Ja pērn eiro procentu likmes sasniedza augstākās vērtības kopš eiro ieviešanas (3 mēnešu EURIBOR 2008.gada 8.oktobrī piefiksēja rekordaugsto 5,393% atzīmi), tad kopš pagājušā rudens situācija ir kardināli mainījusies - eiro likmes ir strauji samazinājušās. Arī šogad varam gaidīt eiro likmju rekordus, tikai šoreiz tie būs zemākie līmeņi kopš eiro ieviešanas. 10.februārī 3 mēnešu EURIBOR likme nokrita zem 2% līmeņa un bija 1,989%. Iepriekšējo reizi  mazāks par 2% 3 mēnešu EURIBOR indekss bija 2004.gada aprīlī.

EURIBOR samazināšanās tendence varētu turpināties, jo eiro bāzes procentu likmju samazināšanas sērija vēl nav beigusies. Tā kā eirozonā ir vērojams būtisks deflācijas risks (inflācija samazinājusies no 3,2% 2008.gada oktobrī līdz 1,1% janvārī) un eirozona nevar lepoties ar pozitīvu ekonomisko izaugsmi, Eiropas Centrālā banka turpinās savu stimulējošo monetāro politiku, samazinot bāzes procentu likmes. Jau martā eiro bāzes likme var tikt samazināta līdz 1,5% (šobrīd - 2%), savukārt gada otrajā pusē eiro bāzes procentu likme varētu būt 1% vai pat zemāk.

Tādējādi jau tuvākajā laikā 3 mēnešu EURIBOR sasniegs savu zemāko līmeni kopš eiro ieviešanas (līdz šim vismazākā EURIBOR likme - 1,957% - tika fiksēta 2004.gada martā).

Šī ir pozitīva vēsts kredītņēmējiem, kuriem ir kredīti eiro valūtā ar mainīgo likmi, jo EURIBOR kritums nozīmē arī mazākus ikmēneša kredītmaksājumus. Tiem, kuriem procentu likme piesaistīta pie 3 mēnešu EURIBOR, procentu likmju samazināšanos pozitīvā gaismā ieraudzīs savos kredītmaksājumu rēķinos jau šomēnes, ja likmju pārskatīšana iekritusi  šobrīd, vai nākamajos mēnešos. Atkarībā no summas un termiņa ikmēneša maksājumus varētu būt par 10-40% mazāks. Savukārt tie, kuri mainīgās likmes aprēķinos izvēlējušies garāka termiņa EURIBOR, likmju samazināšanos izjutīs nedaudz vēlāk.

Jau kādas pāris nedēļas Latvijas Televīzijā redzama Vides ministrijas apmaksāta reklāma, kurā N.Matvejeva kungs mums stāsta briesmu lietas par globālo sasilšanu un vienlaicīgi arī aicina domāt par mājokļu siltināšanu - vismaz tāds iespaids rodas, neskaitāmas reizes noskatoties šo reklāmu. Mani personīgi šī reklāma neuzrunā, un es neredzu lielu jēgu no šīs reklāmas kampaņas.

Vai iedzīvotāji ir/būs gatavi ņemt kredītus māju siltināšanai? Lai arī siltumenerģijas tarifs pēdējo trīs gadu laikā palielinājies vairāk nekā 2 reizes, un ar mājokļu siltināšanu iespējams samazināt siltumenerģijas izdevumus par 30-40%, tomēr tas nozīmē arī sākotnēji lielākus izdevumus saistībā ar mājokļa renovācijai ņemto kredītu (mājokļu siltināšana var atmaksāties pat tikai 20 gadu laikā).

Brīvprātīga mājokļu siltināšana bez valsts atbalsta nenotiks, jo:
- daļai iedzīvotājiem tāpat ir kredītsaistības saistībā ar dzīvokļa iegādi un lielāki komunālie rēķini sagādā galvassāpes;
- 25% no visām mājsaimniecībām ir pensionāru mājsaimniecības, kurām „rocība” nav tā labākā un tas, ka 20 gadu laikā izdevumi mājokļu siltināšanā atmaksāsies, vairumu no viņiem neuztrauc;
- vēl joprojām kopīpašums netiek uztverts kā īpašums, daudzos gadījumos izpratne par īpašumu daudziem beidzas aiz sava dzīvokļa durvīm;
Problēma ir arī nesakārtotā likumdošana. Saeimā joprojām iestrēdzis „Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums”. Patlaban Latvijā spēkā esošie tiesību akti nenosaka prasības dzīvojamās mājas uzturēšanai un saglabāšanai, un šis likumprojekts varētu uzlabot un mazinātu strīdu gadījumus šajā jomā. Būtu jāvienkāršo komunālo maksājumu parādu piedziņa - lai nebūtu tik sarežģīti tiesiskie ceļi šo problēmu risināšanā, īpaši attiecībā uz ļaunprātīgajiem nemaksātājiem.

