Publicēts žurnālā Nedēļa 11.08.2008.

Periodā ar augstām naftas un preču cenām, pieaugošu globālo inflāciju investoriem vairāk jādomā nevis, kā nopelnīt vairāk, bet gan – kā saglabāt savus naudas līdzekļus, jo finanšu aktīvu vērtība pēdējā gada laikā ir samazinājusies un daudzi cietuši zaudējumus no saviem ieguldījumiem akciju un nekustamā īpašuma tirgos.
Jūlijs sagādāja pasaulei jaunu naftas rekordu un ASV dolāra antirekordu, par ko gan nepriecājās vairums šīs planētas iedzīvotāju, jo naftas cenu pieaugums faktiski nozīmē arī inflācijas palielināšanos. Naftas cenai pārsniedzot 100 dolāru par barelu, tika runāts par iespējamo krīzi pasaules ekonomikā, tomēr izrādās – pasaules ekonomika var izdzīvot arī ar stipri augstākām naftas cenām. Jūlija sākumā naftas cenas turpināja «rāpties» augšup - tās palielinājās līdz 146 dolāriem par barelu. Mēneša otrajā pusē «melnā zelta» cenas gan samazinājās par vairāk nekā 15% jeb 20 dolāriem līdz 124 dolāriem par barelu, jo jaunākā informācija par naftas produktu patēriņa kritumu ASV un salīdzinoši mierīgā situācija ap naftas piegādēm lika tirgus darbiniekiem pārvērtēt augsto naftas cenas pamatotību. Izņemot naftas eksportētājvalstis, kuras var priecāties par papildu miljoniem dolāru, pārējās valstis ļoti negatīvi izjūt augsto naftas cenu ietekmi uz ekonomiku. ASV Sentluisas pilsētas degvielas uzpildes stacijās jūlijā pat noturēti dievkalpojumi, lai pateiktos Dievam par zemākām degvielas cenām un lūgtu, lai tās kristos vēl vairāk.
Inflācija nepieļauj zemākas likmes
Kamēr naftas cena turas virs psiholoģiskās 120 dolāru par barelu atzīmes, atkal iespējams naftas cenu kāpums, kas pasaules ekonomikai nozīmē stagflāciju. Savukārt naftas cenas nokrišana zem šīs robežas liks tai tuvoties šā gada sākuma līmenim – 100 dolāru par barelu vai pat zemāk. Naftas cena ir kā indikators arī citu preču cenām, tajā skaitā lauksaimniecības precēm (kviešiem, kukurūzai u. c.). Pieaugoša naftas cena sekmē arī lauksaimniecības preču cenu palielināšanos. Zemākas naftas un preču cenas ir būtiski faktori, kas ietekmēs globālo inflāciju. Inflācija ASV, Eiropā un daudzviet citur pasaulē sasniegusi augstu līmeni, kas apgrūtina Centrālajām bankām veikt pasākumus ekonomikas stimulēšanai. Ja inflācija šā gada otrajā pusē un nākamā gada sākumā vairs nepalielināsies, 2009. gadā varam sagaidīt procentu likmju samazināšanu arī Eiropā. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80% Latvijā izsniegto kredītu ir eiro valūtā, Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem būtiskas ir eiro likmju izmaiņas nākotnē. Kopš gada sākuma trīs mēnešu EURIBOR pieaudzis par aptuveni 0,28 procentpunktiem līdz 4,97%, kas ir augstākais līmenis kopš 2000. gada decembra. Līdz ar dolāra bāzes likmju samazinājumu dolāra starpbanku tirgus likme 3 mēnešu LIBOR kritusi par 1,91 procentpunktu līdz 2,79%. Savukārt latu 3 mēnešu RIGIBOR šogad kritis par 4,38 procentpunktu līdz 6,15% jūnija beigās. RIGIBOR gada otrajā pusē varētu pieaugt, ņemot vērā, ka tuvākajā nākotnē arvien biežāk uzjundīsies runas par Baltijas valstu ekonomikas veselību un valūtu kursu stabilitāti. Savukārt kredītņēmējiem ir mazas cerības uz likmju samazināšanos šogad - kamēr eirozonā vērojams inflācijas pieaugums (jūlijā gada inflācija sasniedza 4,1%), Eiropas Centrālā banka fokusēsies uz inflācijas samazināšanu.
Svārstīgums akciju tirgos saglabāsies
