Šodienas ieraksts Kristapa blogā par to, ka draugiem.lv vajadzētu izmantot domubiedru grupas smalki nomērķētu reklāmu izvietošanai, atsauca atmiņā vienu tematu, par kuru jau kādu laiciņu gribās izteikties - par godīgumu interneta mārketingā. Ierosināja mani šī Kristapa rindkopa:

“Tikpat labi kāds uzņēmums var arī “mēģināt iesūtīt” šajās grupās savus sales cilvēkus, kas uzvedas kā parastie lietotāji, bet vairāk vai mazāk viltīgi, bet mēģina reklamēt savu uzņēmumu. Nezinu gan cik izplatīta šāda tehnika ir oranžajā, bet uzskatu, ka var mēģināt.”

Kas, savukārt, atsauca atmiņā atomīnō komentāru pie mana ieraksta par virālo mārketingu un Wazzap? 2008; proti, viņš domā, ka:

“[tradiconālajam mārketingam un PR] nav gan gals klāt ;) rīcības modelis paliek tas pats - ieguldam miljonus PR akcijā un aizies jebkas, lai tas būtu virals iekš youtuba, vai vnk reklāma televīzijā.”

Kungi, pārlasiet vēlreiz Daiņa ierakstu NextAd.eu blogā par Wazzap? konferenci, un pievērsiet uzmanību Andreja Sergejeva izvirzītajiem postulātiem par mārketingu sociālajos tīklos, kuru vidū ir šādi padomi (nekaunīgi atļaujos pārtulkot un pārpublicēt šeit):

• Aizmirstiet par pārdošanu kā primāro komunikācijas mērķi;
• Patiesums ir vitāli svarīgs komunikācijā;
• Iesaistieties komunikācijā ar auditoriju / patērētājiem;
• Uzturiet attiecības;
• Domājiet ilgtermiņā;
• Esiet draudzīgs un uztveriet lietotājus kā draugus.

Kā savā prezentācijā atgādināja arī Bobs Gārfīlds: meliem internetā ir ļoti īsas kājas; cilvēki ļoti labi sajūt, kad runā neitrāls lietotājs, un kad - kompānijas mārketinga pārstāvis; mārketologu ātri vien nodod viņa runas stils, viņa vēlme vienmēr teikt tikai labo un apstrīdēt slikto, vienu vārdu sakot - viņu vēlme pārdot produktu. Un pie šādas attieksmes maz ko līdzēs arī kampaņās iegrūsti miljoni - jā, šādā veidā var iegūt atpazīstamību un uzdzīt apgrozījumu, bet ar miljoniem grūti ir nopirkt lojalitāti un pozitīvu zīmola vērtējumu - šādā veidā iegūta reputācija ir ļoti trausla un to var sagraut viens ieraksts blogā vai viens telefona sarunas ieraksts. Ilgstošas un abpusēji auglīgas attiecības var uzbūvēt tikai uz savstarpējas uzticības un godīguma pamata.

Regulārie mana bloga lasītāji gan jau būs ielāgojuši, ka viena no manām autoritātēm ir vīruks vārdā Hjū Makleods. Iesākumā es vienkārši priecājos par viņa smieklīgajiem zīmējumiem uz vizītkartēm, pēc tam, lasot viņa blogu, nāca arī sapratne, ka viņš ir arī visnotaļ ģeniāls domātājs “jaunā mārketinga” lietās. Tiesa, kā jau liela daļa ģēniju, nereti haotisks un grūti pārvārāms :)

Par sociālo objektu teoriju jau pieminēju vienā no iepriekšējiem ierakstiem (kurā, spriežot pēc komentāru neesamības, neviens gan nav iedziļinājies). Viens no šādiem sociālajiem objektiem ir Hjū radītā “zilā monstra” karikatūra.

Lasīt vairāk, lūdzu, pie paša Makleoda kunga, bet man labpatiktos izcelt šo citātu (manā brīvā pārcēlumā):

“Microsoft darbojas biznesā, kas maina pasauli. Ja viņi kādreiz pazaudēs [šo nervu], tad viņi mierīgi var iet mājās. Pārāk ilgi Microsoft ir ļāvuši citiem cilvēkiem - medijiem, konkurentiem un jo īpaši nelabvēļiem - stāstīt Microsoft stāstu viņu vietā. Mēs ticam, ka Microsoft vajadzētu sākt stāstīt savu stāstu labāk - ko viņi dara, kāpēc viņi to dara un kāpēc tas ir svarīgi - ja viņi vēlās ilgtermiņā dzīvot laimīgi un pārticīgi.”