Ja runājam par mājokļu renovāciju un siltināšanu, tad līdz šim Latvijā ar siltuma taupīšanas pasākumiem nav sekmējies, jo nav bijis atbalsts valstiskā līmenī. 2007.gadā valdība pieņēma „Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas valsts atbalsta programmu 2007.-2010.gadam”, tomēr tikai līdz šim reāls valsts finansējuma ar mājokļu siltināšanu saistītiem atbalsta pasākumiem nav piešķirts. Plānots, ka energoefektivitātes pasākumu veikšanai varēs izmantot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļus - 2009.gada trešajā ceturksnī daudzdzīvokļu māju siltināšanai programmā „Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi” būšot pieejami 14 miljoni latu. Šī summa varētu būt pietiekama 120-140 daudzdzīvokļu māju siltināšanas pasākumiem. Bet Latvijā ir daudzi desmiti tūkstoši ēku, kas celtas 20.gs. 50-90.gados un kurām būtu nepieciešami renovācijas pasākumi. Diemžēl vairāk ES fondu līdzekļu mājokļu energoefektivitātes pasākumiem nevar izmantot – energoefektivitātes pasākumiem drīkst novirzīt tikai 3% atbalsta līdzekļu.

Līdz ar to valsts atbalsts kā līdzfinansējums, teiksim 20-30% apmērā no kopējiem siltināšanas izdevumiem, varētu aktivizēt mājokļu siltināšanu. Ja jāizvēlas starp naudas ieguldīšanu bibliotēkas celtniecībai vai mājokļu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem, tad es noteikti balsotu par mājokļu siltināšanas atbalsta programmu, jo tā dotu lielāku labumu Latvijas ekonomikai. Būtu darbs būvniekiem, mazāk būtu jāimportē dabasgāze, un būtu arī sakārtotāki mājokļi un vide.

Atkal tuvojas gadu mija un, kā jau ierasts, šajā laikā cilvēki vēlas uzzināt, kāds tad būs nākamais gads. Visiem mums taču gribās zināt, ko sola mums 2009.gads?
Prognozes ir nepateicīga lieta, un pēdējā laikā tās jāmaina ļoti bieži, jo visapkārt tik daudz nenoteiktības…
Lai ieskatītos nākotnē, esot vajadzīga kristāla bumba - lūkojoties tajā varot redzēt nākotni. Devos uz iepirkšanās centriem, lai nopirktu kristāla bumbu, diemžēl nevienā tirdzniecības vietā šādu kristāla bumbu tā arī neizdevās atrast.  Kristāla bumbas nav un arī sapņos vīzijas nerādījās. Laimīgais Pans Kleksis, kurš tik bieži spēj kaut ko nosapņot.
Mierā nelikos, pamēģināju zīlēt kafijas biezumos. Varbūt ne tāda kafijas šķirne, varbūt pārāk maz biezumu, bet kaut kādas vīzijas ieraudzīju… 

1. Nākamais gads pasaules ekonomikā būs sliktākais kopš 20.gs. trīsdesmito gadu Lielās Depresijas. Diemžēl Latvija atkal izcelsies un būs līdere pēc IKP krituma visā Eiropas Savienībā (vismaz mīnus 5%).
2. Bezdarbs Latvijā nākamgad pārsniegs 10%.
3. Nākamgad pavasarī Latvijā būs jauna valdība. Cerams, ka labāka par esošo…
4. Dzīvokļu cenas Rīgā nākamā gada beigās būs par aptuveni 25% zemākas nekā šobrīd.
5. Depozītu procentu likmes eiro un dolāros nākamā gada beigās būs uz pusi zemākas nekā šobrīd.
6. Akciju tirgos saglabāsies liels svārstīgums, akciju cenas kritīsies vēl par 20%, bet gada otrajā pusē akciju tirgos „rallijs” līdz nelieliem plusiem salīdzinājumā ar pašreizējiem līmeņiem.
7. Naftas cenas nokritīs līdz 30 ASV dolāriem par barelu, gada otrajā pusē naftas cena „atgūsies” līdz 60 dolāriem par barelu.
8. Dabasgāze nākamā gada otrajā pusē Latvijas iedzīvotājiem izmaksās par 20% lētāk nekā šobrīd.
9. ASV dolāra kurss attiecībā pret eiro pieaugs līdz 1,2 dolāriem par eiro, tomēr satraukums par ASV milzīgā tekošā konta un budžeta deficīta apmēriem gada otrajā pusē atsviedīs atpakaļ dolāra kursu līdz 1,60 dolāri par eiro.

10. Zelta cena nākamgad pārsniegs 1000 ASV dolārus par unci.

Vai kaut kas no šī visa izradīsies patiesība, to rādīs tikai laiks. Droši gan var apgalvot tikai to, ka pēc ziemas sekos pavasaris, pēc tam būs vasara. Vasarā spīdēs saule un Baltijas jūrā būs silts ūdens. Un arī par to ir jāspēj priecāties!

Priecīgus Ziemassvētkus! Novēlu visiem mums veselību, izturību un cīņas sparu jaunajā 2009.gadā!

Autobraucēji gavilē, jo degvielas cenas turpina samazināties. Benzīna litrs maksā nepilnus 60 santīmus – iepriekšējo reizi tik lēta degviela bija 2007.gada martā. Patlaban degvielas cenas ir par aptuveni 25% mazākas nekā šā gada jūlijā, kad naftas un degvielas cenas sasniedza rekordus, turklāt ir visi priekšnosacījumi, lai degvielas cenas samazinātos arī turpmāk.

