Inflācijas skrējiens šobrīd ir nedaudz pierimies – šā gada jūlijā, salīdzinot ar 2007.gada jūliju, patēriņa cenu indekss uzrādījis 16,7% pieaugumu. Arī augustā inflācijas rādītājs varētu vēl vairāk mazināties, pateicoties zemākām degvielas cenām un dārzeņu cenu kritumam, tomēr šos pēdējo mēnešu kritumus rudenī atkal kompensēs gaidāmais gāzes tarifu un iespējamais siltumenerģijas tarifu kāpums, kas inflācijai neļaus strauji mazināties.

16,7% liela inflācija ir ievērojams skaitlis, tomēr cilvēki ikdienā novēro krietni lielāku cenu pieaugumu, tādēļ bieži vien dzirdamas neticīgas balsis par Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) paziņotajiem inflācijas skaitļiem. Esot meli, lieli meli un statistika… Ir kas apgalvo, ka CSP dati neatspoguļo reālo situāciju un ka Latvijā patiesībā ir 20-30% liela inflācija. Kopumā CSP patēriņa cenu indeksa noteikšanai katru mēnesi reģistrē aptuveni 19 tūkstošus cenu 458 precēm un pakalpojumiem 2,3 tūkst. tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās, tādēļ nevajadzētu būt šaubām par patēriņu cenu indeksu noteikšanas precizitāti, tomēr kāpēc tad daļu iedzīvotāju netic šiem inflācijas skaitļiem?

Ja aplūkojam patēriņu cenu pārmaiņas pa produktu grupām un apakšgrupām, tad redzam, ka pārtikas produktu cenām gada laikā fiksēts 21,3% liels kāpums, tajā skaitā maize sadārdzinājusies par 35,7%, gaļa – par 21,5%, piens un piena produkti - par 27,2%, olas - par 31,3%, siers - 36% un labības produkti - pat par 46,7%. Ir pārtikas preces, kurām cenu pieaugums bijis mazāks nekā vidējais, piemēram, zivīm un zivju izstrādājumiem cenas kāpušas par 10,2%, augļiem – 10,2%, dārzeņiem - par 19%, bet kartupeļiem cenas gada laikā pat samazinājušās par 10,8%.

Ar mājokli (mājoklis, ūdens apgāde, elektroenerģija, siltumenerģija, gāze, un cits kurināmais) saistītajiem izdevumiem fiksēts vidēji 30,1% liels kāpums, tajā skaitā elektroenerģija gada laikā sadārdzinājusies par 39,2%, bet siltumenerģija - par 44,9%. Transporta izdevumiem reģistrēts 13,8% liels pieaugums, lai gan transporta līdzekļu ekspluatācija un transporta pakalpojumi sadārdzinājušies par attiecīgi 20,2% un 21,9%. Šajā izdevumu grupā kopējo izdevumu pieaugumu uz leju “pavilkusi” cenu samazināšanās (par 1,5%) transporta līdzekļu iegādes apakškategorijā. Vairums Latvijas iedzīvotāju automašīnas taču neiegādājas reizi mēnesī (daži to izdara varbūt tikai vienreiz mūžā), tādējādi izmaiņas šajā jomā ir grūti apjaušamas, savukārt ar sabiedrisko transportu tiek braukts katru dienu un degviela personiskajā auto arī jāiepilda regulāri.

