Autortiesības digitālajā vidē - šī ir vēl viena sfēra, kas pēdējā laikā kļūst aizvien aktuālāka. Arī man pēdējā laikā pa galvu pastiprināti rosās domas par šo tēmu, kas daļēji atspoguļojas arī bloga ierakstos. Izvērstākas pārdomas par šo tematu gaidiet kādu citu dienu, pašlaik vien padalīšos ar saiti, kuru man šodien piespēlēja Arturs - Jevgeņijs Morozovs, baltkrievu izcelsmes jauno mediju eksperts, dalās savās pārdomās par autortiesību mehānismu nākotni, zināmā mērā balstoties, starp citu, uz manis jau pieminēto gadījumu par videoklipu, kas vērsts pret Hilariju Klintoni.

Tiesa, Jevgeņijs gan vairāk runā par Creative Commons autortiesību modeli un tā piemērošanu audio un video materiālu arhīvu materiāliem, savukārt mani vairāk interesē “svaigie” ar autortiesībām aizsargātie materiāli un mehānismi, kas ļautu tos efektīvi izplatīt un iekasēt par tiem naudiņu, taču skatījums interesants jebkurā gadījumā; man kaut kā nebija gadījies īpaši aizdomāties, piemēram, par crowdsourcing principu pielietošanu reklāmas materiālu veidošanā. Visnotaļ rekomendējama lasāmviela.

Gluži nejauši šorīt uzdūros kantorim ar nosaukumu NewspaperDirect. Necentīšos izstāstīt kādā veidā un sakarā, labāk īsumā pastāstīšu ar ko šis kantoris nodarbojas.

Galvenais funktieris ir izplatīt laikrakstus lasītājiem ārzemēs - esmu strādājis pāris vēstniecībās un līdz ar to zinu, cik komplicēts un dārgs ir ārzemju laikrakstu pasūtīšanas process, taču pats sliktākais - faktiski nav iespējams panākt to, lai laikraksti nonāktu pie lasītāja tajā pašā dienā. Šo problēmu NewspaperDirect risina divējādi - piedāvājotlasīt laikrakstus elektroniski (laikrakstus var lasīt internetā, lejupielādēt, kā arī lasīt ar specializētas programmas palīdzību) un papīra formā - izdrukājot tos no pašapkalpošanās automāta.

• Print-on-Demand - tiešās drukas pakalpojums. Ideja vienkārša - laikrakstu maketi tiek lejupielādēti no centrālā servera un izdrukāti lokāli uz lāzeprintera. Drukas stacija sastāv no datora, kas pieslēgts internetam, programmatūras, kas lejupielādē jaunākos laikrakstu numurus, drukas programmatūras un, protams, printera, kas drukā uz A3 formāta lapām. Izskatās, ka gala lietotājus pie aparāta pagaidām nelaiž, tāpēc staciju apkalpo īpaši apmācīts operators. Līdz ar to mērķauditorija ir viesnīcas, bibliotēkas, konferenču centri, kruīza kuģi un kompānijas.
• PressDisplay - inovatīvs pakalpojums laikrakstu piegādei elektroniskā formā. Proti, lietotājiem ir iespējams parakstīties uz vienu no abonēšanas plāniem, kas dod pieeju noteiktam skaitam izdevumu un noteiktam pakalpojumu apjomam. Laikrakstus ir iespējams gan lasīt tiešsaistē, gan ar īpašas programmatūras palīdzību. Papildus pakalpojumi - dažādi skatījumi (teksta vai attēla režīms), saistītie raksti, tēmu monitorings, iespēja drukāt, automātiski tulkot, noklausīties vai blogot rakstu… gan jau, ka vēl ko esmu piemirsis. Pie tam pakalpojums ir samērā personalizējams - ir iespējams visai fleksibili noteikt kāds tieši būs pirmās lapas saturs.