Naftas cenu izmaiņas ietekmē arī akciju tirgus dinamiku. Pēc straujā krituma jūnijā jūlijs ASV akciju tirgos bija daudz mierīgāks mēnesis - tā sākumā akciju cenas samazinājās, savukārt otrajā pusē atguva zaudēto, un mēnesis faktiski beidzās «pa nullēm». ASV akciju tirgus indeksi Dow Jones Industrial Average un Nasdaq Composite jūlijā beiguši ar attiecīgi 0,2% un 1,4% kāpumu, savukārt S & P 500 jūliju noslēdzis ar 1% lielu kritumu. Kopš gada sākuma ASV Dow Jones Industrial Average sarucis par 14,2%, Nasdaq Composite –par 12,3%. Ņemot vērā, ka šogad dolāra kurss samazinājies attiecībā pret eiro par aptuveni 9%, zaudējumi no ieguldījumiem ASV akcijās pārsniedz 20%. Aptuveni 20% liels kritums kopš gada sākuma ir arī Eiropā: Vācijas fondu tirgus indekss DAX samazinājies par 19,7%, savukārt Ziemeļvalstu (Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Īslandes) biržu indekss OMX Nordic 40 – par 22,3%. Akciju un nekustamo īpašumu tirgos atspoguļojas arī Baltijas valstu pašreizējā ekonomikas lejupslīde. Igaunijā akciju cenas šogad samazinājušās par 30,5%, gada laikā kritumam sasniedzot pat 50%. Latvijā akciju cenas gada laikā sarukušas par aptuveni 30%. Šā gada krituma līderi gan meklējami Āzijā - Vjetnamā (-51%), Ķīnā (-47%) un Indijā (-29%), kur pagājušā gada straujo kāpumu nomainījis būtisks akciju cenu kritums. Līdz ar naftas un preču cenu samazinājumu pagājušajā mēnesī vairāk nekā 14% liels kritums bija vērojams Krievijas akciju tirgos, kā rezultātā kopš gada sākuma Krievijas akciju tirgus indekss samazinājies par 14,1%. Jūlijā zaudējumus cieta arī Brazīlijas akciju tirgus - indekss Bovespa kopš gada sākuma sarucis par 6,5%. Tādējādi arī šo abu valstu akciju tirgi, kas iepriekšējos mēnešos tika uzskatīti par «miera ostu», arvien vairāk raksturo investoru pašreizējo negatīvo noskaņojumu attiecībā pret ieguldījumiem akcijās. Lai arī akciju cenas ir diezgan būtiski nokritušās, «lāču tirgus» un akciju lejupslīde varētu turpināties līdz pat nākamā gada sākumam.Akciju un nekustamā īpašuma tirgi ir indikatori, kas raksturo ekonomikas «veselību», - ziņas par akciju un arī nekustamā īpašuma cenu kritumu nevienam vairs nav pārsteigums, jo šogad vērojama tendence pasliktināties ekonomikas «veselībai» daudzviet pasaulē. Ņemot vērā ekonomikas globalizāciju, diezin vai kāda valsts varēs izpelnīties «miera ostas» statusu ar pieaugošām akciju cenām, ja citviet pasaulē tās samazināsies. Svārstīgums akciju tirgos saglabāsies līdz brīdim, kamēr būs redzamas konkrētas ekonomikas atveseļošanās pazīmes. Pirmām kārtām investoru skatieni būs pievērsti ASV ekonomikai - pārējo akciju tirgu izaugsme būs pakārtota izmaiņām ASV fondu tirgos.
Ienesīgums kopsolī ar risku
Iepriekšējos piecos gados akcijas un ieguldījumu fondu apliecības, kā arī nekustamais īpašums ļāva investoriem gūt vismaz 30% lielu peļņu gadā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji domā, ka šādi ienesīgumi būs vienmēr. SEB dzīvības apdrošināšanas un Rīgas Ekonomikas augstskolas veiktā aptauja uzrāda, ka cilvēki vēlas salīdzinoši lielu ienesīgumu no saviem naudas ieguldījumiem. Lai apsvērtu iespēju ieguldīt, 46% respondentu norādījuši, ka grib saņemt vismaz 30% lielu peļņu gadā, 31% no ieguldījumiem sagaida vismaz 15% atdevi, 18,7% ieguldot vēlētos saņemt 10% peļņu un tikai 3,7% ieguldītu, ja garantētā peļņa būtu 5%. Diemžēl šāds ienesīgums (30%) iet kopsolī ar lielu risku, un peļņas vietā var nākties rēķināties ar zaudējumiem, par ko pārliecinājušies arī iedzīvotāji, kuri pērn un šogad sākumā ieguldījuši naudu akciju fondos - šobrīd viņi savā ieguldījumu portfelī redz akciju tirgus negatīvo tendenču atspoguļojumu, nevis kāroto peļņu. Lai gan ilgākā termiņā akciju tirgi atkopsies un gaidāms atkal «buļļu tirgus» periods, īstermiņā derētu atcerēties par risku un naudas līdzekļu saglabāšanu. Ja nu gadījumā banku depozīta procenti šķiet salīdzinoši nelieli, pastāv iespēja izvēlēties kādu no banku piedāvātajiem strukturētajiem finanšu instrumentiem, kas ļauj piedalīties finanšu tirgos un cenu pieauguma rezultātā gūt peļņu, tajā pašā laikā nodrošinot pamatsummas saglabāšanu negatīva tirgus scenārija gadījumā.