Tā kā degvielas cenas varētu saglabāties zemā līmenī arī nākamgad (naftas cenu prognoze nākamajam gadam – 50 ASV dolāri par barelu), tad patlaban ir piemērots brīdis, lai palielinātu akcīzes nodokli degvielai. Latvijā ir vienas no zemākajām akcīzes nodokļa likmēm degvielai Eiropas Savienībā, un tās būs jāpalielina, tādēļ akcīzes nodokļa kāpums ir neizbēgams. Šobrīd akcīzes nodoklis benzīnam ir 228 lati par 1000 litriem, dīzeļdegvielai – 193 lati par 1000 litriem. Latvijai ir piešķirts pārejas periods pakāpeniskai nodokļu palielināšanai – līdz 2011.gadam bezsvina benzīnam līdz akcīzes nodoklim jāsasniedz 359 eiro (252,31 lati) par 1000 litriem, dīzeļdegvielai - 302 eiro (212,25 lati) par 1000 litriem. Savukārt līdz 2013.gadam akcīzes nodoklis dīzeļdegvielai jāpalielina līdz 330 eiro (231,93 lati) par 1000 litriem.

Akcīzes nodokļa palielināšana (par 10%) ļautu rēķināties ar aptuveni tikpat lielu akcīzes nodokļa summu budžetā kā pērn, jo augstākas akcīzes nodokļa likmes kompensētu krītošo degvielas patēriņu. Turklāt zemākas degvielas cenas kopā ar mazāku degvielas patēriņu sola būtiski mazākus pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumus par degvielu nākamā gada budžetā - ar budžeta ieņēmumiem būs saspringti. Degvielas patēriņš nākamgad varētu būt par aptuveni 10% mazāks nekā šogad, jo ekonomiskās aktivitātes kritums un ienākumu mazināšanās iedzīvotājiem un uzņēmumiem „spiedīs” samazināt savus izdevumus par degvielu, turklāt daļa būtiski ierobežos savus izdevumus par degvielu neatkarīgi no tā, vai degviela maksās 50, 60 vai 70 santīmus.

Autobraucējiem degvielas cenu kāpums par 2-3 santīmiem uz līdz šim krītošo degvielas cenu fona nebūs katastrofa, turklāt lielāks akcīzes nodoklis un augstākas degvielas cenas liktu iedzīvotājiem vairāk domāt par efektīvāku degvielas izlietošanu (mums taču šī degviela ir jāimportē!) un kustīgāku dzīvesveidu (uz veikalu nav obligāti jābrauc ar mašīnu). Arī uz inflāciju, kurai ir nepārprotama tendence samazināties, degvielas akcīzes nodokļa palielināšana neatstās būtisku ietekmi.

Lai arī pagaidām nav nolemts par akcīzes nodokļa palielināšanu, visticamāk, valdība pieņems lēmumu no nākamā gada palielināt akcīzes nodokli degvielai par 2-2,5 santīmiem par litru.

Publicēts žurnālā Nedēļa 11.08.2008.