Pašlaik NewspaperDirect piedāvā 450 laikrakstus 37 valodās no 70 valstīm. Nezinu kā jums, bet man šķita diezgan iespaidīgi. Tiešās drukas pakalpojums savā vienkāršībā ir patiesi ģeniāls (lai arī pagaidām, iespējams, padārgs), savukārt ieraugot PressDisplay, man pirmajā brīdī vienkārši žoklis atkārās. Vienīgā nelaime - laikraksti šeit vēl joprojām tiek uzskatītu par vienotu veselumā; nav iespējams veidot personalizētu saturu rakstu līmenī, nākas pirkt visu laikrakstu. Taču kopumā šāds preses izplatīšanas modelis (kā viens, tā otrs) šķiet visnotaļ perspektīvs - it īpaši, ja tiks pieļauta lielāka brīvība satura izvēlē un tā tālakā izmantošanā.

Jau kādu laiciņu mans smadzenes fona režīmā procesē informāciju par pilsonisko žurnālistiku - angļu mēlē parasti dēvētu par civic, citizen vai public journalism. (Latviski man kaut kā visvairāk simpatizē termins pilsoniskā žurnālistika - manuprāt tas visprecīzāk raksturo šī fenomena būtību, proti, cilvēki, apzinīgi pilsoņi būdami, to dara no laba prāta un vispārējā labuma vārdā, nu gluži tāpat, kā, teiksim, zemessargi vai brīvprātīgie ugunsdzēsēji). Ja gribat - sauciet to par atvērtā koda žurnālistiku, tas pats vien būs.

Skaidrs, tēma interesanta, taču man tā īsti vēl nav izstrādājies konkrēts viedoklis šajā jautājumā. Pirmkārt jau, lai pamatīgāk izpētītu šo jautājumu ir jāizburas cauri diezgan krietnam lēvenim informācijas un jāizpēta patreiz pasaulē aktuālākie projekti. Zinu, ka viens no pionieriem ir Džejs Rouzens, kas vada unikālo pilsoniskās žurnālistikas eksperimentu NewAssignment.net - tā pirmais auglis ir kopīgi ar žurnālu Wired veidotais projekts Assignment Zero. Paralēli Rouzens kopā ar Huffington Post grasās veidot pilsoniskās žurnālistikas projektu par 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām. Kā šie projekti strādās - pagaidām man ir maz nojausmas. Cik saprotu ideja pamatos ir vienkārša - projekta redaktors izvirza tēmas, un brīvprātīgie žurnālisti (profesionāli vai nē) tad nu šīs tēmas izstrādā. Taču kā tas tiks īstenots tehniski - vai galīgo tekstu noteiks redaktors, vai arī galīgā teksta nemaz nebūs, līdzīgi kā Wikipedia?

Kaut kas šajā procesā nedaudz biedē - iespējams tāpēc, ka lai gan pēc dabas es esmu liels optimists, un naivi ticu labajam cilvēkos, tomēr nekāds dižais humānists es neesmu; man diemžēl nav skaistu ilūziju par ideālo sabiedrību un kolektīvo inteliģenci. Ok, reizēm (kaut vai Wikipedia vai atvērtā koda programmu gadījumā) atliek vien pabrīnīties par šīs metodes efektivitāti. Tomēr no otras puses - eksistē arī tāda lieta kā “Delfu komentāri” (nekā personīga - vienkārši Delfi līdz šim ir bijis spilgtākais piemērs tam, ko nozīmē - atļaut cilvēkiem anonīmi komentēt informāciju), vai arī pasaules blogosfērā uzvirmojusī histērija ap pazīstamajai blogotājai Ketijai Sjerrai no Create passionate users izteiktajiem personīgajiem apvainojumiem.

