Šodien pilsoniskās žurnālistikas koncepcija diemžēl ir tikusi pie pamatīga ziluma zem acs - kā ziņo TechCrunch, kāds gudrinieks CNN pilsoniskās žurnālistikas projektā iReport ir pamanījies noziņot, ka Apple boss Stīvs Džobs esot nogādāts slimnīcā ar sirdstrieku. Kamēr mediji tika skaidrībā kā tad tur īsti ir, birža reaģēja zibenīgi - Apple akcijas nokritās par 10 punktiem (lai ko tas arī nenozīmētu). Protams, jau dažu minūšu laikā šī informācija tika apgāzta, ziņa izņemta no iReports un akciju cena atgriezās iepriekšējā līmenī. Taču savārītā šmuce, manuprāt, ir izdarījusi pamatīgu lāča pakalpojumu pilsoniskās žurnālistikas koncepcijai uz ilgāku laiku.

Saprotiet mani pareizi - man ļoti patīk šī koncepcija un doma par tās izmantošanu arī tradicionālajos medijos; mēs LETĀ šad tad esam diskutējuši par to, vai un kādā veidā “atvērties” auditorijas pienesumam. Citi, kaut vai tas pats CNN ar savu iReports, jau ir pārgājuši no runām pie darbiem. Taču šis gadījums ļoti labi parāda lielāko pilsoniskās žurnālistikas ievainojamību - “nefiltrētā veidā” tā ir lieliska augsne baumām un dezinformācijai (tai skaitā ļaunprātīgai - nav izslēgts, ka šis konkrētais gadījums ir veikla mahinācija ar mērķi fiksi “uzvārīties” ar negaidīti cenā nokritušajām Apple akcijām). It īpaši, ja šādas ziņas parādās informācijas avotā ar nevainojamu reputāciju, kā tas bija šajā gadījumā; protams, CNN skaidro, ka iReport nav gluži viņu pašu gatavota informācija, ka tā nav pārbaudīta un izvētīta, bet… auditorijas acīs CNN ir un paliek CNN, nevis kāds apšaubāmas izcelsmes blogs vai, nedod Dievs, čivinājiens Twitter. Starp citu, kā komentāros norāda kāds no TechCrunch lasītājiem, šajā gadījumā furora izplatībā savu roku ir pielicis arī Google News, kas oriģinālo nosaukumu “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN’s iReport” ir automātiski apgriezis līdz “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN…” Ir starpība, vai ne? 

Diemžēl ne jau pirmo reizi pierādās, ka modernās tehnoloģijas var ļoti veiksmīgi izmantot negodprātīgi - sākot jau ar spamu parasto un beidzot ar šādiem visnotaļiem rafinētiem paņēmieniem. No vienas puses - tā, protams, ir problēma, ar kuru ir jācīnās; no otras puses - no dažāda kaluma blēžiem neviens par pasargāts arī “analogajā” vidē (atcerēsimies kaut vai bēdīgi slavenās finansu piramīdas). Izskaust krāpniecību saknē nav iespējams; blēži vienmēr atrod jaunus veidus, kā tikt pie lētticīgiem upuriem (starp citu - rekomendēju nobaudīt fantastisko dziesmu par Nigērijas “419 skameriem”).

Taču, ja runājam par “nopietnajiem”, atvainojiet, tradicionālajiem medijiem - viņiem ļoti vajadzētu piedomāt, lai nejauša vai apzināta dezinformācija netiktu izplatīta ar viņu palīdzību. Patiesību sakot - nevajag pat dezinformāciju, pilnīgi pietiek ar zemas kvalitātes informāciju (piemēram, mani neizsakāmi kaitina pēdējā laikā novērotā db.lv ziņu “dzeltēšana” - kāds gan sakars biznesa informācijai ar ziņām par Edgara Masaļska likstām?). Tieši šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc LETA pagaidām vēl “bremzē” ar pilsoniskās žurnālistikas eksperimentiem - mēs nevaram atļauties riskēt ar savu reputāciju. Drukāto mediju norieta laikā spēcīgākais ierocis, kas paliek to rokās, ir zīmols, kas lielā mērā saistīts ar mediju uzticamību. Tie mediji, kas riskēs un izmainīs sevi lētas informācijas sīknaudā, ļoti strauji pazaudēs savu seju un līdz ar to arī auditorijas uzticību. Bet par to vairāk - nākamajā ierakstā.

