Jau uzreiz atvainojos visiem par offtopic ierakstu. Kopš brīža, kad Latvijas blogosfērā uzņēma apgriezienus meme “uzraksti savā blogā 7 lietas par sevi, ko pārējie par tevi nezina (un nodod stafeti tālāk 7 citiem blogeriem)” (ievazātājs, šķiet, ir Endijs), bažījos, ka kāds pieminēs arī mani - galvenokārt jau tāpēc, ka neesmu pārliecināts, vai šāda veida ieraksti īsti būtu piemēroti Nozare.lv blogiem. Un patiesi - šodien par čornuju metku parūpējās domubiedrs Ernests (nezinu gan, vai viņa ideja par Bluetooth mārketingu izrādīsies dzīvotspējīga, taču visu cieņu par koncepciju un uzdrīkstēšanos to realizēt!). Izlēmu - gan jau Nozare.lv zīmols necietīs no tā, ka es šeit nedaudz papucēšu arī savu personīgo zīmolu, tāpēc te nu būs 7 (ne pārāk personīgi intīmas) lietas par mani, kuras jūs, visdrīzāk, nezinājāt.

1. Pēc izglītības esmu bibliotekārs, proti, esmu ieguvis sociālo zinātņu bakalaura grādu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (šobrīd - Sociālo zinātņu fakultātes) bibliotēku un informācijas zinātnes specialitātē. Iemesls - kā jau daudzi jaunieši, pēc vidusskolas beigšanas īsti nezināju, ko ar sevi iesākt, sapratu vien to, ka augstākā izglītība ir nepieciešama. Izdomāju, ka, kā jau kaislīgs lasītājs, varētu pieteikties bibliotekāros - konkurss pilnīgi nekāds, un gan jau arī, ka studijas nav neko grūtas. To, ka šī izglītība nav gluži zemē metama, sapratu 3. kursa vidū - brīdī, kad man pieleca, ka patiesībā stāsts ir par informāciju un to, kā to sakārtot un izmantot, ne tikai par bibliotēkām. Izvēli nenožēloju vēl joprojām, tikai beidzot sāku just, ka nebūtu slikti to papildināt ar maģistra studijām kādā citā nozarē.
2. Runājot par izglītību - bija arī mēģinājumi mani aizvilināt citos virzienos. Proti, vidusskolas 12. klasē mūsu filozofijas skolotāja (amatu apvienošanas kārtībā arī pazīstama LU pasniedzēja, diemžēl vārdu vairs neatceros) mēģināja mani pierunāt stāties filozofos, savukārt jau studiju laikā Indra Brikše, žurnālistikas katedras vadītāja, kas mums pasniedza komunikācijas zinātnes pamatus, piedāvāja pāriet uz žurnālistiem. Nepadevos.
3. Bibliotēkā esmu strādājis pavisam nedaudz, proti, studiju laikā nejauši iegadījās sākt strādāt ASV Informācijas centrā, apkalpot centra bibliotēkas lasītājus. Deviņdesmito gadu sākumā šī iestāde Smilšu ielā (pašlaik vēstniecības Preses un kultūras nodaļa) bija nosacīti neatkarīga no vēstniecības un kalpoja arī kā publiskā bibliotēka ar unikālu, tajā laikā nekur citur nepieejamu, mācību un populārzinātniskās (un ne tikai) literatūras klāstu. No bibliotēkas klientu saraksta šobrīd jau mierīgi var veidot izdevumu “Kas ir kas Latvijā”; dīvaini, bet daži mani vēl joprojām atceras kā “to puisi, kas izsniedza grāmatas”.
4. Pirmā saskarsme ar datoru, protams, bija skolā, astoņdesmito vidū - uz leģendārajām “bekām” iekš BASIC bija jāprot uzprogrammēt aplis, un brīvstundās varēja sarunāt ar skolotāju, lai ļauj puikām uzspēlēt spēlītes. Taču daudz lielāku iespaidu atstāja vizīte ar klasi nez kādā skaitļošanas institūtā, kur mums demonstrēja fantastisku mākslīgā intelekta paraugu - atbildot virkni jautājumu par to, ko es darītu kā nelielas salas karalis, pēc mirkļa tika paziņots datora pareģojums, kā beigtos mana valdīšana. Iespējams, ka tieši tobrīd arī kļuvu par spēlīšu fanu.
5. Internetu es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju gadā, šķiet, 1995. Kādā rudens dienā es Universitātes izvēles priekšmetu piedāvājumā pamanīju kursu “Internets”, un aizvilināju visu savu kursu uz to. Pirmā saskarne - mainframe termināļi, zaļi burtiņi uz melna ekrāna un virkne komandu, kas jāiekaļ, lai izmantotu e-pastu, FTP, Gopher un WWW, pirmā pierakstīšanās vēstkopā un dziesmu tekstu drukāšana uz milzīgiem papīra rituļiem. Biju patiesi šokēts, kad pēc kāda laiciņa LU uzradās arī īsti PC ar Netscape pārlūkprogrammu- izrādās, ka internets ir iespējams arī krāsains un ar bildītēm!
6. 2001. gadā sākumā man dzima fantastiska ideja - ir jāveido interneta portāls par datorspēlēm! Latvijā nav nekā, kas varētu līdzināties slavenajam Gamespot, niša ir brīva! Ideju man nesaprotamu iemeslu dēļ nolēma atbalstīt TVNET boss Ivars Bauls, un ar viņa svētību 2001. gada pavasarī dienas gaismu ieraudzīja www.gamenet.lv. Tobrīd man nebija ne mazākā priekšstata vai un kā tas varētu sevi atpelnīt, bet tas nebija svarīgi - sapnis bija piepildīts. Sapnis beidzās pēc pusotra gada, kad TVNET bosi bija sapratuši, ka Latvijā ar šādu reusursu nevar nopelnīt ne santīma, lai gan apmeklējums mums bija uz pusi lielāks kā nedaudz vēlāk tapušajam Financenet. Taču vēl joprojām esmu lepns par Gamenet saturu, fantastisko komūnu, neaizmirstamo NHL online čempionātu un ballīti klubā Metro, kurā čellu kvartets atskaņoja mūziku no spēles Arcanum.
7. And now for something completely different. Jau 18 gadus spēlēju bungas, un pa šo laiku esmu pamanījies ieguldīt savu artavu vairākos ļoti interesantos projektos - Kartāga, Sirke, The Satellites un Voiceks Voiska, ar ko kopā spēlēju vēl joprojām; reizi pa reizei uzspēlēju arī kādu ska stila diskotēku, maskējoties zem segvārda Dr.Skafandrs.