Un, galu galā, ja mēs tā padomājam - diemžēl gan Wikipedia, gan atvērtā koda programmatūra ne vienmēr ir absolūti uzticami palīgi grūtā brīdī. Ne jau velti viens no Wikipedia dibinātājiem ir atšķēlies no šī resursa veidotājiem un izveidojis jaunu, labāku uzziņu avotu, kas balstīts uz tiem principiem, taču prasa reālos redaktoru vārdus un izvirza daudz stingrākus kvalitātes kritērijus - Citizendum (satura gan šeit patreiz vēl nav daudz, jo resurss beta versijā durvis vēra vien pāris dienas atpakaļ).

Pašlaik simpātiskākais žurnālistu un sabiedrības sadarbības modelis man šķiet tā dēvētais crowdsourcing - proti, brīvprātīgie izpalīgi palīdz ar faktu vākšanu. Teorētiski šāds žurnālistiskas modelis, it īpaši lokālā mērogā, varētu darboties kā lielisks “sargsuns”, taču atkal - kurš un kā pārbaudīs šīs ziņas?

Tāpēc arī gribētos uzzināt - kāds ir jūsu viedoklis par pilsoniskās žurnālistikas attīstības iespējām?

Saldajam ēdienam - pāris jaukas saites par šo tēmu, kuras esmu savācis pēdējo dienu laikā:

Center for Citizen Media
Knight Citizen News Network - ar lieliskiem apmācību moduļiem un ASV pilsoniskās žurnālistikas projektu katalogu
Public Journalism Network - ar burvīgu  blogu (pievienots RSS lasītājam)

Turpinot (pēc komentāru skaita un kvalitātes spriežot) veiksmīgi aizsākto tēmu par to, kas var un kas nevar tikt uzskatīts par žurnālistiku, it īpaši attiecībā uz atsauču izmantošanu: rādās, ka arī tradicionālajiem medijiem un tajos strādājošajiem profesionālajiem žurnālistiem nenākas viegli noturēt kvalitātes latiņu paceltu gana augstu.
The Editors Weblog, atsaucoties uz rakstu USA Today,  stāsta par trādirīdi, kas nesen sacēlies ap kādu satīrisku pret Hilariju Klintoni vērstu YouTube video sižetu. Šis sižets, kurā anonīms autors ir parādījis Klintones kundzi kā diktatoru no Orvela 1984, YouTube parādījās pagājušās nedēļās vidū un visai drīz to bija noskatījušies jau 2 miljoni YouTube apmeklētāju. Un kas notiek tālāk? Šis video beigu beigās nonāca arī TV kanālu NBC un CBS prestižajos un populārajos vakara ziņu raidījumos. Rezultāts - tagad to ir redzējuši daudzreiz vairāk acu pāru, nekā tas jebkad būtu iespējams ar YouTube palīdzību vien. Un autors - ak šausmas - beigu beigās izrādās kāds puisis no konsultāciju biroja, kas veido Klintones politiskā konkurenta Baraka Obamas tēlu digitālajos medijos. Tiesa, nu jau bijušais šī kantora bijušais darbinieks… :) Bijušie darba devēji savu vainu, protams, noliedz.

USA Today ziņo arī par radniecīgiem gadījumiem. Piemēram, internetā parādījušies kompromitējošie attēli ar Antonellu Barbu, TV šova Idol dalībnieci, ātri vien tika atspoguļoti presē un televīzijā, un rezultātā balsotāji novērsās no viņas un meitene izlidoja no šova. Savukārt lapas Politico.com blogā nesen parādījās ziņa par to, ka Džons Edvardss nebalotēsies ASV prezidenta vēlēšanās, jo viņa sievai ir konstatēts vēzis. Taču Politico.com žurnālists - pieredzējis žurnālists, un ar redaktora svētību -, paļaujoties uz līdz šim drošu avotu, bija palaidis šo ziņu tautās kā drošu faktu, lai gan tajā brīdī tās vēl bija tikai baumas - un, kā neilgi pēc tam izrādījās, nepatiesas baumas. Taču pa šo laiku ziņu jau bija paguvuši pārķert tādi TV kanāli kā CNN un NBC… (vairāk par šī gadījuma vēsturi stāsta pats vaininieks šeit).