Straujākā mazumtirdzniecības apjomu palielināšanās, straujākais jauno auto pārdošanas rādītāju pieaugums (gada trīs mēnešos par 74% salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo ceturksni), visstraujākais mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoma pieaugums Eiropas Savienībā (pagaidām gada pieauguma temps saglabājas virs 70%).
Tas viss ir par mūsu mazo Latviju. Protams, man atradīsies oponenti, kuri teiks, ka bāzes līmenis bijis zems un satraukumam nav pamata. Turklāt, piemēram, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm pārdoto automašīnu skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir mazs utt. Tā nu tas ir, vienīgais mēs šīs preces nenopelnam paši, bet aizņemamies naudu to iegādei.
Optimisms par nākotni saglabājas, iekšzemes pieprasījums ir gana liels un tas atspoguļojas importā (pērn satiksmes līdzekļu imports palielinājās par 60%, būtiski pieauga mēbeļu imports – par vairāk nekā 50%). Turklāt to, ko paši nespējam nopelnīt savām vajadzībām, mums laipni aizdod skandināvu pensionāri. Viņi caur Latvijas komercbankām arī finansē būtisku tekošā konta deficīta daļu. Neesot gan pamata bažām, ka šīs Ziemeļvalstu investorus pārstāvošās bankas pametīšot Latviju, jo viņi esot ilgtermiņa investori.
Jāsaka gan, ka abas lielākās Latvijas komercbankas kļuvušas stipri piesardzīgākas un šobrīd daļai iedzīvotāju nākas vilties, cerot šajās bankās saņemt kāroto mājokļa kredītu. Bet Latvijā komercbanku taču ir daudz, un visas cer izpildīt savus plānus un gūt peļņu. Turklāt bez mājokļu kredītiem ir taču arī banku piedāvātie patēriņa kredīti, dažādas kredītkartes, kā arī līzinga un nebanku kredītkompāniju naudas kredīti un kredīti patēriņa preču iegādei. Tā kā optimistiem iespējas aizņemties būs, savukārt valdība uz būtisku pieprasījuma mazināšanos un zemāku inflāciju šogad noteikti var necerēt.
Lai optimisms nemazinātos pavisam, cerams, ka beidzot tiks īstenoti arī reāli pasākumi eksporta veicināšanai, jo līdz šim par eksporta veicināšanu runāts daudz, tomēr reāli paveikts ir salīdzinoši maz (ir mums Eksporta veicināšanas programma 2005.-2009.gadam, pērn pieņemts Eksporta kredītu garantēšanas likums, tomēr ar to eksporta pieaugumu tā pavājāk)… Esmu optimists un ceru uz “mīkstu nosēšanos” (soft landing)…

