Jau uzreiz atvainojos visiem par offtopic ierakstu. Kopš brīža, kad Latvijas blogosfērā uzņēma apgriezienus meme “uzraksti savā blogā 7 lietas par sevi, ko pārējie par tevi nezina (un nodod stafeti tālāk 7 citiem blogeriem)” (ievazātājs, šķiet, ir Endijs), bažījos, ka kāds pieminēs arī mani - galvenokārt jau tāpēc, ka neesmu pārliecināts, vai šāda veida ieraksti īsti būtu piemēroti Nozare.lv blogiem. Un patiesi - šodien par čornuju metku parūpējās domubiedrs Ernests (nezinu gan, vai viņa ideja par Bluetooth mārketingu izrādīsies dzīvotspējīga, taču visu cieņu par koncepciju un uzdrīkstēšanos to realizēt!). Izlēmu - gan jau Nozare.lv zīmols necietīs no tā, ka es šeit nedaudz papucēšu arī savu personīgo zīmolu, tāpēc te nu būs 7 (ne pārāk personīgi intīmas) lietas par mani, kuras jūs, visdrīzāk, nezinājāt.

1. Pēc izglītības esmu bibliotekārs, proti, esmu ieguvis sociālo zinātņu bakalaura grādu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (šobrīd - Sociālo zinātņu fakultātes) bibliotēku un informācijas zinātnes specialitātē. Iemesls - kā jau daudzi jaunieši, pēc vidusskolas beigšanas īsti nezināju, ko ar sevi iesākt, sapratu vien to, ka augstākā izglītība ir nepieciešama. Izdomāju, ka, kā jau kaislīgs lasītājs, varētu pieteikties bibliotekāros - konkurss pilnīgi nekāds, un gan jau arī, ka studijas nav neko grūtas. To, ka šī izglītība nav gluži zemē metama, sapratu 3. kursa vidū - brīdī, kad man pieleca, ka patiesībā stāsts ir par informāciju un to, kā to sakārtot un izmantot, ne tikai par bibliotēkām. Izvēli nenožēloju vēl joprojām, tikai beidzot sāku just, ka nebūtu slikti to papildināt ar maģistra studijām kādā citā nozarē.
2. Runājot par izglītību - bija arī mēģinājumi mani aizvilināt citos virzienos. Proti, vidusskolas 12. klasē mūsu filozofijas skolotāja (amatu apvienošanas kārtībā arī pazīstama LU pasniedzēja, diemžēl vārdu vairs neatceros) mēģināja mani pierunāt stāties filozofos, savukārt jau studiju laikā Indra Brikše, žurnālistikas katedras vadītāja, kas mums pasniedza komunikācijas zinātnes pamatus, piedāvāja pāriet uz žurnālistiem. Nepadevos.
3. Bibliotēkā esmu strādājis pavisam nedaudz, proti, studiju laikā nejauši iegadījās sākt strādāt ASV Informācijas centrā, apkalpot centra bibliotēkas lasītājus. Deviņdesmito gadu sākumā šī iestāde Smilšu ielā (pašlaik vēstniecības Preses un kultūras nodaļa) bija nosacīti neatkarīga no vēstniecības un kalpoja arī kā publiskā bibliotēka ar unikālu, tajā laikā nekur citur nepieejamu, mācību un populārzinātniskās (un ne tikai) literatūras klāstu. No bibliotēkas klientu saraksta šobrīd jau mierīgi var veidot izdevumu “Kas ir kas Latvijā”; dīvaini, bet daži mani vēl joprojām atceras kā “to puisi, kas izsniedza grāmatas”.
4. Pirmā saskarsme ar datoru, protams, bija skolā, astoņdesmito vidū - uz leģendārajām “bekām” iekš BASIC bija jāprot uzprogrammēt aplis, un brīvstundās varēja sarunāt ar skolotāju, lai ļauj puikām uzspēlēt spēlītes. Taču daudz lielāku iespaidu atstāja vizīte ar klasi nez kādā skaitļošanas institūtā, kur mums demonstrēja fantastisku mākslīgā intelekta paraugu - atbildot virkni jautājumu par to, ko es darītu kā nelielas salas karalis, pēc mirkļa tika paziņots datora pareģojums, kā beigtos mana valdīšana. Iespējams, ka tieši tobrīd arī kļuvu par spēlīšu fanu.
5. Internetu es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju gadā, šķiet, 1995. Kādā rudens dienā es Universitātes izvēles priekšmetu piedāvājumā pamanīju kursu “Internets”, un aizvilināju visu savu kursu uz to. Pirmā saskarne - mainframe termināļi, zaļi burtiņi uz melna ekrāna un virkne komandu, kas jāiekaļ, lai izmantotu e-pastu, FTP, Gopher un WWW, pirmā pierakstīšanās vēstkopā un dziesmu tekstu drukāšana uz milzīgiem papīra rituļiem. Biju patiesi šokēts, kad pēc kāda laiciņa LU uzradās arī īsti PC ar Netscape pārlūkprogrammu- izrādās, ka internets ir iespējams arī krāsains un ar bildītēm!
6. 2001. gadā sākumā man dzima fantastiska ideja - ir jāveido interneta portāls par datorspēlēm! Latvijā nav nekā, kas varētu līdzināties slavenajam Gamespot, niša ir brīva! Ideju man nesaprotamu iemeslu dēļ nolēma atbalstīt TVNET boss Ivars Bauls, un ar viņa svētību 2001. gada pavasarī dienas gaismu ieraudzīja www.gamenet.lv. Tobrīd man nebija ne mazākā priekšstata vai un kā tas varētu sevi atpelnīt, bet tas nebija svarīgi - sapnis bija piepildīts. Sapnis beidzās pēc pusotra gada, kad TVNET bosi bija sapratuši, ka Latvijā ar šādu reusursu nevar nopelnīt ne santīma, lai gan apmeklējums mums bija uz pusi lielāks kā nedaudz vēlāk tapušajam Financenet. Taču vēl joprojām esmu lepns par Gamenet saturu, fantastisko komūnu, neaizmirstamo NHL online čempionātu un ballīti klubā Metro, kurā čellu kvartets atskaņoja mūziku no spēles Arcanum.
7. And now for something completely different. Jau 18 gadus spēlēju bungas, un pa šo laiku esmu pamanījies ieguldīt savu artavu vairākos ļoti interesantos projektos - Kartāga, Sirke, The Satellites un Voiceks Voiska, ar ko kopā spēlēju vēl joprojām; reizi pa reizei uzspēlēju arī kādu ska stila diskotēku, maskējoties zem segvārda Dr.Skafandrs.