Morāle - 1) informācijas aprites ātrums ir sasniedzis mežonīgus tempus, un vēlmē būt pirmajiem mediju pārstāvji nereti nepārbauda papildus informācijas avotus, paļaujoties uz to, ka to jau ir izdarījis oriģinālās ziņas autors; 2) pat ja medijs nevis atsaucas uz kādu interneta avotu, bet vienkārši ziņo, ka internetā ir parādījusies tāda un tāda informācija, nekad īsti nevar zināt, kā trubā līdz ar to tiek pūsts - varbūt šādi patiesībā tiek liets ūdens uz kāda smalki izplānota PR trika dzirnavām…

Interesants liktenis ir piemeklējis ziņu, kas, kā ziņo Džeisons Goldmans, šodien esot bijusi lielā Digg (ar domu - ne mūsējā, Latvijas) pašā augšgalā (pašlaik gan es to tur vairs nevaru atrast). Ziņa, protams, interesanta - tās virsraksts vēsta, ka 75% Blogspot.com blogu esot spams. Ar šādu nosaukumu es šai ziņai arī uzdūros cienījamā Stīva Rubela blogā.

Vakar kā reiz ar studentiem (un pēc tam ar priekšnieku) mēģinājām izdiskutēt - vai blogošanu var uzskatīt par žurnālistiku. Un šis nu kā reiz ir brēcošs piemērs, ka nevar vis - pat ja blogeris ir tik ubermegakruts kā Rubels. Proti, Goldmans ir izsekojis ziņas vēsturei, un tā ir šāda - Digg ziņa nāk no infoniac.com, kas atsaucas uz WebmasterWorld, kas citē ziņu Yahoo! News par Microsoft pētījuma rezultātiem. Un, palasot oriģinālo ziņu, izrādās, ka ziņas konteksts ir pavisam savādāks. Tātad - Rubels un pārējie blogosfēras censoņi nemaz nav pacentušies identificēt oriģinālo ziņu, un rezultātā kā kluso telefonu spēlē ir pārvērtuši ziņu līdz nepazīšanai. Hi ho. Kurš te kaut ko ieminējās par blogeriem kā žurnālistiem? Žurnālistam nekas tāds netiktu piedots.

Anyway, atgriežoties pie pašas ziņas - pētījuma autori ziņo, ka, ievadot meklētājā komerciāla rakstura pieprasījumus, trīs no četriem Blogspot blogiem, kas atradās meklēšanas rezultātu piecdesmitniekā, bija spams. Nav gluži tas pats, kā apgalvojums, ka 75% Blogspot blogu ir spams, vai ne? Neskatoties uz nedaudz maigāko formu, skaidrs, ka tas ir elegants knābiens Google (kam pieder Blogspot) acī no Microsoft puses. Pie tam - pelnīts.

Par šo tematu nesen savā blogā runāja arī Stīvs Karps (atsaucoties uz šo pašu pētījumu; šeit var atrast arī saiti uz pētījuma pilno tekstu) - pat procentus neskaitot nav nekāds jaunums, ka Blogspot ir pilns ar spamu (lapām ar zagtu saturu un AdSense reklāmām, kas domātas tikai un vienīgi naudas pelnīšanai) - pietiek kaut vai paspaidīt podziņu Next Blog. Un skaidrs, ka Google vismaz savu dārziņu satīrīt tomēr vajadzētu - taču izskatās, ka Google nav ne mazākās vēlēšanās nokaut savu naudas govi. Bet plašāk par šo tēmu - kaut kad citreiz; kā nekā - piektdienas vakars :)

Rādās, ka mēs šodien ar cienījamo Skotu Karpu domājam paralēlās frekvencēs - es līdz kaut kam līdzīgam šodien aizrunājos lekcijā Stradiņos, savukārt Skots ir izteicis savas pārdomas savā blogā. Proti - satura bizness mirst. Ok, varbūt ne gluži mirst, bet strauji pārstāj būt ienesīgs bizness. Vismaz saturs, kādu mēs to pazīstam šodien - CD, žurnāli, laikraksti, varbūt arī DVD.

