Noapaļojot pāris iepriekšējos ierakstus:

1) Varu beidzot oficiāli apstiprināt, ka kolēģis Ramūns, kurš specializējas blogošanā par basketbolu, ir saņēmis SEB BBL basketbola līgas akreditāciju, kurā apliecināts, ka viņš ir interneta medija pārstāvis. Apsveicam!

2) Ir ienākušies pirmie (neoficiālie) Radiohead jaunā albuma In Rainbows pārdošanas dati, kas ļauj (pagaidām spekulatīvi) spriest par to, vai viņu inovatīvais albuma pārdošanas mehānisms ir sevi attaisnojis. Tiek lēsts, ka pirmās nedēļas laikā klausītājiem ir izsūtīti apmērām 1,2 miljoni ZIP faili ar albuma dziesmām, tiesa, grupas menedžments apgalvo, ka šis skaitlis ir pārspīlēts un sola oficiālus datus publiskot pēc kāda laiciņa.

Savukārt citi dati liecina, ka vidēji par vienu albuma digitālo kopiju ir samaksātas apmēram četras (3.88, ja gribam būt precīzi) angļu mārciņas. 3000 pircēju aptaujā, kuru veica apkārtraksts Record of the Day, noskaidrots, ka apmēram trešdaļa pircēju (?) nav maksājusi ne santīma, 67 pircēji ir samaksājuši vairāk kā 10 mārciņas un 12 īpaši kvēli fani ir samaksājuši vairāk kā 40 mārciņas. No 3000 aptaujātajiem 351 ir pasūtījuši albumu arī taustāmā formā. Tiesa, netrūkst arī skeptiķu - to vidū The Register zvaigzne Endrjū Orlovskis -, kuri uzskata, ka aptaujas dati nav reprezentatīvi (lai gan tos apstiprina arī grupas menedžments), un reālā vidējā cena varētu būt ap 2.50 mārciņām.

Taču ir vēl viena interesanta nianse - žurnāls Forbes ziņo, ka neskatoties uz to, ka albumu pilnīgi oficiāli varēja lejupielādēt par brīvu, BitTorrent tīklā tas nedēļas laikā ir lejupielādēts apmēram pusmiljonu reizes. Forbes secinājumi ir diezgan indīgi - pavei, puikiņi, mācieties: cilvēkiem patīk zagt pat tad, ja jūs neprasiet naudu par savu produktu! Hardcore mūzikas pirātiem pat bezmaksas produkts nav gana labs!

Man gan šķiet, ka cilvēki, kas izsaka šādus apgalvojumus, nav izpratuši pirātisma fenomena psiholoģiju. Saiti norādīt gan nevarēšu, taču ir gadījies lasīt pētījumus, kuros noskaidrots, ka lielākā daļa pirātiskās produkcijas lietotāju to nemaz neuztver kā (sodāmu) pārkāpumu. Līdz ar to gana ticams ir Forbes pieaicinātā eksperta viedoklis: tas nav jautājums par cenu, tas ir jautājums par pieradumu; ja cilvēks ir paradis diendienā lietot BitTorrent, loģiski, ka viņš izvēlās lietot to arī šī Radiohead albuma iegūšanai; pie tam jāņem vērā, ka albuma lapa prasa reģistrēšanos, un mēs visi labi zinām, ka cilvēkiem nepatīk reģistrēties.

Radiohead pārstāvju reakcija ir gana filozofiska: proti, albums jebkurā gadījumā nonāktu BitTorrent tīklā, un tur nu mēs neko iesākt nevaram. Savukārt mana piebilde ir šāda: manuprāt Radiohead ir veiksmīgi parādījuši vienu no iespējamajiem ceļiem, kā izplatīt digitālo saturu, tajā pat laikā pierādot centralizētu satura izplatīšanas resursu (vai nu tie būtu BitTorrent habi vai iTunes) nozīmīgo lomu. Līdz ar to var secināt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu: pagrieziena punkts visdrīzāk tiks sasniegts tajā brīdī, kad kāds izdomās, kā abas šīs lietas apvienot, proti, kā izplatīt digitālo saturu lietotājiem ierastos kanālos, tajā pat laikā panākot to, ka cilvēki (vairāk vai mazāk) brīvprātīgi var norēķināties par šo saturu.