Šķiet, nav jau vairs palicis, kam padot tālāk stafetes kociņu - ja nu vien kolēģim Jurim Kažam (ja jau reiz piesārņojam, tad piesārņojam Nozare.lv blogus!)

Akurāt pirms gada rakstīju par to, ka, šķiet, drukātās preses gals patiešām vairs nav tālu. Vismaz spriežot pēc abonēšanas datiem varēja domāt, ka aizvien lielākam skaitam cilvēku prese vairs nav aktuāla - gan Dienas, gan NRA abonentu skaits gada laikā bija samazinājies par apmēram 10 000, jeb attiecīgi 29% un 24%, lejupslīdi uzrādīja faktisku visu preses izdevumu abonēšanas dati.

Ir pagājis gads, ir publicēti šī gada abonēšanas kampaņas rezultāti. Un, ka tevi jupis - izrādās, ka prese nemaz tik strauji tomēr nemirst. Protams, kritums vēl joprojām ir vērojams, taču ne tuvu tik dramatisks. Salīdzinot ar pagājušā gada decembri nacionālie laikraksti pa visiem kopā zaudējuši 10 000 abonentu, reģionālie laikraksti zaudējuši 12 000 abonentu, žurnāli, kas veido apmēram pusi no kopējā abonēto izdevumu skaita, zaudējuši 37 000 abonentus. Kopumā janvārī abonēts par 60 000 preses vienībām mazāk, kā pagājušā gada decembrī; procentuāli tas ir apmēram 10% kritums. Protams, nekā spoža, taču tie arī vairs nav pagājušā gada 20-30%. Nav brīnums, ka paši izdevēji par abonēšanas ir samērā apmierināti un patīkami pārsteigti.

Kas tad īsti ir noticis? Visas pazīmes - ekonomiskā ķeza (nu ļoti man ir noriebies vārds “krīze”), PVN likmes paaugstināšana no 5% uz 10% (par ko gan tika izlemts tikai pašās abonēšanas kampaņas beigās) - liecināja par to, ka preses industrijai tiešām tūdaļ būs gals klāt; arī izdevēju reakcija publiskajā telpa lika domāt, ka bankrotu vilnis būs neizbēgams. Tad kāpēc kritums, par spīti visam, šogad ir krietni mērenāks nekā pirms gada? Nolēmu papētīt situāciju par šī gada Top10 izdevumiem nacionālo laikrakstu, reģionālo laikrakstu un žurnālu grupās nedaudz plašākā laika periodā, no 2003. gada (šie dati ir pieejami Latvijas Preses Izdevēju Asociācijas lapā, tiesa, pilnu datu par 2009. gada tur vēl nav, tāpēc izmantota informācija no Nozare.lv par Top10 izdevumiem katrā grupā). Lasīt vairāk »

Šodien pilsoniskās žurnālistikas koncepcija diemžēl ir tikusi pie pamatīga ziluma zem acs - kā ziņo TechCrunch, kāds gudrinieks CNN pilsoniskās žurnālistikas projektā iReport ir pamanījies noziņot, ka Apple boss Stīvs Džobs esot nogādāts slimnīcā ar sirdstrieku. Kamēr mediji tika skaidrībā kā tad tur īsti ir, birža reaģēja zibenīgi - Apple akcijas nokritās par 10 punktiem (lai ko tas arī nenozīmētu). Protams, jau dažu minūšu laikā šī informācija tika apgāzta, ziņa izņemta no iReports un akciju cena atgriezās iepriekšējā līmenī. Taču savārītā šmuce, manuprāt, ir izdarījusi pamatīgu lāča pakalpojumu pilsoniskās žurnālistikas koncepcijai uz ilgāku laiku.