Periodā ar augstām naftas un preču cenām, pieaugošu globālo inflāciju investoriem vairāk jādomā nevis, kā nopelnīt vairāk, bet gan – kā saglabāt savus naudas līdzekļus, jo finanšu aktīvu vērtība pēdējā gada laikā ir samazinājusies un daudzi cietuši zaudējumus no saviem ieguldījumiem akciju un nekustamā īpašuma tirgos.
Jūlijs sagādāja pasaulei jaunu naftas rekordu un ASV dolāra antirekordu, par ko gan nepriecājās vairums šīs planētas iedzīvotāju, jo naftas cenu pieaugums faktiski nozīmē arī inflācijas palielināšanos. Naftas cenai pārsniedzot 100 dolāru par barelu, tika runāts par iespējamo krīzi pasaules ekonomikā, tomēr izrādās – pasaules ekonomika var izdzīvot arī ar stipri augstākām naftas cenām. Jūlija sākumā naftas cenas turpināja «rāpties» augšup - tās palielinājās līdz 146 dolāriem par barelu. Mēneša otrajā pusē «melnā zelta» cenas gan samazinājās par vairāk nekā 15% jeb 20 dolāriem līdz 124 dolāriem par barelu, jo jaunākā informācija par naftas produktu patēriņa kritumu ASV un salīdzinoši mierīgā situācija ap naftas piegādēm lika tirgus darbiniekiem pārvērtēt augsto naftas cenas pamatotību. Izņemot naftas eksportētājvalstis, kuras var priecāties par papildu miljoniem dolāru, pārējās valstis ļoti negatīvi izjūt augsto naftas cenu ietekmi uz ekonomiku. ASV Sentluisas pilsētas degvielas uzpildes stacijās jūlijā pat noturēti dievkalpojumi, lai pateiktos Dievam par zemākām degvielas cenām un lūgtu, lai tās kristos vēl vairāk.
Inflācija nepieļauj zemākas likmes
Kamēr naftas cena turas virs psiholoģiskās 120 dolāru par barelu atzīmes, atkal iespējams naftas cenu kāpums, kas pasaules ekonomikai nozīmē stagflāciju. Savukārt naftas cenas nokrišana zem šīs robežas liks tai tuvoties šā gada sākuma līmenim – 100 dolāru par barelu vai pat zemāk. Naftas cena ir kā indikators arī citu preču cenām, tajā skaitā lauksaimniecības precēm (kviešiem, kukurūzai u. c.). Pieaugoša naftas cena sekmē arī lauksaimniecības preču cenu palielināšanos. Zemākas naftas un preču cenas ir būtiski faktori, kas ietekmēs globālo inflāciju. Inflācija ASV, Eiropā un daudzviet citur pasaulē sasniegusi augstu līmeni, kas apgrūtina Centrālajām bankām veikt pasākumus ekonomikas stimulēšanai. Ja inflācija šā gada otrajā pusē un nākamā gada sākumā vairs nepalielināsies, 2009. gadā varam sagaidīt procentu likmju samazināšanu arī Eiropā. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80% Latvijā izsniegto kredītu ir eiro valūtā, Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem būtiskas ir eiro likmju izmaiņas nākotnē. Kopš gada sākuma trīs mēnešu EURIBOR pieaudzis par aptuveni 0,28 procentpunktiem līdz 4,97%, kas ir augstākais līmenis kopš 2000. gada decembra. Līdz ar dolāra bāzes likmju samazinājumu dolāra starpbanku tirgus likme 3 mēnešu LIBOR kritusi par 1,91 procentpunktu līdz 2,79%. Savukārt latu 3 mēnešu RIGIBOR šogad kritis par 4,38 procentpunktu līdz 6,15% jūnija beigās. RIGIBOR gada otrajā pusē varētu pieaugt, ņemot vērā, ka tuvākajā nākotnē arvien biežāk uzjundīsies runas par Baltijas valstu ekonomikas veselību un valūtu kursu stabilitāti. Savukārt kredītņēmējiem ir mazas cerības uz likmju samazināšanos šogad - kamēr eirozonā vērojams inflācijas pieaugums (jūlijā gada inflācija sasniedza 4,1%), Eiropas Centrālā banka fokusēsies uz inflācijas samazināšanu.
Svārstīgums akciju tirgos saglabāsies
Naftas cenu izmaiņas ietekmē arī akciju tirgus dinamiku. Pēc straujā krituma jūnijā jūlijs ASV akciju tirgos bija daudz mierīgāks mēnesis - tā sākumā akciju cenas samazinājās, savukārt otrajā pusē atguva zaudēto, un mēnesis faktiski beidzās «pa nullēm». ASV akciju tirgus indeksi Dow Jones Industrial Average un Nasdaq Composite jūlijā beiguši ar attiecīgi 0,2% un 1,4% kāpumu, savukārt S & P 500 jūliju noslēdzis ar 1% lielu kritumu. Kopš gada sākuma ASV Dow Jones Industrial Average sarucis par 14,2%, Nasdaq Composite –par 12,3%. Ņemot vērā, ka šogad dolāra kurss samazinājies attiecībā pret eiro par aptuveni 9%, zaudējumi no ieguldījumiem ASV akcijās pārsniedz 20%. Aptuveni 20% liels kritums kopš gada sākuma ir arī Eiropā: Vācijas fondu tirgus indekss DAX samazinājies par 19,7%, savukārt Ziemeļvalstu (Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Īslandes) biržu indekss OMX Nordic 40 – par 22,3%. Akciju un nekustamo īpašumu tirgos atspoguļojas arī Baltijas valstu pašreizējā ekonomikas lejupslīde. Igaunijā akciju cenas šogad samazinājušās par 30,5%, gada laikā kritumam sasniedzot pat 50%. Latvijā akciju cenas gada laikā sarukušas par aptuveni 30%. Šā gada krituma līderi gan meklējami Āzijā - Vjetnamā (-51%), Ķīnā (-47%) un Indijā (-29%), kur pagājušā gada straujo kāpumu nomainījis būtisks akciju cenu kritums. Līdz ar naftas un preču cenu samazinājumu pagājušajā mēnesī vairāk nekā 14% liels kritums bija vērojams Krievijas akciju tirgos, kā rezultātā kopš gada sākuma Krievijas akciju tirgus indekss samazinājies par 14,1%. Jūlijā zaudējumus cieta arī Brazīlijas akciju tirgus - indekss Bovespa kopš gada sākuma sarucis par 6,5%. Tādējādi arī šo abu valstu akciju tirgi, kas iepriekšējos mēnešos tika uzskatīti par «miera ostu», arvien vairāk raksturo investoru pašreizējo negatīvo noskaņojumu attiecībā pret ieguldījumiem akcijās. Lai arī akciju cenas ir diezgan būtiski nokritušās, «lāču tirgus» un akciju lejupslīde varētu turpināties līdz pat nākamā gada sākumam.Akciju un nekustamā īpašuma tirgi ir indikatori, kas raksturo ekonomikas «veselību», - ziņas par akciju un arī nekustamā īpašuma cenu kritumu nevienam vairs nav pārsteigums, jo šogad vērojama tendence pasliktināties ekonomikas «veselībai» daudzviet pasaulē. Ņemot vērā ekonomikas globalizāciju, diezin vai kāda valsts varēs izpelnīties «miera ostas» statusu ar pieaugošām akciju cenām, ja citviet pasaulē tās samazināsies. Svārstīgums akciju tirgos saglabāsies līdz brīdim, kamēr būs redzamas konkrētas ekonomikas atveseļošanās pazīmes. Pirmām kārtām investoru skatieni būs pievērsti ASV ekonomikai - pārējo akciju tirgu izaugsme būs pakārtota izmaiņām ASV fondu tirgos.
Ienesīgums kopsolī ar risku
Iepriekšējos piecos gados akcijas un ieguldījumu fondu apliecības, kā arī nekustamais īpašums ļāva investoriem gūt vismaz 30% lielu peļņu gadā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji domā, ka šādi ienesīgumi būs vienmēr. SEB dzīvības apdrošināšanas un Rīgas Ekonomikas augstskolas veiktā aptauja uzrāda, ka cilvēki vēlas salīdzinoši lielu ienesīgumu no saviem naudas ieguldījumiem. Lai apsvērtu iespēju ieguldīt, 46% respondentu norādījuši, ka grib saņemt vismaz 30% lielu peļņu gadā, 31% no ieguldījumiem sagaida vismaz 15% atdevi, 18,7% ieguldot vēlētos saņemt 10% peļņu un tikai 3,7% ieguldītu, ja garantētā peļņa būtu 5%. Diemžēl šāds ienesīgums (30%) iet kopsolī ar lielu risku, un peļņas vietā var nākties rēķināties ar zaudējumiem, par ko pārliecinājušies arī iedzīvotāji, kuri pērn un šogad sākumā ieguldījuši naudu akciju fondos - šobrīd viņi savā ieguldījumu portfelī redz akciju tirgus negatīvo tendenču atspoguļojumu, nevis kāroto peļņu. Lai gan ilgākā termiņā akciju tirgi atkopsies un gaidāms atkal «buļļu tirgus» periods, īstermiņā derētu atcerēties par risku un naudas līdzekļu saglabāšanu. Ja nu gadījumā banku depozīta procenti šķiet salīdzinoši nelieli, pastāv iespēja izvēlēties kādu no banku piedāvātajiem strukturētajiem finanšu instrumentiem, kas ļauj piedalīties finanšu tirgos un cenu pieauguma rezultātā gūt peļņu, tajā pašā laikā nodrošinot pamatsummas saglabāšanu negatīva tirgus scenārija gadījumā.

