Šodien bija izdevība dažu stundu garumā piedalīties Valsts Kancelejas prezentācijā, kurā Latvijas ierēdniecības vadība iepazīstināja saaicinātos politiķus un žurnālistus ar savām iecerēm par valsts pārvaldes reformu. Neesmu kompetents vērtēt ieceru nianses, tādēļ atturēšos no kritizēšanas, tomēr daži neatbildēti jautājumi palika.

Proti, var jau būtiski vai pat ļoti ievērojami samazināt ierēdniecības skaitu, bet tas, manuprāt, nenozīmē, ka valsts aparāts sāks strādāt efektīvāk. Pirmkārt, arī trīs ierēdņi, ja viņi ir nekompetenti vai korumpēti var sastrādāt tikpat lielas nejēdzības kā 103 birokrāti. Otrkārt, pat ja šie trīs ir godīgi un jēdzīgi, bet viņiem jāpilda nejēdzīgas formalitātes un noteikumi, arī nekas nemainīsies. Respektīvi, man liekas, ka svarīgi ir ne tikai samazināt birokrātiju skaitliski (un izmaksu ziņā), bet arī likuma noteiktās (vai uzspiestās) iespējas šai birokrātijai, atvainojos, čakarēt pārējo sabiedrības daļu,

Man arī nav skaidrs, kā mūsu birokrātijas elite grasās iecerētās reformas īstenot. Proti, no vienas puses, tagad par labo toni tiek uzskatīts atzīt, ka pārvaldes „mašīna” ir pārāk uzblīdusi, to atzīst pat šīs mašīnas elite. Bet, no otras puses, reformētāji it kā ignorē labi zināmo faktu, ka birokrātija ir milzīgs spēks, kas var torpedēt vidējā un zemākajā slānī jebkuru, arī labu reformu. Respektīvi, man grūti iedomāties, ka birokrātija nostāsies pati pret sevi un sāks sevi mainīt. Par skaitlisko samazināšanu bažu mazāk– to var risināt ar valdības lēmumu. Bet kā ar attieksmes, darba kultūras izmainīšanu (ko turklāt apgrūtina zaudētie ienākumi un attiecīgais sarūgtinājums)? Saprotu, ka nevar nojaukt visu konstrukciju un sākt no nulles, tomēr tad reformu plānus ir jāpapildina ar papildus atbildību, ko birokrāti nes par sliktu darbu.

Neradu arī atbildi uz jautājumu, ko uzdevām kopīgi ar kolēģiem Domburu un Ločmeli. Proti, patīkami dzirdēt, ka reformas mērķis ir maza, elastīga valsts pārvalde, tomēr vēl patīkamāk būtu uzzināt parametrus, kritērijus, pēc kuriem pārvalde tiek uzskatīta par mazu un elastīgu. Skan jau labi un pareizi, bet kā es kā pilsonis varu novērtēt to „mazumu” un „elastīgumu”?

Vēl nianses. Kad diskusijas noslēguma daļā sākās vārdu kaujas starp „drēbes zinātājiem” (Dravnieks, Pavļuts u.c.), vienīgais ko sapratu bija tas, ka mums visa šī sistēma ir uzbūvēta tā (nezinu – speciāli?), ka pat relatīvi inteliģentam pilsonim nav viegli saprast, kā dzimtā valsts funkcionē. Valsts kapitālsabiedrības, to šo kapitālsabiedrību meitas uzņēmumi – sapratu vienīgi to, ka šos pinekļus saprot tikai paši ierēdņi, pat ne politiķi (Zalāns sapinās).

Visbeidzot, nepatīkami pārsteidza diskusijas laikā novērotās saspringtās attiecības starp Valsts Kancelejas vadību un Reģionālās attīstības ministru Zalānu. Politikas zinātājiem nav noslēpums, ka starp Veismani un Tautas partiju nav labas attiecības jau kopš Kalvīša premjerēšanas laikiem, tomēr, ja nesaprotas valsts un pašvaldību pārvaldes līmeņu cilvēki, tad reforma būs ļoti apgrūtināta.

(pilns teksts žurnāla “Kapitāls” maija numurā)

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu nogalē arī mūsdienās populārā spēle „Monopols” bija sasniegusi tādu popularitātes līmeni, ka vācu gūstā nonākušajiem britu karavīriem Otrā pasaules kara gados bija atļauts no mājām saņemt šīs spēles eksemplārus (ko nekavējās izmantot britu izlūkdienests informācijas nosūtīšanai). Citiem vārdiem sakot, cilvēkiem arvien paticis riskēt, spēlēt. Un zaudēt.

Šādā kontekstā mazliet pārsteidz apokaliptiskās noskaņas Latvijā. Mums esot dziļa krīze. Nu, ir. Un tālāk? Ekonomikas vēsturnieki ir saskaitījuši, ka kopš 1870.gada 148 valstīs fiksēti iekšzemes kopprodukta kritumi par 10%. Tā teikt, Latvijas situācija ik gadu kaut kur atkārojas.

Jā, uzņēmumi bankrotē un bankrotē, bet rodas sajūta, ka daudziem aizmirsies, ka tāda nu ir kapitālisma būtība. Statistika liecina, ka ASV ik gadu pa skuju taku aiziet viens no desmit uzņēmumiem, Lielbritānijā 30% no jaundibinātiem uzņēmumiem „mirst” trīs gadu laikā no to izveides. Turklāt šajās valstīs uzņēmējiem ir gan pieejamāki finanšu resursi, gan sajēdzīgāka valsts attieksme vai pat valsts atbalsts.

Citiem vārdiem sakot, nereti liekas, ka politiķi, prese un uzņēmēji situāciju saredz bezcerīgāk nekā tā patiesībā ir.