Saprotiet mani pareizi - man ļoti patīk šī koncepcija un doma par tās izmantošanu arī tradicionālajos medijos; mēs LETĀ šad tad esam diskutējuši par to, vai un kādā veidā “atvērties” auditorijas pienesumam. Citi, kaut vai tas pats CNN ar savu iReports, jau ir pārgājuši no runām pie darbiem. Taču šis gadījums ļoti labi parāda lielāko pilsoniskās žurnālistikas ievainojamību - “nefiltrētā veidā” tā ir lieliska augsne baumām un dezinformācijai (tai skaitā ļaunprātīgai - nav izslēgts, ka šis konkrētais gadījums ir veikla mahinācija ar mērķi fiksi “uzvārīties” ar negaidīti cenā nokritušajām Apple akcijām). It īpaši, ja šādas ziņas parādās informācijas avotā ar nevainojamu reputāciju, kā tas bija šajā gadījumā; protams, CNN skaidro, ka iReport nav gluži viņu pašu gatavota informācija, ka tā nav pārbaudīta un izvētīta, bet… auditorijas acīs CNN ir un paliek CNN, nevis kāds apšaubāmas izcelsmes blogs vai, nedod Dievs, čivinājiens Twitter. Starp citu, kā komentāros norāda kāds no TechCrunch lasītājiem, šajā gadījumā furora izplatībā savu roku ir pielicis arī Google News, kas oriģinālo nosaukumu “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN’s iReport” ir automātiski apgriezis līdz “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN…” Ir starpība, vai ne? 

Diemžēl ne jau pirmo reizi pierādās, ka modernās tehnoloģijas var ļoti veiksmīgi izmantot negodprātīgi - sākot jau ar spamu parasto un beidzot ar šādiem visnotaļiem rafinētiem paņēmieniem. No vienas puses - tā, protams, ir problēma, ar kuru ir jācīnās; no otras puses - no dažāda kaluma blēžiem neviens par pasargāts arī “analogajā” vidē (atcerēsimies kaut vai bēdīgi slavenās finansu piramīdas). Izskaust krāpniecību saknē nav iespējams; blēži vienmēr atrod jaunus veidus, kā tikt pie lētticīgiem upuriem (starp citu - rekomendēju nobaudīt fantastisko dziesmu par Nigērijas “419 skameriem”).

Taču, ja runājam par “nopietnajiem”, atvainojiet, tradicionālajiem medijiem - viņiem ļoti vajadzētu piedomāt, lai nejauša vai apzināta dezinformācija netiktu izplatīta ar viņu palīdzību. Patiesību sakot - nevajag pat dezinformāciju, pilnīgi pietiek ar zemas kvalitātes informāciju (piemēram, mani neizsakāmi kaitina pēdējā laikā novērotā db.lv ziņu “dzeltēšana” - kāds gan sakars biznesa informācijai ar ziņām par Edgara Masaļska likstām?). Tieši šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc LETA pagaidām vēl “bremzē” ar pilsoniskās žurnālistikas eksperimentiem - mēs nevaram atļauties riskēt ar savu reputāciju. Drukāto mediju norieta laikā spēcīgākais ierocis, kas paliek to rokās, ir zīmols, kas lielā mērā saistīts ar mediju uzticamību. Tie mediji, kas riskēs un izmainīs sevi lētas informācijas sīknaudā, ļoti strauji pazaudēs savu seju un līdz ar to arī auditorijas uzticību. Bet par to vairāk - nākamajā ierakstā.

Pārskatot Google Reader manu uzmanību nesen aizķēra ieraksts Devida Veinbergera (viens no Cluetrain Manifesto autoriem) blogā, kurā viņš atreferē Ronaldo Lemosa (brazīļu jurists, kurš specializējas tehnoloģiju un digitālā satura jautājumos) prezentāciju Ars Electronica konferencē.

Principā prezentācija ir par alternatīviem satura izplatīšanas kanāliem. Taču pārsteidzošākais tajā ir stāsts par Nigērijas kino industriju. Fakti ir šādi.

• Nigērija ir lielākais filmu ražotājs pasaulē - gadā tiek saražotas 1200 filmas (jeb, kā lēš Wikipedia, kaut kur starp 1000 un 2000 filmām); salīdzinājumam - ASV gadā saražo 611 filmas, Indija - 934 (2004. gada dati);
• Katru nedēļu klajā nāk ap 30 jaunām filmām; vienas filmas uzņemšana vidēji aizņem 10 dienas;
• Filmas tiek izplatītas tikai mazumtirdzniecībā VCD un DVD formātos; vidējais filmas pārdoto kopiju skaits ir 50 000, veiksmīgākās filmas sasniedz vairāku simtu tūkstošu tirāžu; diska cena ir 2-3 ASV dolāri;
• Nigērijas filmu industrijas gada ieņēmumi ir apmēram 250 miljoni ASV dolāru (atpaliekot no ASV un Indijas);
• Nigērijas filmu industrijā (un ar to saistītajās nozarēs) strādā 1 miljons cilvēku;
• Nigērijas filmu industrija pēc ieņēmumiem un nodarbināto skaita ir otra lielākā nozare valstī aiz lauksaimniecības.