Šķiet, nav jau vairs palicis, kam padot tālāk stafetes kociņu - ja nu vien kolēģim Jurim Kažam (ja jau reiz piesārņojam, tad piesārņojam Nozare.lv blogus!)

Mani, kā jau dabas dotu optimistu, ne pārāk saista sazvērestības teorijas un apokaliptiski nākotnes scenāriji. Tomēr reizēm karote darvas medus mucā ir noderīga - Ela Gora “Neērtā patiesība” vai Džordža Orvela “1984” kalpo kā atskurbinoša duša, norauj mūsu rozā brilles un liek aizdomāties par to, vai tiešām nākotne būs tik saulaina un bezrūpīga, kā mums to gribētos. Un tas ir labi, jo pašapmierinātība un komforts ir slikta augsne progresam.
Tehnoloģiju jomā neērto patiesību paudēja lomu ir uzņēmies Nikolass Karrs, kurš uz pēdējā laika vētraino interneta tehnoloģiju attīstību raugās ar atsvaidzinošu skepsi. Pēdējais viņa veikums, kas sacēlis pamatīgu troksni, ir eseja žurnālā The Atlantic - “Is Google Making Us Stupid?“. Jautājums, bez šaubām, provokatīvs, bet ne nepamatots.

Jautājuma sakne ir šāda - ja kādreiz zināšanu ieguve bija lineārs un darbietilpīgs process - grāmatu un žurnālu lasīšana un tai sekojoša atsauču avotu meklēšana bibliotēkās -, tad tagad informācija ir viegli iegūstama ar pāris meklējumiem Google. Kas taču ir labi, vai ne? Izrādās - ir sava cena arī informācijas piekļuves ērtumam.

Kā argumentē Karrs, veids kā informācija tiek uzņemta ir ne mazāk svarīgs, kā pats informācijas saturs. Google mums piedāvā iespēju sekundes desmitdaļas laikā saņemt 100 000 mūs interesējošā jautājuma atbilžu variantus. Mums atliek tikai pārskatīt dažas saites, un mēs jau esam eksperti. Pieejamā informācija pārbagātība veicina steidzīgumu un paviršību - cilvēki vairs nelasa, bet skenē informāciju. Informācijas ir tik daudz, ka to vairs nav laika rūpīgi izlasīt; vēl vairāk - nepieciešamība iedziļināties garākos tekstos mūs padara nervozus un neapmierinātus. Google mūs ir pieradinājusi pie jauna veida lasīšanas paradumiem, mainījusi veidu, kā mēs domājam. (Saites uz šo apgalvojumu avotiem skatieties Karra rakstā).

Neviens vēl īsti nezina, vai tas ir labi, vai slikti; neviens nezina, kur izmaiņas informācijas uztverē mūs novedīs. Karrs atzīmē, ka arī Sokrāts savulaik vaimanāja par postu, ko atnesīs rakstības izplatīšanās, nemaz nerunājot par apokaliptiskajiem pareģojumiem, kas pavadīja Gūtenberga izgudrojumu. Jā, abas šīs lietas radikāli izmainīja pasauli, taču pozitīvais ieguvums daudzkārt ir atsvēris zaudējumus. Varbūt tā notiks arī šoreiz. Šo pozīciju aizstāv cits manis ļoti respektēts domātājs Skots Karps, kurš uzskata, ka lineāru informācijas uzņemšanas procesu neizbēgami nomainīs “tīklots” - proti, cilvēki uzlasīs informācijas drumslas un “savienos punktus”, nevis veiks mērķtiecīgus “lineārus” pētījumus, kā tas notika drūmajos papīra laikos.