Visi šie piemēri apliecina, ka pirmās nepieciešamības preču un regulārajiem maksājumiem vērojams straujāks cenu pieaugums nekā to uzrāda patēriņa cenu indekss. Turklāt iedzīvotāji ar nelieliem ienākumiem daudz vairāk izjūt patēriņa cenu pieaugumu, jo viņiem izdevumi pārtikai un mājoklim veido lielāko daļu kopējo izdevumu. Ja mājsaimniecības ar lielākiem ienākumiem pārtikai un mājoklim tērē ap 30%, tad mājsaimniecībām ar nelieliem ienākumiem (tajā skaitā, pensionāru mājsaimniecībām, mājsaimniecībām ar trīs un vairāk bērniem) pārtikai un mājoklim jātērē pat vairāk nekā puse no visiem ikmēneša izdevumiem. Tā kā pārtikai un ar mājokli saistītajiem izdevumiem pēdējos gados bijis vislielākais cenu kāpums, tieši maznodrošinātie iedzīvotāji visvairāk cietuši no straujā cenu pieauguma un viņiem inflācija bijusi straujāka nekā CSP fiksētais patēriņa cenu indekss. Šajā situācijā valstij un arī pašvaldībām būtu jādara maksimāli iespējamais, lai šo grupu iedzīvotāji vēl vairāk neieslīgtu nabadzībā, jo rudens ar kārtējiem nepatīkamiem cenu pieaugumiem vairs nav aiz kalniem.

Viens no lielākajiem Lielbritānijas finanšu pakalpojumu sniedzējiem National Savings & Investments savā jaunākajā apskatā publicējis aptaujas datus par britu finanšu paradumiem. Izrādās, briti ir ‘finansiālie fantazētāji’, kuri neplāno savas finanses (NS&I,15.06.). Trešdaļa britu dzīvo fantāziju pasaulē attiecībā uz norisēm viņu finanšu dzīvē, nesatraucoties par savu finansiālo situāciju, jo cer uz lielākām algām nākotnē (24%), iespēju vienmēr aizņemties savu vajadzību realizēšanai (5%) un mantojuma saņemšanu (4%).  15% aptaujāto neapgrūtina sevi ar tādiem jautājumiem kā finanses, bet 55% Lielbritānijas iedzīvotāju nav nekādu finanšu plānu nākotnei. Arī ar uzkrājumu veidošanu briti pārāk neiespringst - 12% vispār nav naudas uzkrājumu, savukārt 21% uzkrājumi ir mazāki nekā 1000 mārciņas (aptuveni 1000 latu).

Nu laikam jau tā finansiālo fantāziju slimība ir lipīga, jo rakstītais par britiem ļoti atgādina notikumus pašu mājās. Neapdomīga aizņemšanās, uzkrājumu neveidošana, pārlieku liels optimisms par ienākumiem nākotnē - šobrīd diezgan raksturīgas lietas Latvijas iedzīvotājiem. 

Jau tā kā bija pierimušās februāra beigās uzvirmojušās kaislības un baumas ap lata devalvāciju. Latvijas Banka rāvās melnās miesās, valdība uzsāka cīņu ar inflāciju. Bet tad atnāca Vanags (tas kurš Alfs) un atkal visu sačakarēja….

Prezentējot pētījumu par inflāciju Latvijā “Inflācija Latvijā: cēloņi, izredzes, sekas”, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) izpilddirektors Alfs Vanags pauda viedokli, ka Latvijas ārējās konkurētspējas palielināšanai nepieciešams devalvēt latu. Teiksim, pielīdzināt latu eiro pēc kursa 1:1 (vairāk lasiet LETAs ziņā).

Protams, valdības vadītājs un Latvijas Bankas pārstāvji šādu scenāriju atkal noliedza (LETAs ziņa), un virkne ekonomistu uzskaitīja problēmas, kas rastos devalvācijas gadījumā. Var viņiem piekrist, ka devalvācija nebūtu tas labākais risinājums, tomēr….. Nav dūmu bez uguns…. un arī Latvijas salīdzinājums ar banānu republiku zināmā mērā ir patiess, jo jāmāk “sameistarot” tik grandiozu tekošā konta deficītu! Tādēļ, ja šādi turpināsim “uzdzīvot” (patērējot būtiski vairāk nekā spējam nopelnīt), devalvācija būs neizbēgama un ne Rimšēvičs, ne Kalvītis ne ar runām, ne ar darbiem tur neko nespēs līdzēt.