Latvijas ekonomika sākusi “buksēt”, un beidzot visi aptvēruši, ka ekonomikas izaugsmi nevar nodrošināt tikai tirgošanās ar nekustamajiem īpašumiem un no ārzemēm ievestajām precēm, vajadzētu arī kaut ko ražot un eksportēt. Ražošana diemžēl nav tā joma, ar kuru varam lepoties – rūpniecības ieguldījums iekšzemes kopproduktā Latvijā ir tikai 10,4% (Igaunijā – 14,4%, Lietuvā - 17%, savukārt Eiropas Savienībā šis rādītājs ir aptuveni 20%). Turklāt ražojam arvien mazāk - Latvijas rūpniecībā šobrīd vērojama lejupslīde un samazinās ražošanas apjomi. Šā gada sešos mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, rūpniecības produkcijas izlaide samazinājusies par 3,6%, tajā skaitā apstrādes rūpniecībā - par 4,7%. Gada laikā ražošanas apjomi būtiski samazinājušies mēbeļu ražošanā (par 29,5%), tekstilizstrādājumu ražošanā (par 10,3%), kritums bijis arī svarīgākajā apstrādes rūpniecības nozarē - pārtikas produktu un dzērienu ražošanā (par 5,1%).

Ražotāji cenšas tikt galā ar izmaksu (gan energoresursu un izejvielu, gan darbaspēka) pieaugumu, optimizējot ražošanu un mēģinot strādāt produktīvāk, jo pašreizējais preču cenu līmenis un iedzīvotāju pirktspēja vairs neļauj pārlikt ražošanas izmaksu kāpumu uz patērētāju pleciem. Daudziem uzņēmumiem tā ir cīņa par izdzīvošanu, ir uzņēmumi, kuriem pieaugošās izmaksas piespiež slēgt ražotnes vai pārcelt tās uz citām valstīm. Straujais izmaksu kāpums mazinājis Latvijas ražotāju konkurētspēju, turklāt jaunu noieta tirgu atrašana uzņēmējiem nebūt nav viegls uzdevums, jo šobrīd vērojams globāls ekonomiskās izaugsmes tempu kritums. Bez reāla valsts atbalsta Latvijas uzņēmumiem var ne tikai neizdoties iekarot jaunus eksporta tirgus, bet zaudēt savas pozīcijas arī esošajos, jo vērojams pieprasījuma kritums un saasinās konkurence Latvijas lielāko tirdzniecības partneru valstīs. Plānoto eksporta atbalsta pasākumu uzsākšana un iecerētās izmaiņas nodokļu likumdošanā attiecībā uz investīcijām nākamgad varētu uzlabot situāciju rūpniecības nozarē (pašreizējo izlaides apjomu kritumu varētu nomainīt neliels pieaugums), ja vien neturpināsies naftas un citu izejvielu kāpums.

Tomēr Latvijas ražotāju cīņā par izdzīvošanu un attīstību savu pirkstu var pielikt ikviens no mums. Būtu vērts atcerēties saukli „Izvēlies Latvijas preci” , īpaši pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Vai kā patērētāji esam pietiekami patriotiski attiecībā uz vietējo uzņēmumu produkciju? Izvēloties vietējo produktu, mazāk tiktu importētas citu valstu preces un mazāks būtu arī ārējās tirdzniecības deficīts. Šā gada pirmajā pusgadā importēti piena produkti 23 miljonu latu apjomā, cūkgaļa – Ls 19 milj., putnu gaļa – Ls 10 milj., šokolāde un citi produkti ar kakao saturu - Ls 11 milj., ūdens un bezalkoholiskie dzērieni - Ls 10 milj., augļu un dārzeņu sulas - Ls 5 milj., saldējums – Ls 2 milj., mēbeles par 25 miljoniem latu utt. Visas šīs preces taču ražo Latvijā, un tās nebūt nav kvalitātes ziņā sliktākas vai cenu ziņā ievērojami dārgākas nekā importa preces. Izvēloties Latvijā ražotu preci, atbalstam ne tikai konkrēto vietējo ražotāju (vienalga vai tas pieder pašmāju bāleliņiem vai ārzemniekiem), bet arī visu Latvijas tautsaimniecību, jo cilvēkiem ir darbs un budžetā ienāk nauda nodokļu veidā. Veikalā ne tikai aplūkosim preces cenu, bet arī vairāk aizdomāsimies, kuras valsts ražotājus paši atbalstām ikdienā!