Domājams, ka atbildes uz jautājumiem - vai multitasking ir produktīvs vai gluži pretēji? kā cilvēki spēs tikt galā ar eksistenci konstanta uzmanības deficīta apstākļos? - nāks tikai ar laiku, visdrīzāk tad, kad jau būs pieaugusi un nobriedusi tā dēvētā “Y paaudze” - cilvēki, kas dzimuši ap gadsimtu miju. Šai paaudzei tiek piedēvēta spēja efektīvi darboties multitasking režīmā, kas iepriekšējai paaudzei nemaz tik viegli nenākas (lielisks apraksts lasāms Voltera Kirna The Atlantic esejā “The Autumn of the Multitaskers“). Gan Kirns, gan Karrs savās esejās piemin populāro salīdzinājumu par cilvēka smadzenēm kā par datora procesoru - un abi izdara secinājumu, ka šis salīdzinājums ir nepareizs un pat bīstams. Varbūt Y paaudze pierādīs, ka šīs bažas ir nepamatotas un cilvēka smadzenes ir gana spējīgas pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Viens no Karra secinājumiem (kura avots ir dramaturga Ričarda Formana eseja) ir šāds - pamazām izzūd apgaismības laikmeta cilvēka ideāls, “personība-katedrāle”, kuru cilvēks mērķtiecīgi veido savas dzīves laikā; to aizstāj “cilvēks-pankūka” ar plašām, taču ļoti seklām zināšanām, gatavs uzņemt papildus nepieciešamās zināšanas ar vienu peles klikšķi. Varbūt tas nemaz nav slikti. Taču pilnīgi noteikti savādāk, kā līdz šim. Kā tas būs - to mums nāksies pārbaudīt jau pašiem uz savas ādas; tāda ir cena dzīvošanai pārmaiņu laikmetā.

Man vienmēr ir ļoti paticis Workingday.lv. Labi apzinoties, ka viņiem nebūt nav lielākais darba sludinājumu skaits, man simpatizē piedāvājumu kvalitāte un fascinē rotaļīgi nenopietnais tonis, kādā rakstīti teksti mājas lapā, un it īpaši - iknedēļas e-pastos par jaunajām vakancēm. Tāpēc patiešām žēl, ka elementāras neizdarības dēļ šis jaukais zīmols vismaz manās acīs tagad ir iznīcināts. Kā tas gadījās? Īss case study.

• Saņemu iknedēļas e-pastu par jaunākajām vakancēm, un man iekrīt acīs viena vakance, kuru vēlētos papētīt tuvāk (P.S. - nē, es nemeklēju jaunu darbu, man vienkārši ir interesanti laiku pa laikam pārbaudīt kā es kotējos darba tirgū).
• Mēģinu pieteikties vakancei, taču man ziņo, ka lietotāja vārds vai e-pasts neesot pareizi (nav gan arī brīnums - es tos regulāri aizmirstu).
• Eju uz workingday.lv aizmirsto paroļu lapu un ierakstu savu e-pasta adresi. Man tiek paziņots, ka šāds e-pasts datu bāzē neeksistē. Izmēģinu arī otru e-pasta adresi, uz kuru saņemu e-pasta vēstuli ar vakancēm - rezultāts tieši tāds pats. Nobrīnos - kā gan es varu saņemt e-pastus, ja datu bāzē nav šādu adrešu?
• Turpat apakšā pamanu tekstu - “Gadījumā, ja tā e-pasta adrese, ar kuru Tu reģistrēji savu CV, vairs nedarbojas - raksti mums uz parole@workingday.lv”. Rakstu. Nosūtu. Pēc 10 sekundēm saņemu atbildi, ka šāda e-pasta adrese neeksistē.
• Kontaktu lapā atrodu e-pasta adresi info@workingday.lv un sūtu žēlabu vēstuli. Atbildi neesmu saņēmis jau nedēļu. Protams, es jau saprotu, ka šajā pastkastē birst iekšā daudz spama…

Rezultāts - workingday.lv ir pazaudējuši vienu lojālu klientu. Muļķīgākais, ka iemesli ir visnotaļ ļoti novēršami - sakārtot savu klientu un e-pastu saņēmēju datu bāzi, parūpēties, lai internetā norādītās e-pasta adreses strādā, un lasīt ienākošos e-pastus.

Morāle - laikā, kad internets ir galvenais darba piedāvājumu izplatīšanas kanāls, šādas kļūdas var izmaksāt dārgi. Pirmkārt, konkurenti ir tepat, viena peles klikšķa attālumā - ieskaitot ļoti simpātisko darba sludinājumu agregatoru visidarbi.lv (starp citu, interesanti - workingday.lv sludinājumus es tur neatradu). Otrkārt, agrāk vai vēlāk atradīsies kāds, kas neizdarības pamanīs un izbazūnēs tālāk internetā - šajā gadījumā tas esmu es. Tāda, lūk, mācībstunda par tematu PR 2.0.