Interesanti, ka šī pētījuma līdzautors ir arī  Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Tas pats Hansens, kurš februārī bija “vainīgais” lata devalvācijas jautājuma aktualizēšanai.  Runā, ka Hansens pēc savas izrunāšanās februārī diezgan pamatīgi “apstrādāts”, tā teikt, izveikts smags audzināšanas darbs. Un ko Hansens saka tagad? Lūk ko: “M.Hansens Dienai norādīja, ka A.Vanagam nepiekrīt un uzskata, ka risinājums Latvijas ekonomikas problēmām būtu stingra fiskālā politika. Ar jautājumu, kāpēc, neraugoties uz iepriekšējo negatīvo pieredzi, atkal izskanējušas runas par lata devalvāciju, M.Hansens norādīja, ka tas esot jāvaicā A.Vanagam.” (08.06. Diena).

Tagad izskaidrošanas darbi laikam tiks veikti arī ar Vanagu. Bet neatbildēts paliek jautājums - kam tas viss vajadzīgs un kurš pasūta mūziku!?

Hansabankas mātei bankai - Zviedrijas Swedbank - ar savu plānu īstenošanu Krievijā pagaidām kaut kā neveicas. Tās meitas uzņēmumam Krievijas OAO Swedbank, kura pavisam nesen tikai pabeidza zīmola nomaiņu (iepriekš OAO Hansabank), Krievijas Centrālā banka uz trim mēnešiem  aizliegusi veikt virkni operāciju, tajā skaitā ierobežojumi ir operācijām ar korespondentkontiem, valūtas operācijām, jaunu biznesa un starpbanku kredītu piesaistei, rakstīts Swedbank relīzē.  Ierobežojumi tiek pamatoti ar likumdošanas un Krievijas Centrālās bankas normatīvo aktu pārkāpumiem nelikumīgā līdzekļu piesaistē.

Versijas dažādas - viena no tām vēsta, ka bankai ir problēmas ar kadriem, kuri  slikti pārzina Krievijas normatīvos aktus, savukārt cita versija liek domāt, ka tas ir bankas konkurentu roku darbs, ņemot vērā Swedbank ambiciozos plānus Krievijā, t.i, 3-5 gadu laikā kļūt par lielu banku Krievijas mērogā (marta beigās pēc aktīvu apjoma OAO Swedbank bija 86.lielākā banka Krievijā).

Krievijas Centrālās bankas ierobežojumi būtiski skādi Swedbankai nenodarīs, tomēr ar plānoto filiāļu tīkla paplašināšanu un ambiciozajiem plāniem laikam OAO Swedbank būs jāpiebremzē.

Pēdējā laikā daudziem aktuāls ir jautājums - kas tad notiek ar nekustamo īpašumu cenām, tās ir apstājušās, krīt vai turpina kāpt? Dzirdamas mākleru vaimanas, ka darījumu aktivitāte samazinājusies un pircēji ieņēmuši nogaidošu pozīciju. Gan pirmie pretinflācijas plāna pasākumi, gan arī komercbanku nedaudz piesardzīgāka kredītpolitika parādās aprīļa un maija darījumu statistikā. Jā, tāds kā klusums pirms vētras….

Patlaban visi sadalījušies divās nometnēs - vieni uzskata, ka nekustamo īpašumu cenas kritīs (dažādos portālos komentāros var redzēt milzīgu amplitūdu- daļa cilvēku prognozē cenu samazināšanos par 10%, daļa prātuļo pat par 50% vai lielāku kritumu), savukārt citi pārliecināti, ka nekustamā īpašuma cenas turpinās palielināties, galvenokārt pamatojot ar to, ka pieaug būvniecības izmaksas, ir liela inflācija un viss paliek dārgāks. Nu kā nekustamais īpašums varot maksāt mazāk, ja nekustamā īpašuma attīstītājam ir tāda “liela” pašizmaksa? Turklāt vēl viens arguments - lūk, Londonā, Parīzē, Dublinā vai Maskavā nekustamais īpašums ir daudz dārgāks nekā Rīgā. Par maksātspēju un ienākumiem gan kaut kā tie salīdzinājumi aizmirstas. Arī par īres un dzīvokļa cenas nesamērīgo attiecību piemirstam. Dzirdu jau izsaucienus - īres maksas ir pārāk zemas un tādēļ dzīvokļu cenas nekritīs, bet pieaugs īres cenas. Protams, 2000 eur/m2 vecā sērijveida dzīvoklī ir ļoti “adekvāta” cena!!! Un īres maksa 400-600 lati par šādu divistabu dzīvokli Purvciemā  varētu būt pavisam “atbilstoša”!

