicēts žurnālā Nedēļa 11.08.2008.

Periodā ar augstām naftas un preču cenām, pieaugošu globālo inflāciju investoriem vairāk jādomā nevis, kā nopelnīt vairāk, bet gan – kā saglabāt savus naudas līdzekļus, jo finanšu aktīvu vērtība pēdējā gada laikā ir samazinājusies un daudzi cietuši zaudējumus no saviem ieguldījumiem akciju un nekustamā īpašuma tirgos.
Jūlijs sagādāja pasaulei jaunu naftas rekordu un ASV dolāra antirekordu, par ko gan nepriecājās vairums šīs planētas iedzīvotāju, jo naftas cenu pieaugums faktiski nozīmē arī inflācijas palielināšanos. Naftas cenai pārsniedzot 100 dolāru par barelu, tika runāts par iespējamo krīzi pasaules ekonomikā, tomēr izrādās – pasaules ekonomika var izdzīvot arī ar stipri augstākām naftas cenām. Jūlija sākumā naftas cenas turpināja «rāpties» augšup - tās palielinājās līdz 146 dolāriem par barelu. Mēneša otrajā pusē «melnā zelta» cenas gan samazinājās par vairāk nekā 15% jeb 20 dolāriem līdz 124 dolāriem par barelu, jo jaunākā informācija par naftas produktu patēriņa kritumu ASV un salīdzinoši mierīgā situācija ap naftas piegādēm lika tirgus darbiniekiem pārvērtēt augsto naftas cenas pamatotību. Izņemot naftas eksportētājvalstis, kuras var priecāties par papildu miljoniem dolāru, pārējās valstis ļoti negatīvi izjūt augsto naftas cenu ietekmi uz ekonomiku. ASV Sentluisas pilsētas degvielas uzpildes stacijās jūlijā pat noturēti dievkalpojumi, lai pateiktos Dievam par zemākām degvielas cenām un lūgtu, lai tās kristos vēl vairāk.
Inflācija nepieļauj zemākas likmes
Kamēr naftas cena turas virs psiholoģiskās 120 dolāru par barelu atzīmes, atkal iespējams naftas cenu kāpums, kas pasaules ekonomikai nozīmē stagflāciju. Savukārt naftas cenas nokrišana zem šīs robežas liks tai tuvoties šā gada sākuma līmenim – 100 dolāru par barelu vai pat zemāk. Naftas cena ir kā indikators arī citu preču cenām, tajā skaitā lauksaimniecības precēm (kviešiem, kukurūzai u. c.). Pieaugoša naftas cena sekmē arī lauksaimniecības preču cenu palielināšanos. Zemākas naftas un preču cenas ir būtiski faktori, kas ietekmēs globālo inflāciju. Inflācija ASV, Eiropā un daudzviet citur pasaulē sasniegusi augstu līmeni, kas apgrūtina Centrālajām bankām veikt pasākumus ekonomikas stimulēšanai. Ja inflācija šā gada otrajā pusē un nākamā gada sākumā vairs nepalielināsies, 2009. gadā varam sagaidīt procentu likmju samazināšanu arī Eiropā. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80% Latvijā izsniegto kredītu ir eiro valūtā, Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem būtiskas ir eiro likmju izmaiņas nākotnē. Kopš gada sākuma trīs mēnešu EURIBOR pieaudzis par aptuveni 0,28 procentpunktiem līdz 4,97%, kas ir augstākais līmenis kopš 2000. gada decembra. Līdz ar dolāra bāzes likmju samazinājumu dolāra starpbanku tirgus likme 3 mēnešu LIBOR kritusi par 1,91 procentpunktu līdz 2,79%. Savukārt latu 3 mēnešu RIGIBOR šogad kritis par 4,38 procentpunktu līdz 6,15% jūnija beigās. RIGIBOR gada otrajā pusē varētu pieaugt, ņemot vērā, ka tuvākajā nākotnē arvien biežāk uzjundīsies runas par Baltijas valstu ekonomikas veselību un valūtu kursu stabilitāti. Savukārt kredītņēmējiem ir mazas cerības uz likmju samazināšanos šogad - kamēr eirozonā vērojams inflācijas pieaugums (jūlijā gada inflācija sasniedza 4,1%), Eiropas Centrālā banka fokusēsies uz inflācijas samazināšanu.
Svārstīgums akciju tirgos saglabāsies