Tajā pašā laikā turpinās vārdu un darbu nesakrišana. Jā, amatpersonas kā mantru skaita apņēmību atvieglot uzņēmējdarbības vidi Latvijā, bet dara pretējo. Piemēram, aprīļa beigās valdībā nonāca grozījumi Darba likumā, kas uzņēmējus noteikti neiepriecinās, jo nepārprotami stiprina arodbiedrību lomu. Piemēram, lai veicinātu darba koplīgumu nozarē noslēgšanu, tiek papildināts likuma 18.pants: grozījumi paredz, ka turpmāk, ne tikai gadījumos, kad darba devēju organizācijas vai darba devēju organizāciju apvienības biedri kādā nozarē nodarbina vairāk nekā 50 procentus darbinieku, bet arī gadījumā, kad tie veic vairāk kā 60 procentus no nozares preču apgrozījuma vai pakalpojumu darba apjoma valstī, ģenerālvienošanās būs saistoša visiem attiecīgās nozares darba devējiem un attieksies uz visiem darbiniekiem, kurus nodarbina šie darba devēji. Un tas saucas elastīgs darba tirgus un konkurences veicināšana?! Likumprojekts atvieglo koplīgumu apstiprināšanas procedūru, paredzot, ka turpmāk gadījumos, kad koplīgums ir noslēgts starp darba devēju un arodbiedrību, kas pārstāv vismaz 50 procentus uzņēmumā nodarbināto darbinieku, darbinieku kopsapulces sasaukšana koplīguma apstiprināšanai nav nepieciešama. Savdabīgi: citas Rietumu valstis virzās prom no šādām normām, mēs – ieviešam.

Ir divas, viena otrai pretrunīgas patiesības. No vienas puses, valsts pārvalde Latvijā patiešām ir pārāk uzblīdusi, tādēļ tās „apcirpšana” būtu nepieciešama neatkarīgi no valsts un pašvaldību budžetu stāvokļa. No otras puses, atlaistais valsts darbinieks nav abstrakts „birokrāts – riebeklis”, kurš pēc atlaišanas kaut kur mistiski pazūd. Viņš kļūst par bezdarbnieku ar ārkārtīgi neskaidrām perspektīvām. Atrast darbu valsts pārvaldē viņam diez vai izdosies. Ko viņam var piedāvāt valsts, ja neskaita pabalstu? Pārkvalificēties? Pirmkārt, man ir grūti iedomāties, cik daudzi no, teiksim, VID darbiniekiem būs gatavi tik radikāli mainīt savu dzīvi un, varētu pat teikt, pasaules uzskatu, lai dotos uz, piemēram, veikala pārdevēja kvalifikācijas kursiem. Otrkārt, pat, ja izmisuma dzīti, viņi to izdarīs, tad diez vai tas situāciju būtiski mainīs – paši privātie uzņēmēji samazina darbaspēka skaitu un atalgojumu. Respektīvi, premjera publiski izteiktā apņemšanās saturiski mainīt bezdarbnieku apmācības kursus diez vai situāciju saglābs.

Atklāti sakot, man nav ierosinājumu, jo laikam jau nav iespējami plaša mēroga sabiedriskie darbi ASV Lielās depresijas gadu tradīcijās. Naudas šādiem darbiem nav (jāšaubās, vai starptautiskie aizdevēji piekritīs kredītu šādam izlietojumam), turklāt jebkuri šādi darbi patiesībā tikai atņems kumosu privātajam sektoram. Man ir arī lielas bažas par to, cik saskaņoti valdība veic ekonomikas „sažņaugšanu” un apzinās, kādas summas nepieciešamas bezdarbniekiem. Jā, premjers apgalvo, ka valdība rēķinās, ka šogad pabalstiem būs nepieciešamas lielākas summas nekā pērn. Tomēr: a) bezdarbs var palielināties straujāk kā plānots (kā jau tas Latvijā diemžēl kļuvis par tradīciju), b) pēc zināma perioda pabalsts vairs nepienākas, savukārt ekonomika joprojām stagnē un jaunu vietu atrast nevar. Un tad vairs nav abstrakta „smaga situācija”, bet pilnīgi reālas, es pat nezinu, kā to nosaukt.

Līdz ar to – lai cik paradoksāli tas skanētu no izteikta liberāļa puses, aicinājums būtu delikātāk izturēties pret štatu samazināšanu valsts pārvaldē, un naudu tomēr meklēt kur citur. Pārvaldes „cirpšana” ir vajadzīga, tomēr varbūt nedaudz vēlāk? Otrkārt, ir „jāiesaldē” kaut daļa uzņēmēju maksājumu valstij tādēļ vien, lai šie uzņēmēji vienkārši neatlaistu cilvēkus. Tā prasti: nevis frāžu par „uzņēmējdarbības veicināšanu” dēļ, bet tādēļ, lai nebūtu cilvēki uz ielas. Kāda jēga paaugstināt nodokļus budžeta pildīšanas nolūkā, ja ar otru roku šie papildus ieņēmumi (cerot, ka tādi būs) tiks izmaksāti pabalstos? Tādēļ – un nevis tāpēc, ka nevienam jau nepatīk augstāki nodokļi – PVN tomēr ir jāpazemina.

Pēdējo dienu neapšaubāmi svarīgākais notikums ir Latvijas valdības Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) vēstules publiskošana, citiem vārdiem sakot, ir tapis zināms, ko Godmaņa ministru kabinets vismaz vienam no kredīta devējiem ir apsolījis.

Labā ziņa ir tā, ka līdz aprīļa beigām valdība ir apņēmusies izstrādāt uzņēmumu un mājsaimniecību parādu bankām restrukturizācijas stratēģiju (16.punkts). Citiem vārdiem sakot, valdība apzinās, ka t.s. slikto kredītu īpatsvars palielināsies un nepaļaujas, ka bankas būs tik saprātīgas, ka parādniekus negremdēs. Cita lieta, ka stratēģijas izstrādes procesā gan jau banku lobiji brangi pastrādās.