Galvenais ir pārliecība, ka nekustamais īpašums var palikt tikai dārgāks - un šī pārliecība laikam ir ļoti lielai daļai iedzīvotāju. Piemēram, Hansabankas aprīļa sākumā veiktajā aptaujā 74% aptaujāto vēl gaida nekustamo īpašumu cenu celšanos, bet lielākā daļa no tiem uzskata, ka pieaugums būs lēnāks (skat. 27.04.LETA vai 02.05.Apollo). Šobrīd šādi domājošo varētu būt mazāk, tomēr optimisms vēl ir ļoti daudziem.

Es gan teiktu, ka vislabākais variants būtu veselīga nekustamā īpašuma cenu korekcija 10-15% apmērā, jo tas neizsauktu lielas problēmas citos tautsaimniecības sektoros un ciestu ne pārāk liels skaits iedzīvotāju. Iespējams, vairāk investīciju saņemtu ražošanas sektors, arī iedzīvotāji daudz reālāk skatītos uz savu maksātspēju un potenciālo kredīta nastu ilgtermiņā, un nekustamo īpašumu attīstītājiem būtu jāstrādā daudz profesionālāk.  Nekustamā īpašuma tirgus blīkšķi gan negribētos, savukārt, ja pēc mīcīšanās uz vietas sekos tālāks nekustamā īpašuma cenu pieaugums, tas tikai palielinās risku burbuļa plīšanai.

Turklāt nekustamais īpašums šobrīd topā ir daudzās pasaules valstīs, un nekustamā īpašuma burbuļa pazīmes ir ne tikai Latvijā. Tas rada tādu mānīgu iespaidu, ka nekustamais īpašums ir vienīgais drošais un ienesīgais ieguldījumu veids. Arī  citur optimisms ir gana liels, tā kā neesam vienīgie optimisti uz šīs planētas. Piemēram, Prime-Tass ziņo, ka aptuveni 70% Maskavas un Piemaskavas iedzīvotāju prognozē nekustamā īpašuma cenu pieaugumu šogad. Turklāt Maskavā kopš gada sākuma jau vairākus mēnešus vērojams neliels nekustamā īpašuma cenu kritums, un patlaban vidējā cena nedaudz pārsniedz 4000 USD/m2 (ap 2100 ls/m2). Lai gan procentuālais kritums kopš gada sākuma Maskavā ir tikai daži procenti, tomēr faktiskais cenu samazinājums, ņemot vērā ASV dolāra kursa kritumu pret eiro un Krievijas rubli, ir diezgan ievērojams.  Tomēr iedzīvotāji (daudzi, visticamāk, iespaidojas no ekspertiem, kuri stāsta par iespējamo tālāko nekustamā īpašuma cenu pieaugumu Maskavā par 30%, 40% vai vairāk procentiem) joprojām cer uz nekustamā īpašuma cenu pieaugumu šogad, un kā zināms, cerība mirst pēdējā….

Arvien populārāka kļūst nozares ekspertu iesaistīšanās dažādos blogu projektos. Manuprāt, šiem ekspertu blogiem diemžēl ir viens trūkums - starp rindām un ne tikai starp tām reizēm cauri laužas kaut kādas savas biznesa intereses…..