Šodienas garāmskrienošais ieraksts:

• Uzdūros ļoti izglītojošam rakstam Online Journalism Review par to, kādos gadījumos un kādā veidā pareizi būtu ievietot saites tekstā uz avotiem un papildus informāciju; no savas puses piebildīšu par rakstā pausto kritiku automātiskajiem saišu ģeneratoriem - es uzskatu, ka informācija par to, kas vēl resursā publicēts par doto tematu (vai uzņēmumu, vai personu), ir ārkārtīgi vērtīga, taču piekrītu, ka saitēm uz to nevajadzētu atrasties tekstā - pareizāk, manuprāt, būtu izmantot atsevišķas “kastes” saistītajai informācijai;
• Savukārt Džošua Porterts šodien ļoti labi raksta par mārketingu sociālajos tīklos; galvenā ieraksta doma - tas, ka jūs iedosiet cilvēkiem platformu komunikācijai, automātiski neradīs murdoņu (iedomājos, ka šis varbūt varētu būt piemērots latviskojums vārdam buzz) - ja jūsu produkts ir slikts, jūs šādi radīsiet diskusiju par to, cik tas ir slikts, un otrādi - ja tas ir labs, jūs iegūsiet sarunas par tā kvalitātēm. Sociālie tīkli neveido klientu viedokli, bet gan tikai pavairo to. Sociālie mediju rīki nav burvju nūjiņa, ka katapultēs jūsu biznesu; lai to izdarītu, jums pašiem ir jāmainās. Sociālie mediju rīki palīdz jums klausīties, iegūt klientu atsauksmes un viedokļus, un attiecīgi uzlabot savus produktus. Galvenais āķis tajā visā - ir gaužām maz uzņēmumu, kas to darītu, un tieši tajā brīdī, kad klienti sapratīs, ka jums patiešām nav vienalga, viņi sāks par to stāstīt saviem paziņām un radīs jūsu kāroto murdoņu. (Noteikti izlasiet ieraksta oriģinālu, vismaz es nespēju latviešu valodā šo domu izteikt tik precīzi, kā to angliski ir izdarījis pats autors);
• Visbeidzot, reti gadās redzēt kādu patiešām noderīgu jauno mediju / Web 2.0 projektu. Cookthink viennozīmīgi ir patīkams izņēmums, demonstrējot ļoti cilvēcīgu pieeju ēst gatavošanai. Tās veidotāji ir sapratuši vienu būtisku lietu - mēs bieži vien zinām, ko mums kārojas, bet īsti nezinām, kādu tieši ēdienu mēs varētu pagatavot. Tāpēc Cookthink jautā mums - kādu pārtiku jums gribētos (zivi vai cāli), kādu ēdienu jūs gribētu pagatavot (zupu vai steiku), kādas tautas virtuve jums šķiet iekārojamāka un kādas ir jūsu vēlmes (piemēram, vai jūs gribat asu ēdienu vai svaigu) - un rezultātā piedāvā piemērotu recepti. Protams, ne viss pagaidām ir ideāli (es, piemēram, vēlētos, lai man piedāvātu vairāk kā vienu ēdienu), taču idejiski produkts ir uzlikts uz ļoti pareizām sliedēm.

Sveicināti 2008. gadā! Novēlēšu vispirms jums (un arī sev pašam) veiksmīgi tikt galā ar šajā gadā iecerēto - protams, ar to es domāju jūsu (un manu) profesionālo darbību; es it nemaz nejūtos pilnvarots jums, dārgie lasītāji, vēlēt prieku un laimi, par to nu jums nāksies parūpēties pašiem :)

Protams, kas gan būtu jaunais gads bez plāniem, iecerēm un prognozēm! Aizgājušajā gadā paveikto analizēt man kaut kā nešķiet īpaši interesanti (kā to ir darījuši, piemēram, Arturs vai Endijs) - laikam neesmu gana egocentrisks, lai pats sev klapētu uz pleca un teiktu: “Re, kāds es malacis!”. Protams, ir gandarījums par paveikto un cemme par neizdarīto - bet tas lai paliek vēsturē, labāk skatīsimies uz priekšu, uz to, ko varētu sagaidīt no jaunā gada.