Leģenda vēsta, ka Nigērijas filmu industrijas (jeb Nolivudas) vēsture aizsākās 1992. gadā, kad kāds Nigērijas tirgotājs, kurš bija iepircis lielu videokasešu partiju, izdomāja, ka veiksmīgāk varēs pārdot kasetes, ja tajās būs kāds saturs, un šim nolūkam uzņēma filmu “Living in Bondage” - par kāda vīra iesaistīšanos reliģiskā sektā. Rezultātā viņš pārdeva 750 000 filmas kopiju. Jāpiebilst, ka filma tika uzņemta, izmantojot pašu parastāko BetaCam videokameru, un šī tradīcija tiek turpināta arī mūsdienās, protams, izmantojot modernākas tehnoloģijas - digitālās kameras un datorus montāžai.Interesantākais gan ir izplatīšanas sistēma. Filmas netiek rādītas kinoteātros - tās ir pieejamas par mērenu (pat Nigērijā) cenu VCD un DVD diskos. Tā kā kopiju ne vienmēr pietiek, nereti pārdošanā parādās arī pirātiskas kopijas. Pie tam oficiālās un pirātiskās kopijas sadzīvo gluži labi - kā stāsta Nigērijas filmu industrijas konsultants Čarlzs Igve, producenti ir sapratuši, ka, pirmkārt, ar viņu resursiem pirātismu apkarot ir bezcerīgi, un otrkārt - arī pirātiskās kopijas veido tirgu, ceļot kopējo pieprasījumu pēc filmām. Līdzīgs ir Lemosa stāsts par mūzikas industriju Brazīlijā - proti, Brazīlijā eksistē atsevišķi mūzikas žanri, kuru diski veikalos nav nopērkami - tikai no ielu tirgoņiem, kuri tirgo pirātiskos ierakstus, vai arī koncertos un diskotēkās.
Tas pamazām noved mani pie šī stāsta morāles. Pirmkārt - mums, tehnokrātiem, ļoti patīk runāt par fantastiskajām satura izplatīšanas iespējām, kuras paver internets. Tas, protams, tā arī ir - eksistē ļoti daudz resursu, ar kuru palīdzību mūziķi var parādīt sevi un arī pārdot savus ierakstus - sākot no mūsu pašu Platformas, turpinot ar MySpace un beidzot ar Lemosa pieminēto Brazīlijas lapu TramaVirtual, kurā savu mūziku piedāvā 60 000 Brazīlijas mākslinieku. Pie tam veiksmīgāko biznesa modeļu meklējumi vēl ir tikai pašos aizsākumos - notiek eksperimenti gan ar brīvprātīgu ziedojumu atbalstu (Radiohead), gan ar reklāmdevēju atbalstu (Platforma), gan ar vienkāršu ierakstu atdošanu bez maksas (Nine Inch Nails), gan ar vēl neskaitāmām citām biznesa modeļu variācijām.

Izdevniecībām - gan filmu, gan mūzikas - patīk domāt, ka viņi veido tirgus pieprasījumu, un daļēji, protams, viņiem ir taisnība - ar masīvas reklāmas spēku ir iespējams panākt gandrīz jebko.Taču masīva reklāma ir vajadzīga tikai zvaigznēm, kurās ieguldīts daudz naudas, un kas tagad jāatpelna. Un tā kā arī izdevēju kabatas nav bezizmēra, tad eventuālo zvaigžņu skaits ir ļoti ierobežots, pie tam economies of scale pieprasa, lai zvaigznes būtu standarta produkts, kas viegli pārdodams plašām masām. Pie tam nav jau arī gluži tā, ka no lielajām izdevniecībām nebūtu nekādas jēgas - piemēram, Madonnas mēroga zvaigznei nebūtu nebūs viegli pašai kārtot visu, kas attiecas uz ierakstu ražošanu un izplatīšanu. Tomēr starpnieki izmaksā dārgi - jebkurā nozarē.

Taču - ne visi ir zvaigznes. Ir ļoti daudz mākslinieku, kuri darbojās “garajā astē”, nišās; kuri starpnieku pakalpojumus nevar atļauties; vēl vairāk - ne kurš katrs var atļauties iegādāties augsti kvalitatīvus instrumentus vai atļauties profesionālas studijas pakalpojumus; Nigērijas kino industrija nebūtu iespējama, ja izmantotu tādu pašu pieeju un tehnoloģijas kā Holivudā. Protams, kritiķi un estēti var spļaudīties par nepieņemamo tehnisko un saturisko kvalitāti - taču ne jau viņi nosaka, kas ir labs un kas ir slikts, bet gan tirgus pieprasījums. Ja kāds pērk šādas filmas vai mūziku - tātad eksistē pieprasījums “garajā astē”.

Triks ir tajā, ka pieprasījumu veido ne jau tehnoloģijas, bet cilvēku vajadzības; tehnoloģijas tikai palīdz tās vienkāršāk apmierināt. Nigērijā pieejamākā tehnoloģija ir VCD diski - līdz ar to jaunā kino industrija attīstījās pa vieglākās pretestības ceļu, izmantojot cilvēkiem ērtāko formātu un izplatīšanas veidu. Tāpat pirātismu veido ne tik daudz vēlme zagt vai, ja gribam būt mērenāki izteikumos “dabūt lietas na haļavu” (kaut gan arī šim aspektam, nenoliedzami, ir liela nozīme), kā vēlme iegūt produktu, kas apmierina patērētāja vēlmes - pie tam maksimāli ērti. Atceraties, arī “iTunes” sākotnēji visi prognozēja fiasko, pamatojot to ar plašo pirātiskās mūzikas pieejamību. Te tev nu bija fiasko…

