Akurāt pirms gada rakstīju par to, ka, šķiet, drukātās preses gals patiešām vairs nav tālu. Vismaz spriežot pēc abonēšanas datiem varēja domāt, ka aizvien lielākam skaitam cilvēku prese vairs nav aktuāla - gan Dienas, gan NRA abonentu skaits gada laikā bija samazinājies par apmēram 10 000, jeb attiecīgi 29% un 24%, lejupslīdi uzrādīja faktisku visu preses izdevumu abonēšanas dati.

Ir pagājis gads, ir publicēti šī gada abonēšanas kampaņas rezultāti. Un, ka tevi jupis - izrādās, ka prese nemaz tik strauji tomēr nemirst. Protams, kritums vēl joprojām ir vērojams, taču ne tuvu tik dramatisks. Salīdzinot ar pagājušā gada decembri nacionālie laikraksti pa visiem kopā zaudējuši 10 000 abonentu, reģionālie laikraksti zaudējuši 12 000 abonentu, žurnāli, kas veido apmēram pusi no kopējā abonēto izdevumu skaita, zaudējuši 37 000 abonentus. Kopumā janvārī abonēts par 60 000 preses vienībām mazāk, kā pagājušā gada decembrī; procentuāli tas ir apmēram 10% kritums. Protams, nekā spoža, taču tie arī vairs nav pagājušā gada 20-30%. Nav brīnums, ka paši izdevēji par abonēšanas ir samērā apmierināti un patīkami pārsteigti.

Kas tad īsti ir noticis? Visas pazīmes - ekonomiskā ķeza (nu ļoti man ir noriebies vārds “krīze”), PVN likmes paaugstināšana no 5% uz 10% (par ko gan tika izlemts tikai pašās abonēšanas kampaņas beigās) - liecināja par to, ka preses industrijai tiešām tūdaļ būs gals klāt; arī izdevēju reakcija publiskajā telpa lika domāt, ka bankrotu vilnis būs neizbēgams. Tad kāpēc kritums, par spīti visam, šogad ir krietni mērenāks nekā pirms gada? Nolēmu papētīt situāciju par šī gada Top10 izdevumiem nacionālo laikrakstu, reģionālo laikrakstu un žurnālu grupās nedaudz plašākā laika periodā, no 2003. gada (šie dati ir pieejami Latvijas Preses Izdevēju Asociācijas lapā, tiesa, pilnu datu par 2009. gada tur vēl nav, tāpēc izmantota informācija no Nozare.lv par Top10 izdevumiem katrā grupā).

Nacionālie laikraksti

Ir samērā grūti izvērtēt kopējo tendenci, jo katra izdevuma līkne stāsta ko pavisam citu. Tā, piemēram, pilnīgi skaidrs ir tas, ka uz grunti iet Latvijas Avīze un Neatkarīgā Rīta Avīze. Pirmā kopš 2003. gada ir zaudējusi 33240  jeb 52,4% klientu, pie tam abonentu skaita kritums vērojams katru gadu (kas gan tai netraucē vēl joprojām būt populārākajai Latvijā). Savukārt NRA izceļas ar procentuāli vislielāko klientu zaudējumu - laikā no 2003. gada zaudēti 64,3% abonentu, arī uzrādot stabilu lejupslīdi katru gadu. Dienai kritisks ir bijis pagājušais gads ar gandrīz 30% kritumu, taču šogad laikraksts, šķiet, ir atkopies. Abi biznesa laikraksti, Dienas Bizness un Бизнес и Балтия, neizceļas ar straujām auditorijas svārstībām, 6 gadu laikā zaudējot mazāk kā10% lasītāju. Savukārt krievu valodā iznākošie laikraksti lēkā kā sienāzīši - Час pēc milzu lēciena 2004. gadā kopš 2007. gada zaudē aizvien vairāk lasītāju, patreizējais līderis Вести Сегодня popularitātes virsotnē uzrāpies 2006. gadā, un, lai arī pašlaik nedaudz zaudē klientus, salīdzinot ar 2003. gadu uzrāda 19% pieaugumu, savukārt 2003. gada līderis Телеграф 2006. gadā ir iekritis bezdibenī (no 10 500 abonentiem uz 2800), savukārt pašlaik tikpat sparīgi kārpās no bedres ārā (6000 abonentu un 62% pieaugums salīdzinot ar pagājušo gadu).