Pirmkārt, sākšu ar apņemšanos. Ja jūs daudzmaz regulāri iemetat acis Nozare.lv blogos, iespējams būsiet pamanījuši, ka manā blogā jauni ieraksti pēdējā laikā ir samērā liels retums. Protams, ir viegli attaisnoties ar darbiem un laika trūkumu, taču tas nebūs godīgi ne pret jums, ne pašam pret sevi. Tāpēc apsolu (un mēģināšu arī sevi turēt pie vārda) - šajā gaidā atlicināt vairāk laika gan lasīšanai, gan rakstīšanai. Ar solījuma pirmo punktu patiesību sakot ir visgrūtāk - acīmredzot man ir iedzimts t.s. Pļuškina sindroms, proti, manā gadījumā - hroniska nespēja kaut ko izmest ārā no sava RSS lasītāja, un līdz ar to arī hroniska nespēja to visu izlasīt. Tāpēc jaunais gads man ir sācies ar (nelielu) RSS avotu revīziju, un centieniem katru dienu izlasīt tajā sabirušo informāciju. Ceru, ka rezultātā vairāk no šīs informācijas izdosies arī novadīt līdz jums; nezinu, cik lielā mērā izdosies to papildināt ar saviem komentāriem, taču vismaz informācijas agregatora lomu solos pildīt uzcītīgāk.

Runājot par lietām, kuras es visnotaļ gaidu šajā gadā (nesauksim tās par prognozēm), tās (nenoteiktā secībā) ir šādas:

• Draugiem.lv tālākā attīstība. Šķiet, ka Latvijas neoficiālais iedzīvotāju reģistrs ir nedaudz iebremzējis savā attīstībā; protams, ik pa laikam parādās kaut kas jauns, taču nekas patiešām būtisks pagājušajā gadā, šķiet, tapis nav. Taču es esmu pārliecināts, ka Draugos strādā tiešām gudri cilvēki, un šajā gadā varam sagaidīt patīkamus pārsteigumus -  labs indikators ir kaut vai ziņa par e-pasta pakalpojuma tālāku attīstību. Ja es būtu Draugu attīstības vadītājs, es noteikti liktu kārti tieši uz šo lietu - pēdējā laikā pasaules varenie (tai skaitā Google), šķiet, ir nākuši pie atziņas, ka e-pasts nekur netaisās pazust, un e-pasta kontaktu grāmata pati par sevi jau ir fantastisks stūrakmens sociālajam tīklam; līdz ar to ir sagaidāms, ka sociālie tīkli un e-pasta pakalpojumi nākotnē kļūs aizvien līdzīgāki pēc savas funkcionalitātes un iespējām.
• Delfu pārdzimšana. Tiek gaidīta jau gadiem ilgi. Pēdējais eventuālais jaunā dizaina debijas datums, kuru nācies dzirdēt, ir šī gada pavasara sākums. Cik noprotams - ambīcijas ir pamatīgas un izmaiņas gaidāmas radikālas. Par spīti visam - konkurentu aktivitātēm, tradicionālo masu mediju ienākšanai internetā, nišu vortālu attīstībai, blogiem - Delfi ir un paliek Latvijas satura resurss Nr.1. Līdz ar to būs ļoti interesanti pavērot - cik tad radikālas izmaiņas būs patiesībā, vai izmaiņas skars pašus pamatus, vai tie kalpos kā jaunu funkciju slānis virs jau esošā satura slāņa, un - galu galā - kā cilvēki pieņems izmaiņas, vai tās pacels Delfus jaunos popularitātes augstumos, vai arī, gluži pretēji, atbaidīs uzticīgos apmeklētājus.
• Mobilā mārketinga (un mobilo interneta resursu kopumā) attīstība. Ar domu - vai mobilā interneta resursos ir iespējams sekmīgi pārdot reklāmu. Savādāk kaut kā neērti - visa pasaule jau kādu brīdi runā par Mobile2.0 attīstības tendencēm, bet pie mums pat 1.0 tā īsti vēl nav atspēries. Protams, no manas puses tā ir tīri profesionāla interese, kas, iespējams, lielākajai daļai lasītāju būs dziļi vienaldzīga. Taču mani patiešām interesē - vai šogad izdosies iekustināt šo sfēru vai nē. Piebildīšu - LETA organizētajā apaļā galda diskusijā par šo tēmu gan mobilo resursu īpašnieki, gan mediju aģentūru pārstāvji, gan mobilie operatori šajā ziņā bija gana optimistiski. Vairāk par šo diskusiju lasiet kādā no tuvākajiem Kapitāla numuriem.
• Vidžetu attīstība. Vēl viens lieta, kas pasaulē jau kādu brītiņu tiek uzskatīts par jaunāko modes pīkstienu (un vienu no perspektīvākajiem satura izplatīšanas kanāliem tuvākajā nākotnē), bet Latvijā neviens, šķiet, nav pat sācis neko domāt šajā virzienā. Vislielākais potenciāls šajā ziņā, protams, būtu tiem pašiem Draugiem. No savas puses piebildīšu (lai arī man nepatīk runāt par LETAs plāniem; ne jau tāpēc, ka bail no konkurentiem, bet vienkārši māņticība) - domājams, ka LETA no savas puses kaut kad nākamā gada laikā sāks eksperimentēt šajā jomā.

