Aizvadītajā nedēļā ar vairākiem interesantiem paziņojumiem nāca klajā Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Tas, ko pamanīja mediji bija:

1) Rimšēvičam mudina „Parex bankas” pārdošanu veikt līdz šā gada beigām, kas ir pretēji viedoklim, ko pauž pašas bankas vadība (valdības ārkārtas sēdē šonedēļ apstiprinātais bankas restrukturizācijas un attīstības plāns vispār nemin kādu termiņus bankas pārdošanai).

LB šefa atšķirīgās pozīcijas pamatā varētu būt vairāki iemesli. Iespējams (vismaz es tā redzēju sapnī J), ka pircēja „Parexam” meklētājs, „Nomura International” ir bijis tik neuzmanīgs, ka kādā sarunā Rimšēvičam relaksēti paudusi, ka nekur jau nav jāsteidzas, konsultantiem ik mēnesi meklēšanas process ienes apmēram 60 000 latu honorāru, tādēļ viņi šo jauko situāciju varētu pagarināt līdz, teiksim, 2013.gadam. Otrkārt, var gadīties, ka LB rada bažas nepieciešamība „Parex” ieguldīt vēl miljoniem latu valsts naudas. Proti, neviens šobrīd nevar prognozēt, kas notiks, kad 1.jūnijā tiks atcelti ierobežojumi summām, ko bankas klienti var „aizskaitīt” no saviem kontiem, savukārt 1.jūlijā zudīs ierobežojumi depozītu izņemšanai.

Rimšēviča īgnumam par konsultantu labo apetīti grūti nepiekrist. Piemēram, ar „Parex bankas” šefu Nilu Melngaili tieši saistītā firma „Riga Capital” par saviem pakalpojumiem triju mēnešu garumā saņēmusi 150 000 eiro; firmas nosaukti pakalpojumi – līdzdalība sarunās ar sindicēto kredītu bankām, sarunās ar ERAB par akciju pirkšanu – ir gana nozīmīgi, bet tad jājautā par ko liela alga maksāta pašam Melngailim, kura tiešie pienākumi ir iepriekš minētās darbības.

Lai kā arī būtu, spriežot pēc toņa „off – record” sarunās ar Rimšēviču, viņš ar „Parex bankas” situāciju nebūt nav apmierināts,

2) Rimšēvičs negaidīti asi nostājās pret ekspremjera Andra Šķēles kārtējiem pārspriedumiem par LB kļūmīgo turēšanos pie lata kursa nemainīguma. Rimšēvičs ne tikai publiski pavēstīja, ka Šķēle stāstot pasakas, bet deva arī mājienu, ka lata devalvācija būtu komerciāli izdevīga cilvēkiem ar lieliem uzkrājumiem eiro. LB prezidenta gatavība iesaistīties publiskā diskusijā ar cilvēku, kurš vismaz formāli šobrīd ir tikai uzņēmējs un „ierindas biedrs”, iespējams, saistīta ar to, ka – kā liecina neoficiāla informācija – lata devalvācijas ideja ir gana tuva pat kādam (vai kādiem) no pašreizējās valdības ministriem.

3) Tas, ko masu mediji faktiski ignorēja, bija Rimšēviča piezīme, ka nevajag baidīt ļaudis ar tekstiem, ka starptautiskos kredītus nākšoties maksāt „mūsu bērniem un bērnu bērniem”, jo – tie tikšot atmaksāti 3 – 5 gadu laikā. Šādu pietiekoši konkrētu termiņu vismaz es dzirdēju pirmoreiz. Tā principā varētu būt labā ziņa, tikai mazliet jāšaubās, vai būs paša Rimšēviča minētie nosacījumi tik veiklai kredītu atmaksai – Latvijas IKP pieaugums par 3 – 5% ik gadu.

Interesanta arī bija LB šefa arvien dziļāka pozicionēšanās kā ne tikai monetārās politikas uzraugam, bet arī kā ekonomiskās dzīves vērtētājam. Pirms kāda laika Rimšēvičs pieteica visnotaļ piezemētu tēmu: ēku siltināšanu kā ekonomikas veicināšanas instrumentu. Nu Rimšēvičs no finanšu Olimpa augstumiem ir nolaidies vēl zemāk, principā paužot atbalstu idejai par valsts monopolu alkoholisko dzērienu nozarē. Tēmu loku, par kuru izteikties Rimšēvičs uzskata vajadzīgu izteikties, paplašināšanās ir interesanta.