Protams, Latvijas gadījumā gan pastāv jautājums par mērogojamību - Nigērijā dzīvo 133 miljoni cilvēku… Taču stāsta morāli jau tas principā nemaina - ja mākslinieka mērķis ir nodot savu darbu pie cilvēkiem, nevis kļūt par megazvaigzni un sapelnīt milzu bagātību, tam principiālu šķēršļu nav, visnozīmīgākais faktors ir paša uzņēmība. Latvijas filmu festivāli nav vienīgais veids, kā parādīt savu mājās samontēto filmiņu par citplanētiešiem. “Priekšnams” un “Latvijas Mūzikas Kanāls” nav vienīgie veidi, kā kļūt sadzirdētam. Sasodīts - sāciet kaut vai ar to, ka ielieciet savus darbus lielākajos DC++ habos. Atveriet savu profilu Draugiem.lv un MySpace. Es saprotu, šis padoms nederēs Aigaram Graubam, bet jūs taču arī neesat iztērējis miljonus, būvējot “Cinevillu”, līdz ar to jums taču arī nav nekā īsti ko zaudēt, vai ne? Tikai iegūt - auditoriju, jeb, citiem vārdiem sakot, potenciālos pircējus…

Mani, kā jau dabas dotu optimistu, ne pārāk saista sazvērestības teorijas un apokaliptiski nākotnes scenāriji. Tomēr reizēm karote darvas medus mucā ir noderīga - Ela Gora “Neērtā patiesība” vai Džordža Orvela “1984” kalpo kā atskurbinoša duša, norauj mūsu rozā brilles un liek aizdomāties par to, vai tiešām nākotne būs tik saulaina un bezrūpīga, kā mums to gribētos. Un tas ir labi, jo pašapmierinātība un komforts ir slikta augsne progresam.
Tehnoloģiju jomā neērto patiesību paudēja lomu ir uzņēmies Nikolass Karrs, kurš uz pēdējā laika vētraino interneta tehnoloģiju attīstību raugās ar atsvaidzinošu skepsi. Pēdējais viņa veikums, kas sacēlis pamatīgu troksni, ir eseja žurnālā The Atlantic - “Is Google Making Us Stupid?“. Jautājums, bez šaubām, provokatīvs, bet ne nepamatots.

Jautājuma sakne ir šāda - ja kādreiz zināšanu ieguve bija lineārs un darbietilpīgs process - grāmatu un žurnālu lasīšana un tai sekojoša atsauču avotu meklēšana bibliotēkās -, tad tagad informācija ir viegli iegūstama ar pāris meklējumiem Google. Kas taču ir labi, vai ne? Izrādās - ir sava cena arī informācijas piekļuves ērtumam.

Kā argumentē Karrs, veids kā informācija tiek uzņemta ir ne mazāk svarīgs, kā pats informācijas saturs. Google mums piedāvā iespēju sekundes desmitdaļas laikā saņemt 100 000 mūs interesējošā jautājuma atbilžu variantus. Mums atliek tikai pārskatīt dažas saites, un mēs jau esam eksperti. Pieejamā informācija pārbagātība veicina steidzīgumu un paviršību - cilvēki vairs nelasa, bet skenē informāciju. Informācijas ir tik daudz, ka to vairs nav laika rūpīgi izlasīt; vēl vairāk - nepieciešamība iedziļināties garākos tekstos mūs padara nervozus un neapmierinātus. Google mūs ir pieradinājusi pie jauna veida lasīšanas paradumiem, mainījusi veidu, kā mēs domājam. (Saites uz šo apgalvojumu avotiem skatieties Karra rakstā).

Neviens vēl īsti nezina, vai tas ir labi, vai slikti; neviens nezina, kur izmaiņas informācijas uztverē mūs novedīs. Karrs atzīmē, ka arī Sokrāts savulaik vaimanāja par postu, ko atnesīs rakstības izplatīšanās, nemaz nerunājot par apokaliptiskajiem pareģojumiem, kas pavadīja Gūtenberga izgudrojumu. Jā, abas šīs lietas radikāli izmainīja pasauli, taču pozitīvais ieguvums daudzkārt ir atsvēris zaudējumus. Varbūt tā notiks arī šoreiz. Šo pozīciju aizstāv cits manis ļoti respektēts domātājs Skots Karps, kurš uzskata, ka lineāru informācijas uzņemšanas procesu neizbēgami nomainīs “tīklots” - proti, cilvēki uzlasīs informācijas drumslas un “savienos punktus”, nevis veiks mērķtiecīgus “lineārus” pētījumus, kā tas notika drūmajos papīra laikos.

Domājams, ka atbildes uz jautājumiem - vai multitasking ir produktīvs vai gluži pretēji? kā cilvēki spēs tikt galā ar eksistenci konstanta uzmanības deficīta apstākļos? - nāks tikai ar laiku, visdrīzāk tad, kad jau būs pieaugusi un nobriedusi tā dēvētā “Y paaudze” - cilvēki, kas dzimuši ap gadsimtu miju. Šai paaudzei tiek piedēvēta spēja efektīvi darboties multitasking režīmā, kas iepriekšējai paaudzei nemaz tik viegli nenākas (lielisks apraksts lasāms Voltera Kirna The Atlantic esejā “The Autumn of the Multitaskers“). Gan Kirns, gan Karrs savās esejās piemin populāro salīdzinājumu par cilvēka smadzenēm kā par datora procesoru - un abi izdara secinājumu, ka šis salīdzinājums ir nepareizs un pat bīstams. Varbūt Y paaudze pierādīs, ka šīs bažas ir nepamatotas un cilvēka smadzenes ir gana spējīgas pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Viens no Karra secinājumiem (kura avots ir dramaturga Ričarda Formana eseja) ir šāds - pamazām izzūd apgaismības laikmeta cilvēka ideāls, “personība-katedrāle”, kuru cilvēks mērķtiecīgi veido savas dzīves laikā; to aizstāj “cilvēks-pankūka” ar plašām, taču ļoti seklām zināšanām, gatavs uzņemt papildus nepieciešamās zināšanas ar vienu peles klikšķi. Varbūt tas nemaz nav slikti. Taču pilnīgi noteikti savādāk, kā līdz šim. Kā tas būs - to mums nāksies pārbaudīt jau pašiem uz savas ādas; tāda ir cena dzīvošanai pārmaiņu laikmetā.