Iemesls, kas pamudinājis Skotu uz šādām domām, ir raksts Wall Street Journal, kurā kāds labi zināmu muziķu un producentu menedžeris atzīst, ka CD mūsdienās vairs īsti nav produkts, ar kuru varētu pelnīt naudu - drīzāk mārketinga rīks, ar kuru veicināt mākslinkieka atpazīstamību un koncertu biļešu un t-kreklu tirdzniecību. Padomājiet par to. Par šo pašu rakstu, un faktu, ka CD pārdošanas apjomi, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir kritušies par 20%, priecājas arī Maikls Aringtons no TechCrunch. Pie tam kopējā muzikas industrijas pelņa ir samazinājusies par 25%.

Atgriežoties pie satura - Lasīt vairāk »

Pie šādas skumjas atziņas esot nonākuši konferences Magazine 2.0 dalībnieki - tā ziņo Deivids Kaplans no PaidContent.org. Atsaucoties uz International Herald Tribune Kaplans stāsta, ka tikai nedaudzi konferences dalībnieki esot pacēluši rokas, vaicāti, vai viņu pārstāvēto izdevumu pārdošanas apjoms internetā pārsniedz 3% no kopējā pārdošanas apjoma.

Ha. Nepareizs jautājums. Nelaime tāda, ka izdevēju domāšana un priekšstats par izdevējdarbības biznesa modeli, šķiet, nav mainījies ne par kapeiku. Katra rindiņa pieminētajā IHT rakstā dveš pēc naftalīna. Izdevēji skumji pūš: “Ak vai, neviens nepērk mūsu žurnālus internetā,” un ar cerībām raugās nākotnē, kas viņiem sola elektroniskas portatīvās lasāmierīces. Bet protams - viņi mēģina pārdot saturu.

Protams, laikrakstu un žurnālu saturs un formāts atšķiras - ja laikraksti vairāk koncentrējas uz aktuālajām ziņām, tad žurnāli kalpo kā premium satura sniedzēji. Varbūt tā ir šī ekskluzivitātes sajūta, kas liek žurnālu izdevējiem justies pārākiem un neļauj saprast būtisko - digitālajā vidē saturam ir jābūt brīvam (nesen kā reiz uzdūros jaukam citātam, kurā kāds mediju pārstāvis ļoti precīzi, lai arī nedaudz radikāli, apgalvoja - internetā par maksu ir jābūt tikai pornogrāfijai un finansu informācijai). Laikraksti šo mācību pamazām sāk apgūt, līdz žurnāliem šī atskārsme, šķiet, nāks ilgāk.

Laiks atvērt acis un padomāt, vai tomēr nav citu veidu, kā pelnīt nauda jaunajā mediju pasaulē. (Mājiens - palūkojieties kaut vai iTunes virzienā. Un palasiet ko mediju eksperti pēdējā laikā sākuši spriest par mediju satura fragmentēšanu. Bet par to, protams, vairāk citreiz).

Citi blogeri stāsta, ka tas jau esot bijis sen gaidāms, bet mani šī ziņa pārsteidza tiešām nesagatavotu - proti, Google ir palaidusi Pay-per-action (samaksa par darbību?) reklāmas sistēmas bet testu.

Ko nozīmē pay-per-action? Tas nozīmē, ka reklāmdevējs varēs maksāt nevis par to, ka lietotājs ir noklikšķinājis uz reklāmas, bet par to, ka lietotājs ir veicis kādu noteiktu darbību - piemēram, reģistrējies vai veicis pirkumu. Jaunā sistēma būs balstīta uz vecās, labās Google naudas govs AdSense pamata, un jaunās reklāmas principā izskatīsies tieši tāpat, kā AdSense pay-per-click (samaksa par klikšķi?) reklāmas. Tātad sistēma īsumā būs šāda:

• Reklāmdevējs izveido kampaņu un reklāmas, nosaka vēlamo darbību, nosaka cenu par darbību un budžetu;
• Reklāmdevējs ievieto lapā, kas definēta kā darbības mērķis, Javascript kodu;
• Reklāmas izvietotāji vai nu izvēlas konkrētas reklāmas, jeb ļauj tās piemeklēt pēc konteksta;
• Reklāmas var būt teksta formā, saite tekstā vai attēls.