Protams, ir arī citas, ne tik specifiskas lietas, kuras būs interesanti pavērot. Pirmkārt jau interesanti kā turpināsies blogu un citu jauno interneta mediju attīstība. Izskatās, ka Latvijas blogosfēra beidzot ir izslimojusi pubertātes kaites un sāk sasniegt pilngadību - labs indikators ir gan pirmo apmaksāto reklāmas rakstu parādīšanās (lai kā to arī nevērtētu), gan augošā interese par korporatīvo blogošanu (noteikti izlasiet ko par šo jautājumu saka mxz - manuprāt ļoti svaigs un blogošanas teorijas nenomākts skatījums uz šo lietu), gan aizvien kvalitatīvākais saturs un tehniskais izpildījums. Īpašs prieks, protams, par tādām parādībām kā bibliotēku blogi (vairāk lasiet pie Jāņa Ziediņa) un pirmais pilsētas blogs. Pie tam arī tradicionālie mediji aizvien biežāk sāk apgaismot plašāku publiku par blogošanas jautājumiem (vakar uzzināju, ka Sakaru Pasaule plāno apskatu/apaļā galda diskusiju par blogiem), un šķiet, ka nu jau blogi vairs nav eksotisks un neko neizsakošs slenga vārds. Ak jā, un interesanti, protams, kādu rezonansi iegūs un ko mums visiem dos Artūra un kompānijas organizētā BarCamp ne-konference (nepalaidiet, starp citu, garām pēdējo iespēju vēl reģistrēties).

Ne mazāk interesanti būs pavērot kā mainīsies tradicionālo mediju (un ne tikai) pieeja interneta resursu veidošanai. Maz novērtēts pagājušā gada notikums, manuprāt, ir Dienas reģionālo laikrakstu jauno mājas lapu tapšana - protams, šie jaunie resursi nav nevainojami ne koncepcijas, ne izpildījuma ziņā, bet kopējais attīstības virziens, manuprāt, ir apsveicams. Līdz ar to interesanti, ar ko pārsteigs gaidāmā lielās Dienas lapa. Interesanti vai un kā tendencei sekos citi mediji (piemēram, radio un televīzijas). Interesanti, kā mainīsies apmeklētības balanss starp lielajiem interneta portāliem un mazajiem, specifiskajiem resursiem. Interesanti, vai dzīvotspējīgs izrādīsies kāds no Alberta un kompānijas veidotajiem resursiem. Un, protams, interesanti arī ko jaunu piedāvās LETA un Nozare (tas, protams, vairāk interesanti būs jums, nevis man :)).

Vienu vārdu sakot - interesantā laikā dzīvojam, dāmas un kungi! Nevaru vien sagaidīt! :)

Ja pie ierakstiem sāk parādīties spamaini komentāri, tas nozīmē, ka nupat jau pārāk ilgi neesmu neko jaunu rakstījis. Lai labotu  šo nolaidību (attaisnoties ar to, ka pārāk daudz darba un pārāk maz laika, būtu pārāk triviāli - neba nu man vienīgajam šāda ķeza gadījusies) - nokonspektēšu dažas domas un atziņas, ka pēdējo nedēļu laikā cauri smadzenēm izjoņojušas. Lai man piedod Microsoft, ka neko vēl neesmu uzrakstījis par savu vizīti Sietlā - ticiet man, būs, es pie tā strādāju :)

• Mans pēdējais ieraksts par laikrakstu formātu izmaiņām man pašam negaidot ir kļuvis par šī bloga otro lasītāko ierakstu (602 reizes, ja nu kādu tas interesē) tā pastāvēšanas vēsturē un tā rezultātā esmu saņēmis pateicības e-pasta vēstuli no žurnāla Popcorn redakcijas, kā arī nointervēts Latvijas Radio raidījumam par drukāto mediju nākotni (klausieties trešdien no rīta);
• Patīkami redzēt, ka Latvijā rodas aizvien jauni vairāk un mazāk interesanti projekti; Maksims kādu brītiņu atpakaļ norādīja uz Digg klonu krievu valodā Gazeta.lv (kas saņemot laipnu izdevniecības Petits svētību), savukārt vēl kāds cits norādīja uz kārtējo blogu satura agregatoru Extra.lv. Ar to es negribu teikt, ka radīt aizvien jaunus produktus, kas atkārto jau sen visiem zināmu formulu, būtu kas sajūsmas vērts - vienīgais to, ka konkurence ir laba lieta, un cerams, ka rezultātā ieguvēji būsim mēs, interneta lietotāji. Pašlaik izskatās, ka abiem resursiem ir pašvaki ar apmeklējumu, tomēr tā ir ārstējama vaina. Ja nedaudz specifiskāk - prieks, ka Gazeta.lv nav nocentrējies uz interneta, blogu un IT lietām, savukārt Ekstra.lv cenšās kaut kā klasificēt saturu pēc tematiem un ir pat atvēzējušies sava RSS lasītāja izveidei. Vēlu abiem projektiem veiksmi. (Starp citu, vai es esmu jums teicis, ka mans mīļākais jauno mediju resurss Latvijā ir Tribine.lv?)
• Pilnā sparā rosās Arturs Mednis un Co, organizējot Latvijā pirmo ne-konferenci BarCamp Baltics 2008, kas notiks no 8. līdz 10. februārim Rīgā (kamēr es te pašlaik rakstu, tikmēr viņi spriež par organizatoriskas dabas jautājumiem - piedodiet, gribēju aizkāpt ciemā un papļāpāt, bet visu paspēt nu nekādi nav iespējams). Sīkāk par to, kas par zvēru ir ne-konference un kas no tās sagaidāms, lasiet BarCamp lapā; no savas puses vien piebildīšu - ja jūs kaut mazākajā mērā interesē jaunie interneta mediji (un ja nē, tad ko jūs darāt manā blogā?), tad jums obligāti jābūt šajā pasākumā, neatkarīgi no tā, vai jūs esat IT, reklāmas, mārketinga vai mediju jomas pārstāvis; un ja jums šķiet, ka jums ir par šo lietu ko teikt - piesakieties ar savu prezentāciju.
• Visbeidzot nekaunīga pašreklāma - vai jūs zinājāt, ka jau kādu labu laiku LETA ziņas (protams, ne jau visas) par baltu velti (ja atskaita, protams, izdevumus par datu pārraidi) var lasīt LETA WAP lapā wap.leta.lv?