Ir gan arī neskaidrības.

13.punkts paredz, ka līdz marta beigām starptautiskas audita kompānijas veikšot banku sistēmas pārbaudi. Pirmkārt, nezinu gan vai šie auditētāji, kas ir tā izblamējušies Rietumos, spēs adekvāti novērtēt mūsu bankas. Otrkārt, vai pakļaušanās šim auditam komercbankām būs obligāta (kas notiek, ja nevēlas?)? Treškārt, vai auditētas tiks pilnīgi visas komercbankas Latvijā? Ceturtkārt, kas notiks, ja „dzīvotspējīgās”, kā apzīmē valdība, bankas nepakļausies „prasībai” palielināt kapitālu? Piemēram, tāpēc, ka vēlas sašaurināt savu darbību ekonomikas lejupslīdes apstākļos un vienkārši „pārziemot”. Tās slēgs? Nacionalizēs?

14.punktā valdība sola, ka banku sektora uzraudzībā Latvijas Banka un Finanšu un kapitāla tirgus komisija „cieši sadarbosies”. Ko tad viņi, resgaļi, ir darījuši līdz šim? Tad varbūt situācijai ap „Parex” vaininieki meklējami arī LB un FKTK?

17.punktā tiek pieļauta iespēja, ka tiks veidota īpaša institūcija, kas pārvaldīs banku sliktos aktīvus. Principā šī šādas „sliktās bankas” ideja ir pasaulē bieži pielietota, tikai Latvijas gadījumā jābaidās, ka politiķi (dažādu stimulu un motīvu vadīti) nepārņem no bankām tik lielas saistības, ka šī institūcija karāsies valstij kaklā arī pēc desmitgadēm.

23.punktā tiek solīts, ka „tiks palielināti ieņēmumi, kas nav nodokļu ieņēmumi”. Vai jāsaprot, ka palielināsies dažādas nodevas? Ja tā, kā tas saskan ar deklarēto uzņēmējdarbības veicināšanu?

Tā nu sanācis, ka tieši šomēnes, 6.decembrī, Latvijas ekonomikas lielā cerība un vienlaicīgi spēles noteikumu diktētājs, Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF), publicējis pētījumu ar daiļrunīgu nosaukumu „What Happens During Recessions, Crunches and Busts?”.

Liekas, ka Fonda aprēķini, kas balstīti uz 122 recesiju analīzi pasaulē laika posmā no 1960.gada līdz 2007.gadam, ir noderīgi, lai mēģinātu saprast, kas gaida Latviju tuvākajos gados un kā Fonds redz situāciju.

Fonds uzsver, ka tradicionālās recesijas ir vieglākas (vidēji ilgst gadu) nekā tās, kuru cēloņi vai blakus faktori ir a) kredītu apsīkums un b) nekustamā īpašuma tirgus burbuļa plīšana. Jāsecina, ka Latvijas gadījumā šie divi nepatīkamie elementi ir nepārprotami. Tātad a) gadījumā  krīze ilgst vidēji 2,5 gadus, b) – 4,5 gadus. Attiecīgi runas, ka Latvija varētu izkārpīties no bedres gada vai pusotra laikā, laikam gan diemžēl ir pārlieku optimistiskas.

Ar kredītu apsīkumu saistītās recesijas raksturo izsniegto kredītu apjoma samazināšanās vidēji par 17 – 20% (2,5 gadu laikā).

Savukārt nekustamo īpašumu burbuļa plīšana izraisot recesijas periodā cenu kritumu par vidēji 30%.

Spriežot pēc SVF metodoloģijas, Latvijā krīze ir dziļa (severe): Fonds uzskata, ka krīze ir dziļa, ja ražošanas apjomi sarūk par vairāk kā 3%.

Dziļu recesiju apstākļos –

# patēriņš (consumption) samazinās par 1%

# imports samazinās par 10%, eksports – 5%

# bezdarbs palielinās 3 reizes vairāk kā parastu recesiju situācijā.

Ar kredītu apsīkšanu saistītajās recesijās investīciju pieaugums ir negatīvs vismaz 2 gadu garumā (respektīvi, jauno investīciju pieaugums nevar kompensēt izņemtās). Investīciju apjoms atgriežas pirmskrīzes līmenī trīs gadu laikā pēc krīzes beigām.

Ļoti nepatīkams ir Fonda atzinums, ka, ja krīzes iemesls ir kreditēšanas apsīkums, tad šī recesija sākas gadu pēc kreditēšanas apsīkuma sākuma. Savukārt, ka krīzes iemesls ir nekustamo īpašumu burbulis, recesija sākas pusgadu – gadu pēc tā plīšanas. Vai tas nozīmē, ka krīze Latvijā vēl tikai padziļināsies?

Visticamāk, jau tuvāko dienu laikā uzzināsim, kādu summu un uz kādiem nosacījumiem Latvijai gatavs aizdot Starptautiskais Valūtas fonds (SVF),  pagaidām premjers vien saka, ka neaizskaramās tēmas ir a) lata kurss, b) pensijas, c) Eiropas Savienības (ES) fondi. Vēl aizkulisēs runā, ka PVN 18% likme tiks paaugstināta līdz 20%, savukārt pazeminātā 5% likme līdz 10%. Un akcīzes nodokļi polkas ritmā tikšot pielīdzināti ES vidējai akcīzes likmei konkrētās pozīcijās.

Te gan jāpiezīmē, ka, lai cik labi saprotama ir nepieciešamība sarunas ar SVF risināt strauji, pašlaik notiekošais rada vieglu nelabumu – kaut ko pa nakti Godmanis ar ministriem vienosies, rīt pieņems, aizparīt aiznesīs uz Saeimu, tur bez liekām debatēm pieņems. Parlamentārā demokrātija, saproties. Tad jau būtu uzreiz labāk izsludinājuši karastāvokli. Jautājums: kāpēc sarunas ar SVF nesākās agrāk, lai nu visai sabiedrībai būtisku lēmumu pieņemšana nenotiktu tik neadekvātā straujumā? Ak, nelikās, ka būs tik traki? Tad varbūt kāds no gudrajiem prognozētājiem tomēr varētu demisionēt?

