Jau uzreiz atvainojos visiem par offtopic ierakstu. Kopš brīža, kad Latvijas blogosfērā uzņēma apgriezienus meme “uzraksti savā blogā 7 lietas par sevi, ko pārējie par tevi nezina (un nodod stafeti tālāk 7 citiem blogeriem)” (ievazātājs, šķiet, ir Endijs), bažījos, ka kāds pieminēs arī mani - galvenokārt jau tāpēc, ka neesmu pārliecināts, vai šāda veida ieraksti īsti būtu piemēroti Nozare.lv blogiem. Un patiesi - šodien par čornuju metku parūpējās domubiedrs Ernests (nezinu gan, vai viņa ideja par Bluetooth mārketingu izrādīsies dzīvotspējīga, taču visu cieņu par koncepciju un uzdrīkstēšanos to realizēt!). Izlēmu - gan jau Nozare.lv zīmols necietīs no tā, ka es šeit nedaudz papucēšu arī savu personīgo zīmolu, tāpēc te nu būs 7 (ne pārāk personīgi intīmas) lietas par mani, kuras jūs, visdrīzāk, nezinājāt.

1. Pēc izglītības esmu bibliotekārs, proti, esmu ieguvis sociālo zinātņu bakalaura grādu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (šobrīd - Sociālo zinātņu fakultātes) bibliotēku un informācijas zinātnes specialitātē. Iemesls - kā jau daudzi jaunieši, pēc vidusskolas beigšanas īsti nezināju, ko ar sevi iesākt, sapratu vien to, ka augstākā izglītība ir nepieciešama. Izdomāju, ka, kā jau kaislīgs lasītājs, varētu pieteikties bibliotekāros - konkurss pilnīgi nekāds, un gan jau arī, ka studijas nav neko grūtas. To, ka šī izglītība nav gluži zemē metama, sapratu 3. kursa vidū - brīdī, kad man pieleca, ka patiesībā stāsts ir par informāciju un to, kā to sakārtot un izmantot, ne tikai par bibliotēkām. Izvēli nenožēloju vēl joprojām, tikai beidzot sāku just, ka nebūtu slikti to papildināt ar maģistra studijām kādā citā nozarē.
2. Runājot par izglītību - bija arī mēģinājumi mani aizvilināt citos virzienos. Proti, vidusskolas 12. klasē mūsu filozofijas skolotāja (amatu apvienošanas kārtībā arī pazīstama LU pasniedzēja, diemžēl vārdu vairs neatceros) mēģināja mani pierunāt stāties filozofos, savukārt jau studiju laikā Indra Brikše, žurnālistikas katedras vadītāja, kas mums pasniedza komunikācijas zinātnes pamatus, piedāvāja pāriet uz žurnālistiem. Nepadevos.
3. Bibliotēkā esmu strādājis pavisam nedaudz, proti, studiju laikā nejauši iegadījās sākt strādāt ASV Informācijas centrā, apkalpot centra bibliotēkas lasītājus. Deviņdesmito gadu sākumā šī iestāde Smilšu ielā (pašlaik vēstniecības Preses un kultūras nodaļa) bija nosacīti neatkarīga no vēstniecības un kalpoja arī kā publiskā bibliotēka ar unikālu, tajā laikā nekur citur nepieejamu, mācību un populārzinātniskās (un ne tikai) literatūras klāstu. No bibliotēkas klientu saraksta šobrīd jau mierīgi var veidot izdevumu “Kas ir kas Latvijā”; dīvaini, bet daži mani vēl joprojām atceras kā “to puisi, kas izsniedza grāmatas”.
4. Pirmā saskarsme ar datoru, protams, bija skolā, astoņdesmito vidū - uz leģendārajām “bekām” iekš BASIC bija jāprot uzprogrammēt aplis, un brīvstundās varēja sarunāt ar skolotāju, lai ļauj puikām uzspēlēt spēlītes. Taču daudz lielāku iespaidu atstāja vizīte ar klasi nez kādā skaitļošanas institūtā, kur mums demonstrēja fantastisku mākslīgā intelekta paraugu - atbildot virkni jautājumu par to, ko es darītu kā nelielas salas karalis, pēc mirkļa tika paziņots datora pareģojums, kā beigtos mana valdīšana. Iespējams, ka tieši tobrīd arī kļuvu par spēlīšu fanu.
5. Internetu es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju gadā, šķiet, 1995. Kādā rudens dienā es Universitātes izvēles priekšmetu piedāvājumā pamanīju kursu “Internets”, un aizvilināju visu savu kursu uz to. Pirmā saskarne - mainframe termināļi, zaļi burtiņi uz melna ekrāna un virkne komandu, kas jāiekaļ, lai izmantotu e-pastu, FTP, Gopher un WWW, pirmā pierakstīšanās vēstkopā un dziesmu tekstu drukāšana uz milzīgiem papīra rituļiem. Biju patiesi šokēts, kad pēc kāda laiciņa LU uzradās arī īsti PC ar Netscape pārlūkprogrammu- izrādās, ka internets ir iespējams arī krāsains un ar bildītēm!
6. 2001. gadā sākumā man dzima fantastiska ideja - ir jāveido interneta portāls par datorspēlēm! Latvijā nav nekā, kas varētu līdzināties slavenajam Gamespot, niša ir brīva! Ideju man nesaprotamu iemeslu dēļ nolēma atbalstīt TVNET boss Ivars Bauls, un ar viņa svētību 2001. gada pavasarī dienas gaismu ieraudzīja www.gamenet.lv. Tobrīd man nebija ne mazākā priekšstata vai un kā tas varētu sevi atpelnīt, bet tas nebija svarīgi - sapnis bija piepildīts. Sapnis beidzās pēc pusotra gada, kad TVNET bosi bija sapratuši, ka Latvijā ar šādu reusursu nevar nopelnīt ne santīma, lai gan apmeklējums mums bija uz pusi lielāks kā nedaudz vēlāk tapušajam Financenet. Taču vēl joprojām esmu lepns par Gamenet saturu, fantastisko komūnu, neaizmirstamo NHL online čempionātu un ballīti klubā Metro, kurā čellu kvartets atskaņoja mūziku no spēles Arcanum.
7. And now for something completely different. Jau 18 gadus spēlēju bungas, un pa šo laiku esmu pamanījies ieguldīt savu artavu vairākos ļoti interesantos projektos - Kartāga, Sirke, The Satellites un Voiceks Voiska, ar ko kopā spēlēju vēl joprojām; reizi pa reizei uzspēlēju arī kādu ska stila diskotēku, maskējoties zem segvārda Dr.Skafandrs.