Visiem ir labi zināms, ka Microsoft ir pasaules visļaunākā kompānija. Skaidrs, pret šādiem “pilsētas mītiem” (urban myth) cīnīties nav viegli, taču Microsoft, arī manuprāt, līdz šim to nav darījuši īpaši efektīvi, brīvi ļaujot savu tēlu veidot citiem, nevis radot jaunas, pozitīvas sarunas par sevi. Taču iespējams, ka kaut kas pamazām mainās - piemēram, uz jaunā Windows Server 2008 prezentācijas pasākumu tiek aicināti ne tikai tehnoloģiju žurnālisti, bet arī blogeri, pildot vienu no Boba Gārfīlda Wazzap? 2008 prezentācijā minētajiem baušļiem - cultivate influencers, tātad - strādājiet ar cilvēkiem, kuri pēc tam izplatīs jūsu vēstījumu plašākās masās.

Labā griba tiek izrādīta (par ko prieks), atliek vien pārbaudīt, kā tā tiek īstenota. Jā, man nezināmu iemeslu dēļ Microsoft ir uzaicinājuši arī mani uz šo pasākumu (lai gan es no serveriem maz ko nesajēdzu). Taču no otras puses, varēšu vismaz pārliecināties par to, vai Microsoft kāds ir sadzirdējis un cenšas īstenot Makleoda uzsaukumu. Jūs, protams, būsiet pirmie, kas šajā virtuālajā platībā uzzināsiet, kā izskatās Microsoft no iekšienes. Palieciet uzskaņoti (stay tuned)!

Šodien nejauši sanāca apmeklēt pasākuma Wazzap? 2008 sesiju par interneta mārketingu, un, jāsaka, bija gana vērtīgi (lai gan neesmu pārliecināts, vai no savas kabatas man gribētos maksāt 125 Ls par šo prieku). Patīkami pārsteidza, ka ir tomēr arī Latvijā gana progresīvi un atvērti domājoši mārketinga speciālisti - to droši var attiecināt gan uz Andreju Sergejevu no One.lv (un arī TheOnliner.lv), kurš pastāstīja par mārketingu sociālajos tīklos, Mairi Skuju no mediju aģentūras Media House, kas apgaismoja klātesošos par reklāmu meklētājos (t.i. Google) un Lieni Kupču no Aegis Media, kura ļoti jauki bija savilkusi kopā informāciju par to, kādas reklāmas stratēģijas dažādu mārketinga mērķu sasniegšanai var izmantot digitālajos medijos (un ne tikai to) - diemžēl prezentācijas Wazzup? 2008 lapā kaut kā nemana, savādāk noteikti padalītos.

Protams, headlaineris bija vīruks vārdā Bobs Gārfīlds, kurš sniedza burvīgu priekšnesumu par virālo mārketingu - nekaunīgi provocējot remdeno latvju publiku un bārstot F vārdus (kas manu cieņu pret viņu, protams, dubultoja). Būs vēl viens blogs, kuru palasīties pavaļas brīžos (un vēl viena grāmata, kuru pasūtināt no Amazon, kad tā iznāks). Pārstāstīt, piedodiet, bet nav iespējams. Bet pa lielam viss reducējās uz to pašu, par ko es šeit nenoguris runāju, un par ko runā mani idejiskie skolotāji - Sets Godīns, Deiveds Veinbergers, Hjū Makleods, grāmatiņa Cluetrain Manifesto; proti, par to, ka tradiconālajam mārketingam un PR gals ir klāt, un ka vadības groži aizvien pārliecinošāk nonāk auditorijas rokās. Un pavisam jauki, ka arī Andrejs un Liene vienbalsīgi piekrīt Bobam šajā ziņā. Atrast domubiedrus vienmēr ir patīkami (un reizēm arī noderīgi).

Un, starp citu, par virālo mārketingu runājot - es tiešām ceru, ka šis pasākums izrādīsies gana lipīgs (tiešā un pārnestā nozīmē). Gaidu aicinājumu no Latvijas Pasta saņemt savas 10 uzlīmes ar uzrakstu “Es parkojos kā idiots”, baidieties! :)

Hjū Makleods tomēr ir viens sasodīts ģēnijs: lasu viņa ierakstus par “sociālā objekta” teoriju un sajūsminos. Koncepts, starp citu, ne īpaši viegli izskaidrojams / izprotams (tāpēc nemēģināšu), bet ir vērts iedziļināties. Visvairāk, protams, mani priecē tiešais jautājums: “If your product is not a Social Object, why are you in business?” Patiesi.