Ko tas nozīmē interneta reklāmas tirgum? Viedokļi atšķiras. Piemēram, Endijs Bīls, Kīrons Donahjū un Džordijs Kārsvels ne bez iemesla uzskata, ka jaunais pakalpojums radīs nopietni konkurenci esošajiem affiliate vai referral (partneru?) reklāmas tīkliem, kas darbojas būtībā pēc tā paša principa. Savukārt reklāmdevējiem tas dos vairāk kontroles pār to, kā viņi tērē savu reklāmas budžetu - galu galā, kāda jēga maksāt par klikšķiem, kas ļoti bieži nemaz nepārvēršas reālos klientos un reālos dolāros bankas kontā?

Savukārt Skots Karps norāda uz to, ka jaunā sistēma var būt ļoti bīstama un pārvērst internetu līdz nepazīšanai. Nav nekāds noslēpums, ka internets čum un mudž no lapām, kas ir veidotas ar vienu vienīgu nolūku - pelnīt no AdSense. Nesen pat gadījās uzdurties resursam, kurā ir iespējams nopirkt gatavu lapu uz Wordpress bāzes ar jau gataviem vairākiem tūkstošiem rakstu par noteiktu tēmu… Ir pieejami arī risinājumi, kas automatizēti veido bezmaksas blogus un piedzen tos pilnus ar zagtu saturu no citiem resursiem… un AdSense reklāmu. Bruņojošies ar jauno tehnoloģiju šie spameri pilnīgi noteikti izdomās kā iemānīt nejaušus apmeklētājus savos tīklos tā, lai tie veiktu šo te definēto darbību, un pelnīt vēl vairāk. Internetu par drošāku vietu tas nu nekādi nepadarīs un degradēs interneta saturu vēl vairāk; toties padarīs Google vēl par pāris miljardiem bagātāku (taču Google attiecības ar interneta spamu - tā jau ir tēma atsevišķam ierakstam).

P.S. Jau pēc ieraksta nopublicēšanas piefiksēju Maikla Aringtona ierakstu TechCrunch par to, ka ieviešot reklāmas teksta saišu veidā Google ir beidzot ir pārkāpusi smalku ētisko līniju, uz kuras robežas tā ir ilgi balansējusi. Proti, līdz šim AdSense reklāmām bija jāatrodas noteiktā lapas blokā, tās nedrīsktēja iejaukt saturā. Tagad jaunās teksta saites varēs droši ievietot satura tekstā; paskaidrojums “Ads by Google” parādīsies tikai pie mouseover…

Interneta mērījumu kompānija Hitwise ir papētījusi populārākos 20 sociālos tīklus, un nākusi klajā pāris interesantiem skaitļiem:

• 6.5% - tieši tik procentus no kopējā web resursu apmeklējuma veido sociālie tīkli;
• 11.5% - sociālo tīklu apmeklējuma pieaugums laikā no 2007. gada janvāra līdz februārim;
• 80% - šādu daļu no sociālo tīklu apmeklējuma veido MySpace.

Interesants ir arī novērojums, ka aizvien vairāk pieaug sociālo tīklu apmeklētāju skaits vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem.

