Noapaļojot pāris iepriekšējos ierakstus:

1) Varu beidzot oficiāli apstiprināt, ka kolēģis Ramūns, kurš specializējas blogošanā par basketbolu, ir saņēmis SEB BBL basketbola līgas akreditāciju, kurā apliecināts, ka viņš ir interneta medija pārstāvis. Apsveicam!

2) Ir ienākušies pirmie (neoficiālie) Radiohead jaunā albuma In Rainbows pārdošanas dati, kas ļauj (pagaidām spekulatīvi) spriest par to, vai viņu inovatīvais albuma pārdošanas mehānisms ir sevi attaisnojis. Tiek lēsts, ka pirmās nedēļas laikā klausītājiem ir izsūtīti apmērām 1,2 miljoni ZIP faili ar albuma dziesmām, tiesa, grupas menedžments apgalvo, ka šis skaitlis ir pārspīlēts un sola oficiālus datus publiskot pēc kāda laiciņa.

Savukārt citi dati liecina, ka vidēji par vienu albuma digitālo kopiju ir samaksātas apmēram četras (3.88, ja gribam būt precīzi) angļu mārciņas. 3000 pircēju aptaujā, kuru veica apkārtraksts Record of the Day, noskaidrots, ka apmēram trešdaļa pircēju (?) nav maksājusi ne santīma, 67 pircēji ir samaksājuši vairāk kā 10 mārciņas un 12 īpaši kvēli fani ir samaksājuši vairāk kā 40 mārciņas. No 3000 aptaujātajiem 351 ir pasūtījuši albumu arī taustāmā formā. Tiesa, netrūkst arī skeptiķu - to vidū The Register zvaigzne Endrjū Orlovskis -, kuri uzskata, ka aptaujas dati nav reprezentatīvi (lai gan tos apstiprina arī grupas menedžments), un reālā vidējā cena varētu būt ap 2.50 mārciņām.

Taču ir vēl viena interesanta nianse - žurnāls Forbes ziņo, ka neskatoties uz to, ka albumu pilnīgi oficiāli varēja lejupielādēt par brīvu, BitTorrent tīklā tas nedēļas laikā ir lejupielādēts apmēram pusmiljonu reizes. Forbes secinājumi ir diezgan indīgi - pavei, puikiņi, mācieties: cilvēkiem patīk zagt pat tad, ja jūs neprasiet naudu par savu produktu! Hardcore mūzikas pirātiem pat bezmaksas produkts nav gana labs!

Man gan šķiet, ka cilvēki, kas izsaka šādus apgalvojumus, nav izpratuši pirātisma fenomena psiholoģiju. Saiti norādīt gan nevarēšu, taču ir gadījies lasīt pētījumus, kuros noskaidrots, ka lielākā daļa pirātiskās produkcijas lietotāju to nemaz neuztver kā (sodāmu) pārkāpumu. Līdz ar to gana ticams ir Forbes pieaicinātā eksperta viedoklis: tas nav jautājums par cenu, tas ir jautājums par pieradumu; ja cilvēks ir paradis diendienā lietot BitTorrent, loģiski, ka viņš izvēlās lietot to arī šī Radiohead albuma iegūšanai; pie tam jāņem vērā, ka albuma lapa prasa reģistrēšanos, un mēs visi labi zinām, ka cilvēkiem nepatīk reģistrēties.

Radiohead pārstāvju reakcija ir gana filozofiska: proti, albums jebkurā gadījumā nonāktu BitTorrent tīklā, un tur nu mēs neko iesākt nevaram. Savukārt mana piebilde ir šāda: manuprāt Radiohead ir veiksmīgi parādījuši vienu no iespējamajiem ceļiem, kā izplatīt digitālo saturu, tajā pat laikā pierādot centralizētu satura izplatīšanas resursu (vai nu tie būtu BitTorrent habi vai iTunes) nozīmīgo lomu. Līdz ar to var secināt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu: pagrieziena punkts visdrīzāk tiks sasniegts tajā brīdī, kad kāds izdomās, kā abas šīs lietas apvienot, proti, kā izplatīt digitālo saturu lietotājiem ierastos kanālos, tajā pat laikā panākot to, ka cilvēki (vairāk vai mazāk) brīvprātīgi var norēķināties par šo saturu.