Jūs jau droši vien būsiet ievērojuši, ka man patīk laiku pa laikam pakritizēt Dienas Biznesa interneta portālu (vai tomēr vortālu?) - taču, no otras puses, nekļūdās tikai tie, kas guļ, un šo grēku Dienas Biznesam gan nu nekādi nevar pārmest. Gluži otrādi, es tiešām priecājos, ka Db.lv veidotāji neguļ uz lauriem un nemitīgi eksperimentē, meklējot jaunus veidus kā attīstīt un uzlabot šo resursu.

Tāpēc labprāt pievienojos apsveicēju pulkam, kuri summina Dienas Biznesa portālu (un Db.lv redaktoru Voldemāru Oliņu personīgi) apaļajā gada jubilejā. Tiesa, arī šoreiz neiztiks bez pavilkšanas uz zoba - nu ļoti jau nu amizanti izskatās raksta nosaukums “Sveicam Latvijas labāko portālu!” - ar pašapziņu DB portāla darbinieki, šķiet, nu nemaz nav apdalīti :) . Netrūkst pat apsveikuma dzejolīša - šķiet, līdz ar Centa Ūbeles parādīšanos Latvijas reklāmas tirgū korporatīvā dzeja ir nākusi modē :)

No otras puses - rakstā sniegta patiešām interesanta statistika, kurā atainota Db.lv izaugsme (un Dienas resursu diena.lv un ldiena.lv stagnācija). Vēl interesantāk, izrādās, ka Db.lv nupat jau būs noķēruši arī veterānu Financenet.lv! Tiešām interesanti kādi būs (un vai vispār būs) augstākminēto resursu atbildes soļi. Un, par statistiku runājot, pavisam interesanti būtu saprast, kas ir kalpojis par atspēriena punktu jūlija nogalē - kā redzams zīmējumos līdz tam apmeklējuma dati ir samērā līdzeni, taču ap šo brīdi strauji uzlec debesīs. Mans pieņēmums (tīri hipotētisks) ir, ka tas varētu būt saistīts ar manis pieminēto satura reklamēšanu ar TextAds palīdzību, kuru DB, manuprāt, ir pielietojuši ārkārtīgi veiksmīgi.

Noapaļojot pāris iepriekšējos ierakstus:

1) Varu beidzot oficiāli apstiprināt, ka kolēģis Ramūns, kurš specializējas blogošanā par basketbolu, ir saņēmis SEB BBL basketbola līgas akreditāciju, kurā apliecināts, ka viņš ir interneta medija pārstāvis. Apsveicam!

2) Ir ienākušies pirmie (neoficiālie) Radiohead jaunā albuma In Rainbows pārdošanas dati, kas ļauj (pagaidām spekulatīvi) spriest par to, vai viņu inovatīvais albuma pārdošanas mehānisms ir sevi attaisnojis. Tiek lēsts, ka pirmās nedēļas laikā klausītājiem ir izsūtīti apmērām 1,2 miljoni ZIP faili ar albuma dziesmām, tiesa, grupas menedžments apgalvo, ka šis skaitlis ir pārspīlēts un sola oficiālus datus publiskot pēc kāda laiciņa.

Savukārt citi dati liecina, ka vidēji par vienu albuma digitālo kopiju ir samaksātas apmēram četras (3.88, ja gribam būt precīzi) angļu mārciņas. 3000 pircēju aptaujā, kuru veica apkārtraksts Record of the Day, noskaidrots, ka apmēram trešdaļa pircēju (?) nav maksājusi ne santīma, 67 pircēji ir samaksājuši vairāk kā 10 mārciņas un 12 īpaši kvēli fani ir samaksājuši vairāk kā 40 mārciņas. No 3000 aptaujātajiem 351 ir pasūtījuši albumu arī taustāmā formā. Tiesa, netrūkst arī skeptiķu - to vidū The Register zvaigzne Endrjū Orlovskis -, kuri uzskata, ka aptaujas dati nav reprezentatīvi (lai gan tos apstiprina arī grupas menedžments), un reālā vidējā cena varētu būt ap 2.50 mārciņām.