Ko tas viss nozīmē? Neko pārāk nopietnu, bet vismaz ļauj (spekulatīvi) secināt, ka sociālie tīkli beidzot sāk piesaistīt arī gados nedaudz vecāku un nopietnāku auditoriju, ne tikai tīņus, to izaugsme ir gan strauja, taču loma tirgū vēl ir salīdzinoši neliela - 6.5% no kopējā tirgus tomēr nav nekāds milzu cipars. Un vēl - šie dati apliecina, ka sociālie tīkli ir sevi pierādījuši kā visnotaļ nopietns auditorijas magnēts. Fakts, kuru ir vērts likt aiz auss, plānojot jaunus interneta resursus.

Stīvs Autings (Steve Outing) savā rakstā žurnāla Editor&Publisher interneta lapā ir nācis klajā ar ļoti interesantu un trāpīgu salīdzinājumu, salīdzinot laikrakstus ar mūzikas ierakstu veikaliem. Kas tad tiem ir kopīgs?

Latvijā to mēs vēl, protams, īsti neizjūtam, taču attīstītajās kapitālistiskajās valstīs brick&mortar mūzikas ierakstu veikali pamazām sāk izzust. Iemesls - iTunes un iPod, kas ir izmainījuši mūzikas patērēšanas un pirkšanas paradumus; proti, mūzika pārsvarā tiek patērēta .mp3 failu atskaņotājos, nevis CD spēlētājos, līdz ar to arī patērētāji pērk atsevišķas dziesmas, nevis to apkopojumus CD formātā. Galu galā - kāda velna pēc jums jāpērk 10 dziesmas, kuras jūs nemaz nevēlaties dzirdēt, lai tiktu pie tās vienas dziesmas, kuru jūs gribat dzirdēt?

Autings uzskata (un jāsaka, ka es viņam piekrītu par visiem 100%), ka līdzīgs liktenis drīz piemeklēs arī laikrakstus (un ne tikai). Iemesls - RSS, vidžeti, Flickr un YouTube. Ja precīzāk - no izdevēju rokām pamazām izslīd argumenti, ar kuru palīdzību lietotājus ievilināt laikraksta mājas lapā vai piespiest nopirk laikrakstu papīra formā. Informācijas lietotāji aizvien biežāk izvēlas sev ērtākos veidus kā apgūt informāciju “neatejot no kases” - vai tas būtu RSS lasītājs, vai Netvibes, vai Google vai Yahoo personalizētā lapa. Tāpat aizvien sparīgāk tiek veidoti visdažādākie vidžeti, kas ļauj informāciju no viena resursa viegli “iespraust” kādā citā resursā. Līdz ar to motivācijas dienā apmeklēt 20 dažādas interneta lapas lietotājiem kļūst aizvien mazāk - ja kāda resursa informācija nav pieejama viņiem ērti patērējamā veidā, tad viņš drīzāk no tās atteiksies, nevis piepūlēs sevi tās iegūšanā.

Līdz ar to Autings mudina izdevējus - nemēģiniet lasītāju iesprostot savā lapā; nemēģiniet karot ar YouTube vai Flickr, gluži otrādi, veiciniet savu materiālu nokļūšanu šajos resursos, veidojiet vidžetus, padariet informāciju viegli pārpublicējamu citos resursos. Vienīgais - piedomājiet par informācijas brendošanu; ievietojiet reklāmas RSS, uzlieciet ūdenszīmes uz bildēm un logo video materiālos. Pieradiniet lietotājus pie sava zīmola un audzējiet tā autoritāti, lai lietotāji to atpazītu un izmantotu neatkarīgi no tā, kur jūsu veidotais saturs ir publicētēts - un viņi nāks pie jums. Jeb, kā to lieliski rezumē pats Autings: “The game isn’t always about luring people to your Web site or convincing them to pick up your newspaper. The new game is also about getting your content published by countless others — individuals, bloggers, corporations, non-profit groups, other media — and reaching the audience through them.“

Vienīgais “bet” pagaidām ir biznesa modelis šādos informācijas izplatīšanas apstākļos. Taču man nav šaubu, ka tuvāko gadu laikā tiks rasta atbilde arī uz šo jautājumu.