Akciju tirgos aizvadītā nedēļa raksturojama kā melnā nedēļa, kuras laikā akciju indeksi pasaules biržās kritās par 20%. ASV akciju tirgus indeksam Standard & Poor’s 500 šī bija sliktākā nedēļa pēdējo 75 gadu laikā.
ASV un eirozonas valstu valdību plāni un koordinētā rīcība finanšu sektora stabilizācijā šonedēļ uzlabojusi noskaņojumu finanšu tirgos un akciju cenas palielinās. ASV biržu indeksi pirmdien palielinājās par vairāk nekā 11%, kas ir lielākais akciju cenu kāpums vienas tirdzniecības sesijas laikā kopš 1939.gada. Japānā indekss Nikkei tirdzniecības sesijas laikā pieauga pat par 14%. Strauji palielinājušas arī akciju cenas Eiropā un citur pasaulē. Patlaban gan pasaules akciju tirgus indeksi joprojām ir zemāki nekā oktobra sākumā, un būtiski zemāki nekā šā gada sākumā.
Pēc milzīgā kritiena iepriekšējā nedēļā šonedēļ vērojamais rallijs akciju tirgos ir normāla parādība, tomēr tas neļauj apgalvot, ka zemākais punkts akciju tirgos jau ir aiz muguras – pastāv lielāka varbūtība, ka šis rallijs būs īstermiņa.
Patlaban vēl objektīvi nevar novērtēt kāda būs ASV kredītu krīzes izraisīto finanšu satricinājumu ietekme uz reālo ekonomiku, bet viennozīmīgi, ka ietekme būs salīdzinoši liela un tā nākamgad atspoguļosies dažādu nozaru kompāniju rādītājos visā pasaulē. Tādējādi pašreizējais rallijs un optimisms akciju tirgos var atkal mazināties, un pēc akciju cenu pieauguma perioda iespējams arī tālāks cenu kritums, jo globālā ekonomikas veselība tomēr ir būtiski pasliktinājusies un prognozes par globālās ekonomikas izaugsmi nākamgad nebūt nav rožainas. Vienīgais var apgalvot, ka akciju tirgos saglabāsies ievērojams svārstīgums un šādi amerikāņu kalniņi augšup lejup tuvākajā nākotnē var atkārtoties.
Investori, kuri gatavi uzņemties lielu risku, šādos svārstīgos apstākļos varētu apsvērt ieguldīšanas iespējas akciju tirgos. Ieguldot naudu uz ilgāku laika termiņu (piemēram, 5 gadiem), nākotnē varētu gūt peļņu no šogad veiktajiem ieguldījumiem akcijās vai ieguldījumu fondos, tomēr investoriem jābūt piesardzīgiem un pacietīgiem, un vēlams ieguldīt naudu vairākos piegājienos, lai mazinātu risku, ka nauda tiek ieguldīta vēl pirms akciju tirgus krituma jeb lāču tirgus beigām.

Arvien populārāka kļūst nozares ekspertu iesaistīšanās dažādos blogu projektos. Manuprāt, šiem ekspertu blogiem diemžēl ir viens trūkums - starp rindām un ne tikai starp tām reizēm cauri laužas kaut kādas savas biznesa intereses…..

Man personīgi ļoti patīk Parex bankas viceprezidenta Gata Kokina blogs ldienā, kurā var lasīt profesionālu un analītisku skatījumu uz problēmām (manuprāt, viens no kvalitatīvākajiem patlaban pieejamajiem ekspertu blogiem). Tomēr arī Kokina kungs savos ierakstos vairāk vai mazāk uzkrītoši vēlas izcelt (slavināt varbūt būtu pārāk skaļi teikts) sevis pārstāvošo iestādi, turklāt tas tiek darīts, izmantojot skaitļus un nedaudz manipulējot ar tiem…. Bet uz skaitļiem jau var paskatīties no dažādām pusēm…