Pārskatot Google Reader manu uzmanību nesen aizķēra ieraksts Devida Veinbergera (viens no Cluetrain Manifesto autoriem) blogā, kurā viņš atreferē Ronaldo Lemosa (brazīļu jurists, kurš specializējas tehnoloģiju un digitālā satura jautājumos) prezentāciju Ars Electronica konferencē.

Principā prezentācija ir par alternatīviem satura izplatīšanas kanāliem. Taču pārsteidzošākais tajā ir stāsts par Nigērijas kino industriju. Fakti ir šādi.

• Nigērija ir lielākais filmu ražotājs pasaulē - gadā tiek saražotas 1200 filmas (jeb, kā lēš Wikipedia, kaut kur starp 1000 un 2000 filmām); salīdzinājumam - ASV gadā saražo 611 filmas, Indija - 934 (2004. gada dati);
• Katru nedēļu klajā nāk ap 30 jaunām filmām; vienas filmas uzņemšana vidēji aizņem 10 dienas;
• Filmas tiek izplatītas tikai mazumtirdzniecībā VCD un DVD formātos; vidējais filmas pārdoto kopiju skaits ir 50 000, veiksmīgākās filmas sasniedz vairāku simtu tūkstošu tirāžu; diska cena ir 2-3 ASV dolāri;
• Nigērijas filmu industrijas gada ieņēmumi ir apmēram 250 miljoni ASV dolāru (atpaliekot no ASV un Indijas);
• Nigērijas filmu industrijā (un ar to saistītajās nozarēs) strādā 1 miljons cilvēku;
• Nigērijas filmu industrija pēc ieņēmumiem un nodarbināto skaita ir otra lielākā nozare valstī aiz lauksaimniecības.

Leģenda vēsta, ka Nigērijas filmu industrijas (jeb Nolivudas) vēsture aizsākās 1992. gadā, kad kāds Nigērijas tirgotājs, kurš bija iepircis lielu videokasešu partiju, izdomāja, ka veiksmīgāk varēs pārdot kasetes, ja tajās būs kāds saturs, un šim nolūkam uzņēma filmu “Living in Bondage” - par kāda vīra iesaistīšanos reliģiskā sektā. Rezultātā viņš pārdeva 750 000 filmas kopiju. Jāpiebilst, ka filma tika uzņemta, izmantojot pašu parastāko BetaCam videokameru, un šī tradīcija tiek turpināta arī mūsdienās, protams, izmantojot modernākas tehnoloģijas - digitālās kameras un datorus montāžai.Interesantākais gan ir izplatīšanas sistēma. Filmas netiek rādītas kinoteātros - tās ir pieejamas par mērenu (pat Nigērijā) cenu VCD un DVD diskos. Tā kā kopiju ne vienmēr pietiek, nereti pārdošanā parādās arī pirātiskas kopijas. Pie tam oficiālās un pirātiskās kopijas sadzīvo gluži labi - kā stāsta Nigērijas filmu industrijas konsultants Čarlzs Igve, producenti ir sapratuši, ka, pirmkārt, ar viņu resursiem pirātismu apkarot ir bezcerīgi, un otrkārt - arī pirātiskās kopijas veido tirgu, ceļot kopējo pieprasījumu pēc filmām. Līdzīgs ir Lemosa stāsts par mūzikas industriju Brazīlijā - proti, Brazīlijā eksistē atsevišķi mūzikas žanri, kuru diski veikalos nav nopērkami - tikai no ielu tirgoņiem, kuri tirgo pirātiskos ierakstus, vai arī koncertos un diskotēkās.
Tas pamazām noved mani pie šī stāsta morāles. Pirmkārt - mums, tehnokrātiem, ļoti patīk runāt par fantastiskajām satura izplatīšanas iespējām, kuras paver internets. Tas, protams, tā arī ir - eksistē ļoti daudz resursu, ar kuru palīdzību mūziķi var parādīt sevi un arī pārdot savus ierakstus - sākot no mūsu pašu Platformas, turpinot ar MySpace un beidzot ar Lemosa pieminēto Brazīlijas lapu TramaVirtual, kurā savu mūziku piedāvā 60 000 Brazīlijas mākslinieku. Pie tam veiksmīgāko biznesa modeļu meklējumi vēl ir tikai pašos aizsākumos - notiek eksperimenti gan ar brīvprātīgu ziedojumu atbalstu (Radiohead), gan ar reklāmdevēju atbalstu (Platforma), gan ar vienkāršu ierakstu atdošanu bez maksas (Nine Inch Nails), gan ar vēl neskaitāmām citām biznesa modeļu variācijām.