Šķiet, nav jau vairs palicis, kam padot tālāk stafetes kociņu - ja nu vien kolēģim Jurim Kažam (ja jau reiz piesārņojam, tad piesārņojam Nozare.lv blogus!)

Akurāt pirms gada rakstīju par to, ka, šķiet, drukātās preses gals patiešām vairs nav tālu. Vismaz spriežot pēc abonēšanas datiem varēja domāt, ka aizvien lielākam skaitam cilvēku prese vairs nav aktuāla - gan Dienas, gan NRA abonentu skaits gada laikā bija samazinājies par apmēram 10 000, jeb attiecīgi 29% un 24%, lejupslīdi uzrādīja faktisku visu preses izdevumu abonēšanas dati.

Ir pagājis gads, ir publicēti šī gada abonēšanas kampaņas rezultāti. Un, ka tevi jupis - izrādās, ka prese nemaz tik strauji tomēr nemirst. Protams, kritums vēl joprojām ir vērojams, taču ne tuvu tik dramatisks. Salīdzinot ar pagājušā gada decembri nacionālie laikraksti pa visiem kopā zaudējuši 10 000 abonentu, reģionālie laikraksti zaudējuši 12 000 abonentu, žurnāli, kas veido apmēram pusi no kopējā abonēto izdevumu skaita, zaudējuši 37 000 abonentus. Kopumā janvārī abonēts par 60 000 preses vienībām mazāk, kā pagājušā gada decembrī; procentuāli tas ir apmēram 10% kritums. Protams, nekā spoža, taču tie arī vairs nav pagājušā gada 20-30%. Nav brīnums, ka paši izdevēji par abonēšanas ir samērā apmierināti un patīkami pārsteigti.

Kas tad īsti ir noticis? Visas pazīmes - ekonomiskā ķeza (nu ļoti man ir noriebies vārds “krīze”), PVN likmes paaugstināšana no 5% uz 10% (par ko gan tika izlemts tikai pašās abonēšanas kampaņas beigās) - liecināja par to, ka preses industrijai tiešām tūdaļ būs gals klāt; arī izdevēju reakcija publiskajā telpa lika domāt, ka bankrotu vilnis būs neizbēgams. Tad kāpēc kritums, par spīti visam, šogad ir krietni mērenāks nekā pirms gada? Nolēmu papētīt situāciju par šī gada Top10 izdevumiem nacionālo laikrakstu, reģionālo laikrakstu un žurnālu grupās nedaudz plašākā laika periodā, no 2003. gada (šie dati ir pieejami Latvijas Preses Izdevēju Asociācijas lapā, tiesa, pilnu datu par 2009. gada tur vēl nav, tāpēc izmantota informācija no Nozare.lv par Top10 izdevumiem katrā grupā). Lasīt vairāk »