Daži piemēri. Rakstā par tekošā konta deficītu G.Kokins skaidro, ka tekošā konta deficīts arvien vairāk tiek finansēts ar banku aizņēmumiem ārvalstīs un kādēļ tas ir slikti. Rakstā parādās viena ģeniāla ideja, kuru atļaušos nocitēt: “Ir viena utopiska ideja, kas pamatojas uz hipotēzi par kolektīva saprāta (collective mind) esamību. Cik brīnišķīgi tas gan būtu, ja lielākās Latvijas bankas un viņu īpašnieki vienlaicīgi saprastu, ka banku kredītportfeļa pieaugumiem ir jābūt sabalansētiem ar depozītu portfeļu pieaugumu, un bankas vienlaicīgi nolemtu ierobežot aizņemšanos ārvalstīs! Ja tas notiktu līguma formā - tas būtu noziedzīgs kartelis, ja tas notiktu FKTK norādījumu iespaidā - tā būtu nevienlīdzīgas konkurences radīšana, ja tas notiktu vispusēji un pats no sevis - tas būtu collective mind, kas izglābtu Latviju! Ja būtu kolektīvais saprāts, komercbanku īpašnieki un vadītāji bītos no satricinājuma, ko var izraisīt spontāns ārvalstu naudas apsīkums komercbanku finansēšanā, un gatavotu banku sistēmu “mīkstajai nosēdināšanai” proaktīvi un pašrocīgi. “

Ideja superīga (varētu pilnībā tai piekrist), tādēļ jūs jautāsiet, ko es te ņemos, kas tad tur slikts un kur tad tie skaitļi? :)  Nu tie skaitļi ir attiecība starp banku noguldījumiem un kredītiem, un skaitļi ir gan šajā, gan arī nākamajā ierakstā par uzkrājumu veidošanu, kurā vēlreiz tiek norādīts uz  nesabalansētību banku tirgū. Tiek pievienots arī grafiks, kas attēlo banku spēju finansēt savus izsniegtos kredītus, izmantojot no saviem klientiem piesaistītos līdzekļus.

Atkal jāpiekrīt, ka laba ideja par uzkrājumu veicināšanu, tomēr kādēļ vajadzīga spēle ar skaitļiem?! Grafikā attēlotas “sliktās” Ziemeļvalstu bankas, kuras kredītos izsniedz daudz vairāk nekā piesaista depozītos. Parex bankai lūk 100% (kredītos izsniedz tikai no klientiem piesaistītos resursus), savukārt pārējām lielākajām bankām, kuras pārstāv Ziemeļvalstu bankas, šī attiecība ir diapazonā no 30 līdz 60% un tās izsniedz kredītos līdzekļus, ko aizņemas no ārvalstu bankām.

Vai tiešām Parex ir Latvijas glābēji, bet tie sasodītie skandināvi tikai gremdē Latvijas tirgu, veicinot šo arvien lielāko tekošā konta deficītu un finansējot to ar aizņēmumiem ārvalstīs? Es gan gribētu atgādināt Kokina kungam un visiem pārējiem, ka Parex bankai ļoti liels ir nerezidentu noguldījumu (turklāt pārsvarā tie ir pieprasījuma noguldījumi) īpatsvars - pagājuša gada beigās 916 miljonus latu banka bija piesaistījusi no nerezidentiem un tikai 545,5 miljonus no rezidentiem. Turklāt, cik man zināms, maksājumu bilances kapitāla un finanšu kontu ietekmē arī rezidentu izsniegtie kredīti nerezidentiem un no nerezidentiem piesaistītie noguldījumi.

Nu un paskatamies tagad uz banku datiem, turklāt uz to ciparu, kas reāli neietekmē maksājumu bilances tekoša kontu, respektīvi, kredīti rezidentiem/rezidentu noguldījumi (nevis kopējie noguldījumi/kopējie kredīti). Man sanāk šādi skaitļi: Parex bankai - 65%, SEB Unibankai - 59%, Hansabankai - 50%. Nu nemaz jau tik lielas tās atšķirības nav, un Parex arī vietējā tirgū izsniedz līdzekļus, ko aizņēmies ārzemēs.  Turklāt nerezidentu pieprasījuma noguldījumi manā uztverē ir lielāku risku nekā termiņaizņēmumi no ārvalstu mātesbankām, kuras Rimšēvičs un citi mūsu vadoņi var pārliecināt par to, ka no Latvijas mukt nevajag. Par Parex nerezidentu klientiem man nav pārliecības, ka tā nauda ir ilgtermiņa…. Tā kā tāda lūk tā nesabalansētība banku sektorā…

Viens no valdības t.s. pretinflācijas plāna instrumentiem ir iedzīvotāju uzkrājumu veicināšana. Šobrīd vēl tiek lemts, vai palielināt nodokļu atlaides uz atsevišķiem uzkrājumu veidiem un vai paplašināt to uzkrājumu veidu loku, uz kuru attiecināt tās atlaides. Jau šobrīd Latvijā ir uzkrājumiem salīdzinoši labvēlīga likumdošana, jo iespējams saņemt atpakaļ samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli par uzkrājumiem pensiju 3.līmenī un uzkrājošajā apdrošināšanā (termiņš =>5 gadi), ja veiktās iemaksas nepārsniedz 10% no personas bruto ieņēmumiem.