Izdevniecībām - gan filmu, gan mūzikas - patīk domāt, ka viņi veido tirgus pieprasījumu, un daļēji, protams, viņiem ir taisnība - ar masīvas reklāmas spēku ir iespējams panākt gandrīz jebko.Taču masīva reklāma ir vajadzīga tikai zvaigznēm, kurās ieguldīts daudz naudas, un kas tagad jāatpelna. Un tā kā arī izdevēju kabatas nav bezizmēra, tad eventuālo zvaigžņu skaits ir ļoti ierobežots, pie tam economies of scale pieprasa, lai zvaigznes būtu standarta produkts, kas viegli pārdodams plašām masām. Pie tam nav jau arī gluži tā, ka no lielajām izdevniecībām nebūtu nekādas jēgas - piemēram, Madonnas mēroga zvaigznei nebūtu nebūs viegli pašai kārtot visu, kas attiecas uz ierakstu ražošanu un izplatīšanu. Tomēr starpnieki izmaksā dārgi - jebkurā nozarē.

Taču - ne visi ir zvaigznes. Ir ļoti daudz mākslinieku, kuri darbojās “garajā astē”, nišās; kuri starpnieku pakalpojumus nevar atļauties; vēl vairāk - ne kurš katrs var atļauties iegādāties augsti kvalitatīvus instrumentus vai atļauties profesionālas studijas pakalpojumus; Nigērijas kino industrija nebūtu iespējama, ja izmantotu tādu pašu pieeju un tehnoloģijas kā Holivudā. Protams, kritiķi un estēti var spļaudīties par nepieņemamo tehnisko un saturisko kvalitāti - taču ne jau viņi nosaka, kas ir labs un kas ir slikts, bet gan tirgus pieprasījums. Ja kāds pērk šādas filmas vai mūziku - tātad eksistē pieprasījums “garajā astē”.

Triks ir tajā, ka pieprasījumu veido ne jau tehnoloģijas, bet cilvēku vajadzības; tehnoloģijas tikai palīdz tās vienkāršāk apmierināt. Nigērijā pieejamākā tehnoloģija ir VCD diski - līdz ar to jaunā kino industrija attīstījās pa vieglākās pretestības ceļu, izmantojot cilvēkiem ērtāko formātu un izplatīšanas veidu. Tāpat pirātismu veido ne tik daudz vēlme zagt vai, ja gribam būt mērenāki izteikumos “dabūt lietas na haļavu” (kaut gan arī šim aspektam, nenoliedzami, ir liela nozīme), kā vēlme iegūt produktu, kas apmierina patērētāja vēlmes - pie tam maksimāli ērti. Atceraties, arī “iTunes” sākotnēji visi prognozēja fiasko, pamatojot to ar plašo pirātiskās mūzikas pieejamību. Te tev nu bija fiasko…

Protams, Latvijas gadījumā gan pastāv jautājums par mērogojamību - Nigērijā dzīvo 133 miljoni cilvēku… Taču stāsta morāli jau tas principā nemaina - ja mākslinieka mērķis ir nodot savu darbu pie cilvēkiem, nevis kļūt par megazvaigzni un sapelnīt milzu bagātību, tam principiālu šķēršļu nav, visnozīmīgākais faktors ir paša uzņēmība. Latvijas filmu festivāli nav vienīgais veids, kā parādīt savu mājās samontēto filmiņu par citplanētiešiem. “Priekšnams” un “Latvijas Mūzikas Kanāls” nav vienīgie veidi, kā kļūt sadzirdētam. Sasodīts - sāciet kaut vai ar to, ka ielieciet savus darbus lielākajos DC++ habos. Atveriet savu profilu Draugiem.lv un MySpace. Es saprotu, šis padoms nederēs Aigaram Graubam, bet jūs taču arī neesat iztērējis miljonus, būvējot “Cinevillu”, līdz ar to jums taču arī nav nekā īsti ko zaudēt, vai ne? Tikai iegūt - auditoriju, jeb, citiem vārdiem sakot, potenciālos pircējus…

37 Signals blogā šodien uzdūros jaukam ierakstam (kājas tam aug no jautājumiem/atbildēm ar New York Times interneta versijas redaktori) par to, kas mūsdienas ir jāmāk žurnālistam. Īsais kopsavilkums ir šāds:

Mūsdienu žurnālistam, kas grib veiksmīgi strādāt gan pie drukātā izdevuma, gan izdevuma mājas lapas, ir jāspēj sagatavot ziņas interneta videi un veidot oriģinālas multimediju prezentācijas, līdz ar to viņam ir nepieciešama gan pieredze žurnālistikā, gan labas tehnoloģiju prasmes.

