Tēma par to, kā efektīvāk ieviest autortiesības digitālajā vidē, manā galvā ir briedusi jau kādu ilgāku laiku. Proti, kā lai panāk to, ka satura radītājs tiek atalgots par savu darbu, tajā pat laikā neliekot ciest lietotājam? Piemērus tālu meklēt nenākas, un spilgtākais, iespējams, ir iTunes piemērs - proti, no iTunes iegādātās dziesmas var klausīties tikai un vienīgi uz sava iPod. Protams, patērētāji īpaši laimīgi par to nav, taču no otras puses var saprast arī autortiesību pārvaldniekus - ja ikviens varēs kopēt iegādātos ierakstus pa labi un pa kreisi, kāda gan ir garantija pret to, ka dziesmu nopirks viens pilsonis, bet klausīsies simti?
Nedaudz tuvāk pie web realitātes. Gan jau būsiet ievērojuši, kas veido Latvijas interneta portālu saturu - pārsvarā tās ir ziņu aģentūru ziņas un pārpublicējumi no preses izdevumiem. Ar ziņu aģentūrām tā kā būtu skaidrs - šo saturu gluži vienkārši nav iespējams dabūt par brīvu. Taču kā jūs domājiet, kā tiek risināts pārpublicēšanas jautājums ar laikrakstiem? Un, paskatoties nedaudz plašāk - nav taču nekādu mehānismu, kas pasargātu satura īpašniekus no neautorizētas pārpublicēšanas. Kas gan (atskaitot morālas dabas jautājumus) liedz man, piemēram, ievietot kādu “Dienas” rakstu savā blogā?
Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā informācija nepārtraukti tiek pārstrādāta, pārkompilēta un pārpublicēta; mēs dzīvojam informācijas agregatoru un mikroformātu (paldies par labojumu Kristapam Kaupem!) mikrosatura laikmetā. Neviens informācijas autors un īpašnieks vairs nevar cerēt, ka informācija, kas būs nopublicēta tā mājas lapā, tur arī paliks, un visi interesenti bariem vien plūdīs to aplūkot. Atcerieties veco, labo akisomu - informācija tiecas būt brīva, viena no informācijas pamatīpašībām ir tās tendence izplatīties, un jaunākās web tehnoloģijas to tikai veicina. Pie tam, ka liecina statistika, interneta vide kļūst aizvien mazāk “vienlīdzīga” attiecībā uz mazajiem informācijas resursiem - aizvien vairāk informācijas apritē dominē “informācijas plantācijas”, gravitācijas centri, ap kuriem griežas informācijas plūsma (un lielākais no tiem viennozīmīgi ir Google); pašlaik 10 populārākie pasaules domēni veido 40% visu lapu skatījumu (vairāk par šo tēmu lasiet pie Niklasa Karra un Džeka Šofīlda). “Garā aste” kļūst aizvien garāka un, ja tā var teikt, plānāka.
Secinājums ir viens un ne īpaši iepriecinošs - ja autori vēlās, lai viņu veidotais saturs tiek atrasts un ieraudzīts, viņi nedrīkst nedraudzēties ar Google un citām lielajām informācijas platformām. Tā vietā, lai informāciju audzētu, lolotu un sargātu kā krāšņu puķi savā mazdārziņā, to ir jācenšas “iztirgot”, piegādāt patērētājiem caur visdažādākajiem kanāliem. Un tas nenozīmē tikai rakstu pārpublicēšanu portālos - aizvien populārāka kļūst mikroformātu mikrosatura jeb vidžetu tehnoloģija, kas ļauj vienā resursā “ielīmēt” dažādas informācijas gabaliņus no citiem resursiem - šo risinājumu nupat ir sācis atbalstīt gan draugiem.lv lielais brālis Facebook, gan paši masu mediji - piemēram, Gannet mediju grupas laikraksti izplatīs saturu vidžetu formā, savukārt CNN un Wall Street Journal izmanto vidžetus citu resursu satura inkorporēšanai savās lapās. Robežšķirtne starp satura ražotājiem un izplatītājiem kļūst aizvien vairāk izplūdusi.