Plānots šo latiņu pacelt līdz 20% no personas ieņēmumiem, kas būtu tikai ļoti apsveicami un diezin vai kāds pret to iebilst. Lielākās debates sākušās par šādu pašu nodokļu atlaižu piemērošanu uzkrājumiem ieguldījumu fondos, ko ierosinājuši komercbanku pārstāvji. Nenoliedzami bankām tas būtu izdevīgi, ja arvien vairāk cilvēku investētu naudu fondos, tajā pašā laikā apdrošinātāji pauduši savu satraukumu par šādām iespējamajām izmaiņām (LETA, 09.05.2007.).

Domāju, ka patlaban, kad inflācija jau pietuvojusies divciparu skaitlim, būtu maksimāli jāveicina naudas izņemšana no patēriņa un nepieciešama dažādu ilgtermiņa uzkrājumu atbalstīšana (tajā, skaitā arī ieguldījumi fondos ar termiņu vismaz 5 gadi). Pēc 5 gadiem, situācijai normalizējoties, varētu mainīt likumdošanu attiecībā uz uzkrājumiem fondos.

Ar ko tad atšķiras uzkrājošā dzīvības apdrošināšana ar piesaisti fondiem, respektīvi, tā saucamā unit-linked apdrošināšana no ieguldījumiem fondos? Faktiski atšķirību tomēr nav, jo gan vienā, gan otrā gadījumā tiek pirktas ieguldījumu fondu apliecības (identiski produkti). Apdrošinātāju satraukums gan ir saprotams, jo šādas izmaiņas apdraudētu dzīvības apdrošināšanas kompāniju pašreizējās privilēģijas uzkrājumu tirgū.

Pavisam drīz gan redzēsim, kuram Saeimā ir stiprāks lobijs - bankām vai apdrošinātājiem….

Latvijas uzņēmējiem galvassāpes sagādā pieaugošās darbaspēka izmaksas un kvalificētu darbinieku trūkums, tomēr bieži vien nopietni netiek domāts par darbinieku motivāciju. Pasaulē plaši pielietotie motivācijas rīki, tādi kā pensiju uzkrājumi, uzkrājošā apdrošināšana, Latvijā tiek izmantoti salīdzinoši neaktīvi. Dati par dzīvības apdrošināšanas tirgus izaugsmi gada divos mēnešos uzrāda strauju pieaugumu par 87%, tomēr darba devēju veiktās iemaksas uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā palielinājušās tikai par 17% salīdzinājumā ar 2006.gada pirmajiem 2 mēnešiem un veido 26% no kopējā šajā laika posmā parakstīto uzkrājošās apdrošināšanas prēmiju apjoma. Skandināvijas valstīs, šis darba devēju iemaksu īpatsvars ir virs 50%, turklāt arī apjomi uz vienu iedzīvotāju ir nesalīdzināmi lielāki.
Arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pagājušā gada nogalē veiktā Latvijas 500 lielāko uzņēmumu aptauja liecina, ka aptuveni puse lielo uzņēmumu neapdrošina darbinieku dzīvību, lai gan daļa no tiem apsver šādu iespēju. Mazo un vidējo uzņēmumu segmentā šie skaitļi vispār ir kritiski, jo bieži vien tās iespējas uzņēmumiem ir krietni vien ierobežotākas.
Nedaudz labāka situācija ir ar pensiju 3. līmeni, tomēr arī šeit pašu iedzīvotāju iemaksas aug straujāk nekā darba devēju iemaksas (darba devēju iemaksas 2006.gadā veidoja 63% no kopējā iemaksu apjoma salīdzinājumā ar 69% 2005. gadā), un kopējie iemaksu apjomi, līdzīgi kā uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, ir smieklīgi mazi.
Var jau būt, ka Latvijas uzņēmēji aktīvi izmanto citus darbinieku motivācijas līdzekļus (diemžēl pētījumu par šo nav), tomēr drīzāk vairums Latvijas uzņēmumu līdz darbinieku motivācijai vēl nemaz nav nonākuši. Un diezin vai var runāt par darba produktivitātes paaugstināšanu, ja netiek domāts par darbinieku motivāciju. Bet varbūt es kļūdos, un Latvija ir unikāla valsts, kurā tas ir iespējams?