No tehnoloģiskās puses žurnālistiem ir nepieciešama prasme strādāt ar Photoshop, sapratne par HTML un pieredze darbā ar blogošanas programmām, izpratne par interneta satura vadības sistēmām, kā arī pieredze darbā ar audio un video apstrādes rīkiem. No tiem, kuri pretendē uz multimediju speciālistu pozīcijām, tiek prasītas padziļinātas zināšanas par Flash, kā arī izpratne par to, kā integrēt datu bāzes multimediju prezentācijās.

Protams, varam jau atrunāties, ka tas ir New York Times, kuru kvalitātes kritēriji (arī cilvēku atlasē) un prasības ir daudz augstākas kā jebkuram Latvijas medijam; varam aizbildināties, ka Latvijas mediju lapas nav un nebūs tādas, kā www.nyt.com, līdz ar to Latvijā šādas prasības ir pārspīlētas. Taču - cik ilgi tā vēl būs?

Līdz ar to arī nākamais jautājums - cik atbilstoši šīm prasībām ir Latvijas žurnālisti? Vai topošajiem žurnālistiem tiek mācītas šīs lietas? Es, starp citu, šīm prasībām neatbilstu - piemēram, ar Photoshop un audio/video apstrādi man ir ļoti minimāla pieredze. Labi, ka es neesmu žurnālists… :)

Solīts makā nekrīt - tā, acīmredzot, varētu teikt par manu apņemšanos šogad blogot ražīgāk… :)

Bet nu pietiks taisnoties. Pie lietas.

Pagājušajā nedēļā iegadījās pabūt izstādē CeBIT 2008. Tiem, kas nav bijuši, teikšu trīs vārdos - iespaidīgi un nogurdinoši. Pasākuma apjoms ir grūti aptverams - izstāžu centrs būtībā ir neliela pilsētiņa, kas sastāv no vairāk kā 20 hallēm, katra vismaz Skonto halles izmēros. Lai nesteidzīgā solī apstaigātu visu teritoriju (neiegriežoties hallēs), kāda stunda vismaz ir vajadzīga. Manā gadījumā tās bija 3 pilnas darbadienas, no desmitiem līdz sešiem. Tiešām nogurdinoši, gan fiziski, gan informācijas uztveršanas ziņā.

Uzreiz teikšu - interesantajām lietām es atlicināju vien pāris stundas trešās dienas beigās, kad nekas vairs īsti nespēja priecēt aci. Tāpēc neko interesantu par jaunākajiem gadžetiem pastāstīšu nevarēšu; jebkurā gadījumā, par šo tēmu, ja jums tā interesē, gan jau esat informēti. Mans izstādes mērķis bija cieši saistīts ar darbu - satura vadības sistēmām, biznesa vadības rīkiem un tā tālāk. Viens no tematiem manā sarakstā bija arī semantiskās analīzes tehnoloģijas.

Jāsaka - biju patīkami pārsteigts; tiešām nebiju domājis, ka šīs tehnoloģijas ir tā attīstījušās. Kopumā paviesojos trīs stendos.