Labi, pieņemsim, ka tās ir liekas emocijas.

Varam mēģināt prognozēt SVF prasīto, vadoties no tā, kādus lēmumus pēdējo nedēļu laikā ir pieņēmusi Ungārijas valdība. Te jāatgādina, ka Ungārijai SVF ir palīdzējis ar 25,1 miljardu USD.

Ungārijas valdība, veidojot 2009.gada budžetu, ir uzņēmusies ievērot principu, ka ikvienam jaunam izdevumu ierosinājumam pretī automātiski jāliek līdzvērtīgs nodokļu kāpinājums vai izdevumu samazināšana. Ungārija arī apņēmusies, ka budžeta izdevumu daļas kāpums nepārsniegs pusi no IKP kāpuma. Ņemot vērā, ka Latvijā vispār nekāds IKP kāpums nākamgad nav plānots, tas nozīmē, ka mums jāapņemas neko netērēt arī tad, ja, piemēram, nākamā gada otrajā pusē izrādās, ka nodokļi iekasēšana pildās labāk nekā plānots un kaut ko atļauties varētu. Ungārijas valdība arī apņēmās 2009.gadā nepalielināt valsts sektorā strādājošiem algas un likvidēt t.s. 13..algas. Te gan jāpiezīmē, ka arodbiedrību spiedienu rezultātā Ungārijas valdība ir paziņojusi, ka kaut kāds algu kāpums būšot, par ko SVF jau sper zibeņus. Ungārijas gadījumā ir izveidota arī īpaša padome trīs cilvēku sastāvā, kas SVF uzdevumā uzrauga, lai valdība savas apņemšanās pildītu („The Wall Street Journal Europe”, 04.12.2008.). Cik noprotams, tad daļa no SVF Ungārijai piešķirtās naudas ir nonākusi kā papildinājums Ungārijas centrālās bankas noplacinātājām ārzemju valūtu rezervēm – tās, salīdzinot ar oktobri, palielinājušās no 17,8 līdz 22,8 miljardiem eiro (AFX, 05.12.2008.). Tā kā lata stabilitātes uzturēšana ir dārgi izmaksājusi arī Latvijas Bankai, iespējams, kā līdzīgi varētu notikt arī Latvijā.

Visticamāk, ka SVF nauda Latvijā nonāks pakāpeniski. Ungārijas gadījumā nekavējoties tika piešķirti 6,5 miljardi eiro, 13,5 miljardi eiro skaitās t.s. „stand by” kredīts, kas pieejams tuvāko 17 mēnešu laikā.

Ungārija ir pietiekoši precīzi definējusi, ka liela daļa naudas tiks veltīta mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Proti, pēc SVF kredīta saņemšanas Ungārijas valdība ir varējusi palielināt dubultot MVU kredītu garantiju fondu, kas sasniedzis 4,36 miljardus USD (Dow Jones International, 03.12.2008.). Latvijas gadījumā diemžēl pagaidām vēl skaidrības par ekonomikas „sildīšanas” precīzām formām nav.

Te gan jāpiezīmē, ka Ungārijas stāvoklis ir labāks nekā mums. Ungārijas valdības pēdējās prognozes liecina, ka nākamgad ekonomika saruks tikai par 1% (Reuters, 08.12.2008.), kas, protams, ir krietni labāk nekā Latvijas 4% kritums. Ungārijai ir krietni mazāks budžeta deficīts – pērn tas bija 5% no IKP, šogad tas varētu būt 3 – 3,4% (MTI, 03.12.2008.). Latvijai 5% būs nākamgad. Ungārijā ir arī ļoti neliels bezdarbs (apmēram 2%).

Ungārija bez SVF vai ES palīdzības spēja palīdzēt savām komercbankām ar likviditāti un, cik saprotams, ar piešķirtajiem 2,3 miljardiem eiro ir pieticis. Latvijai „Parex” glābšana vien var izmaksāt pusi no šīs summas.

Īsi sakot, Latvijai laikam gan būs spiesta pārdzīvot nežēlīgāku budžeta „apcirpšanu” un smagākus SVF nosacījumus nekā Ungārija.

It kā viss ir vienkārši: Latvijā t.s. sindicētos kredītus ir ņēmušas astoņas bankas par kopējo summu apmēram 1 miljards latu; šogad jāatdod 69 miljoni Ls, nākamgad – 862 miljoni. Bankas sākušas piesardzīgi runāt, ka pašreizējos starptautiskā finanšu tirgus apstākļos tām varētu rasties grūtības šos kredītus atdot, jo jaunus kredītus dabūt grūti vai arī to var par ļoti dārgu cenu. Un tad nu nenāktu par ļaunu, ja dzimtā valsts izlīdzētu ar savām garantijām. Savukārt dzimtā valsts valdošās koalīcijas izskatā palīdzīgo roku ir gatava sniegt.

Pirmais jautājumu loks. Vai valsts garantijas patiesībā jaunu resursu iegūšanu var reāli uzlabot? Uz Latvijas stabilitāti un tuvākas nākotnes izredzēm dažādi starptautiskie vērtētāji tāpat jau šķībi skatās: kā saka, vai mūsu valdības garantijām maz ir tik liels svars? Pieņemsim, ka ir. Tātad publikai tiek raidīts signāls: vispār jau mēs esam dziļā tintē, IKP krīt, deficīts aug, tomēr Latvijas valsts ir gatava uzņemties papildus saistības simtiem miljonu latu apmērā. Interesanti zināt, vai tas starptautisko viedokli par mūsu stabilitāti uzlabos? Domāju, ka nē – ticamāk, ka reakcija būs apmēram tāda: „ak dievs, viņi jau tāpat dzīvo pāri līdzekļiem, tomēr atļaujas šādu greznību”. Dīvaini, ka lēmumu pieņēmēji neredz atšķirību starp bagātajām Rietumu valstīm un Latviju: jā, tur valdības varbūt var atļauties stutēt savas bankas, tomēr diez vai mēs varam līdzināties ASV vai Zviedrijai.