Jāteic - es esmu ļoti priecīgs, ka situācija nacionālajiem laikrakstiem šogad izskatās cerīgāka, kā pirms gada. Mums ir vajadzīgi spēcīgi nacionālie laikraksti. Ir ļoti svarīgi, lai mediji pildītu savu sargsuņa funkciju, vairāk kā jebkad līdz šim. Pie tam - ja līdz šim laikrakstiem vairāk ir padevusies kritizēšana (kas, protams, arī ir svarīgi), tad šajā brīdī, manuprāt, ļoti būtiska ir valstī notiekošā analīze un izskaidrošana. Mūsu valstsvīru retorikā apmaldīties ir vieglāk par vieglu, tāpēc es izjūtu nepieciešamību pēc sapņu (vai drīzāk murgu) tulka, kas palīdzētu man saprast tautas kalpu runāto un darīto. Atzīšos - es esmu pārtraucis lasīt interneta portālus (ziņu fona man ikdienā jau tāpat pietiek) un pirmo reizi mūžā sācis abonēt Dienu. Tāpēc, ka man ir nepieciešams saprast kas notiek, kāpēc tā notiek, kam tas ir izdevīgi un kādas varētu būt notiekošā sekas, lai labāk saprastu savu nostāju pret notiekošajiem procesiem. Pie tam - es esmu atskārtis, ka man pietrūkst tā, ka laikraksts mani iedvesmo. Es vēl atceros laikrakstu Atmoda no saviem zēnības gadiem - kā mediju, kas cilvēkus vienoja un iedvesmoja, atšķirībā no šodienas medijiem, kas pārsvarā tikai rej.
Reģionālie laikraksti

Vienīgā izdevumu grupa, kas uzrāda ļoti skaidru tendenci, proti, līdz 2007. gadam klientu skaits ir mainījies ļoti minimāli, taču pēdējos 2 gados pilnīgi visi izdevumi ir sākuši zaudēt klientus. Tiesa, lejupslīde ir ļoti mērena - neviens no Top10 izdevumiem, izņemot Zemgales Ziņas, nav zaudējis vairāk kā 10% klientu gadā. 6 gadu skatījumā laikraksti ir zaudējuši no 5% (Stars) līdz 23% (Liesma un Zemgales Ziņas) lasītāju; vidējais kritums Top10 izdevumu vidū ir 12%, lai gan šo ciparu uz augšu velk Neatkarīgās Tukuma Ziņas, kas pamanījušās pieaudzēt abonentu skaitu par 11%. Starp citu, nebiju pievērsis uzmanību tam, ka populārākais reģionālais laikraksts (Kurzemes Vārds) ar saviem 6881 abonentu apsteidz nacionālo laikrakstu Top10 apakšgalu - Бизнес и Балтия, Час un Телеграф.

Katrā ziņā abonēšanas dati apstiprina manu teoriju par to, ka reģionālo laikrakstu pozīcijas ir gana stipras. Lai gan ir skaidri redzama lejupslīdes tendence, reģionu lasītāju ir ārkārtīgi lojāli vietējiem izdevumiem. Cits jautājums, protams, ir vai ar to būs pietiekami, lai reģionu laikraksti izdzīvotu; nav izslēgts, ka atsevišķiem izdevumiem pāris simtu abonentu zaudējums var izrādīties pēdējais piliens kausā, it īpaši ņemot vērā, ka reģionālo izdevumu pozīcijas reklāmas tirgū nav tik spēcīgas kā nacionālajiem laikrakstiem, kas reklāmdevējus “paņem” ne tik daudz ar tirāžu, kā ar noklājumu.