Līdz ar to diemžēl gaisā paliek karājoties jautājums par autortiesībām. Protams, pašlaik sadarbības shēmas vairāk vai mazāk balstās uz līgumu principa - mēs jums atļaujam pie sevis ievietot mūsu saturu, bet jūs mums par to dosiet zaļus papīra cilvēciņus. Taču šī shēma, lai arī visnotaļ korekta, tomēr nav diez ko fleksibla un demokrātiska. Bet ja nu mans interneta resurss pagaidām vēl ir mazs un neievērojams, un lielie ar mani nemaz negrib spēlēties? Ja nu es informāciju no pasaules vadošajiem informācijas resursiem gribu atpsoguļot savā blogā?
Risinājumi pašlaik eksistē apmēram divi. Pirmkārt, parādās risinājumi, kas ļauj iekļaut reklāmu mikrosaturā - Stīvs Rubels stāsta, ka Google pašlaik jau testējot “AdSense for widgets” risinājumu. Taču šis risinājums, acīmredzot, attiecas tikai uz vidžetiem, pie tam neviens vēl nezina, kāda būs šādas reklāmas efektivitāte. Otrs, tehnoloģiski daudz komplicētāks, taču ievērojami efektīvāks pasākums, ir “apgredzenot” ražoto saturu, pievienojot tam digitālu ūdenszīmi, kas pēc tam nodrošina iespēju atrast visas šī satura izmantošanas instances. Nesen ir debitējuši vairāki šādi risinājumi.
Piemēram, Google ir paziņojusi, ka YouTube video materiāli sadarbībā ar filmu studijām Time Warner un Walt Disney tiks apgādāti ar šādām ūdenszīmēm. Par risinājuma tehnoloģisko pusi nekas daudz netiek stāstīts, taču acīmredzot filmu kompānijas apgādā Google ar oriģināliem, no kuriem tiek ģenerēts video materiāla ID, un tad šis ID tiek meklēts YouTube datu bāzē. Līdz šī gada beigām šī tehnoloģija tikšot padarīta brīvi pieejama visiem interesentiem. Jāpiebilst, ka jau šī gada sākumā Google pastāstīja, ka sadarbībā ar ierakstu kompānijām tiekot attīstīta audio apzīmogošanas tehnoloģija. Savukārt ziņu aģentūra AP nesen paziņoja, ka tās ražotie ziņu materiāli tiks apgādāti ar kompānijas Attributor izstrādāto digitālo zīmogu - iesākumā šādi tikšot apstrādāts teksts, un vēlāk arī video materiāli un attēli. Galvenais labums autortiesību turētājiem pašlaik ir šāds - pēc šiem digitālajiem zīmogiem būs iespējams atrast neautorizētos satura pārpublicētājus un tad nu domāt, ko ar viņiem darīt - vai nu runāt ar informācijas resursu par dalīšanos pelņā, vai arī vērsties pret ļaundariem ar visu likuma bardzību.
Visprecīzāk šo filozofiju raksturo divi citāti - no Outsell Research pētnieka Kena Doktora: “Saturam jābūt brīvi izplatāmam, taču tas nenozīmē, ka tam jābūt bezmaksas” un Attributor mājas lapas: “Šis risinājums ir pretējs DRM (digitālo tiesību vadība, tehnoloģija, kuru izmanto, piemēram, Apple iTunes) - mēs saturu nevis noslēdzam kastē, bet nodrošinam caurspīdīgumu un atbildību, kas nepieciešama, lai izplatītu jūsu saturu pēc iespējas plašāk, bez nepieciešamības ieviest tehniskus ierobežojumus satura izmantošanai un izplatīšanai”.
Manuprāt šis varētu būt lielisks aizsākums jaunai ērai autortiesību jomā. Digitālā pasaule diktē jaunus noteikumus un esošie autortiesību mehānismi tajā sāk izskatīties aizvien anahroniskāki. Es domāju, ka attālākā nākotnē mēs vairs nemaksāsim pa tiešo satura ražotājiem vai izplatītājiem; mēs, iespējams, maksāsim par to kopā ar interneta rēķinu, gluži kā pašlaik par mobilo tālruni. Jā, lai šī vīzija īstenotos, ir vēl tāls ceļš ejams, īpaši interneta lietotāju identifikācijas ziņā un likumdošanas jomā, taču citas loģiskas alternatīvas manuprāt nav. Taču pirmais solis - satura identificēšanas sistēmu izveide - ir sperts.
