(pilns teksts žurnāla “Kapitāls” maija numurā)

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu nogalē arī mūsdienās populārā spēle „Monopols” bija sasniegusi tādu popularitātes līmeni, ka vācu gūstā nonākušajiem britu karavīriem Otrā pasaules kara gados bija atļauts no mājām saņemt šīs spēles eksemplārus (ko nekavējās izmantot britu izlūkdienests informācijas nosūtīšanai). Citiem vārdiem sakot, cilvēkiem arvien paticis riskēt, spēlēt. Un zaudēt.

Šādā kontekstā mazliet pārsteidz apokaliptiskās noskaņas Latvijā. Mums esot dziļa krīze. Nu, ir. Un tālāk? Ekonomikas vēsturnieki ir saskaitījuši, ka kopš 1870.gada 148 valstīs fiksēti iekšzemes kopprodukta kritumi par 10%. Tā teikt, Latvijas situācija ik gadu kaut kur atkārojas.

Jā, uzņēmumi bankrotē un bankrotē, bet rodas sajūta, ka daudziem aizmirsies, ka tāda nu ir kapitālisma būtība. Statistika liecina, ka ASV ik gadu pa skuju taku aiziet viens no desmit uzņēmumiem, Lielbritānijā 30% no jaundibinātiem uzņēmumiem „mirst” trīs gadu laikā no to izveides. Turklāt šajās valstīs uzņēmējiem ir gan pieejamāki finanšu resursi, gan sajēdzīgāka valsts attieksme vai pat valsts atbalsts.

Citiem vārdiem sakot, nereti liekas, ka politiķi, prese un uzņēmēji situāciju saredz bezcerīgāk nekā tā patiesībā ir.

Tajā pašā laikā turpinās vārdu un darbu nesakrišana. Jā, amatpersonas kā mantru skaita apņēmību atvieglot uzņēmējdarbības vidi Latvijā, bet dara pretējo. Piemēram, aprīļa beigās valdībā nonāca grozījumi Darba likumā, kas uzņēmējus noteikti neiepriecinās, jo nepārprotami stiprina arodbiedrību lomu. Piemēram, lai veicinātu darba koplīgumu nozarē noslēgšanu, tiek papildināts likuma 18.pants: grozījumi paredz, ka turpmāk, ne tikai gadījumos, kad darba devēju organizācijas vai darba devēju organizāciju apvienības biedri kādā nozarē nodarbina vairāk nekā 50 procentus darbinieku, bet arī gadījumā, kad tie veic vairāk kā 60 procentus no nozares preču apgrozījuma vai pakalpojumu darba apjoma valstī, ģenerālvienošanās būs saistoša visiem attiecīgās nozares darba devējiem un attieksies uz visiem darbiniekiem, kurus nodarbina šie darba devēji. Un tas saucas elastīgs darba tirgus un konkurences veicināšana?! Likumprojekts atvieglo koplīgumu apstiprināšanas procedūru, paredzot, ka turpmāk gadījumos, kad koplīgums ir noslēgts starp darba devēju un arodbiedrību, kas pārstāv vismaz 50 procentus uzņēmumā nodarbināto darbinieku, darbinieku kopsapulces sasaukšana koplīguma apstiprināšanai nav nepieciešama. Savdabīgi: citas Rietumu valstis virzās prom no šādām normām, mēs – ieviešam.