Man vienmēr ir ļoti paticis Workingday.lv. Labi apzinoties, ka viņiem nebūt nav lielākais darba sludinājumu skaits, man simpatizē piedāvājumu kvalitāte un fascinē rotaļīgi nenopietnais tonis, kādā rakstīti teksti mājas lapā, un it īpaši - iknedēļas e-pastos par jaunajām vakancēm. Tāpēc patiešām žēl, ka elementāras neizdarības dēļ šis jaukais zīmols vismaz manās acīs tagad ir iznīcināts. Kā tas gadījās? Īss case study.

• Saņemu iknedēļas e-pastu par jaunākajām vakancēm, un man iekrīt acīs viena vakance, kuru vēlētos papētīt tuvāk (P.S. - nē, es nemeklēju jaunu darbu, man vienkārši ir interesanti laiku pa laikam pārbaudīt kā es kotējos darba tirgū).
• Mēģinu pieteikties vakancei, taču man ziņo, ka lietotāja vārds vai e-pasts neesot pareizi (nav gan arī brīnums - es tos regulāri aizmirstu).
• Eju uz workingday.lv aizmirsto paroļu lapu un ierakstu savu e-pasta adresi. Man tiek paziņots, ka šāds e-pasts datu bāzē neeksistē. Izmēģinu arī otru e-pasta adresi, uz kuru saņemu e-pasta vēstuli ar vakancēm - rezultāts tieši tāds pats. Nobrīnos - kā gan es varu saņemt e-pastus, ja datu bāzē nav šādu adrešu?
• Turpat apakšā pamanu tekstu - “Gadījumā, ja tā e-pasta adrese, ar kuru Tu reģistrēji savu CV, vairs nedarbojas - raksti mums uz parole@workingday.lv”. Rakstu. Nosūtu. Pēc 10 sekundēm saņemu atbildi, ka šāda e-pasta adrese neeksistē.
• Kontaktu lapā atrodu e-pasta adresi info@workingday.lv un sūtu žēlabu vēstuli. Atbildi neesmu saņēmis jau nedēļu. Protams, es jau saprotu, ka šajā pastkastē birst iekšā daudz spama…

Rezultāts - workingday.lv ir pazaudējuši vienu lojālu klientu. Muļķīgākais, ka iemesli ir visnotaļ ļoti novēršami - sakārtot savu klientu un e-pastu saņēmēju datu bāzi, parūpēties, lai internetā norādītās e-pasta adreses strādā, un lasīt ienākošos e-pastus.

Morāle - laikā, kad internets ir galvenais darba piedāvājumu izplatīšanas kanāls, šādas kļūdas var izmaksāt dārgi. Pirmkārt, konkurenti ir tepat, viena peles klikšķa attālumā - ieskaitot ļoti simpātisko darba sludinājumu agregatoru visidarbi.lv (starp citu, interesanti - workingday.lv sludinājumus es tur neatradu). Otrkārt, agrāk vai vēlāk atradīsies kāds, kas neizdarības pamanīs un izbazūnēs tālāk internetā - šajā gadījumā tas esmu es. Tāda, lūk, mācībstunda par tematu PR 2.0.

37 Signals blogā šodien uzdūros jaukam ierakstam (kājas tam aug no jautājumiem/atbildēm ar New York Times interneta versijas redaktori) par to, kas mūsdienas ir jāmāk žurnālistam. Īsais kopsavilkums ir šāds:

Mūsdienu žurnālistam, kas grib veiksmīgi strādāt gan pie drukātā izdevuma, gan izdevuma mājas lapas, ir jāspēj sagatavot ziņas interneta videi un veidot oriģinālas multimediju prezentācijas, līdz ar to viņam ir nepieciešama gan pieredze žurnālistikā, gan labas tehnoloģiju prasmes.

No tehnoloģiskās puses žurnālistiem ir nepieciešama prasme strādāt ar Photoshop, sapratne par HTML un pieredze darbā ar blogošanas programmām, izpratne par interneta satura vadības sistēmām, kā arī pieredze darbā ar audio un video apstrādes rīkiem. No tiem, kuri pretendē uz multimediju speciālistu pozīcijām, tiek prasītas padziļinātas zināšanas par Flash, kā arī izpratne par to, kā integrēt datu bāzes multimediju prezentācijās.

Protams, varam jau atrunāties, ka tas ir New York Times, kuru kvalitātes kritēriji (arī cilvēku atlasē) un prasības ir daudz augstākas kā jebkuram Latvijas medijam; varam aizbildināties, ka Latvijas mediju lapas nav un nebūs tādas, kā www.nyt.com, līdz ar to Latvijā šādas prasības ir pārspīlētas. Taču - cik ilgi tā vēl būs?

Līdz ar to arī nākamais jautājums - cik atbilstoši šīm prasībām ir Latvijas žurnālisti? Vai topošajiem žurnālistiem tiek mācītas šīs lietas? Es, starp citu, šīm prasībām neatbilstu - piemēram, ar Photoshop un audio/video apstrādi man ir ļoti minimāla pieredze. Labi, ka es neesmu žurnālists… :)

Es savā kalendārā 10. aprīli biju atzīmējis kā dienu, kurā noteikti jāatver adrese www.diena.lv un par redzēto jāpastāsta savā blogā.