Inflācijas skrējiens šobrīd ir nedaudz pierimies – šā gada jūlijā, salīdzinot ar 2007.gada jūliju, patēriņa cenu indekss uzrādījis 16,7% pieaugumu. Arī augustā inflācijas rādītājs varētu vēl vairāk mazināties, pateicoties zemākām degvielas cenām un dārzeņu cenu kritumam, tomēr šos pēdējo mēnešu kritumus rudenī atkal kompensēs gaidāmais gāzes tarifu un iespējamais siltumenerģijas tarifu kāpums, kas inflācijai neļaus strauji mazināties.

16,7% liela inflācija ir ievērojams skaitlis, tomēr cilvēki ikdienā novēro krietni lielāku cenu pieaugumu, tādēļ bieži vien dzirdamas neticīgas balsis par Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) paziņotajiem inflācijas skaitļiem. Esot meli, lieli meli un statistika… Ir kas apgalvo, ka CSP dati neatspoguļo reālo situāciju un ka Latvijā patiesībā ir 20-30% liela inflācija. Kopumā CSP patēriņa cenu indeksa noteikšanai katru mēnesi reģistrē aptuveni 19 tūkstošus cenu 458 precēm un pakalpojumiem 2,3 tūkst. tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās, tādēļ nevajadzētu būt šaubām par patēriņu cenu indeksu noteikšanas precizitāti, tomēr kāpēc tad daļu iedzīvotāju netic šiem inflācijas skaitļiem?

Ja aplūkojam patēriņu cenu pārmaiņas pa produktu grupām un apakšgrupām, tad redzam, ka pārtikas produktu cenām gada laikā fiksēts 21,3% liels kāpums, tajā skaitā maize sadārdzinājusies par 35,7%, gaļa – par 21,5%, piens un piena produkti - par 27,2%, olas - par 31,3%, siers - 36% un labības produkti - pat par 46,7%. Ir pārtikas preces, kurām cenu pieaugums bijis mazāks nekā vidējais, piemēram, zivīm un zivju izstrādājumiem cenas kāpušas par 10,2%, augļiem – 10,2%, dārzeņiem - par 19%, bet kartupeļiem cenas gada laikā pat samazinājušās par 10,8%.

Ar mājokli (mājoklis, ūdens apgāde, elektroenerģija, siltumenerģija, gāze, un cits kurināmais) saistītajiem izdevumiem fiksēts vidēji 30,1% liels kāpums, tajā skaitā elektroenerģija gada laikā sadārdzinājusies par 39,2%, bet siltumenerģija - par 44,9%. Transporta izdevumiem reģistrēts 13,8% liels pieaugums, lai gan transporta līdzekļu ekspluatācija un transporta pakalpojumi sadārdzinājušies par attiecīgi 20,2% un 21,9%. Šajā izdevumu grupā kopējo izdevumu pieaugumu uz leju “pavilkusi” cenu samazināšanās (par 1,5%) transporta līdzekļu iegādes apakškategorijā. Vairums Latvijas iedzīvotāju automašīnas taču neiegādājas reizi mēnesī (daži to izdara varbūt tikai vienreiz mūžā), tādējādi izmaiņas šajā jomā ir grūti apjaušamas, savukārt ar sabiedrisko transportu tiek braukts katru dienu un degviela personiskajā auto arī jāiepilda regulāri.

Visi šie piemēri apliecina, ka pirmās nepieciešamības preču un regulārajiem maksājumiem vērojams straujāks cenu pieaugums nekā to uzrāda patēriņa cenu indekss. Turklāt iedzīvotāji ar nelieliem ienākumiem daudz vairāk izjūt patēriņa cenu pieaugumu, jo viņiem izdevumi pārtikai un mājoklim veido lielāko daļu kopējo izdevumu. Ja mājsaimniecības ar lielākiem ienākumiem pārtikai un mājoklim tērē ap 30%, tad mājsaimniecībām ar nelieliem ienākumiem (tajā skaitā, pensionāru mājsaimniecībām, mājsaimniecībām ar trīs un vairāk bērniem) pārtikai un mājoklim jātērē pat vairāk nekā puse no visiem ikmēneša izdevumiem. Tā kā pārtikai un ar mājokli saistītajiem izdevumiem pēdējos gados bijis vislielākais cenu kāpums, tieši maznodrošinātie iedzīvotāji visvairāk cietuši no straujā cenu pieauguma un viņiem inflācija bijusi straujāka nekā CSP fiksētais patēriņa cenu indekss. Šajā situācijā valstij un arī pašvaldībām būtu jādara maksimāli iespējamais, lai šo grupu iedzīvotāji vēl vairāk neieslīgtu nabadzībā, jo rudens ar kārtējiem nepatīkamiem cenu pieaugumiem vairs nav aiz kalniem.