Šodien nejauši sanāca apmeklēt pasākuma Wazzap? 2008 sesiju par interneta mārketingu, un, jāsaka, bija gana vērtīgi (lai gan neesmu pārliecināts, vai no savas kabatas man gribētos maksāt 125 Ls par šo prieku). Patīkami pārsteidza, ka ir tomēr arī Latvijā gana progresīvi un atvērti domājoši mārketinga speciālisti - to droši var attiecināt gan uz Andreju Sergejevu no One.lv (un arī TheOnliner.lv), kurš pastāstīja par mārketingu sociālajos tīklos, Mairi Skuju no mediju aģentūras Media House, kas apgaismoja klātesošos par reklāmu meklētājos (t.i. Google) un Lieni Kupču no Aegis Media, kura ļoti jauki bija savilkusi kopā informāciju par to, kādas reklāmas stratēģijas dažādu mārketinga mērķu sasniegšanai var izmantot digitālajos medijos (un ne tikai to) - diemžēl prezentācijas Wazzup? 2008 lapā kaut kā nemana, savādāk noteikti padalītos.

Protams, headlaineris bija vīruks vārdā Bobs Gārfīlds, kurš sniedza burvīgu priekšnesumu par virālo mārketingu - nekaunīgi provocējot remdeno latvju publiku un bārstot F vārdus (kas manu cieņu pret viņu, protams, dubultoja). Būs vēl viens blogs, kuru palasīties pavaļas brīžos (un vēl viena grāmata, kuru pasūtināt no Amazon, kad tā iznāks). Pārstāstīt, piedodiet, bet nav iespējams. Bet pa lielam viss reducējās uz to pašu, par ko es šeit nenoguris runāju, un par ko runā mani idejiskie skolotāji - Sets Godīns, Deiveds Veinbergers, Hjū Makleods, grāmatiņa Cluetrain Manifesto; proti, par to, ka tradiconālajam mārketingam un PR gals ir klāt, un ka vadības groži aizvien pārliecinošāk nonāk auditorijas rokās. Un pavisam jauki, ka arī Andrejs un Liene vienbalsīgi piekrīt Bobam šajā ziņā. Atrast domubiedrus vienmēr ir patīkami (un reizēm arī noderīgi).

Un, starp citu, par virālo mārketingu runājot - es tiešām ceru, ka šis pasākums izrādīsies gana lipīgs (tiešā un pārnestā nozīmē). Gaidu aicinājumu no Latvijas Pasta saņemt savas 10 uzlīmes ar uzrakstu “Es parkojos kā idiots”, baidieties! :)

Hjū Makleods tomēr ir viens sasodīts ģēnijs: lasu viņa ierakstus par “sociālā objekta” teoriju un sajūsminos. Koncepts, starp citu, ne īpaši viegli izskaidrojams / izprotams (tāpēc nemēģināšu), bet ir vērts iedziļināties. Visvairāk, protams, mani priecē tiešais jautājums: “If your product is not a Social Object, why are you in business?” Patiesi.

Pirmkārt jau atkal jāatvainojas par ieilgušo klusēšanu: darbs dzen darbu un vēl īss atvaļinājums pa vidu…

Lai nu kā tur arī nebūtu, šodien pēkšņas iedvesmas lēkmē izlēmu pameklēt jaunu risinājumu RSS lasīšanai: patreiz izmantotais FeedReader gan ir bezgala jauks, taču rij datora atmiņu ne mazāk kā Firefox, un rezultātā pa abiem pamanās aprīt visu fizisko atmiņu, un vēl vismaz tikpat virtuālās atmiņas (jāpiebilst, ka man ikdienā RSS lasītājā sakrīt vismaz 1000 ziņas, savukārt Firefox parasti stāv atvērti no 20 līdz 100 tabiem). Skaidrs, ka divus tādus zvērus uzturēt man nav pa spēkam, un tā kā no Firefox izmantošanas atteikties es negrasos, izlēmu pameklēt jaunu RSS lasītāju.