Naftas cenu izmaiņas ietekmē arī akciju tirgus dinamiku. Pēc straujā krituma jūnijā jūlijs ASV akciju tirgos bija daudz mierīgāks mēnesis - tā sākumā akciju cenas samazinājās, savukārt otrajā pusē atguva zaudēto, un mēnesis faktiski beidzās «pa nullēm». ASV akciju tirgus indeksi Dow Jones Industrial Average un Nasdaq Composite jūlijā beiguši ar attiecīgi 0,2% un 1,4% kāpumu, savukārt S & P 500 jūliju noslēdzis ar 1% lielu kritumu. Kopš gada sākuma ASV Dow Jones Industrial Average sarucis par 14,2%, Nasdaq Composite –par 12,3%. Ņemot vērā, ka šogad dolāra kurss samazinājies attiecībā pret eiro par aptuveni 9%, zaudējumi no ieguldījumiem ASV akcijās pārsniedz 20%. Aptuveni 20% liels kritums kopš gada sākuma ir arī Eiropā: Vācijas fondu tirgus indekss DAX samazinājies par 19,7%, savukārt Ziemeļvalstu (Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Īslandes) biržu indekss OMX Nordic 40 – par 22,3%. Akciju un nekustamo īpašumu tirgos atspoguļojas arī Baltijas valstu pašreizējā ekonomikas lejupslīde. Igaunijā akciju cenas šogad samazinājušās par 30,5%, gada laikā kritumam sasniedzot pat 50%. Latvijā akciju cenas gada laikā sarukušas par aptuveni 30%. Šā gada krituma līderi gan meklējami Āzijā - Vjetnamā (-51%), Ķīnā (-47%) un Indijā (-29%), kur pagājušā gada straujo kāpumu nomainījis būtisks akciju cenu kritums. Līdz ar naftas un preču cenu samazinājumu pagājušajā mēnesī vairāk nekā 14% liels kritums bija vērojams Krievijas akciju tirgos, kā rezultātā kopš gada sākuma Krievijas akciju tirgus indekss samazinājies par 14,1%. Jūlijā zaudējumus cieta arī Brazīlijas akciju tirgus - indekss Bovespa kopš gada sākuma sarucis par 6,5%. Tādējādi arī šo abu valstu akciju tirgi, kas iepriekšējos mēnešos tika uzskatīti par «miera ostu», arvien vairāk raksturo investoru pašreizējo negatīvo noskaņojumu attiecībā pret ieguldījumiem akcijās. Lai arī akciju cenas ir diezgan būtiski nokritušās, «lāču tirgus» un akciju lejupslīde varētu turpināties līdz pat nākamā gada sākumam.Akciju un nekustamā īpašuma tirgi ir indikatori, kas raksturo ekonomikas «veselību», - ziņas par akciju un arī nekustamā īpašuma cenu kritumu nevienam vairs nav pārsteigums, jo šogad vērojama tendence pasliktināties ekonomikas «veselībai» daudzviet pasaulē. Ņemot vērā ekonomikas globalizāciju, diezin vai kāda valsts varēs izpelnīties «miera ostas» statusu ar pieaugošām akciju cenām, ja citviet pasaulē tās samazināsies. Svārstīgums akciju tirgos saglabāsies līdz brīdim, kamēr būs redzamas konkrētas ekonomikas atveseļošanās pazīmes. Pirmām kārtām investoru skatieni būs pievērsti ASV ekonomikai - pārējo akciju tirgu izaugsme būs pakārtota izmaiņām ASV fondu tirgos.
Ienesīgums kopsolī ar risku
Iepriekšējos piecos gados akcijas un ieguldījumu fondu apliecības, kā arī nekustamais īpašums ļāva investoriem gūt vismaz 30% lielu peļņu gadā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji domā, ka šādi ienesīgumi būs vienmēr. SEB dzīvības apdrošināšanas un Rīgas Ekonomikas augstskolas veiktā aptauja uzrāda, ka cilvēki vēlas salīdzinoši lielu ienesīgumu no saviem naudas ieguldījumiem. Lai apsvērtu iespēju ieguldīt, 46% respondentu norādījuši, ka grib saņemt vismaz 30% lielu peļņu gadā, 31% no ieguldījumiem sagaida vismaz 15% atdevi, 18,7% ieguldot vēlētos saņemt 10% peļņu un tikai 3,7% ieguldītu, ja garantētā peļņa būtu 5%. Diemžēl šāds ienesīgums (30%) iet kopsolī ar lielu risku, un peļņas vietā var nākties rēķināties ar zaudējumiem, par ko pārliecinājušies arī iedzīvotāji, kuri pērn un šogad sākumā ieguldījuši naudu akciju fondos - šobrīd viņi savā ieguldījumu portfelī redz akciju tirgus negatīvo tendenču atspoguļojumu, nevis kāroto peļņu. Lai gan ilgākā termiņā akciju tirgi atkopsies un gaidāms atkal «buļļu tirgus» periods, īstermiņā derētu atcerēties par risku un naudas līdzekļu saglabāšanu. Ja nu gadījumā banku depozīta procenti šķiet salīdzinoši nelieli, pastāv iespēja izvēlēties kādu no banku piedāvātajiem strukturētajiem finanšu instrumentiem, kas ļauj piedalīties finanšu tirgos un cenu pieauguma rezultātā gūt peļņu, tajā pašā laikā nodrošinot pamatsummas saglabāšanu negatīva tirgus scenārija gadījumā.