Žurnāli

Vismaz vērtējot Top10 žurnālus nekāda kopēja aina neiezīmējas. Absolūti populārākais Latvijas žurnāls - Ieva - kopš 2007. gada zaudē klientus, taču, salīdzinot ar 2003. gadu, tāpat uzrāda 7% pieaugumu. Līdzīgu dinamiku rāda Privātā Dzīve, taču tās gadījumā pieaugums salīdzinot ar 2003. gadu ir pat 53%. Santa ir pamatīgi zaudējusi klientus pirms gada (-23%), šogad 12% ir atguvusi, taču kopējā abonentu skaita izmaiņu līkne tomēr rāda uz leju. Toties Mājas un Dārzs pārsteidzošā kārtā ar katru gadu ir audzējis abonentu skaitu, 6 gadu laikā sasniedzot 17% pieaugumu. Veiksmīgs projekts ir izrādījies ar Ilustrētā Zinātne, kas strauji startēja 2006. gadā, 2007. gadā dubultoja abonentu skaitu, un tagad pamazām to audzē vēl klāt.

Katrā ziņā izskatās, ka žurnālu izdevējiem bankrots vēl nedraud. Šajā nišā katrs izdevums ir stipri atšķirīgs un rāda savādāku dinamiku. Ir izdevumi, kas stagnē, ir tādi, kas pamazām zaudē klientus, ir tādi - Cosmopolitan, Mūsmājas, Sieviete, Spicā - kas ievērojami zaudē klientus jau vairākus gadus pēc kārtas, taču vēl turas virs ūdens. Iespējams, ka daži neveiksmīgākie projekti dosies pa skuju taku, taču labā ziņa ir tā, ka jauniem izdevumiem vēl joprojām ir iespējams iekarot ievērojamu tirgus daļu, ko pierāda Ilustrētā Zinātne un tās jaunākā māsa Ilustrētā Pasaules Vēsture. Pie tam man ir zināmas aizdomas, ka žurnālu pārdošanā lielāku īpatsvaru kā laikrakstiem veido mazumtirdzniecībā pārdotie izdevumi (lai gan man nav datu, kas apstiprinātu šo teoriju), līdz ar to abonēšanas dati varētu arī nebūt īpaši reprezentatīvi. Katrā ziņā varu tikai piekrist Santas Ančas teiktajam par to, ka lielāks risks ir mazajām izdevniecībām, kas izdot tikai vienu izdevumu - lielās gan jau atradīs veidu, kā dažādot savu piedāvājumu un noturēt biznesu virs ūdens.

Perspektīva

Protams, skaidrs, ka preses izdevumi dzīvo ne no abonentiem vien - vēl jau savu pienesumu dod arī mazumtirdzniecība, taču galvenais ieņēmumu avots, bez šaubām, ir reklāma. Šodien mana kolēģe Sandra Lence savā Nozare.lv komentārā (uzmanību - saite pieejama tikai Nozare.lv Mediju nozares abonentiem!) par šo pašu tematu ir aptaujājusi gan mediju pārstāvjus, gan reklāmistus, un visi kā viens atzīst, ka eiforijai nav pamata - visu izšķirs reklāmas tirgus attīstība. Vismaz vēl oktobrī TNS ziņoja, ka izvietotās reklāmas platība presē pieaug - kas gan, protams, nenozīmē, ka līdz ar to auguši arī ienākumi, proti, nav izslēgts, ka vienlaikus ir kritušās reklāmas izvietošanas cenas (tā vismaz pa ausu galam ir dzirdēts). Un, protams, pagaidām vēl nav TNS datu par gada nogali, kad jautrība sākās tā pa īstam.

Tāpat skaidrs, ka medijiem jebkurā gadījumā būs jāsavelk ciešāk jostas. Abonentu skaits, reklāmas tirgus un ieņēmumi nerūk tik strauji, kā izdevēji bažījās, toties preses izdošanas izmaksas šo gadu laikā ir tikai augušas (sākot jau ar algām) - rezultātā mediji vairs nevar strādāt ar tādu peļņu kā līdz šim. Taču prognozēt preses bankrotu - finansiālu un morālu - man tomēr šķiet pāragri. Par to, manuprāt, gluži labi liecina augstāk analizētie abonēšanas dati. Jebkura zīmola mugurkauls ir lojālie klienti, un preses izdevumu gadījumā tie ir abonenti. Tas, ka abonentu skaita kritums neturpina pagājušā gada tendenci, jau vien kalpo par zīmi, ka drukāto mediju bēres pagaidām nāksies atlikt.