Man personīgi ļoti patīk Parex bankas viceprezidenta Gata Kokina blogs ldienā, kurā var lasīt profesionālu un analītisku skatījumu uz problēmām (manuprāt, viens no kvalitatīvākajiem patlaban pieejamajiem ekspertu blogiem). Tomēr arī Kokina kungs savos ierakstos vairāk vai mazāk uzkrītoši vēlas izcelt (slavināt varbūt būtu pārāk skaļi teikts) sevis pārstāvošo iestādi, turklāt tas tiek darīts, izmantojot skaitļus un nedaudz manipulējot ar tiem…. Bet uz skaitļiem jau var paskatīties no dažādām pusēm…

Daži piemēri. Rakstā par tekošā konta deficītu G.Kokins skaidro, ka tekošā konta deficīts arvien vairāk tiek finansēts ar banku aizņēmumiem ārvalstīs un kādēļ tas ir slikti. Rakstā parādās viena ģeniāla ideja, kuru atļaušos nocitēt: “Ir viena utopiska ideja, kas pamatojas uz hipotēzi par kolektīva saprāta (collective mind) esamību. Cik brīnišķīgi tas gan būtu, ja lielākās Latvijas bankas un viņu īpašnieki vienlaicīgi saprastu, ka banku kredītportfeļa pieaugumiem ir jābūt sabalansētiem ar depozītu portfeļu pieaugumu, un bankas vienlaicīgi nolemtu ierobežot aizņemšanos ārvalstīs! Ja tas notiktu līguma formā - tas būtu noziedzīgs kartelis, ja tas notiktu FKTK norādījumu iespaidā - tā būtu nevienlīdzīgas konkurences radīšana, ja tas notiktu vispusēji un pats no sevis - tas būtu collective mind, kas izglābtu Latviju! Ja būtu kolektīvais saprāts, komercbanku īpašnieki un vadītāji bītos no satricinājuma, ko var izraisīt spontāns ārvalstu naudas apsīkums komercbanku finansēšanā, un gatavotu banku sistēmu “mīkstajai nosēdināšanai” proaktīvi un pašrocīgi. “

Ideja superīga (varētu pilnībā tai piekrist), tādēļ jūs jautāsiet, ko es te ņemos, kas tad tur slikts un kur tad tie skaitļi? :)  Nu tie skaitļi ir attiecība starp banku noguldījumiem un kredītiem, un skaitļi ir gan šajā, gan arī nākamajā ierakstā par uzkrājumu veidošanu, kurā vēlreiz tiek norādīts uz  nesabalansētību banku tirgū. Tiek pievienots arī grafiks, kas attēlo banku spēju finansēt savus izsniegtos kredītus, izmantojot no saviem klientiem piesaistītos līdzekļus.

Atkal jāpiekrīt, ka laba ideja par uzkrājumu veicināšanu, tomēr kādēļ vajadzīga spēle ar skaitļiem?! Grafikā attēlotas “sliktās” Ziemeļvalstu bankas, kuras kredītos izsniedz daudz vairāk nekā piesaista depozītos. Parex bankai lūk 100% (kredītos izsniedz tikai no klientiem piesaistītos resursus), savukārt pārējām lielākajām bankām, kuras pārstāv Ziemeļvalstu bankas, šī attiecība ir diapazonā no 30 līdz 60% un tās izsniedz kredītos līdzekļus, ko aizņemas no ārvalstu bankām.

Vai tiešām Parex ir Latvijas glābēji, bet tie sasodītie skandināvi tikai gremdē Latvijas tirgu, veicinot šo arvien lielāko tekošā konta deficītu un finansējot to ar aizņēmumiem ārvalstīs? Es gan gribētu atgādināt Kokina kungam un visiem pārējiem, ka Parex bankai ļoti liels ir nerezidentu noguldījumu (turklāt pārsvarā tie ir pieprasījuma noguldījumi) īpatsvars - pagājuša gada beigās 916 miljonus latu banka bija piesaistījusi no nerezidentiem un tikai 545,5 miljonus no rezidentiem. Turklāt, cik man zināms, maksājumu bilances kapitāla un finanšu kontu ietekmē arī rezidentu izsniegtie kredīti nerezidentiem un no nerezidentiem piesaistītie noguldījumi.