Jau tā kā bija pierimušās februāra beigās uzvirmojušās kaislības un baumas ap lata devalvāciju. Latvijas Banka rāvās melnās miesās, valdība uzsāka cīņu ar inflāciju. Bet tad atnāca Vanags (tas kurš Alfs) un atkal visu sačakarēja….

Prezentējot pētījumu par inflāciju Latvijā “Inflācija Latvijā: cēloņi, izredzes, sekas”, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) izpilddirektors Alfs Vanags pauda viedokli, ka Latvijas ārējās konkurētspējas palielināšanai nepieciešams devalvēt latu. Teiksim, pielīdzināt latu eiro pēc kursa 1:1 (vairāk lasiet LETAs ziņā).

Protams, valdības vadītājs un Latvijas Bankas pārstāvji šādu scenāriju atkal noliedza (LETAs ziņa), un virkne ekonomistu uzskaitīja problēmas, kas rastos devalvācijas gadījumā. Var viņiem piekrist, ka devalvācija nebūtu tas labākais risinājums, tomēr….. Nav dūmu bez uguns…. un arī Latvijas salīdzinājums ar banānu republiku zināmā mērā ir patiess, jo jāmāk “sameistarot” tik grandiozu tekošā konta deficītu! Tādēļ, ja šādi turpināsim “uzdzīvot” (patērējot būtiski vairāk nekā spējam nopelnīt), devalvācija būs neizbēgama un ne Rimšēvičs, ne Kalvītis ne ar runām, ne ar darbiem tur neko nespēs līdzēt.

Interesanti, ka šī pētījuma līdzautors ir arī  Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Tas pats Hansens, kurš februārī bija “vainīgais” lata devalvācijas jautājuma aktualizēšanai.  Runā, ka Hansens pēc savas izrunāšanās februārī diezgan pamatīgi “apstrādāts”, tā teikt, izveikts smags audzināšanas darbs. Un ko Hansens saka tagad? Lūk ko: “M.Hansens Dienai norādīja, ka A.Vanagam nepiekrīt un uzskata, ka risinājums Latvijas ekonomikas problēmām būtu stingra fiskālā politika. Ar jautājumu, kāpēc, neraugoties uz iepriekšējo negatīvo pieredzi, atkal izskanējušas runas par lata devalvāciju, M.Hansens norādīja, ka tas esot jāvaicā A.Vanagam.” (08.06. Diena).

Tagad izskaidrošanas darbi laikam tiks veikti arī ar Vanagu. Bet neatbildēts paliek jautājums - kam tas viss vajadzīgs un kurš pasūta mūziku!?

Arvien populārāka kļūst nozares ekspertu iesaistīšanās dažādos blogu projektos. Manuprāt, šiem ekspertu blogiem diemžēl ir viens trūkums - starp rindām un ne tikai starp tām reizēm cauri laužas kaut kādas savas biznesa intereses…..

Man personīgi ļoti patīk Parex bankas viceprezidenta Gata Kokina blogs ldienā, kurā var lasīt profesionālu un analītisku skatījumu uz problēmām (manuprāt, viens no kvalitatīvākajiem patlaban pieejamajiem ekspertu blogiem). Tomēr arī Kokina kungs savos ierakstos vairāk vai mazāk uzkrītoši vēlas izcelt (slavināt varbūt būtu pārāk skaļi teikts) sevis pārstāvošo iestādi, turklāt tas tiek darīts, izmantojot skaitļus un nedaudz manipulējot ar tiem…. Bet uz skaitļiem jau var paskatīties no dažādām pusēm…

Daži piemēri. Rakstā par tekošā konta deficītu G.Kokins skaidro, ka tekošā konta deficīts arvien vairāk tiek finansēts ar banku aizņēmumiem ārvalstīs un kādēļ tas ir slikti. Rakstā parādās viena ģeniāla ideja, kuru atļaušos nocitēt: “Ir viena utopiska ideja, kas pamatojas uz hipotēzi par kolektīva saprāta (collective mind) esamību. Cik brīnišķīgi tas gan būtu, ja lielākās Latvijas bankas un viņu īpašnieki vienlaicīgi saprastu, ka banku kredītportfeļa pieaugumiem ir jābūt sabalansētiem ar depozītu portfeļu pieaugumu, un bankas vienlaicīgi nolemtu ierobežot aizņemšanos ārvalstīs! Ja tas notiktu līguma formā - tas būtu noziedzīgs kartelis, ja tas notiktu FKTK norādījumu iespaidā - tā būtu nevienlīdzīgas konkurences radīšana, ja tas notiktu vispusēji un pats no sevis - tas būtu collective mind, kas izglābtu Latviju! Ja būtu kolektīvais saprāts, komercbanku īpašnieki un vadītāji bītos no satricinājuma, ko var izraisīt spontāns ārvalstu naudas apsīkums komercbanku finansēšanā, un gatavotu banku sistēmu “mīkstajai nosēdināšanai” proaktīvi un pašrocīgi. “

Ideja superīga (varētu pilnībā tai piekrist), tādēļ jūs jautāsiet, ko es te ņemos, kas tad tur slikts un kur tad tie skaitļi? :)  Nu tie skaitļi ir attiecība starp banku noguldījumiem un kredītiem, un skaitļi ir gan šajā, gan arī nākamajā ierakstā par uzkrājumu veidošanu, kurā vēlreiz tiek norādīts uz  nesabalansētību banku tirgū. Tiek pievienots arī grafiks, kas attēlo banku spēju finansēt savus izsniegtos kredītus, izmantojot no saviem klientiem piesaistītos līdzekļus.