Taču stāts īsti nav par to (varu vien pastāstīt, ka rezultātā izlēmu pamēģināt Google Reader, kaut vai tā iemesla dēļ, lai vismaz nenopietno jaunumu daļu (F1 un NHL ziņas, Babruisk.com, I Can Has Cheezburger) varētu palasīt arī mājās). Stāsts ir par to, ka rezultātā uzdūros fantastiskam visdažādāko ar RSS lietām saistīto resursu sarakstam iekš Mashable.com. Tajā ir atrodami ne tikai RSS lasītāji dažādām platformām (t.sk. spraudņi priekš Firefox, Outloook, Wordpress, Trillian un Miranda IM), bet arī konvertēšanas rīki (uz e-pastu vai pat PDF), validatori, pingotāji, direktorijas, menedžeri, remikseri… Grāmatzīmes cienīgs resurss.

Aplūkojot saistītos rakstus, izrādās, ka Mashable ir sagatavojuši līdzīgas resursu krātuves arī par:

• blogiem (ar Wordpress un Movable Type resursiem, hostēšanas vietām, padomiem un citiem derīgiem resursiem);
• video (ar video komunikācijas, rediģēšanas un konvertēšanas rīkiem, hostēšanas un sharing servisiem, video blogošanas un mashups veidošanas servisiem, kā arī video meklēšanas un lejupielādes resursiem);
• attēliem (ar attēlu tiešsaistes rediģēšanas rīkiem, uzglabāšanas un sharing vietām, miksēšanas, drukāšanas, meklēšanas, stock fotogrāfiju resursiem un slaidšovu un mashups veidošanas servisiem);
• un citām tēmām (web analītiku, darba organizācijas rīkiem u.t.).

Jau iepriekš atvainojos tiem, kas par šiem lieliskajiem resursiem jau zināja, pārējiem - lietojiet uz veselību!

Šodien Tvnet, atsaucoties uz Times.lv vakardienas ziņu, stāsta, ka Igaunijas kompānija Eesti Energia (mūsu Latvenergo ekvivalents) ir pasākusi piedāvāt bezmaksas internetu visā Igaunijas teritorijā. Laimīgajiem Igaunijas iedzīvotājiem tiek piedāvāts lietot Wi-Fi cik tik lien visur, kur nu vien Eesti Energia ir uzstādījusi piekļuves punktus, bet tur, kur nav - var izmantot CDMA datu pārraides kartes (tātad tehnoloģiju, par kuru Triatel izpildījumā tik ļoti priecājas mans kolēģis Juris Kaža). Tā, lūk, igauņi pamazām sāk īstenot filmiņā par mediju nākotni, par kuru stāstīju aizvakar, pieminēto lozungu par bezmaksas internetu, par kuru savukārt tik ļoti nopriecājās Ingus Stūrmanis.

Oriģinālo ziņu (protams, igauņu valodā) varat lasīt Eesti Energia lapā - tiesa, mani uzmanīgu gan dara tas, ka tekstā kaut kas ir minēts par 298 kronām - varbūt siers nemaz nav tik ļoti bezmaksas…

(papildināts) Paldies Atim, kas norādīja uz preses relīzes krievisko variantu. Tātad, izrādās, ka bezmaksas šis pakalpojums ir tikai līdz 2. jūlijam, kad tas tiks palaists komercrežīmā. Pakalpojuma izmantošana mēnesī izmaksās 298 Igaunijas kronas (apmēram 13 latus), un pieslēguma ātrums būs no 256 kbps līdz 2 mbps, atkarībā no attāluma līdz mobilo sakaru tornim un tīkla noslodzes. Papildus būs jāpērk arī modems - vai nu mobilais (2420 kronas/ 105 Ls), vai stacionārais (3280 kronas / 143 Ls); abas ierīces varēs iegādāties arī uz nomaksu. Par datu plūsmas apjoma ierobežojumiem nekādas informācijas nav.
Par paša pakalpojuma vēsturi un pozicionējumu - pagājušā gada novembrī Eesti Energia sastāvā ietilpstošais uzņēmums Televõrgu AS uzvarēja valsts konkursā par tiesībām izmantot 450 megahercu radio frekvenci, un, līdzīgi kā Triatel Latvijā, izmantoja jauniegūto licenci CDMA tīkla izveidei, kopumā Igaunijā uzstādot 95 sakaru torņus. Pakalpojums pirmkārt tiek pozicionēts tiem Igaunijas iedzīvotājiem, kuriem pašlaik nav pieejams “vadu” internets, kā arī mobiliem klientiem.

Nu ko, mistērija ar bezmaksas internetu ir noskaidrota - atliek vien izteikt skaļu “fui” Tvnet un Times.lv (un daļēji ar man pašam) par ziņu publicēšanu bez faktu pārbaudes…