Atzīšos, ka pēdējie grupas Radiohead albumi man diez ko nav gājuši pie sirds, lai gan OK Computer un Bends (vismaz savulaik; sen, jāatzīstās, neesmu klausījies) patīk ļoti, ļoti. Neskatoties uz to šodien pasūtināju viņu jaunāko albumu In Rainbows, kas būs pieejams lejupielādei no augšminētās lapas 10. oktobrī. Un nevis tāpēc, ka man ļoti gribētos iegūt šo albumu savā īpašumā, bet tāpēc, ka mani patiesi sajūsmina šī albuma pārdošanas tehnoloģija.

Tiem, kas vēl nav redzējuši, dzirdējuši vai lasījuši ziņās - grupa piedāvā jauno albumu lejiepielādēt, pašiem klausītājiem nosakot savu cenu. Ja jūs izvēlaties nemaksāt neko - nekas jums arī nebūs jāmaksā (tiesa, apmērām 3 minūtes nāksies blenzt ekrānā ar uzrakstu “You are currently in a queue”). Ja nu jums šķiet, ka mākslinieka darbs tomēr ir ko vērts, jūs varat samaksāt cik nu jums sirdsapziņa liek/ļauj - es, piemēram, izvēlējos maksāt 4,50 angļu mārciņas; pēc tam gan izrādījās, ka vēl 0,45 mārciņas jasamaksā par pirkumu ar karti. Protams, šis princips attiecas tikai uz albuma lejupielādi; par aptaustāmu ripuli tiek prasītas 40 mārciņas (ja gribam būt precīzi, par šīm 40 mārciņām jūs saņemsiet 2 kompaktiskus, no kuriem vienā būs albums un otrā vēl virkne dziesmu un kaudze fotogrāfiju, 2 vinila plates ar albuma dziesmām, kā arī elegantu iepakojumu - un iespēju lejupielādēt dziesmas).

Interesanti, protams, pēc tam būtu uzzināt, cik cilvēku izvēlējās samaksāt (un kāda bija vidējā summa), un cik - tikt pie ieraksta par brīvu. Protams, domājams, ka netrūks cilvēku, kas nevilcināsies izmantot haļavu, taču man ir aizdomas, ka ne mazums interesentu, līdzīgi man, tomēr izvēlēsies ziedot savu artavu muziķiem. Vismaz mana ticība labajam cilvēkā saka, ka gadījumā, ja cilvēkam dod iespēju izvēlēties - vai nu pilnīgi legāli iegūt labumus pa velti, vai arī samaksāt brīvi izvēlētu summu -, cilvēki daudz labrātāk šķiras no naudas, nekā tad, ja viņiem šādas iespējas nav, un izvēle ir tikai maksāt cik prasa vai zagt. Iespējams, ka mēs esam liecinieki jauna biznesa modeļai dzimšanai.

P.S. Godīgi atzīšos - šī ir pirmā reize, kad legāli iegādājos mūziku digitālā formātā, pie tam, atcerieties, šajā gadījumā nauda no manis nemaz netika prasīta… :)

Tēma par to, kā efektīvāk ieviest autortiesības digitālajā vidē, manā galvā ir briedusi jau kādu ilgāku laiku. Proti, kā lai panāk to, ka satura radītājs tiek atalgots par savu darbu, tajā pat laikā neliekot ciest lietotājam? Piemērus tālu meklēt nenākas, un spilgtākais, iespējams, ir iTunes piemērs - proti, no iTunes iegādātās dziesmas var klausīties tikai un vienīgi uz sava iPod. Protams, patērētāji īpaši laimīgi par to nav, taču no otras puses var saprast arī autortiesību pārvaldniekus - ja ikviens varēs kopēt iegādātos ierakstus pa labi un pa kreisi, kāda gan ir garantija pret to, ka dziesmu nopirks viens pilsonis, bet klausīsies simti?

Nedaudz tuvāk pie web realitātes. Gan jau būsiet ievērojuši, kas veido Latvijas interneta portālu saturu - pārsvarā tās ir ziņu aģentūru ziņas un pārpublicējumi no preses izdevumiem. Ar ziņu aģentūrām tā kā būtu skaidrs - šo saturu gluži vienkārši nav iespējams dabūt par brīvu. Taču kā jūs domājiet, kā tiek risināts pārpublicēšanas jautājums ar laikrakstiem? Un, paskatoties nedaudz plašāk - nav taču nekādu mehānismu, kas pasargātu satura īpašniekus no neautorizētas pārpublicēšanas. Kas gan (atskaitot morālas dabas jautājumus) liedz man, piemēram, ievietot kādu “Dienas” rakstu savā blogā?

Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā informācija nepārtraukti tiek pārstrādāta, pārkompilēta un pārpublicēta; mēs dzīvojam informācijas agregatoru un mikroformātu (paldies par labojumu Kristapam Kaupem!) mikrosatura laikmetā. Neviens informācijas autors un īpašnieks vairs nevar cerēt, ka informācija, kas būs nopublicēta tā mājas lapā, tur arī paliks, un visi interesenti bariem vien plūdīs to aplūkot. Atcerieties veco, labo akisomu - informācija tiecas būt brīva, viena no informācijas pamatīpašībām ir tās tendence izplatīties, un jaunākās web tehnoloģijas to tikai veicina. Pie tam, ka liecina statistika, interneta vide kļūst aizvien mazāk “vienlīdzīga” attiecībā uz mazajiem informācijas resursiem - aizvien vairāk informācijas apritē dominē “informācijas plantācijas”, gravitācijas centri, ap kuriem griežas informācijas plūsma (un lielākais no tiem viennozīmīgi ir Google); pašlaik 10 populārākie pasaules domēni veido 40% visu lapu skatījumu (vairāk par šo tēmu lasiet pie Niklasa Karra un Džeka Šofīlda). “Garā aste” kļūst aizvien garāka un, ja tā var teikt, plānāka.

Secinājums ir viens un ne īpaši iepriecinošs - ja autori vēlās, lai viņu veidotais saturs tiek atrasts un ieraudzīts, viņi nedrīkst nedraudzēties ar Google un citām lielajām informācijas platformām. Tā vietā, lai informāciju audzētu, lolotu un sargātu kā krāšņu puķi savā mazdārziņā, to ir jācenšas “iztirgot”, piegādāt patērētājiem caur visdažādākajiem kanāliem. Un tas nenozīmē tikai rakstu pārpublicēšanu portālos - aizvien populārāka kļūst mikroformātu mikrosatura jeb vidžetu tehnoloģija, kas ļauj vienā resursā “ielīmēt” dažādas informācijas gabaliņus no citiem resursiem - šo risinājumu nupat ir sācis atbalstīt gan draugiem.lv lielais brālis Facebook, gan paši masu mediji - piemēram, Gannet mediju grupas laikraksti izplatīs saturu vidžetu formā, savukārt CNN un Wall Street Journal izmanto vidžetus citu resursu satura inkorporēšanai savās lapās. Robežšķirtne starp satura ražotājiem un izplatītājiem kļūst aizvien vairāk izplūdusi.

Līdz ar to diemžēl gaisā paliek karājoties jautājums par autortiesībām. Protams, pašlaik sadarbības shēmas vairāk vai mazāk balstās uz līgumu principa - mēs jums atļaujam pie sevis ievietot mūsu saturu, bet jūs mums par to dosiet zaļus papīra cilvēciņus. Taču šī shēma, lai arī visnotaļ korekta, tomēr nav diez ko fleksibla un demokrātiska. Bet ja nu mans interneta resurss pagaidām vēl ir mazs un neievērojams, un lielie ar mani nemaz negrib spēlēties? Ja nu es informāciju no pasaules vadošajiem informācijas resursiem gribu atpsoguļot savā blogā?

Risinājumi pašlaik eksistē apmēram divi. Pirmkārt, parādās risinājumi, kas ļauj iekļaut reklāmu mikrosaturā - Stīvs Rubels stāsta, ka Google pašlaik jau testējot “AdSense for widgets” risinājumu. Taču šis risinājums, acīmredzot, attiecas tikai uz vidžetiem, pie tam neviens vēl nezina, kāda būs šādas reklāmas efektivitāte. Otrs, tehnoloģiski daudz komplicētāks, taču ievērojami efektīvāks pasākums, ir “apgredzenot” ražoto saturu, pievienojot tam digitālu ūdenszīmi, kas pēc tam nodrošina iespēju atrast visas šī satura izmantošanas instances. Nesen ir debitējuši vairāki šādi risinājumi.