Tomēr visskandalozākā bija premjera Valda Dombrovska piektdienā nestā vēsts, ka „Latvijas policija veic izmeklēšanu par Zviedrijas banku agresīvajām metodēm, iekasējot naudu no Latvijas kredītņēmējiem”. „Mēs izmeklējam noteiktas metodes, kas saistītas ar kompāniju kontu iesaldēšanu un to depozītu pārņemšanu, kas notiek diezgan agresīvi,” sacīja Dombrovskis. Viņš skaidro, ka Latvijas valsts ir viens no prasītājiem, kas cieš no Zviedrijas banku uzvedības situācijās, kad kredītņēmēji kļūst maksātnespējīgi: „Gandrīz visa naudas plūsma tiek virzīta uz parādu atmaksu, neņemot vērā nodokļu maksājumus un līdzīgus jautājumus”.

Ticamākais, ka, ja bankas būs tiešām pārkāpušas kādus likumus, tad konkrētie gadījumi tiks risināti, tomēr ne mazāk būtiska tēma ir tā, ka valdība joprojām nav vienojusies ar bankām par spēles noteikumiem situācijās, kad tiek sniegtas daudz pieminētās garantijas kādam uzņēmuma. Sapnī redzēju J, ka šādi nepatīkami pārsteigumi nākuši pār pazīstamo būvmateriālu ražotāju „Sakret”, kuram valdība garantējusi kredītu 3 miljonu latu apmērā, bet banka šo garantiju izmantojusi, maigi izsakoties, citādi: dzēsusi uzņēmuma jau esošās kredītsaistības. Banka formāli tā drīkst rīkoties, tomēr tad daudzos gadījumos jau tā paknapais valsts atbalsts uzņēmējiem zaudē savu jēgu.

Nepietika ar globālo ekonomisko krīzi, nu mums „uz kakla” kārtējā „ārkārtīgi bīstamā epidēmija”, cūku gripa. Neuzdrošinos mazināt šīs slimības bīstamību, tomēr vai jums mediju reakcija neatgādina sakāpinātos toņus, kādos vēl nesen tika ziņots par putnu gripu, un vēl pirms tam par SARS? Arī tad tika prognozēta teju vai cilvēces daļas izmiršana utt. Nu, patērē cilvēks XXI gadsimtā šausminošu informāciju, patīk tā lieta.

Šajā kontekstā iesaku uzmeklēt tīmeklī grāmatu ar izteiksmīgu nosaukumu „Panicology” (izdota pērn). Negribu čiept autoriem (Simon Briscoe, Hugh Aldersey – Williams) piemērus un uzdot par paša atradumiem, tādēļ vienkārši iesaku kā vielu garastāvokļa uzlabošanai un stresa noņemšanai. Jau pieminētā SARS sakarā autori atgādina, ka šīs slimības upuru skaits (nāves gadījumi) nepārsniedza 800, savukārt Lielbritānijā ik gadu parasta gripa vien nogalina apmēram 12 tūkstošus, tomēr mediju reakcija ir kardināli atšķirīga.

Grāmata ir noderīga, lai atsauktu atmiņā, no kā tikai mēs pēdējo gadu laikā neesam baidījušies, uzskatījuši par ļoti smagu problēmu utt. Imigrantu plūdi, ozona „caurumi”, aptaukošanās, terorisms, globālā sasilšana, islāms utt.

Būtu prasti ironizēt par cilvēku slieksmi celt paniku – kaut vai tāpēc, ka daudzi no šiem riskiem ir ļoti reāli. Runa ir par ko citu: kam ir izdevīgi mūs turēt stresā? Un šajā sakarībā gribu nocitēt vācu sociologu Ulrihu Beku („Riska sabiedrība. Ceļā uz citu modernitāti.1986”).

„Tajā, kas attiecas uz viņam draudošo briesmu pakāpi, mērogu un formu, cilvēks ir principiāli atkarīgs no svešām zināšanām. … Kaitīgais, draudīgais, naidīgais ir paslēpies visapkārt, tomēr cilvēki nespēj paši spriest par kaitīgumu vai derīgumu un ir spiesti lietot svešu zināšanu producētāju hipotēzes, metodes un kontroversijas. … Upuriem vairs pat nav ļauts izlemt, vērsties pēc padomu pie ekspertiem vai nē. Nevis upuri meklē ekspertus riska lietās, bet paši eksperti meklē sev upurus. Riski var parādīties pilnīgi negaidīti, jo bīstamība var būt apslēpta jebkurā ikdienā lietotā lietā.

…

Nav saprotams, vai ir saasinājušies riski kā tādi, vai arī saasinājies ir mūsu skatījums uz riskiem.