Otrais jautājumu loks. Labi, štrunts par to, kā šīs papildus saistības ietekmēs Latvijas kā valsts reitingus – bankām jāpalīdz un viss. Bet kāpēc?! Var saprast, ja palīdzība – kaut ar piepūli un risku – tiek sniegta tad, ja bankas cietušas kādā pēkšņā, no pašām bankām neatkarīgā kataklizmā. Latvijas gadījumā nekā tāda nav. Bankas starpbanku tirgū aizņēmās desmitiem miljonu latu, lai uzdzītu kredītu „burbuli” Latvijā, ko nu visi vienprātīgi atzīst par vienu no ekonomiskās krīzes cēloņiem. Bankas aizņēmās, lai pašas labi nopelnītu. Un nopelnīja arī. Tas, ka nu tās nevar atrast jaunu finansējumu veco parādu atdošanai ir klasiska neveiksme biznesā. Nu, tā gadās. Kopš kura laika valstij ir jāmaksā par privātu uzņēmēju neveiksmēm?!

Te seko arguments, ka bankas Latvijas ekonomikai ir tik nozīmīgas, ka tām nevar atļaut nogrimt vai, precīzāk sakot, mazināt kreditēšanas apjomus. Ziniet, tad tikpat labi pie valdības pēc kredītgarantijām var sākt piestaigāt arī būvnieki, norādot, cik daudz cilvēku viņi nodarbina, cik no viņiem ir atkarīgi būvmateriālu un mēbeļu ražotāji, tirgotāji utt. Dos garantijas arī šai nozarei? Kam vēl?

Trešais jautājumu loks. Labi, štrunts par to, ka īsi taisnīga šī vienas nozares izcelšana nav, palīdzam tieši bankām. Tad rodas jautājums, kādā formā. Varētu saprast, ka atnāk tāds baņķieris pie valdības un saka: atdodu savu lolojumu par simbolisku 1 latu, tikai pārņemiet saistītas, pats eju pensijā, kad tirgus situācija uzlabojas, mēģiniet šo banku atkal pārdot. Nu, izcila šāda situācija nebūtu, tomēr vismaz kaut cik saprotama. Tomēr diez vai kungi tā ir plānojuši. Ticamāk, ka tie paši neveiksminieki grib gan turpināt savas bankas kontrolēt, gan valsts atbalstu saņemt. Un tas nav pieņemami.

Šajā stāstā ir vēl vairāki nepatīkami aspekti. 1. Ja valsts sniedz tik ievērojamas garantijas, bet vienlaicīgi neiegūst kontroli pār konkrētajām kredītiestādēm, tad faktiski valsts kļūst par ķīlnieku – banka vienmēr var pavēstīt, ka nenāktu par ļaunu vēl kāda „piešprice”, citādi tā nevarēs kredītu atdod un jāmaksā būs valstij kā garantētājai. 2. Šobrīd runa ir par garantijām sindicētajiem kredītiem, kas jāatdod šogad un nākamgad. Kas notiks 2010.gadā? Būs vajadzīgas jaunas garantijas? Nē? Uz kā balstās cerība, ka nākamā gada ietvaros ekonomikā sāksies atveseļošanās? 3. Ja valsts izsniedz garantijas bankai X, jo tā ir liela, nozīmīga, laba, skaista utt., tad tiek radīts precedents un būs grūti atteikt garantijas arī bankām Y un Z, jo argumentēti pierādīt, ka tās ir mazāk labas un skaistas, ir problemātiski. Tā teikt, ja dod vienam, tad jādod visiem, turklāt ļoti jāšaubās, ka garantijas negribēs arī tās bankas, kuras varbūt varētu tikt galā pašu spēkiem – ja garantiju izsniegšanas nosacījumi nebūs drakoniski, kāpēc neņemt, ja iespējams? Visbeidzot – kāpēc tik svarīgs un visu Latvijas ekonomiku skarošs jautājums kā valsts garantijas tiek virzīts steigā un precīzi nepaskaidrojot sabiedrībai plānotos soļus un mehānismus? (Rau, bagātajās ASV Kongress pirmo banku atbalsta plānu tomēr atmeta atpakaļ un publika intensīvi diskutēja nedēļām ilgi.) Ierindas personas labticīgā un konstruktīvā daļa pieļauj, ka politiskā elite steidzas, jo negrib pieļaut kaut kādas banku klientu neadekvātas aktivitātes (kurš gan grib jau pastāvošajām ekonomiskajām problēmām pieplusot banku „nobrukšanu”). Savukārt šīs personas ciniskā daļa min, vai šādi politiķi nemēģina atstrādāt iepriekš saņemto banku atbalstu vai arī nodrošināt tādu priekšdienām.

Aizvadītās nedēļas nogalē uz kārtējo kongresu sanāca Tautas partija (TP). Pašreizējā situācija Latvijas ekonomikā tika iezīmēta gana nesaudzīgi, kas ir nedaudz pikanti, ja ņem vērā, ka vēl nesen TP bija premjera krēsls un arī Godmaņa valdībā tai ir lielākais ministru skaits, t.sk., finanšu ministra postenis. No šī viedokļa tribīnē kāpēju skumjais „līdz kam gan valsti noveduši” izskatījās nedaudz liekulīgi, ja vien nepieņemam, ka šādi TP gatavojas atgūt valdības vadītāja posteni. Šī pieņēmuma pareizumu apliecina arī TP jaunā vadītāja Mareka Segliņa pietiekoši nepārprotami teiktais: „Bet jūs taču zināt, kas notiek ar laivu, ja četri airētāji airē katrs uz savu pusi. … Taču, ja valstī nav kārtības, tā beidzot ir jāievieš…”

Pēc šī pretenziju pret koalīcijas partneriem izteikuma varējām sagaidīt, ka TP līderi attaisnos pašu tik bieži piesaukto partijas kompetenci ekonomiskajos jautājumos un nāks klajā ar skaidru rīcības plānu.