Inflācijas skrējiens šobrīd ir nedaudz pierimies – šā gada jūlijā, salīdzinot ar 2007.gada jūliju, patēriņa cenu indekss uzrādījis 16,7% pieaugumu. Arī augustā inflācijas rādītājs varētu vēl vairāk mazināties, pateicoties zemākām degvielas cenām un dārzeņu cenu kritumam, tomēr šos pēdējo mēnešu kritumus rudenī atkal kompensēs gaidāmais gāzes tarifu un iespējamais siltumenerģijas tarifu kāpums, kas inflācijai neļaus strauji mazināties.

16,7% liela inflācija ir ievērojams skaitlis, tomēr cilvēki ikdienā novēro krietni lielāku cenu pieaugumu, tādēļ bieži vien dzirdamas neticīgas balsis par Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) paziņotajiem inflācijas skaitļiem. Esot meli, lieli meli un statistika… Ir kas apgalvo, ka CSP dati neatspoguļo reālo situāciju un ka Latvijā patiesībā ir 20-30% liela inflācija. Kopumā CSP patēriņa cenu indeksa noteikšanai katru mēnesi reģistrē aptuveni 19 tūkstošus cenu 458 precēm un pakalpojumiem 2,3 tūkst. tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās, tādēļ nevajadzētu būt šaubām par patēriņu cenu indeksu noteikšanas precizitāti, tomēr kāpēc tad daļu iedzīvotāju netic šiem inflācijas skaitļiem?

Ja aplūkojam patēriņu cenu pārmaiņas pa produktu grupām un apakšgrupām, tad redzam, ka pārtikas produktu cenām gada laikā fiksēts 21,3% liels kāpums, tajā skaitā maize sadārdzinājusies par 35,7%, gaļa – par 21,5%, piens un piena produkti - par 27,2%, olas - par 31,3%, siers - 36% un labības produkti - pat par 46,7%. Ir pārtikas preces, kurām cenu pieaugums bijis mazāks nekā vidējais, piemēram, zivīm un zivju izstrādājumiem cenas kāpušas par 10,2%, augļiem – 10,2%, dārzeņiem - par 19%, bet kartupeļiem cenas gada laikā pat samazinājušās par 10,8%.

Ar mājokli (mājoklis, ūdens apgāde, elektroenerģija, siltumenerģija, gāze, un cits kurināmais) saistītajiem izdevumiem fiksēts vidēji 30,1% liels kāpums, tajā skaitā elektroenerģija gada laikā sadārdzinājusies par 39,2%, bet siltumenerģija - par 44,9%. Transporta izdevumiem reģistrēts 13,8% liels pieaugums, lai gan transporta līdzekļu ekspluatācija un transporta pakalpojumi sadārdzinājušies par attiecīgi 20,2% un 21,9%. Šajā izdevumu grupā kopējo izdevumu pieaugumu uz leju “pavilkusi” cenu samazināšanās (par 1,5%) transporta līdzekļu iegādes apakškategorijā. Vairums Latvijas iedzīvotāju automašīnas taču neiegādājas reizi mēnesī (daži to izdara varbūt tikai vienreiz mūžā), tādējādi izmaiņas šajā jomā ir grūti apjaušamas, savukārt ar sabiedrisko transportu tiek braukts katru dienu un degviela personiskajā auto arī jāiepilda regulāri.

Visi šie piemēri apliecina, ka pirmās nepieciešamības preču un regulārajiem maksājumiem vērojams straujāks cenu pieaugums nekā to uzrāda patēriņa cenu indekss. Turklāt iedzīvotāji ar nelieliem ienākumiem daudz vairāk izjūt patēriņa cenu pieaugumu, jo viņiem izdevumi pārtikai un mājoklim veido lielāko daļu kopējo izdevumu. Ja mājsaimniecības ar lielākiem ienākumiem pārtikai un mājoklim tērē ap 30%, tad mājsaimniecībām ar nelieliem ienākumiem (tajā skaitā, pensionāru mājsaimniecībām, mājsaimniecībām ar trīs un vairāk bērniem) pārtikai un mājoklim jātērē pat vairāk nekā puse no visiem ikmēneša izdevumiem. Tā kā pārtikai un ar mājokli saistītajiem izdevumiem pēdējos gados bijis vislielākais cenu kāpums, tieši maznodrošinātie iedzīvotāji visvairāk cietuši no straujā cenu pieauguma un viņiem inflācija bijusi straujāka nekā CSP fiksētais patēriņa cenu indekss. Šajā situācijā valstij un arī pašvaldībām būtu jādara maksimāli iespējamais, lai šo grupu iedzīvotāji vēl vairāk neieslīgtu nabadzībā, jo rudens ar kārtējiem nepatīkamiem cenu pieaugumiem vairs nav aiz kalniem.