• Baltkrievu kompānija Effective Soft piedāvā platformu Intellexer. Fokuss - dokumentu salīdzināšana, automātiska tezauru veidošana, automātiska kopsavilkumu veidošana. Vairāk paredzēts dokumentu vadības sistēmām, bet gan jau, ka var atrast arī veidu, kā to izmantot mediju biznesā.
• Krievijas kompānija Avicomp Services ir spēruši vienu soli tālāk un demonstrē automatizētu interneta resursu monitoringu. No lietojamības viedokļa, protams, pilnīgi nebaudām resurss, taču kā tehnoloģiju demonstrācija - tiešām iespaidīgi. Tiesa, abiem šiem servisiem ir viena nelaime - tie pagaidām māk runāt angļu un krievu valodās, un pievienot jaunu valodu ir gana sarežģīti.
• Visbeidzot vācu guru no slavenā Fraunhofera institūta ir izveidojuši semantiskās analīzes platformu ConWeaver, kas spēj būvēt daudzvalodu tezaurus. Paviesojoties šajā stendā sapratu - nākotne ir tuvāk, kā man tas līdz šim bija šķitis. Ja vēl pievienojam sarakstam kaut vai daudzsološo Reuters Open Calais iniciatīvu, nākas secināt, ka internets tuvāko gadu laikā, domājams, kļūs daudz gudrāks.

Vienīgais jautājums - kurš būs tas pionieris, kas ienesīs semantiskā interneta vēsmas Latvijā? Man gribētos domāt, ka tai vajadzētu būt valsts vai Eiropas Savienības atbalstītai iniciatīvai, ņemot vērā to, ka nevienam šeit nebūs komerciāli izdevīgi ieviest šādas gudrās tehnoloģijas.

Šodienas garāmskrienošais ieraksts:

• Uzdūros ļoti izglītojošam rakstam Online Journalism Review par to, kādos gadījumos un kādā veidā pareizi būtu ievietot saites tekstā uz avotiem un papildus informāciju; no savas puses piebildīšu par rakstā pausto kritiku automātiskajiem saišu ģeneratoriem - es uzskatu, ka informācija par to, kas vēl resursā publicēts par doto tematu (vai uzņēmumu, vai personu), ir ārkārtīgi vērtīga, taču piekrītu, ka saitēm uz to nevajadzētu atrasties tekstā - pareizāk, manuprāt, būtu izmantot atsevišķas “kastes” saistītajai informācijai;
• Savukārt Džošua Porterts šodien ļoti labi raksta par mārketingu sociālajos tīklos; galvenā ieraksta doma - tas, ka jūs iedosiet cilvēkiem platformu komunikācijai, automātiski neradīs murdoņu (iedomājos, ka šis varbūt varētu būt piemērots latviskojums vārdam buzz) - ja jūsu produkts ir slikts, jūs šādi radīsiet diskusiju par to, cik tas ir slikts, un otrādi - ja tas ir labs, jūs iegūsiet sarunas par tā kvalitātēm. Sociālie tīkli neveido klientu viedokli, bet gan tikai pavairo to. Sociālie mediju rīki nav burvju nūjiņa, ka katapultēs jūsu biznesu; lai to izdarītu, jums pašiem ir jāmainās. Sociālie mediju rīki palīdz jums klausīties, iegūt klientu atsauksmes un viedokļus, un attiecīgi uzlabot savus produktus. Galvenais āķis tajā visā - ir gaužām maz uzņēmumu, kas to darītu, un tieši tajā brīdī, kad klienti sapratīs, ka jums patiešām nav vienalga, viņi sāks par to stāstīt saviem paziņām un radīs jūsu kāroto murdoņu. (Noteikti izlasiet ieraksta oriģinālu, vismaz es nespēju latviešu valodā šo domu izteikt tik precīzi, kā to angliski ir izdarījis pats autors);
• Visbeidzot, reti gadās redzēt kādu patiešām noderīgu jauno mediju / Web 2.0 projektu. Cookthink viennozīmīgi ir patīkams izņēmums, demonstrējot ļoti cilvēcīgu pieeju ēst gatavošanai. Tās veidotāji ir sapratuši vienu būtisku lietu - mēs bieži vien zinām, ko mums kārojas, bet īsti nezinām, kādu tieši ēdienu mēs varētu pagatavot. Tāpēc Cookthink jautā mums - kādu pārtiku jums gribētos (zivi vai cāli), kādu ēdienu jūs gribētu pagatavot (zupu vai steiku), kādas tautas virtuve jums šķiet iekārojamāka un kādas ir jūsu vēlmes (piemēram, vai jūs gribat asu ēdienu vai svaigu) - un rezultātā piedāvā piemērotu recepti. Protams, ne viss pagaidām ir ideāli (es, piemēram, vēlētos, lai man piedāvātu vairāk kā vienu ēdienu), taču idejiski produkts ir uzlikts uz ļoti pareizām sliedēm.