Diemžēl neko tādu nedzirdēju. Cik saprotu, rīcības plāna izklāsts bija uzticēts ekspremjeram Andrim Šķēlem. Un partijas dibinātājs un neformālais līderis nespēja piedāvāt neko citu, kā vien celt priekšā citu partiju idejas. Piemēram, ar domu par īpašu palīdzību jaunajām ģimenēm to pirmā mājokļa iegādē jau sen piestartējis TB/LNNK līderis Roberts Zīle. Klausīties, kā ar jaunatklājēja izteiksmi Šķēles kungs ierosina uzdot Valsts Ieņēmumu dienestam saudzīgāk izturēties pret uzņēmēju saistībām pret budžetu, bija vienkārši smieklīgi – šāda satura priekšlikumus Ekonomikas ministrija jau ir iesniegusi valdībā. Līdzīgi ar ideju par komercbanku obligāto rezervju normas samazināšanu.

Nepatīkami arī pārsteidza Šķēles kunga uzbrukums Latvijas Bankai. Protams, šī iestāde nav „svētā govs”, tomēr inkriminēt tai cenu stabilitātes nenoturēšanu ir vienkārši nekorekti: ne jau LB audzēja valsts tēriņus iepriekšējās un šīs valdības laikā (caur lielākām algām sabiedriskajā sektorā strādājošiem, caur ministriju budžetiem utt.). Es saprastu, ka TP aicinātu LB apsvērt, piemēram, lata kursa svārstību koridora paplašināšanu vai citus racionālus priekšlikumus, savukārt šāds populistisks „uzbrauciens” vieš bažas, vai TP, hipotētiski iegūstos vairāk varas, neapdraudēs LB neatkarību.

Nesapratu arī Šķēles ideju par individuāliem pabalstiem pensionāriem. Ierosinājums, šķiet, ir tāds, ka pensionāriem kompensē 13% no viņu samaksātā PVN. Vai tas nozīmē, ka pensionāriem būs ik mēnesi kaut kur ar čekiem rokās jādodas, lai saņemtu šo kompensāciju? Kā tas praktiski notiktu? Rūpes par pensionāriem, protams, ir laba lieta, tomēr tā īsti laikam ko piedāvāt nebija.

Vēlme iedzelt koalīcijas partneriem, nepiedāvājot alternatīvu, bija vērojama arī atziņās, kurām principā varētu piekrist. Piemēram, Šķēles kungs uzskata, ka Latvijā ir pārāk daudz sīko zemnieku saimniecību un pārāk maz „industriālo lauksaimnieku”. Iespējams, bet ko TP piedāvā, lai šie sīkzemnieki spētu pārorientēties, mainīt nodarbošanos un pat dzīves vietu? Tēzes par nepieciešamību celt produktivitāti – arī nekā jauna, it sevišķi, ja nedzirdam konkrētus piedāvājumus, kā to darīt.

Īsi sakot, nekas no kongresā dzirdētā neliecina, ka TP būtu ekonomiskās politikas aspektā enerģiskāka un inovatīvāka partija par citām.

Te gan taisnības labad jāatzīmē, ka neko krietni dižāku nepiedāvā arī otra politiskā grupa, kas vismaz teorētiski varētu pretendēt uz „gudro galvu” statusu. Partijas „Sabiedrība citai politikai” (SCP) līderis Gatis Kokins laikraksta „Diena” 20.oktobra numurā publicējis rakstu ar daudzsološu virsrakstu „12 darbi, lai nomierinātu sabiedrību un stabilizētu tautsaimniecību”. Te nu jāsaka, ka uzsvaru autors ir licis uz aicinājumu vairāk skaidrot sabiedrībai banku biznesā notiekošo kā veidu mazināt publikas aizdomīgumu. Saprātīga atziņa, bet ar to ir par maz. Kā parasti – diagnozi kaut ar novēlošanos uzstādām pareizi, bet ar medikamentu izvēli nevedas. Es, piemēram, nestādos priekšā, kā praktiski īstenojama Kokina kunga vēlme „valdībai jāuzsāk sarunas ar Swedbank, SEB, DnB NORD, Nordea un Unicredit banku īpašniekiem, lai nodrošinātu, ka tie nepārtrauc meitasbanku/filiāļu kreditēšanu, nodrošinot vismaz 10% kredītportfeļa pieaugumu 2009.gadā”. Nedomāju, ka politiķi te var ko līdzēt un ietekmēt – kāpēc baņķieriem būtu tāds Godmanis jāņem galvā? Ja baņķieri izdomās, ka var atļauties un tiem ir izdevīgi iepludināt jaunus resursus Latvijā, tad tas notiks tāpat. Kā veidu palīdzēt kredītu ņēmējiem bijušais „Pareksa bankas” viceprezidents piedāvā savai agrākajai darba vietai nedraudzīgu risinājumu: „aizliegums piemērot līgumsodus un palielināt kredītu likmes fiksēto daļu”. Kārdinoši, bet vai šāds aizliegums nesamazinās komercbanku vēlmi izsniegt kredītus? Es arī nezinu, kas Kokina kungam dod tādu optimismu par Latvijas iespējām aizņemties ārvalstīs, ka viņš piedāvā „Latvijas valdībai jau decembrī emitēt piecgadīgas eiroobligācijas divu miljardu eiro apjomā”. Jā, Lietuva it kā neesot atteikusies no idejas vēl šogad aizņemties 400 miljonus eiro (BNS, 05.10.2008.), bet vai tas notiks un par kādu cenu? Vēl no SCP galvenā ekonomista var noprast, ka Latvijai nevajadzētu vairīties no lielāka budžeta deficīta (3,5% Kokina piedāvājumā). Iespējams, ka tā varētu būt taisnība, tomēr tad būtu bijis jauki no Kokina kunga uzzināt precīzu šīs naudas sadalījumu, lai nesanāk tā, ka budžeta deficīts ir liels, bet īsta ieguvuma nav.