Taču ir vēl viena interesanta nianse - žurnāls Forbes ziņo, ka neskatoties uz to, ka albumu pilnīgi oficiāli varēja lejupielādēt par brīvu, BitTorrent tīklā tas nedēļas laikā ir lejupielādēts apmēram pusmiljonu reizes. Forbes secinājumi ir diezgan indīgi - pavei, puikiņi, mācieties: cilvēkiem patīk zagt pat tad, ja jūs neprasiet naudu par savu produktu! Hardcore mūzikas pirātiem pat bezmaksas produkts nav gana labs!

Man gan šķiet, ka cilvēki, kas izsaka šādus apgalvojumus, nav izpratuši pirātisma fenomena psiholoģiju. Saiti norādīt gan nevarēšu, taču ir gadījies lasīt pētījumus, kuros noskaidrots, ka lielākā daļa pirātiskās produkcijas lietotāju to nemaz neuztver kā (sodāmu) pārkāpumu. Līdz ar to gana ticams ir Forbes pieaicinātā eksperta viedoklis: tas nav jautājums par cenu, tas ir jautājums par pieradumu; ja cilvēks ir paradis diendienā lietot BitTorrent, loģiski, ka viņš izvēlās lietot to arī šī Radiohead albuma iegūšanai; pie tam jāņem vērā, ka albuma lapa prasa reģistrēšanos, un mēs visi labi zinām, ka cilvēkiem nepatīk reģistrēties.

Radiohead pārstāvju reakcija ir gana filozofiska: proti, albums jebkurā gadījumā nonāktu BitTorrent tīklā, un tur nu mēs neko iesākt nevaram. Savukārt mana piebilde ir šāda: manuprāt Radiohead ir veiksmīgi parādījuši vienu no iespējamajiem ceļiem, kā izplatīt digitālo saturu, tajā pat laikā pierādot centralizētu satura izplatīšanas resursu (vai nu tie būtu BitTorrent habi vai iTunes) nozīmīgo lomu. Līdz ar to var secināt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu: pagrieziena punkts visdrīzāk tiks sasniegts tajā brīdī, kad kāds izdomās, kā abas šīs lietas apvienot, proti, kā izplatīt digitālo saturu lietotājiem ierastos kanālos, tajā pat laikā panākot to, ka cilvēki (vairāk vai mazāk) brīvprātīgi var norēķināties par šo saturu.

Šorīt pārskatot Dienas Biznesa lapu pamanīju trīs jauninājumus (var jau būt, ka tie tur ir jau kādu laiku, bet vismaz es tos līdz šim nebiju pamanījis):

1) Lapā parādījušies laikraksta drukātajā versijā publicēto rakstu pārstāsti (piemēram šis), kuriem apakšā pievienota piezīme par to, ka raksta pilno versiju var lasīt šīs dienas laikrakstā, kuru laikraksta abonenti var lasīt arī online režīmā; veidojas diezgan jauka sasaiste: pirmkārt tiek reklamēts laikraksts, otrkārt - iespēja lasīt laikrakstu lapā;

2) Pie komentāru lauka ir parādījies teksts, ka jūsu komentāru varētu citēt Dienas Biznesa komentāru nodaļa; īsti gan nav skaidrs kur citāts parādīsies, gribētos domāt, ka laikraksta drukātajā versija; ja tas tā ir - apsveicu, manuprāt ļoti pareizs attīstības virziens; tiesa, lai komentārs kvalificētos citēšanai, tā autoram jānorāda savs vārds, uzvārds un e-pasta adrese (kas saprotami), kā arī darbavieta (kas absolūti nesaprotami);

3)  Zem raksta teksta parādījušies dažu svaigāko materiālu pieteikumi ar virsrakstu, ievada rindkopu un bildīti. Solis saprotams - ja nu cilvēks ir iemaldījies lapā caur meklētāju vai teksta reklāmu, kaut kā taču viņš ir jāievelk dziļāk, lai neaizlaižas uzreiz pēc raksta izlasīšanas. Kopējais iespaids gan ir neviennozīmīgs - satura sleja rezultātā kļūst vēl pieblīvētāka un samudžinātāka, komentāru laukums ir iespiests starp diviem satura laukumiem un līdz ar to, manuprāt, tā funkcionalitāte vājāk nolasās, savukārt saistītie raksti vispār bezcerīgi pazūd no redzesloka. Gan jau lietotāju statistikas analīze parādīs, vai šis risinājums ir veiksmīgs.