Esmu atgriezies, kā mēdz teikt s korabļa na bal - vēl pagājušajā pirmdienā sildījos Palermo +20 pēc Celsija, vēl trešdien priecājos par to, ka arī Londonā mēdz spīdēt saulīte… un tad jau piektdien prezentēju šī gada plānus LETA darbinieku kopsapulcē un sestdien - uz galvas metos Barcamp Baltics mutulī.

Pirmkārt jau visu cieņu Arturam, Maksimam, Johai, Atomam un visiem pārējiem, kas piedalījās pasākuma organizēšanā - manuprāt (un, spriežot pēc atsauksmēm blogosfērā, ne tikai manuprāt vien) pasākums bija visnotaļ izdevies un trūkumu bija nedaudz (un tie bija maznozīmīgi). Tā kā - cepuri nost un kāju virsū! Tā turpināt! Un, protams, visu cieņu visiem, kas bija ieradušies (neatkarīgi no tā, vai viņi ko prezentēja vai nē) - tiešām nebiju gaidījis tik kuplu viesu skaitu, pie tam arī no samērām attālām planētas vietām.

Es, protams, nelaidu garām iespēju arī pats padalīties ar savām zināšanām un sniedzu prezentāciju par tēmu “Ko vecie mediji var mācīties no jaunajiem (un ko tiem nevajadzētu pārņemt)”. Paldies visiem, kas atnāca noklausīties (un veltīja atzinīgus vārdus pēc prezentācijas); pārējiem, kuriem vai nu nesanāca atnākt līdz Barcamp, vai arī kuri tajā laikā izvēlējās apmeklēt kādu citu prezentāciju - šeit būs prezentācijas fails no Barcamp rīkotājiem, un šeit - SlideShare lapā. Protams, bez komentāriem prezentācija varētu šķist samērā grūti saprotama, taču varbūt jums noder.

Pēdējā laikā arī publiskajā informācijas telpā ir uzvirmojušas kaislības par projektiem Nozare.lv un Nozare.info - proti, pēdējie ir pasākuši izsūtīt uzņēmumiem rēķinus par uzņēmuma informācijas ievietošanu Nozare.info uzņēmumu katalogā, savukārt uzņēmumi (tie, kas ir Nozare.lv abonenti) ir neizpratnē un vaicā mums, LETAi, kāda velna pēc viņiem vēlreiz jāmaksā par Nozares abonēšanu. Izrādās, ka uz sitiena atšķirt Nozare.lv un Nozare.info nemaz nav tik triviāls uzdevums, kā varētu šķist (vairāk par visu šo putru var palasīties pie pilsoņa Māra un Foigta kunga, savukārt vairāk par pašu Nozare.info projektu - viņu izsūtītājā preses relīzē). Piebildīšu, ka vakar Dienas Biznesā publicētajā apcerējumā par šo tēmu Nozare.info inciators Alberts Jodis ir tīri vai neizpratnē, sak, kāda tur krāpšana, vai es vainīgs, ka klienti duraki?

Nedaudz distancējoties no lietas juridiskās puses gribētu paskatīties uz šo pasākumu no tīri tehniskā viedokļa. Sāksim ar vienkāršo - Nozare.info uzbūves shēmu. Kā uzsver Liepiņa kungs komentāros pie augstāk minētās preses relīzes, māksla ir automatizēt ziņu izplatīšanas pasākumu. Un Nozare.info (un radniecīgie resursi - ar tiem plašāk var iepazīties pie pilsoņa Māra) šo shēmu ir atstrādājuši gauži eleganti; proti, satura veidošanā tiek ieguldīti minimāli cilvēkresursi, pārsvarā izmantojot uzņēmumu izsūtītās preses relīzes, un saturs tiek izmantots vairākas reizes dažādos projektos, vienam resursam atsaucoties uz citu. Par to, vai šāda pieeja ir kas novatorisks un alternatīvs, un vai tas paaugstina, vai, gluži otrādi, noplicina interneta resursu saturisko kvalitāti - šoreiz komentēt atturēšos.