Frāze “uzkrājumu veidošana” arvien biežāk parādās masu medijos - gan valdības inflācijas ierobežošanas plānā minēta nepieciešamība veicināt uzkrājumu veidošanu, par uzkrājumiem vairāk runā arī bankas. Diemžēl pēdējo pāris gadu laikā esam kļuvuši par aizņēmēju un tērētāju tautu.
Mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms pārsniedz Ls 4,2 mljrd., vairāk nekā Ls 200 milj. privātpersonas ir parādā banku līzinga kompānijām, kā arī vairākus simtus miljonus latu mājsaimniecības aizņēmušās no nebanku patērētāju kreditētājiem. Tādējādi kopējais mājsaimniecību parādu apjoms varētu būt kādi Ls 5 mljrd.Tajā pašā laikā mājsaimniecību uzkrājumu apjoms ir mazāks nekā aizņēmumu apjoms. Bankās iedzīvotāji noguldījuši Ls 2,6 mljrd., finanšu instrumentos (t.i., akcijās, parāda vērtspapīros, ieguldījumu apliecībās u.c.) ieguldīts ap Ls 330 milj., savukārt diezgan bēdīga situācija, pat neskatoties uz labvēlīgo likumdošanu, ir ar uzkrājumiem pensiju 3.līmenī un uzkrājošajā apdrošināšanā - katrā no tiem uzkrājumi tikai nedaudz pārsniedz Ls 50 milj. Protams, Latvijā joprojām ir populāri glabāt naudu “zeķē” (šie uzkrājumi varētu veidot pat nedaudz vairāk nekā 10% no kopējā uzkrājumu apjoma jeb vairākus simtus miljonus latu). Tāpat, nenoliedzami, ka daļa Latvijas iedzīvotāju savus brīvos līdzekļus iegulda nekustamajā īpašumā, veidojot uzkrājumus šajos aktīvos.
Protams, kredītu izmantošana savu dzīves apstākļu uzlabošanai ir apsveicama, tomēr brīžiem šķiet, ka ar to atbildīgo aizņemšanos daļai iedzīvotāju ir problēmas. Tieši pēdējos pāris gados vērojama tendence pieaugt iedzīvotāju parādu slogam, jo kredītu apjoms pieaug lielākos tempos nekā uzkrājumu apjoms. Piemēram, pērn mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms komercbankās vien palielinājies par Ls 1,8 mljrd., bet vēl taču iedzīvotāji aizņēmās arī nebanku kredītkompānijās un līzinga sabiedrībās. Tajā pašā laikā noguldījumu apjoma pieaugums skaitliskajā izteiksmē bijis Ls 819 milj., finanšu instrumentu portfeļa pieaugums - Ls 127 milj., uzkrājošajā apdrošināšanā un pensiju 3.līmenī pērn iemaksāti aptuveni Ls 15 milj. katrā, visiem uzkrājumu veidiem kopā pat nesasniedzot viena miljarda latu atzīmi. Faktiski pērn iedzīvotāji aizņēmušies divreiz vairāk nekā uzkrājuši. Iepriekšējos gados šī starpība kredītu un uzkrājumu apjoma ziņā nebija tik milzīga.
Pārlieku augstā inflāciju un iedzīvotāju optimisms par ienākumu pieaugumu nākotnē šobrīd neveicina naudas uzkrājumu veidošanu, tomēr, pārlieku aizņemoties, tērējot naudas līdzekļus un vispār neveidojot uzkrājumus, cilvēki zāģē zaru, uz kura paši sēž, respektīvi, nenodrošina savu dzīves līmeņa kvalitāti tālākā nākotnē, kā arī apdraud valsts makroekonomisko situāciju un valūtas stabilitāti. Visticamāk gan, ka šogad kardinālas izmaiņas neredzēsim un iedzīvotāji turpinās būtiski vairāk aizņemties naudas līdzekļus, nekā tos uzkrāt.