Apskatīju. Patika.

Īsumā rezumējot - Diena ir pirmais medijs, kas beidzot ir sadūšojies radīt nopietnu konkurenci vecajiem portāliem (jūs jau ziniet, par kuriem es runāju) no tradiconālo mediju puses. Ja līdz šim neapšaubāms līderis šajā ziņā bija Dienas Bizness, tad tagad Diena ir pussoli priekšā savam Bonnier grupas pusbrālim (un 1,5 soli priekšā Neatkarīgajai un Latvijas Avīzei).

Pozitīvais:

• V-Diena un L-Diena likvidēšana.
• Diena ne ar ko neliek manīt, ka interneta versija būtu tāds kā drukātās versijas piedēklis; man, piemēram, tā arī neizdevās atrast informāciju par to, kas šodien ir publicēts laikrakstā, vai arī kā abonēt drukāto versiju. Iespējams, ka Diena ir nedaudz pārspīlējusi; iespējams, ka veiksmīgāks ir Dienas Biznesa modelis, kurš caur interneta versiju tomēr cenšās reklamēt arī drukāto. Taču katrā ziņā apsveicu Dienu ar drosmi pateikt - diena.lv ir patstāvīgs medijs, kas nav cieši piesaistīts drukātajai Dienai.
• Dienas arhīvs ir pieejams bez maksas. Drosmīgs lēmums, it īpaši ņemot vērā, piemēram, Dienas Biznesa spītīgo turēšanos pie pretējās pārliecības par to, ka arhīvs ir jāpārdod par naudu (pie tam gana bargu - 25 santīmi par rakstu). Protams, lai izdarītu kompetentu slēdzienu būtu nepieciešams iepazīties gan ar DB arhīva pārdošanas rādītājiem, gan ar aplēsēm par to, cik lielu daļu no reklāmas ienākumiem Dienai dos arhīva raksti. Tomēr es esmu pārliecināts, ka Dienas pieeja ir perspektīvāka.

Ne tik pozitīvais:

• Palaišanas bugi - bet bez tiem nav izticis nekad un neviens.
• Sarežģītība. Protams, uzdevums loģiski organizēt lielu apjomu ļoti daudzveidīgas informācijas ir ārkārtīgi sarežģīts, un Diena kopumā ar to ir tikusi galā samērā labi - akcenti ir salikti gana loģiski. Tomēr atsevišķi lēmumi rada neizpratni - visvairāk jau lēmums pilnīgi atsevišķās sadaļās iznest multimediju un lietotāju saturu. Mana iekšējā sajūta saka, ka šim saturam vajadzētu organiski iekļauties tematiskajās sadaļās, un nav nepieciešams to izdalīt vēlreiz atsevišķā sadaļā. Bet var jau, ka man nav taisnība. No otras puses - atrast blogu sadaļu nav nemaz tik vienkārši. Kopumā rodas iespaids, ka kaut kādas atsevišķas lietas Dienas cilvēki īsti tā arī nav varējuši saprast kur labāk likt, tāpēc tās pagaidām vienkārši piemestas klāt. It īpaši tas attiecas uz to saturu, kas nogremdēts dziļi lapas lejas daļā - piemēram tehnoloģiju ziņas biznesa sadaļā. Rādās, ka nedaudz pietrūcis pieredzējuša informācija arhitekta stingrās rokas, taču labā ziņa - tas viss ir labojams.
• RSS ignorēšana. Šis punkts mani patiešām mulsina. Un viennozīmīgi būs iemesls tam, ka es Dienas lapu apmeklēšu diezgan reti.

Kopumā - labo lietu tomēr ir vairāk kā ne tik labo; visu izšķirs Dienas vēlme un spēja paveikto analizēt, izdarīt secinājumus par veiksmēm un kļūdām, un secinājumus pakāpeniski ieviest risinājumos. Ja Diena uzskatīs, ka ar šo darbiņš ir padarīts un var nodoties satura vadības priekiem, tad viņi padarīs sevi vājus un ievainojamus konkurentu atbildes soļiem (kuri, es ceru, sekos).

Solīts makā nekrīt - tā, acīmredzot, varētu teikt par manu apņemšanos šogad blogot ražīgāk… :)

Bet nu pietiks taisnoties. Pie lietas.

Pagājušajā nedēļā iegadījās pabūt izstādē CeBIT 2008. Tiem, kas nav bijuši, teikšu trīs vārdos - iespaidīgi un nogurdinoši. Pasākuma apjoms ir grūti aptverams - izstāžu centrs būtībā ir neliela pilsētiņa, kas sastāv no vairāk kā 20 hallēm, katra vismaz Skonto halles izmēros. Lai nesteidzīgā solī apstaigātu visu teritoriju (neiegriežoties hallēs), kāda stunda vismaz ir vajadzīga. Manā gadījumā tās bija 3 pilnas darbadienas, no desmitiem līdz sešiem. Tiešām nogurdinoši, gan fiziski, gan informācijas uztveršanas ziņā.