(pilns teksts žurnāla “Kapitāls” oktobra numurā)

Bēdīgi, ka diskusijās par 2009.gada valsts budžetu, runāts galvenokārt tika par to CIK valsts maksā pati sev, bet ne par to, KAS TIEŠI un KĀDĀ LĪMENĪ tai vispār būtu jāveic un ko tā varētu vieglu sirdi uzticēt privātajam sektoram.

Tam, ka valsts nav pats efektīvākais, maigi sakot, saimnieks, aizvadītajā mēnesī bijis gana piemēru. Piemēram, Latvijas dalība World Expo 2010 Šanhajā. Pārlaižot skatienu sagatavotajai tāmei, nez kāpēc rodas iespaids, ka, ja būtu rīkots konkurss starp privātā sektora firmām, kas nodarbojas ar izstāžu organizēšanu, tad izmaksas nebūtu tik lielas – 3,48 miljoni latu (igauņi nez kā gatavojas iztikt ar 2,69 miljoniem latu). Varbūt kļūdos, tomēr liekas, ka privāta kompānija būtu priecīga par lielu un prestižu pasūtījumu un neuzskrūvētu mēnešalgu projekta vadītājam un tā vietniekam attiecīgi 3663 un 2200 latu līmenī (vai arī piesaistītu to Latvijas paviljona apmeklētībai, maksājot prēmiju, kad redzami reāli rezultāti). Neesmu speciālists konkrētajā jomā, tomēr liekas, ka valsts iestādes varētu drošu sirdi atteikties no daudzajiem IT departamentiem, nodaļām utt., uzticot šīs saimniecības apkalpošanu privātā sektora dalībniekiem. Un cik efektīva ir valstij piederošo nekustamo īpašumu apsaimniekošana?

Nav jau liela jēga samazināt finansējumu dažādām iestādēm, ja tās – arī nevajadzīgās un attiecīgi kaitīgās – turpina funkcionēt un jaukt gaisu. Ja runājam par konkrētiem piemēriem, tad man personīgi mazāk interesē ministriju klerku atalgojums, cik tas, kāpēc ir tāds juceklis, ka valsts ekonomisko politiku, piemēram, mēģina aprakstīt trīs dažādi dokumenti – Nacionālais attīstības plāns 2007. – 2013., Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvars 2008. – 2010., Valsts stratēģiskais ietvardokuments 2007. – 2013.? Acīmredzot tāpēc, ka iestāžu uzdevumi nav precīzi definēti, amatpersonas ambīciju un naudas kāres rezultātā velk deķīti katra uz savu pusi. Tad varbūt šāds dokuments jāpasūta privātajam sektoram – nerīkojot n-tās ierēdņu darba grupas un apspriedes, ietaupīsies laiks un prēmijas.

To, ka jēga ir efektivitātē, nevis naudas daudzumā, proti, ka arī salīdzinoši nelielas summas var izlietot slikti, pierāda skandāls kādā ar tautsaimniecību it kā maz saistītā sfērā, kino industrijā. Neņemos spriest, cik taisnīgi tiek dalīta valsts nauda producentiem, tomēr atklājās, ka tas pats relatīvais mazumiņš pazūd kā smiltīs, jo Nacionālais Kino centrs (valsts iestāde) nemaz īsti nezina, cik no tām filmām, kurām līdzekļi piešķirti, ir reāli pabeigtas, cik – iestrēgušas ražošanā; kad šie „iestrēgušie” projekti tiks pabeigti; kas notiek ar piešķirtajiem līdzekļiem, ja tie iedoti, bet projekts netiek pabeigts; cik daudz skatītāju noskatījušies pabeigtās filmas, kāda bijusi atsaucība? Vai jūs spējat iedomāties, ka līdzīgi ar savu naudu rīkotais privāts uzņēmums vai pat privāts filantrops? Varu derēt, ka citi var minēt desmitiem līdzīgu piemēru. Es nezinu, kurš var veikt šādu valsts pārvaldes auditu (tā lai nebūtu kārtējie izplūdušie secinājumi un nekonkrētie ieteikumi) un kurš politiskais spēks būtu tik drosmīgs šo pārvaldi patiešām reformēt, tomēr bez tā izdevumu apcirpšanai nav lielas jēgas.

Tas pats attiecas, protams, uz pašvaldībām, kuras nereti uzvedas tā, it kā dzīvotu citā valstī. Kāda jēga mocīties valsts līmenī ar budžeta deficīta 1,8 vai 2 procentu līmenī, ja Rīgas dome vienā mierā nolemj palielināt savu deficītu līdz 6,6% no ieņēmumu apjoma?

Ar veselo saprātu saprotu, ka valsts/pašvaldību sektora kardināla reforma nevar notikt tuvākajā periodā, tādēļ varbūt dzimtā valsts varētu reformas veikt trijos uzņēmējiem labvēlīgos konkrētos virzienos? Pirmkārt, politiskā līmenī dot rīkojumu Valsts Ieņēmumu dienestam saudzīgāk rīkoties ar soda naudu un citu represiju pielietošanu nodokļu maksājumu kavēšanās gadījumā. Otrkārt, sagatavot tieslietu sistēmu tam, ka ekonomiskās spriedzes apstākļos palielinās tiesvedību skaits – lai nav tā, ka tiesas, maksātnespējas institūcijas aizrijas un to kapacitātes trūkums nogremdē arī tos, kuri ķepurojas un grib strādāt. Treškārt, beidzot tikt skaidrībā ar Eiropas Savienības finansējuma saņemšanas birokrātiskajiem džungļiem.