Piemēram, Google ir paziņojusi, ka YouTube video materiāli sadarbībā ar filmu studijām Time Warner un Walt Disney tiks apgādāti ar šādām ūdenszīmēm. Par risinājuma tehnoloģisko pusi nekas daudz netiek stāstīts, taču acīmredzot filmu kompānijas apgādā Google ar oriģināliem, no kuriem tiek ģenerēts video materiāla ID, un tad šis ID tiek meklēts YouTube datu bāzē. Līdz šī gada beigām šī tehnoloģija tikšot padarīta brīvi pieejama visiem interesentiem. Jāpiebilst, ka jau šī gada sākumā Google pastāstīja, ka sadarbībā ar ierakstu kompānijām tiekot attīstīta audio apzīmogošanas tehnoloģija. Savukārt ziņu aģentūra AP nesen paziņoja, ka tās ražotie ziņu materiāli tiks apgādāti ar kompānijas Attributor izstrādāto digitālo zīmogu - iesākumā šādi tikšot apstrādāts teksts, un vēlāk arī video materiāli un attēli. Galvenais labums autortiesību turētājiem pašlaik ir šāds - pēc šiem digitālajiem zīmogiem būs iespējams atrast neautorizētos satura pārpublicētājus un tad nu domāt, ko ar viņiem darīt - vai nu runāt ar informācijas resursu par dalīšanos pelņā, vai arī vērsties pret ļaundariem ar visu likuma bardzību.

Visprecīzāk šo filozofiju raksturo divi citāti - no Outsell Research pētnieka Kena Doktora: “Saturam jābūt brīvi izplatāmam, taču tas nenozīmē, ka tam jābūt bezmaksas” un Attributor mājas lapas: “Šis risinājums ir pretējs DRM (digitālo tiesību vadība, tehnoloģija, kuru izmanto, piemēram, Apple iTunes) - mēs saturu nevis noslēdzam kastē, bet nodrošinam caurspīdīgumu un atbildību, kas nepieciešama, lai izplatītu jūsu saturu pēc iespējas plašāk, bez nepieciešamības ieviest tehniskus ierobežojumus satura izmantošanai un izplatīšanai”.

Manuprāt šis varētu būt lielisks aizsākums jaunai ērai autortiesību jomā. Digitālā pasaule diktē jaunus noteikumus un esošie autortiesību mehānismi tajā sāk izskatīties aizvien anahroniskāki. Es domāju, ka attālākā nākotnē mēs vairs nemaksāsim pa tiešo satura ražotājiem vai izplatītājiem; mēs, iespējams, maksāsim par to kopā ar interneta rēķinu, gluži kā pašlaik par mobilo tālruni. Jā, lai šī vīzija īstenotos, ir vēl tāls ceļš ejams, īpaši interneta lietotāju identifikācijas ziņā un likumdošanas jomā, taču citas loģiskas alternatīvas manuprāt nav. Taču pirmais solis - satura identificēšanas sistēmu izveide - ir sperts.

Pārskatot RSS ziņas, uzdūros diezgan smieklīgai informācijai, ko publicējuši PaidContent.org. Proti, stāsts ir par to, kā sporta organizācijas ierobežo informācijas par sporta notikumiem nonākšanu internetā.

Piemērs pirmais - Panamerikas spēļu rīkotāji ir noteikuši, ka sportisti, treneri, fizioterapeiti un masieri no sacensību notikumu vietas nedrīkstēs blogot ne teksta, ne audio, ne video formātā…

Piemērs otrais - pasaules regbija kausa izcīņas rīkotāji ir noteikuši, ka spēļu laikā tiešsaistes mediji drīkstēs publicēt tikai pa piecām bildēm no spēles katrā puslaikā. Iemesls - rīkotāji ir izveidojuši tiešsaistes spēļu vērošanas vidi, kuru veidos spēles attēli un reālā laika komentāri. Protams, šī rīka izmantošana būs par maksu… Otrs ierobežojums - rakstu virsraksti nedrīkstēs pārklāt spēļu attēlus; kausa rīkotāji baidās, ka šādā gadījumā tie varētu aizsegt sponsoru logotipus…

Domāju, ka komentāri nav nepieciešami. Džins jau ir izlaists no pudeles, un es nedomāju, ka ir iespējams viņu tur iestūķēt atpakaļ. Informācijai ir tendence izplatīties, tāpēc domājams, ka šādi cerberiski mēģinājumi ierobežot tās izplatīšanos līdz ar to kļūs aizvien izmisīgāki un līdz ar to komiskāki.