…

Rūpnieciskā sistēma gūst peļņu no nelabvēlīgām situācijām, kuras pati arī rada. … Pateicoties risku definīciju mainīgumam, var radīt pilnīgi jaunas vajadzības, un tātad arī jaunus tirgus. … Tādējādi ražošana un patēriņš, rodoties riska sabiedrībai, paceļas pilnīgi citā līmenī. Ieprieš noteikto un manipulējamo vajadzību vietu ražošanas sistēmā ieņem pats sevi atražojošs risks. … Rodas atbilstoša industrija. Tam nepieciešami ir arī “alternatīvie klaigātāji”, kā arī kritiski un tehnoloģiski orientēti zinātnieki un antizinātnieki. Visi kopā viņi veido daļēji pašfinansējošas, daļēji sabiedrības finansētas “laikam priekšā aizskrējušas reklāmas aģentūras”, kas rada jaunus noieta tirgus riskiem.”

(pilns teksts “Kapitāls” maija numurā)

Masu mediju un to aptaujāto nozaru ekspertu vidē dominē viedoklis, ka Ivara Godmaņa valdība varbūt strādā nepietiekoši strauji, tomēr labi izprot Latvijas ekonomisko situāciju, kas pēc bēdīgi slavenā “septiņu trekno gadu” apsolījuma vien jau ir daudz.
Šim viedoklim grūti atrast pamatojumu kaut tādēļ, ka ministru krēslos redzam lielākoties tās pašas sejas vai vismaz lēmumu pieņemšanas procesam jau gadiem pietuvinātas un nav skaidrs, kas šiem personāžiem smadzenēs ir tā mainījies, lai viņi sāktu situāciju uztvert adekvātāk. Jāpiezīmē arī, ka gana daudzajās intervijās ar premjeru un ekonomiskā bloka ministriem vismaz man nav izdevies sadzirdēt atbildes uz vairākiem jautājumiem.
Piemēram, viena lieta ir fakta konstatācija, ka budžeta ieņēmumu neizpilde jau šā gada sākumā tuvojas 6% no plānotā apjoma, cita – paskaidrot, ko tas reāli nozīmē. Kādi izdevumi tiks samazināti (jo, cik noprotams, budžeta deficīts netiks pieļauts)? Ir izkaisītas ziņas par to, ka virkne uzņēmumu samazina strādājošo skaitu. Tās ir ziņas par konkrētajiem uzņēmumiem, bet ko tas nozīmē valsts budžetam, ja bezdarbnieku – attiecīgi pabalstu summu – apmērs sāk papildināties pa simtam vien, pa simtam vien. Vēl piemērs. Cik noprotams, pats premjers šokā konstatē, ka ministriju darbinieku skaits divu gadu laikā palielinājies par 70% (un neticu, ka līdzīgi nav arī citās valsts iestādēs). Skaidrs, ka premjers nevar ar vienpersonisku rīkojumu atlaist, teiksim, 10% no iestādēs strādājošiem, tomēr uzticēt pašām iestādēm izvērtēt cilvēku skaita lietderību arī ir pārāk samiernieciski. Finanšu ministrija jau pirms dažiem mēnešiem pamēģināja, un atbildes lielākoties skanēja, ka visi ļoti vajadzīgi… Vēl piemērs. Tiek paziņots, ka valdība līdzēs uzņēmējiem, palielinot to dienu skaitu, kuras par t.s. slimības lapām apmaksā valsts (attiecīgi uzņēmējiem jāmaksā mazāk). Vēlāk gan izrādās, ka īsta vienošanās starp Ekonomikas un Labklājības ministrijām šajā jautājumā vēl nav panākta. Visbeidzot, kad premjeram jautā, vai tiešām slimības lapu apmaksa ir tas smagākais uzņēmējdarbības slogs, Godmanis arī godīgi atbild, ka tas jau vairāk ir žests no valdības puses, jo uzņēmēju organizācijas šo jautājumu tik ilgi lobējot utt. Vēl piemērs. Kā tas var būt, ka pēc tik garām un karstām diskusijām par Latvijas enerģētikas nākotni pēkšņi izrādās, ka prognozes par elektroenerģijas pieprasījuma kāpuma tempiem (par 7% ik gadu tuvāko 10 gadu periodā) bijušas pārāk optimistiskas – raugi, tās sagatavotas pagājušajā gadā, kad vēl bija spēkā “septiņu trekno gadu” koncepts, nu, kad ekonomikas “atdziest”, sāk gudrie vīri runāt, ka tik lielas ražošanas jaudas nemaz nevajag. Pamodās!
Ejam tālāk – par tempu. Ja izlasām informatīvo ziņojumu par valdības 100 dienām, redzam, ka daudzi no izvirzītajiem uzdevumiem izpildīti ar nokavēšanos. Ekonomikas ministrijai tādu no 8 ir 6 (turklāt jāatceras, ka dokumenta iesniegšana valdībā vēl nenozīmē finišu), Satiksmes – 3 no 5. Finanšu ministrija bijusi akurātāka – no 5 uzdevumiem termiņš nokavēts vienam – bet kopumā ministrijas uzdevumu izpildi ir kavējušas uz nebēdu.