Atkal jāpiekrīt, ka laba ideja par uzkrājumu veicināšanu, tomēr kādēļ vajadzīga spēle ar skaitļiem?! Grafikā attēlotas “sliktās” Ziemeļvalstu bankas, kuras kredītos izsniedz daudz vairāk nekā piesaista depozītos. Parex bankai lūk 100% (kredītos izsniedz tikai no klientiem piesaistītos resursus), savukārt pārējām lielākajām bankām, kuras pārstāv Ziemeļvalstu bankas, šī attiecība ir diapazonā no 30 līdz 60% un tās izsniedz kredītos līdzekļus, ko aizņemas no ārvalstu bankām.

Vai tiešām Parex ir Latvijas glābēji, bet tie sasodītie skandināvi tikai gremdē Latvijas tirgu, veicinot šo arvien lielāko tekošā konta deficītu un finansējot to ar aizņēmumiem ārvalstīs? Es gan gribētu atgādināt Kokina kungam un visiem pārējiem, ka Parex bankai ļoti liels ir nerezidentu noguldījumu (turklāt pārsvarā tie ir pieprasījuma noguldījumi) īpatsvars - pagājuša gada beigās 916 miljonus latu banka bija piesaistījusi no nerezidentiem un tikai 545,5 miljonus no rezidentiem. Turklāt, cik man zināms, maksājumu bilances kapitāla un finanšu kontu ietekmē arī rezidentu izsniegtie kredīti nerezidentiem un no nerezidentiem piesaistītie noguldījumi.

Nu un paskatamies tagad uz banku datiem, turklāt uz to ciparu, kas reāli neietekmē maksājumu bilances tekoša kontu, respektīvi, kredīti rezidentiem/rezidentu noguldījumi (nevis kopējie noguldījumi/kopējie kredīti). Man sanāk šādi skaitļi: Parex bankai - 65%, SEB Unibankai - 59%, Hansabankai - 50%. Nu nemaz jau tik lielas tās atšķirības nav, un Parex arī vietējā tirgū izsniedz līdzekļus, ko aizņēmies ārzemēs.  Turklāt nerezidentu pieprasījuma noguldījumi manā uztverē ir lielāku risku nekā termiņaizņēmumi no ārvalstu mātesbankām, kuras Rimšēvičs un citi mūsu vadoņi var pārliecināt par to, ka no Latvijas mukt nevajag. Par Parex nerezidentu klientiem man nav pārliecības, ka tā nauda ir ilgtermiņa…. Tā kā tāda lūk tā nesabalansētība banku sektorā…

Latvijas uzņēmējiem galvassāpes sagādā pieaugošās darbaspēka izmaksas un kvalificētu darbinieku trūkums, tomēr bieži vien nopietni netiek domāts par darbinieku motivāciju. Pasaulē plaši pielietotie motivācijas rīki, tādi kā pensiju uzkrājumi, uzkrājošā apdrošināšana, Latvijā tiek izmantoti salīdzinoši neaktīvi. Dati par dzīvības apdrošināšanas tirgus izaugsmi gada divos mēnešos uzrāda strauju pieaugumu par 87%, tomēr darba devēju veiktās iemaksas uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā palielinājušās tikai par 17% salīdzinājumā ar 2006.gada pirmajiem 2 mēnešiem un veido 26% no kopējā šajā laika posmā parakstīto uzkrājošās apdrošināšanas prēmiju apjoma. Skandināvijas valstīs, šis darba devēju iemaksu īpatsvars ir virs 50%, turklāt arī apjomi uz vienu iedzīvotāju ir nesalīdzināmi lielāki.
Arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pagājušā gada nogalē veiktā Latvijas 500 lielāko uzņēmumu aptauja liecina, ka aptuveni puse lielo uzņēmumu neapdrošina darbinieku dzīvību, lai gan daļa no tiem apsver šādu iespēju. Mazo un vidējo uzņēmumu segmentā šie skaitļi vispār ir kritiski, jo bieži vien tās iespējas uzņēmumiem ir krietni vien ierobežotākas.
Nedaudz labāka situācija ir ar pensiju 3. līmeni, tomēr arī šeit pašu iedzīvotāju iemaksas aug straujāk nekā darba devēju iemaksas (darba devēju iemaksas 2006.gadā veidoja 63% no kopējā iemaksu apjoma salīdzinājumā ar 69% 2005. gadā), un kopējie iemaksu apjomi, līdzīgi kā uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, ir smieklīgi mazi.
Var jau būt, ka Latvijas uzņēmēji aktīvi izmanto citus darbinieku motivācijas līdzekļus (diemžēl pētījumu par šo nav), tomēr drīzāk vairums Latvijas uzņēmumu līdz darbinieku motivācijai vēl nemaz nav nonākuši. Un diezin vai var runāt par darba produktivitātes paaugstināšanu, ja netiek domāts par darbinieku motivāciju. Bet varbūt es kļūdos, un Latvija ir unikāla valsts, kurā tas ir iespējams?