Nu un paskatamies tagad uz banku datiem, turklāt uz to ciparu, kas reāli neietekmē maksājumu bilances tekoša kontu, respektīvi, kredīti rezidentiem/rezidentu noguldījumi (nevis kopējie noguldījumi/kopējie kredīti). Man sanāk šādi skaitļi: Parex bankai - 65%, SEB Unibankai - 59%, Hansabankai - 50%. Nu nemaz jau tik lielas tās atšķirības nav, un Parex arī vietējā tirgū izsniedz līdzekļus, ko aizņēmies ārzemēs.  Turklāt nerezidentu pieprasījuma noguldījumi manā uztverē ir lielāku risku nekā termiņaizņēmumi no ārvalstu mātesbankām, kuras Rimšēvičs un citi mūsu vadoņi var pārliecināt par to, ka no Latvijas mukt nevajag. Par Parex nerezidentu klientiem man nav pārliecības, ka tā nauda ir ilgtermiņa…. Tā kā tāda lūk tā nesabalansētība banku sektorā…

Viens no valdības t.s. pretinflācijas plāna instrumentiem ir iedzīvotāju uzkrājumu veicināšana. Šobrīd vēl tiek lemts, vai palielināt nodokļu atlaides uz atsevišķiem uzkrājumu veidiem un vai paplašināt to uzkrājumu veidu loku, uz kuru attiecināt tās atlaides. Jau šobrīd Latvijā ir uzkrājumiem salīdzinoši labvēlīga likumdošana, jo iespējams saņemt atpakaļ samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli par uzkrājumiem pensiju 3.līmenī un uzkrājošajā apdrošināšanā (termiņš =>5 gadi), ja veiktās iemaksas nepārsniedz 10% no personas bruto ieņēmumiem.

Plānots šo latiņu pacelt līdz 20% no personas ieņēmumiem, kas būtu tikai ļoti apsveicami un diezin vai kāds pret to iebilst. Lielākās debates sākušās par šādu pašu nodokļu atlaižu piemērošanu uzkrājumiem ieguldījumu fondos, ko ierosinājuši komercbanku pārstāvji. Nenoliedzami bankām tas būtu izdevīgi, ja arvien vairāk cilvēku investētu naudu fondos, tajā pašā laikā apdrošinātāji pauduši savu satraukumu par šādām iespējamajām izmaiņām (LETA, 09.05.2007.).

Domāju, ka patlaban, kad inflācija jau pietuvojusies divciparu skaitlim, būtu maksimāli jāveicina naudas izņemšana no patēriņa un nepieciešama dažādu ilgtermiņa uzkrājumu atbalstīšana (tajā, skaitā arī ieguldījumi fondos ar termiņu vismaz 5 gadi). Pēc 5 gadiem, situācijai normalizējoties, varētu mainīt likumdošanu attiecībā uz uzkrājumiem fondos.

Ar ko tad atšķiras uzkrājošā dzīvības apdrošināšana ar piesaisti fondiem, respektīvi, tā saucamā unit-linked apdrošināšana no ieguldījumiem fondos? Faktiski atšķirību tomēr nav, jo gan vienā, gan otrā gadījumā tiek pirktas ieguldījumu fondu apliecības (identiski produkti). Apdrošinātāju satraukums gan ir saprotams, jo šādas izmaiņas apdraudētu dzīvības apdrošināšanas kompāniju pašreizējās privilēģijas uzkrājumu tirgū.

Pavisam drīz gan redzēsim, kuram Saeimā ir stiprāks lobijs - bankām vai apdrošinātājiem….