Bet galvenais, kas priecē - Dienas Bizness eksperimentē ar online un drukātās versijas ciešāku sasaisti. Ne jau visi soļi, protams, būs veiksmīgi, bet priecē tas, ka kāds vismaz kaut ko dara šajā jomā.

Uz karstām pēdām, turpinot iepriekšējā ierakstā aizsākto tēmu par lietotāju atsauksmju ietekmi uz citiem pircējiem, parādīšu jums vēl dažus ciparus, kas skaidri liecina par patērētāju un to viedokļu spēku interneta vidē.

Ja atceraties, iepriekšējā ierakstā runājām par AC Nielsen veikto pētījumu, kurā interneta lietotāji dažādās pasaules malās tika lūgti novērtēt, kādi reklāmas veidi viņiem šķiet uzticami; atgādināšu, ka 78% aptaujāto šķita, ka visnotaļ var uzticēties tam, ko par precēm un pakalpojumiem saka līdzpilsoņi, savukārt 61% respondentu šķita, ka gana uzticamas ir lietotāju atsauksmes internetā.

Tad nu lūk, manis iecienītais eMarketer apkārtraksts šodien ziņo par labi zināmās kompānijas Deloitte Touche veiktu pētījumu, kurā respondentiem tika lūgts pastāstīt, vai viņi uzticas citu pircēju atsauksmēm par preci interneta veikalos. Neticamā kārtā tikai 2% aptaujāto neuzticas šai informācijai, pārēji 98% aptaujāto šīs atsauksmes vērtē kā vairāk vai mazāk ticamas. Vēl vairāk - 8 no 10 aptaujātajiem atzīst, ka citu pircēju atsauksmes ir ietekmējušas viņu pašu lēmumu par preces iegādi, vai nu nostiprinot viņu pārliecību par savas izvēles pareizību, jeb mainot viņu izvēli par labu kādam citam produktam. Un, kā liecina vēl viens cipars, citu lietotāju atsauksmes lasa 68% no visiem aptaujātajiem. (Piebilde - šajā konkrētajā pētījumā tika aptaujāti cilvēki, kas iegādājas tā sauktos Consumer Product Group productus - proti, veikala Drogas asortimentu; tomēr es nedomāju, ka aina būtu radikāli savādāka runājot ar citu produktu grupu pircējiem.)

Ļoti jauku komentāru šiem skaitļiem sniedz Deloitte CPG grupas vadītājs, misters Konrojs: “Pieaugošais tirgus caurspīdīgums var nopietni ietekmēt uzņēmumu peļņas procentu (margin), tirgus daļu un zīmola vērtību (brand equity). Patērētāji rokās nonāk aizvien vairāk varas, jebkuram no viņiem ir iespēja izteikties, un informācija un viedokļi izplatās acumirklī. Kompānijām ir jāsaprot kāds ir visefektīvākais veids kā kļūt par ieguvējiem šajā jaunajā sitācijā.”

Runājot saviem vārdiem - kompānijām, kas piedāvā draņķīgu preci, jaunajā tirgus vidē kļūs aizvien grūtāk to pārdot - par to parūpēsies neapmierinātie pircēji. Kompānijas - un it sevišķi jau plaša patēriņa preču ražotāji - ir pieradušas, ka patērētājus var viegli zombēt ar apdullinošas reklāmas palīdzību. Taču es ceru, ka pateicoties jaunatrastajai iespējai patērētājiem runāt savā starpā, zombēto pircēju īpatsvars aizvien samazināsies, un cilvēki aizvien vairāk izdarīs racionālu un informētu izvēli. Un tajā brīdī kompānijām nekas cits vairs neatliks, kā vai nu sākt runāt ar pircējiem, vai arī strauji paaugstināt preces kvalitāti - vai visdrīzāk abus. Kā rezultātā ieguvēji, protams, būsim mēs - patērētāji. Tāpēc nekautrēsimies paust savu viedokli par precēm interneta veikalos - ar to mēs tikai palīdzēsim paši sev.