Kā ziņo teju vai visi pasaules mediji, ieskaitot arī mūsu pašu Kristapu Kaupi - ierakstu kompānija EMI ir atteikusies no tās ierakstu aizsargāšanas ar DRM mehānismiem. Jā, pagaidām tas attiecas tikai uz sadarbību ar Apple iTunes, un neaizsargātie ieraksti būs dārgāki ($1.29, nevis līdzšinējie $0.99), tomēr pirmais solis ir sperts.
Jau pieminēju, ka neaizsargātie ieraksti būs dārgāki - toties kā pluss jāmin, ka tie būs arī kvalitatīvāki - 128 Kbps kodējumu nomainīs 256 Kbps. Lielākais pluss, protams, būs tas, ka šos mūzikas failus bez jebkādiem ierobežojiem varēs kopēt un atskaņot uz citām skaņu izdvesošām ierīcēm - mobilajiem tālruņiem, datoriem, un tā tālāk. Tas, bez šaubām, neizsakāmi priecēs arī Eiropas Savienības funkcionārus, kas, starp citu, vakar izteica brīdinājumu Apple un mūzikas ierakstu kompānijām, norādot uz uzņemējdarbības ierobožošanas pazīmēm (proti, dažādās Eiropas Savienības valstīs pieejamas atšķirīgas iTunes versijas ar atšķirīgām cenām). Savi rēķini ar Apple ir arī Norvēģijas un citu Eiropas valstu patērētāju tiesību aizsardzības organizācijām, un tagad Apple kontā ir viens reāls pierādījums, kas apliecina, ka Apple un Stīva Džobsa gaudas: “Mēs jau ļoti gribam būt atvērti un godīgi, tikai sliktās ierakstu kompānijas mums neļauj brīvi darboties,” nav klaji meli un propoganda.

Citas nianses:

• Jaunā formāta faili kļūs pieejami iTunes maijā;
• Pārēja uz neaizsargātajiem failiem nenozīmē, ka EMI un iTunes pārtrauks pārdot ar DRM aizsargātus failus - taupīgāk noskaņotie klienti vēl joprojām varēs iegādāties arī vecā formāta failus par veco cenu;
• iTunes klientiem, kas jau iegādājušies vecā formāta failus, tiks dota iespēja nomainīt tos ar jaunajiem failiem, par katru piemaksājot $.030;
• The Beatles ieraksti, par spīti baumām, vēl joprojām netiks piedāvāti iTunes;
• Pagaidām nav nekādas informācijas kad un vai EMI piemēram sekos pārējās lielās ierakstu kompānijas;
• Deimona Albarna (Blur, Gorillaz un the Good, the Bad and the Queen) reakcija uz EMI un Apple paziņojumu: “Fucking brilliant”.

Papildinājums: Lielisku analīzi par šī lēmuma iemesliem un sekām ir publicējuši The Register.

Autortiesības digitālajā vidē - šī ir vēl viena sfēra, kas pēdējā laikā kļūst aizvien aktuālāka. Arī man pēdējā laikā pa galvu pastiprināti rosās domas par šo tēmu, kas daļēji atspoguļojas arī bloga ierakstos. Izvērstākas pārdomas par šo tematu gaidiet kādu citu dienu, pašlaik vien padalīšos ar saiti, kuru man šodien piespēlēja Arturs - Jevgeņijs Morozovs, baltkrievu izcelsmes jauno mediju eksperts, dalās savās pārdomās par autortiesību mehānismu nākotni, zināmā mērā balstoties, starp citu, uz manis jau pieminēto gadījumu par videoklipu, kas vērsts pret Hilariju Klintoni.

Tiesa, Jevgeņijs gan vairāk runā par Creative Commons autortiesību modeli un tā piemērošanu audio un video materiālu arhīvu materiāliem, savukārt mani vairāk interesē “svaigie” ar autortiesībām aizsargātie materiāli un mehānismi, kas ļautu tos efektīvi izplatīt un iekasēt par tiem naudiņu, taču skatījums interesants jebkurā gadījumā; man kaut kā nebija gadījies īpaši aizdomāties, piemēram, par crowdsourcing principu pielietošanu reklāmas materiālu veidošanā. Visnotaļ rekomendējama lasāmviela.