Vakardien Ministru kabinets apstiprināja grozījumus  Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likumā, kas paredz pakāpeniski palielināt atlīdzību limitus līdz 5 miljoniem eiro ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām un līdz vienam miljonam eiro cietušo mantai (grozījumi nepieciešami, jo tādas ir Eiropas Savienības direktīvu prasības) - šīs izmaiņas noteikti tikai veicinās tālāku apdrošināšanas polišu cenu kāpumu.
Kopš gada sākuma OCTA apdrošināšana jau kļuvusi dārgāka (pieaugums gan bijis atšķirīgs - daži apdrošinātāji cenas palielinājuši par 10-20%, citi pat par 50%), ko apdrošinātāji skaidro ar izmaksāto atlīdzību apjoma kāpumu. Nav jau nekāds brīnums, ka atlīdzību apjoms palielinās, jo pieaug autoremonta servisa pakalpojumu izcenojumi, turklāt uz ielām arvien vairāk ir jaunu un dārgu automašīnu skaits, tādējādi apdrošinātājiem nākas izmaksāt lielākas naudas summas ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem.
Protams, nav patīkami, ka par mašīnas apdrošināšanu jāmaksā vairāk, tomēr Latvijā tās ir vienas no viszemākajām Eiropā - jāapbēdina bļāvēji par ”augstajām” OCTA cenām. Tajā pašā Igaunijā OCTA apdrošināšana izmaksā vismaz par 50% dārgāk, un arī tur visu laiku dzirdamas runas par OCTA sadārdzināšanos. Savukārt Rietumeiropas valstīs OCTA cenas ir vairākas reizes augstākas nekā Latvijā, un diemžēl uz to līmeni pamazām tieksimies arī mēs, jo atlīdzību izmaksas kļūs tikai lielākas.
Pieaugot cenām, gan gribās sagaidīt korektāku un godīgāku rīcību no apdrošinātāju puses attiecībā uz atlīdzību saņemšanu, kā arī mazāk dažādu nesmuku ar regresa prasībām. Jo savādāk, kāda jēga apdrošināt savu atbildību, ja zaudējumus par avārijas izraisīšanu (te es nedomāju dzērumā vai narkotiku reibumā izraisītas avārijas) apdrošinātājs piedzen no apdrošināšanas ņēmēja. Diemžēl likumā (varbūt Saeimā ir dzirdīgas ausis un tomēr var pamainīt.. ) joprojām saglabāta norma, ka apdrošinātāji neatlīdzina zaudējumus, kas radušies cietušā rupjas neuzmanības dēļ (nekonkretizējot, kas ar to domāts).  Saskaņā ar Civillikumu: “Neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.” Vai braukšana, pārsniedzot ātrumu par vairāk nekā 30 km/h pilsētā, vai krustojuma šķērsošana pie sarkanās gaismas, vai arī runāšana pa mobilo telefonu ir rupja neuzmanība vai nē? Nesaprotu, kāpēc likumā nav iespējams precīzi formulēt, kādā gadījumā var vērst regresa prasības un kādos nē! Tad nu, ņemot vērā nekonkrēto rupjas neuzmanības formulējumu likumdošanā, apdrošināšanas sabiedrības parasti izmanto savas regresa tiesības atkarībā no esošās tiesu prakses - kāpēc gan neizmantot iespēju samazināt savas izmaksas, ja likumdošanā ir nekonkrētība.  Un tadā veidā arī rodas liela nepatika pret apdrošināšanas sabiedrībām, turklāt bieži vien kādas vienas sabiedrības nekorekta rīcība grauj priekšstatu arī par pārējām.