Uzreiz teikšu - interesantajām lietām es atlicināju vien pāris stundas trešās dienas beigās, kad nekas vairs īsti nespēja priecēt aci. Tāpēc neko interesantu par jaunākajiem gadžetiem pastāstīšu nevarēšu; jebkurā gadījumā, par šo tēmu, ja jums tā interesē, gan jau esat informēti. Mans izstādes mērķis bija cieši saistīts ar darbu - satura vadības sistēmām, biznesa vadības rīkiem un tā tālāk. Viens no tematiem manā sarakstā bija arī semantiskās analīzes tehnoloģijas.

Jāsaka - biju patīkami pārsteigts; tiešām nebiju domājis, ka šīs tehnoloģijas ir tā attīstījušās. Kopumā paviesojos trīs stendos.

• Baltkrievu kompānija Effective Soft piedāvā platformu Intellexer. Fokuss - dokumentu salīdzināšana, automātiska tezauru veidošana, automātiska kopsavilkumu veidošana. Vairāk paredzēts dokumentu vadības sistēmām, bet gan jau, ka var atrast arī veidu, kā to izmantot mediju biznesā.
• Krievijas kompānija Avicomp Services ir spēruši vienu soli tālāk un demonstrē automatizētu interneta resursu monitoringu. No lietojamības viedokļa, protams, pilnīgi nebaudām resurss, taču kā tehnoloģiju demonstrācija - tiešām iespaidīgi. Tiesa, abiem šiem servisiem ir viena nelaime - tie pagaidām māk runāt angļu un krievu valodās, un pievienot jaunu valodu ir gana sarežģīti.
• Visbeidzot vācu guru no slavenā Fraunhofera institūta ir izveidojuši semantiskās analīzes platformu ConWeaver, kas spēj būvēt daudzvalodu tezaurus. Paviesojoties šajā stendā sapratu - nākotne ir tuvāk, kā man tas līdz šim bija šķitis. Ja vēl pievienojam sarakstam kaut vai daudzsološo Reuters Open Calais iniciatīvu, nākas secināt, ka internets tuvāko gadu laikā, domājams, kļūs daudz gudrāks.

Vienīgais jautājums - kurš būs tas pionieris, kas ienesīs semantiskā interneta vēsmas Latvijā? Man gribētos domāt, ka tai vajadzētu būt valsts vai Eiropas Savienības atbalstītai iniciatīvai, ņemot vērā to, ka nevienam šeit nebūs komerciāli izdevīgi ieviest šādas gudrās tehnoloģijas.

Šodienas garāmskrienošais ieraksts:

• Uzdūros ļoti izglītojošam rakstam Online Journalism Review par to, kādos gadījumos un kādā veidā pareizi būtu ievietot saites tekstā uz avotiem un papildus informāciju; no savas puses piebildīšu par rakstā pausto kritiku automātiskajiem saišu ģeneratoriem - es uzskatu, ka informācija par to, kas vēl resursā publicēts par doto tematu (vai uzņēmumu, vai personu), ir ārkārtīgi vērtīga, taču piekrītu, ka saitēm uz to nevajadzētu atrasties tekstā - pareizāk, manuprāt, būtu izmantot atsevišķas “kastes” saistītajai informācijai;
• Savukārt Džošua Porterts šodien ļoti labi raksta par mārketingu sociālajos tīklos; galvenā ieraksta doma - tas, ka jūs iedosiet cilvēkiem platformu komunikācijai, automātiski neradīs murdoņu (iedomājos, ka šis varbūt varētu būt piemērots latviskojums vārdam buzz) - ja jūsu produkts ir slikts, jūs šādi radīsiet diskusiju par to, cik tas ir slikts, un otrādi - ja tas ir labs, jūs iegūsiet sarunas par tā kvalitātēm. Sociālie tīkli neveido klientu viedokli, bet gan tikai pavairo to. Sociālie mediju rīki nav burvju nūjiņa, ka katapultēs jūsu biznesu; lai to izdarītu, jums pašiem ir jāmainās. Sociālie mediju rīki palīdz jums klausīties, iegūt klientu atsauksmes un viedokļus, un attiecīgi uzlabot savus produktus. Galvenais āķis tajā visā - ir gaužām maz uzņēmumu, kas to darītu, un tieši tajā brīdī, kad klienti sapratīs, ka jums patiešām nav vienalga, viņi sāks par to stāstīt saviem paziņām un radīs jūsu kāroto murdoņu. (Noteikti izlasiet ieraksta oriģinālu, vismaz es nespēju latviešu valodā šo domu izteikt tik precīzi, kā to angliski ir izdarījis pats autors);
• Visbeidzot, reti gadās redzēt kādu patiešām noderīgu jauno mediju / Web 2.0 projektu. Cookthink viennozīmīgi ir patīkams izņēmums, demonstrējot ļoti cilvēcīgu pieeju ēst gatavošanai. Tās veidotāji ir sapratuši vienu būtisku lietu - mēs bieži vien zinām, ko mums kārojas, bet īsti nezinām, kādu tieši ēdienu mēs varētu pagatavot. Tāpēc Cookthink jautā mums - kādu pārtiku jums gribētos (zivi vai cāli), kādu ēdienu jūs gribētu pagatavot (zupu vai steiku), kādas tautas virtuve jums šķiet iekārojamāka un kādas ir jūsu vēlmes (piemēram, vai jūs gribat asu ēdienu vai svaigu) - un rezultātā piedāvā piemērotu recepti. Protams, ne viss pagaidām ir ideāli (es, piemēram, vēlētos, lai man piedāvātu vairāk kā vienu ēdienu), taču idejiski produkts ir uzlikts uz ļoti pareizām sliedēm.