Arī Latvijas medijos vakar pazibēja ziņa par kompānijas AC Nielsen veikto pētījumu par auditorijas uzticēšanos reklāmām. Tā kā aptaujāto vidū ir arī Latvijas iedzīvotāji - kopumā pētījumā ir aptaujāti 26 486 interneta lietotāji 47 pasaules valstīs - izcelta, protams, tika tā informācija, kas attiecas tieši uz mums. Proti, izrādās, ka Latvijā tikai 38% cilvēku uzticas reklāmai, savukārt citu viedoklim 68% cilvēku; abi cipari ir ievērojami zemāki par vidējo, un pamatīgi atpaliek no Āzijas valstu rādītājiem. Komentāri, protams, ir atbilstoši - latvieši takš nav tik naivi kā aziāti, bet varbūt vienkārši neapzinās vai negrib atzīt, ka reklāma viņus ietekmē. Whatever. Mani vairāk interesē cits šī pētījuma aspekts, kas mūsu presē netika īpaši akcentēts.

Proti, paskatieties, lūdzu, vēlreiz uz šiem cipariem.

• Lietotāju rekomendācijas - 78%
• Laikraksti - 63%
• Lietotāji viedokļi internetā - 61%
• Zīmolu mājas lapas - 60%
• Televīzija - 56%
• Žurnāli - 56%
• Radio - 54%
• Zīmolu sponsorēta informācija - 49%
• Abonēta informācija e-pastā - 49%
• Reklāmas pirms filmām - 38%
• Reklāmas interneta meklētājos - 34%
• Baneri - 26%
• Teksta reklāmas mobilajā telefonā - 18%

Šādi ir kopējie pētījuma dati, sadalot tos griezumā pēc reklāmas tipa. Un tagad paskatieties vēlreiz - kas ir tabulas augšgalā? Pareizi, citu cilvēki viedokļi, izteikti starppersonu komunikācijā. Un tagad paraugieties uz tabulas lejasgalu - jā, tur atrodas reklāma internetā un mobilajos tālruņos.

Vispirms atļaušos nelielu piebildi - vismaz man nav īsti skaidrs, kas šajā gadījumā īsti ir domāts ar vārdu “uzticēšanās” (orģinālā - trust). Es pieļauju domu, ka šajā kontekstā tas visdrīzāk nozīmē to, ka šī veida reklāma ietekmē auditorijas viedokli par reklamēto produktu. Un tagad atpakaļ pie skaitļiem.

Kā redzams, interneta reklāma diez ko nestrādā - tomēr es nedomāju, ka tas ir kas pārsteidzošs vai slikts. Pie pārējo tipu reklāmām mēs esam pieraduši gadu desmitiem ilgi; interneta reklāma tomēr vēl ir relatīvs jaunums, līdz ar to reklāmām drukātajos medijos ir pamatīgs handikaps. Bet tas nu tā, spekulatīvas pārdomas - ja jau interneta reklāmas ieņēmumi vēl joprojām skrien gaisos kā raķete, visdrīzāk jau reklāmisti zina ko viņi dara un ar šo jomu viss ir kārtībā.

Taču atgriezīsiem pie augšgala - lietotāju viedokļiem. Lūk, mārketologu svētais Grāls, pie kura viņi īsti nezina kā tikt. Konspektīvi pārstāstot Cluetrain Manifesto atziņas - šis ir pirmais, senākais mārketinga veids. Tieši šādā veidā cilvēki novērtēja preci tajos laikos, kad preces ražoja lokālie amatnieki un pārdeva pilsētas tirgū. “Jā, Mildas sietais siers ir riktīgi labs, man Jānis to saslavēja, pamēģināju - nu riktīgi feins. Toties Annas siers gan pēc kūtsmēsliem garšo, labāk nepērc”. Sakiet, kas gan var būt spēcīgāks par šo? Ne jau nu dancājošā “Limbažu piena” darbinieku brigāde.

Internets ir daudzkārt paplašinājis iespēju cilvēkiem izteikties un vienam otru sadzirdēt - caur blogiem, forumiem, komentāriem, kaut vai produktu vērtējumiem ar zvaigznītēm. Tās ir mūsu, patērētāju, tiesības - paust savu viedokli, tapt sadzirdētiem. Ja kompānijas izvēlās mūs uzrunāt mārketinga sīrupsaldajā dialektā, nevis cilvēciskā intonācijā, ja viņi grib sasniegt reklāmas mērķauditoriju, nevis uzrunāt mūs, potenciālos pircējus - mums ir visas tiesības visu šo bullšitu ignorēt un tā vietā uzklausīt citus lietotājus, kuriem ir vairāk vai mazāk argumentēts viedoklis par kompāniju un tās precēm. Tāds, lūk, apmēram ir Cluetrain Manifesto centrālais domu grauds, un manuprāt šis pētījums to lieliski ilustrē.