Vakardien medijos parādījās informācija, ka Krievijas URSA Bank direktoru padomē ievēlēta Ingrīda Blūma.  Komentāros varēja lasīt dažādas atsaukmes un minējumus par iemesliem, kādēļ tad viņa piekritusi šim amatam Krievijas bankā. Protams, pieminētais naudiskais aspekts varētu būt svarīgs. Nenoliedzami, ka Krievijā var nopelnīt tomēr vairāk nekā Latvijā (janvāra Kapitāla numurā Krievijas Hansabank vadītājs Māris Mančinskis norāda, ka banku darbinieki Maskavā saņem, sākot no 9600 USD līdz pat vairākiem miljoniem dolāru gadā, ko saņem augstākā līmeņa vadītāji lielākajās bankās). Lielākajās Latvijas bankās valdes locekļu vidējais bruto atalgojums (kopā ar prēmijām) sasniedz 100 līdz 150 tūkstošus latu gadā.

Turklāt banku sektora attīstība Krievijā salīdzinājumā ar Latviju atpaliek par vairākiem gadiem un tuvāko gadu laikā būs vērojama banku pakalpojumu izmantošanas apjomu pieaugums, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem Baltijas valstīs. Tādēļ jau nav brīnums, ka daudzi vadoši banku darbinieki meklē iespējas pielietot savas zināšanas un realizēt savu potenciālu kaimiņvalstī. Hansabank Krievijā strādā ne tikai Mančinskis, bet arī vesela virkne bijušo Latvijas Hansabankas darbinieku, piemēram, kādreizējā bankas Privātpersonu kreditēšanas nodaļas vadītāja Anita Bērziņa šobrīd ir Krievijas Hansabank Patēriņa un hipotekārās kreditēšanas daļas vadītāja. Uz Krieviju pošoties arī ilggadējais (kopš 13.aprīļa nu jau bijušais) Hansabankas valdes loceklis Ģirts Bērziņš. Runā, ka viņam Krievijā piedāvātais atalgojums ir krietni lielāks nekā saņemtais Latvijas Hansabankā…

Tirdzniecības centrā Origo, kur viens otram ir blakus divi bankomāti – Hansabankas un Krājbankas, regulāri var redzēt šādu ainu: rinda pie Hansabankas bankomāta, bet pie Krājbankas bankomāta viens cilvēks vai nav neviena. Ja var ticēt banku uzrādītajiem datiem, tad Hansabankai ir visvairāk izsniegto karšu (787 tūkstoši) un bankomātu (247), kas nozīmē, ka Hansabankai ir visvairāk izsniegto karšu un vislielākais karšu skaits uz vienu bankomātu. Karšu skaits pret bankomātu skaitu Hansabankai ir lielāks nekā 3 tūkstoši, SEB Unibankai – 2600, Parex bankai – ap 2400, savukārt Krājbankai šis rādītājs ir vēl mazāks. Šis varētu būt arguments, tomēr…. Jau vairākus gadus naudu karšu lietotāji bez komisijas maksas var izņemt ne tikai savas bankas, bet arī citu banku bankomātos. Konkrēti, Hansabankas karšu lietotāji arī Krājbankas, SEB Unibankas, DnB NORD bankas bankomātos. Arī citur (ne tikai Origo), kur blakus atrodas Hansabankas un kāds no minēto banku bankomātiem, vislielāko drūzmēšanos ieraudzīsiet pie Hansabankas bankomāta. Tādēļ šo stāvēšanu rindā nespēju īsti izprast… Vai tas ir tādēļ, ka cilvēki negrib maksāt 10 santīmus par savas bilances apskatīšanu (bez maksas Hansabankas karšu lietotājiem tā pieejama tikai Hansabankas bankomātos), vai ka ir neinformēti par karšu lietošanas iespējām, vai arī viņi ir vienkārši aprobežoti?!
Personīgi es konta bilanci bankomātā neskatos pārāk bieži (varbūt gan tas ir tāpēc, ka plānoju savu finanšu plūsmu un diezgan precīzi zinu gan par saviem kontu atlikumiem, gan arī kredītsaistībām), tādēļ domāju, ka būtiska nozīme arī ir informācijai - banku pārstāvjiem būtu daudz vairāk jāinformē savus klientus par visām pakalpojumu niansēm. Par aprobežotības izplatību Latvijas valstī statistikas datu gan nav….