Kredītņēmējiem ikdiena kļūst arvien nervozāka - likmes kāpj, kredītmaksājumi pieaug, jo vairums iedzīvotāju paņēmuši kredītus ar mainīgo likmi, uzņemoties procentu likmju risku. Starpbanku tirgus indekss RIGIBOR atkal “debesīs”- 3 mēnešu RIGIBOR, kuram piesaistīti vairums latu kredītu ar mainīgo likmi, uzkāpis virs 8% atzīmes. Likmes reaģē uz latu resursu trūkumu tirgū, kā arī uz pastiprināto spiedienu attiecībā pret latu. Likmju kāpums “aizsargā” valūtu, jo tādā gadījumā var mazināties interese paspekulēt uz lata devalvāciju. Ja šis spiediens uz valūtu saglabāsies, nebūs brīnums, ka starpbanku likmes pārsniegs 11%, kā tas bija 1999.gada rudenī. Tad iedomājieties, kāda šajā gadījumā būs jūsu kredīta likme….

Bet nu ko - paši jau esam vainīgi pie šīs situācijas, jo gribās mums visiem tērēt vairāk nekā nopelnam, un tagad no šī visa lēruma viennozīmīgi cieš kredītņēmēji. Paši kredītus ņēmām, paši arī maksājam. Piemēram, ja kādam ir kredīts ar mainīgo likmi 25 tūkstošu latu apjomā uz 15 gadiem, tad kredītmaksājums kopš gada sākuma, kad RIGIBOR atradās nedaudz virs 4%, pieaudzis par aptuveni 50 latiem mēnesī (apmēram 30% liels mēneša maksājuma pieaugums).

Arī eiro kredīti turpina sadārdzinās, jo Eiropas Centrālā banka turpina likmju paaugstināšanas sēriju, lai mazinātu inflācijas spiedienu eirozonā (kas gan tā par inflāciju ap 2%, lai paskatās kāda mums tā ir… ). Turklāt šis lata devalvācijas rēgs neļauj mierīgi gulēt arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem kredīti ir eiro un ienākumi latos. Domājams, ka šādas domas nodarbina daudzu kredītņēmēju prātus - ja nu nākotnē eiro būs 80 santīmi, nevis 70 santīmi, cik lielas būs manas kredītsaistības? Risks, protams, pastāv, bet nu varbūtība šobrīd šim scenārijam vēl nav liela.
Ja ir latu kredīts, tad atliek vai nu maksāt vairāk par savu latu kredītu un cerēt, ka jautrības ar latu likmēm norims un tās nostabilizēsies kādus 2 procentpunktus virs eiro likmēm, vai arī pārkreditēties uz citu valūtu (piemēram, eiro, dolāriem vai varbūt Šveices frankiem), ja, tāpat kā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, esat pilnībā pārliecināts par lata stabilitāti nākotnē.

Pārkreditācija gan nav nekāda lētā padarīšana un maksā noteiktu summu no izsniegtā kredīta apjoma. Visvairāk jau izceļas Hansabanka, kura standarta cenrādī par kredīta valūtas maiņu uzlikusi 1% no kredīta summas un ne mazāk kā 50 ls (Parex bankai ir 0,8% un ne mazāk kā 50 ls, SEB Unibankai - 0,5%, un vismaz 10 Ls, Hipotēku bankai - 0,4% (vismaz 40 ls), Nordea bankai - 0,2% no summas un minimāli 30 ls). Ja latu likmes saglabājas gana augstas, tad pārkreditācija varētu atmaksāties, protams ar tādu nosacījumu, ka lats saglabā stabilitāti…