Viegli iedomāties, cik emocionāli tie, kurus tas tieši skar, uztver valdības lēmumu iesaldēt algas valsts sektorā strādājošiem, un arī privātā sektorā nodarbinātajiem, pieļauju, neliekas taisnīgi, ka šis lēmums skar vienlīdz gan ierēdņus, gan ārstus. Tā kā Godmaņa kunga valdības deklarācijā tika solīts tieši pretējas lietas, patiesībā jau valdībai vajadzētu demisionēt – nu tā, kaut vai pašcieņas saglabāšanas vārdā. Tomēr ir arī skaidrs, ka rotācija vienas koalīcijas ietvaros neko būtisku nemainītu, un diez vai pat opozīcijas nākšana pie varas to spētu. Labi, tātad mēģinām atturēties no retorikas.

Algu iesaldēšana uz gadu ir nepatīkama, tomēr būtu pieciešama zemas inflācijas apstākļos. Pat ja paļaujamies uz valdības prognozēm, ka nākamgad inflācija būs 9,8%, tas nozīmē, ka valsts sektorā strādājošo ienākumi reāli samazināsies par desmito daļu. Respektīvi, runa nav par to, ka kādai sabiedrības daļai nākas uz laiku atlikt savas cerības uzlabot dzīves apstākļus, bet par to, ka viņi reāli dzīvos sliktāk. Tiktāl skaidrs, lai gan būtu jauki, ja amatpersonas to tā skaidri un gaiši arī pateiktu. Nelaime ir tā, ka šī sabiedrības daļa ir patērētājs precēm un pakalpojumiem, ko saražo privātais sektors (vienalga vai runa ir par līzingu vai preses izdevumu). Citiem vārdiem sakot, ir skaidrs, ka arī privātajā sektorā strādājošiem uz valdības lēmumu ir jāskatās nevis tikai ar līdzjūtību pret skolotājiem utt., bet kā uz reālu signālu, ka sliktāk dzīvos visi. Man ir ļoti lielas bažas, vai valdība to apzinās. Respektīvi, ir sajūta, ka lēmums tika pieņemts pirmkārt tāpēc, ka ministri neredzēja naudas avotus, bet viņi ne visai modelē nākamo gadu: kas notiks, kad sāksies kredītu kavējumi un patēriņa tālāks kritums un attiecīgi arī nodokļu ienākumu sarukums? Ja viņiem šādas kalkulācijas ir, būtu brīnišķīgi tās darīt publiskas.

Vai bija citi varianti (ja atsakāmies no iecienītās tēzes, ka pie varas ir kretīni, ekspluatācijas dažādos variantos)? Atklāti sakot, nesaprotu, kādēļ valdība nevarēja pieļaut lielāku budžeta deficītu – kā zināms, eiro ieviešana pārskatāmā nākotnē mums nedraud, tādēļ par Māstrihtas kritērijiem (it īpaši uz mūsu inflācijas fona) varētu tik ļoti neraizēties. Labi, lai deficīts būtu 3% no IKP, ne 4 vai 5%, un tomēr tie būtu reāli miljoni latu. Valdības skopumu vēl varētu saprast, ja tā pamatā būtu pārliecība, ka valsts sektors ir tā satrunējis, ka tas ir kardināli jāreformē un šobrīd tas nav lielāka budžeta deficīta vērts. Tomēr kaut kā neatceros tik skarbus vērtējumus no amatpersonu puses – tieši otrādi, visi ir tik simpatizējoši un saprotoši, ka riebjas. Tad kādēļ šāds konservatīvisms? Manuprāt, par budžeta deficīta pieļaujamo lielumu nebija jēdzīgas diskusijas ar finansistiem un ekonomistiem, nebija arī jēdzīga paskaidrojuma tam, kas tik briesmīgs ar mums notiktu, ja deficīts būtu 3%. Ja jau krīze, tad krīze – pasliktinātos arī makroekonomiskie rādītāji. Nu, pazeminātu Latvijai kredītreitingu. Un? Varētu domāt, ka mēs esam tik ļoti atkarīgi no pasaules finanšu tirgiem – tie paši skandināvi un krievi, kuri mūs uzskata par savu „sētas pagalma” tirgu turpinātu šiverēt, savukārt par amerikāņu pensiju fondu un Āzijas investoru miljoniem Latvijā kaut kā neesmu dzirdējis. Atvainojos, ja kļūdos. Man tas atgādina vajāšanas māniju – neviens patiesībā tavas sarunas nenoklausās (jo nevienam tu tā īsti neesi vajadzīgs), tomēr tu spītīgi atsakies lietot telefonu.

Nav skaidrs, kāpēc valdība nevarēja iedarbināt arī citus naudas avotus. Vēl salīdzinoši nesen ministri jau dalīja desmitiem miljonu latu, kas iegūti Lattelecom privatizācijas rezultātā. Nu, un kāpēc par šo privatizāciju vairs nekas nav dzirdams? Kad ministri prezentēja lēmumu iesaldēt algas valsts sektorā, fonā skanēja mierinājums, ka tas jau tikai uz laiku, ja situācija atļaus, solījumi tiks pildīti utt. Labi, bet, ja runa ir par aizturi uz gadu, kāpēc uz gadu nevarēja iesaldēt arī tādus projektus kā Gaismas pils? Ne jau pavisam, bet. kamēr situācija normalizējas. Varbūt kāds grib apgalvot, ka būvlaukumu nevar pienācīgi iekonservēt uz gadu?