Atstāsim citam ierakstam tēmu par to, kā uzņēmumiem vajadzētu mainīties, lai mēs tos sāktu respektēt, kā runāt, lai mēs tajos ieklausītos. Šai reizei pietiks ar to, ka iegaumēsim - mutvārdu reklāmas spēku nekas nav pārspējis un nepārspēs, lai cik miljonus kompānijas netērētu reklāmas kampaņās. Gudras kompānijas atradīs veidu kā piedalīties mūsu sarunās un ietekmēt to, par ko mēs runājam un kādā tonī; pārējās var sēdēt savā ziloņkaula tornī un brīnīties, kāpēc daudzmiljonu kampaņas nenes gaidītos rezultātus. Mūsu viedokļos, mūsu balsīs ir spēks, kuru mēs tā īsti nemaz neapzināmies. Un interneta videi attīstoties mūsu balsis kļūs vēl sadzirdamākas un sadzirdētākas, līdz ar to mūs aizvien grūtāk būs apmuļķot ar lētiem reklāmas un PR trikiem.

Atvainojiet, vai kāds vaicāja, kāda gan jēga ir blogiem, un kāpēc arī kompānijām vajadzētu sākt blogot?

Atzīšos, ka pēdējie grupas Radiohead albumi man diez ko nav gājuši pie sirds, lai gan OK Computer un Bends (vismaz savulaik; sen, jāatzīstās, neesmu klausījies) patīk ļoti, ļoti. Neskatoties uz to šodien pasūtināju viņu jaunāko albumu In Rainbows, kas būs pieejams lejupielādei no augšminētās lapas 10. oktobrī. Un nevis tāpēc, ka man ļoti gribētos iegūt šo albumu savā īpašumā, bet tāpēc, ka mani patiesi sajūsmina šī albuma pārdošanas tehnoloģija.

Tiem, kas vēl nav redzējuši, dzirdējuši vai lasījuši ziņās - grupa piedāvā jauno albumu lejiepielādēt, pašiem klausītājiem nosakot savu cenu. Ja jūs izvēlaties nemaksāt neko - nekas jums arī nebūs jāmaksā (tiesa, apmērām 3 minūtes nāksies blenzt ekrānā ar uzrakstu “You are currently in a queue”). Ja nu jums šķiet, ka mākslinieka darbs tomēr ir ko vērts, jūs varat samaksāt cik nu jums sirdsapziņa liek/ļauj - es, piemēram, izvēlējos maksāt 4,50 angļu mārciņas; pēc tam gan izrādījās, ka vēl 0,45 mārciņas jasamaksā par pirkumu ar karti. Protams, šis princips attiecas tikai uz albuma lejupielādi; par aptaustāmu ripuli tiek prasītas 40 mārciņas (ja gribam būt precīzi, par šīm 40 mārciņām jūs saņemsiet 2 kompaktiskus, no kuriem vienā būs albums un otrā vēl virkne dziesmu un kaudze fotogrāfiju, 2 vinila plates ar albuma dziesmām, kā arī elegantu iepakojumu - un iespēju lejupielādēt dziesmas).

Interesanti, protams, pēc tam būtu uzzināt, cik cilvēku izvēlējās samaksāt (un kāda bija vidējā summa), un cik - tikt pie ieraksta par brīvu. Protams, domājams, ka netrūks cilvēku, kas nevilcināsies izmantot haļavu, taču man ir aizdomas, ka ne mazums interesentu, līdzīgi man, tomēr izvēlēsies ziedot savu artavu muziķiem. Vismaz mana ticība labajam cilvēkā saka, ka gadījumā, ja cilvēkam dod iespēju izvēlēties - vai nu pilnīgi legāli iegūt labumus pa velti, vai arī samaksāt brīvi izvēlētu summu -, cilvēki daudz labrātāk šķiras no naudas, nekā tad, ja viņiem šādas iespējas nav, un izvēle ir tikai maksāt cik prasa vai zagt. Iespējams, ka mēs esam liecinieki jauna biznesa modeļai dzimšanai.

P.S. Godīgi atzīšos - šī ir pirmā reize, kad legāli iegādājos mūziku digitālā formātā, pie tam, atcerieties, šajā gadījumā nauda no manis nemaz netika prasīta… :)