Jau kādu laika sprīdi eiro kurss atrodas pie Latvijas Bankas intervences augšējās robežas, pieprasījumam pēc eiro pārsniedzot piedāvājumu. Pieprasījumu ietekmē gan vietējo, gan arī ārvalstnieku aktivitātes, jo pēdējā laika notikumi (devalvācijas baumas, starptautisko kredītaģentūru un finanšu institūciju izteikumi) ir mazinājuši uzticību iepriekš spēcīgajam latam.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Banka, pērkot latus, pārdevusi 195,5 miljonus eiro (137,3 miljonus latu), ziņo LETA. Pati Latvijas Banka iespēju iesaistīties valūtu tirgū vērtē atzinīgi, jo tas dodot iespēju samazināt pārāk lielo latu daudzumu apgrozībā. Latvijas Banka arī jebkuram interesentam piedāvā iegādāties eiro savā kasē par 0,7098 latiem, kas ir intervences augšējā robeža un tas ir lētāk nekā komercbanku eiro pārdošanas kurss.

Turklāt šīs pasīvās intervences, Latvijas Bankai komercbankām pārdodot valūtu vai arī pērkot valūtu no tām, nav nekas īpašs - ja atceramies 2006.gadu, kad eiro kurss atradās pie Latvijas Bankas intervences apakšējās robežas, Latvijas Banka kopumā iepirka eiro par vairāk nekā 1 miljardu latu. Pagājušajā nedēļā pārdotais valūtas apjoms nedēļas griezumā ir ievērojams, tomēr uz kopējā Latvijas Bankas ārvalstu valūtu rezervju apjoma nav kritiski liels.

Pieprasījums pēc eiro tuvākajā nākotnē, visticamāk, saglabāsies liels, ko ietekmēs gan ārvalstnieku vēlme hedžēt savas latu pozīcijas un varbūt arī veikt kaut kādus spekulatīvas darbības attiecībā pret latu, gan arī rezidentu vēlme iegādāties eiro (lielākajai daļai iedzīvotāju ienākumi ir latos, savukārt kredīti eiro, tāpat arī vasaras sezonā būtiski palielinās Latvijas iedzīvotāju izdevumi ceļojumiem, un līdz ar to arī vēlme iegādāties ārvalstu valūtu).

Frāze “uzkrājumu veidošana” arvien biežāk parādās masu medijos - gan valdības inflācijas ierobežošanas plānā minēta nepieciešamība veicināt uzkrājumu veidošanu, par uzkrājumiem vairāk runā arī bankas. Diemžēl pēdējo pāris gadu laikā esam kļuvuši par aizņēmēju un tērētāju tautu.
Mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms pārsniedz Ls 4,2 mljrd., vairāk nekā Ls 200 milj. privātpersonas ir parādā banku līzinga kompānijām, kā arī vairākus simtus miljonus latu mājsaimniecības aizņēmušās no nebanku patērētāju kreditētājiem. Tādējādi kopējais mājsaimniecību parādu apjoms varētu būt kādi Ls 5 mljrd.Tajā pašā laikā mājsaimniecību uzkrājumu apjoms ir mazāks nekā aizņēmumu apjoms. Bankās iedzīvotāji noguldījuši Ls 2,6 mljrd., finanšu instrumentos (t.i., akcijās, parāda vērtspapīros, ieguldījumu apliecībās u.c.) ieguldīts ap Ls 330 milj., savukārt diezgan bēdīga situācija, pat neskatoties uz labvēlīgo likumdošanu, ir ar uzkrājumiem pensiju 3.līmenī un uzkrājošajā apdrošināšanā - katrā no tiem uzkrājumi tikai nedaudz pārsniedz Ls 50 milj. Protams, Latvijā joprojām ir populāri glabāt naudu “zeķē” (šie uzkrājumi varētu veidot pat nedaudz vairāk nekā 10% no kopējā uzkrājumu apjoma jeb vairākus simtus miljonus latu). Tāpat, nenoliedzami, ka daļa Latvijas iedzīvotāju savus brīvos līdzekļus iegulda nekustamajā īpašumā, veidojot uzkrājumus šajos aktīvos.
Protams, kredītu izmantošana savu dzīves apstākļu uzlabošanai ir apsveicama, tomēr brīžiem šķiet, ka ar to atbildīgo aizņemšanos daļai iedzīvotāju ir problēmas. Tieši pēdējos pāris gados vērojama tendence pieaugt iedzīvotāju parādu slogam, jo kredītu apjoms pieaug lielākos tempos nekā uzkrājumu apjoms. Piemēram, pērn mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms komercbankās vien palielinājies par Ls 1,8 mljrd., bet vēl taču iedzīvotāji aizņēmās arī nebanku kredītkompānijās un līzinga sabiedrībās. Tajā pašā laikā noguldījumu apjoma pieaugums skaitliskajā izteiksmē bijis Ls 819 milj., finanšu instrumentu portfeļa pieaugums - Ls 127 milj., uzkrājošajā apdrošināšanā un pensiju 3.līmenī pērn iemaksāti aptuveni Ls 15 milj. katrā, visiem uzkrājumu veidiem kopā pat nesasniedzot viena miljarda latu atzīmi. Faktiski pērn iedzīvotāji aizņēmušies divreiz vairāk nekā uzkrājuši. Iepriekšējos gados šī starpība kredītu un uzkrājumu apjoma ziņā nebija tik milzīga.
Pārlieku augstā inflāciju un iedzīvotāju optimisms par ienākumu pieaugumu nākotnē šobrīd neveicina naudas uzkrājumu veidošanu, tomēr, pārlieku aizņemoties, tērējot naudas līdzekļus un vispār neveidojot uzkrājumus, cilvēki zāģē zaru, uz kura paši sēž, respektīvi, nenodrošina savu dzīves līmeņa kvalitāti tālākā nākotnē, kā arī apdraud valsts makroekonomisko situāciju un valūtas stabilitāti. Visticamāk gan, ka šogad kardinālas izmaiņas neredzēsim un iedzīvotāji turpinās būtiski vairāk aizņemties naudas līdzekļus, nekā tos uzkrāt.

Pagājušajā nedēļā Eiropas Centrālā banka veica kārtējo procentu likmju paaugstinājumu, par 0,25 procentpunktiem līdz 3,75% palielinot eiro bāzes likmi. Tas bija jau septītais eiro likmju paaugstinājums pēdējo 15 mēnešu laikā, tādējādi kredītresursu sadārdzināšanās process turpinās.
Naudas tirgus 3 mēnešu likme EURIBOR, kurai parasti tiek piesaistīti kredīti eiro ar mainīgo likmi, šobrīd sasniegusi 3,88%. Tirgus dalībnieki prognozē, ka šogad gaidāms vēl vismaz viens bāzes procentu likmju paaugstinājums. Iespējams, ka eiro procentu likmju paaugstināšana varētu tikt turpināta arī nākamgad, tomēr visticamāk, ka virs 4% atzīmes varētu sagaidīt pauzi Eiropas Centrālās bankas likmju paaugstināšanas sērijā.

Savukārt 3 mēnešu RIGIBOR ir nedaudz nomierinājies pēc straujā lēciena līdz 9% februāra otrajā pusē lata devalvācijas baumu iespaidā un patlaban svārstās pie 5,5% līmeņa. Visticamāk, ka latu procentu likmes saglabāsies aptuveni 2 procentpunktus virs eiro naudas tirgus likmēm, lai neradītu vēlmi pārkreditēties uz latiem vai arī aizņemties latus cerībā uz lata devalvāciju.

Dolāru kredītu īpašniekiem likmju paaugstinājums šogad gan nedraud, drīzāk varētu sagaidīt pat nelielu likmju samazinājumu. Turklāt, ja piepildīsies tirgus analītiķu prognozes par dolāra kursa samazināšanos attiecībā pret eiro (vairākums domā, ka šogad dolārs kļūs nevērtīgāks gan pret eiro, gan Japānas jenu, gan arī citām valūtām - skat. www.nozare.lv sadaļā “Finanšu pakalpojumi”), dolāru kredītu īpašnieki šogad varētu būt vislielākie ieguvēji tieši uz kursa izmaiņu rēķina. Protams, ar nosacījumu, ja nenotiekt ārkārtēji satracinājumi pasaulē un arī vietējā tirgū. Savukārt ilgtermiņā valūtu risks var arī iecirst pamatīgu robu to aptuveni 4% Latvijas kredītņēmēju finansēs, kuriem ir dolāru kredīts, jo dolāra kurss var atgūt visus pēdējo gadu zaudējumus.