Drīzāk pastāstīšu jums par šodien publicēto vienā no maniem iecienītākajiem blogiem ReadWriteWeb. Proti, bloga īpašnieks Ričards Makmanus stāsta par savu saraksti ar kādu Vladislavu Soboļevu, kurš grasās reģistrēt domēnu readwriteweb.mobi. Pie tam rādās, ka taisnība faktiski ir Soboļeva kunga pusē - šāds zīmols nekur nav reģistrēts, līdz ar to juridiski nekas viņam neaizliedz reģistrēt šādu domēnu (it īpaši jau Krievijā). Tālākajā sarunā gluži skaidri ir izklāstīta Soboļeva kunga ideja - proti, tiek izmantots pazīstama interneta zīmola nosaukums, lai ģenerētu apmeklētāju plūsmu. Savukārt ko darīt ar iegūtu apmeklētāju plūsmu, kā to pārvērst naudā - tas jau ir tīri tehnikas jautājums (piemēram, ReadWriteWeb gadījumā tā visdrīzāk varētu būt Google AdSense reklāma).

Kā tiek nodrošināta apmeklētāju plūsma? Vienkārši - optimizācija meklētājiem darbībā. Satura pārizmantošana daudzos resursos, norādot vienam uz otru, nodrošina saites un līdz ar to arī Google labvēlību. Nozares gadījumā - Nozare.info jau tagad ir atrodama trešajā pozīcijā meklējot atslēgas vārdu “Nozare”. Pirmajā pašlaik ir Nozare.lv blogi, taču es pieļauju domu, ka gadījumā, ja Nozarē nebūtu blogu, situācija būtu drūmāka - proti, Nozare.lv saturs ir pieejams tikai reģistrētiem lietotājiem, līdz ar to nav saišu uz šo saturu, un tas arī netiek indeksēts; rezultāts - nekādas mīlestības no Google puses un vājš svars meklēšanas rezultātos. Šādas taktikas rezultātā Google meklēšanas rezultātos pēc atslēgvārda “nozare” virspusē izpeld tieši Nozare.info, nevis Nozare.lv. Un apmeklētājs, visdrīzāk, nemaz nepiefiksē, kuru no Nozarēm tad īsti viņš ir atvēris. No kā, loģiski, iegūst Nozare.info un zaudē Nozare.lv.

Protams, aizliegta šāda taktika nekur nav. Galu galā, paši vien esam vainīgi, ka esam izvēlējušies abonēšanas biznesa modeli un rezultātā mums nākas ciest no vājas resursu redzamības meklētājos. Vai tas nelegāli? Acīmredzot nē. Vai tas ir neētiski? Manuprāt jā. Jaunu interneta resursu attīstība ir tikai apsveicama parādība. Taču manuprāt arī pati Nozare.info tikai iegūtu uzticamības ziņā, ja viņi attīstītu paši savu zīmolu, nevis mēģinātu uzurpēt svešu.

Pieļauju domu, ka jūs neesat pazīstami ar Tedu Leonsi, tāpēc vispirms īsumā iepazīstināšu jūs ar viņu - multimiljonārs, bijušais AOL viceprezidents, manas mīļākās NHL komandas Vašingtonas Capitals īpašnieks un blogeris. Kā arī cilvēks ar, manuprāt, ļoti spēcīgu izpratni par interneta vidi - par viņa darbību AOL man ir grūti spriest, bet Capitals mājas lapas ne reizi vien atzīta par labāko NHL komandas mājas lapu, un Capitals blogeri pilnīgi noteikti ir paši aktīvākie visā NHL līgā - pie tam komandas vadība sniedz viņiem tieši tādas pašas privilēģijas, kā tradicionālo mediju pārstāvjiem.

Samērā nesen Debija Veila savā blogā BlogWrite for CEOs uzdeva Tedam 10 jautājumus, un dažas atbildes tā vien prasās tulkojamas un citējamas (it īpaši ņemot vērā manu visnotaļ dedzīgo interesi par korporatīvo blogošanu, kas nesen vainagojās ar to, ka Lietišķā Diena aicināja mani izteikt savu viedokli šajā jautājumā).

• Es blogoju bez jebkādas kompānijas vai PR nodaļas iejaukšanās. Ja blogs nav autentisks un patiess, ja tas ir rakstīts korporatīvajā slengā - tas nebūs respektēts un lasīts.
• Nevajadzētu blogot, lai kaut ko no tā iegūtu (for ROI reasons). Blogošana ir personīgs ceļojums - veids, kā komunicēt ar saviem pilnvarotājiem (constituents). Tas ir gods - uzrunāt cilvēkus reālajā laikā; tā ir platforma pašizpausmei, nevis pārdošanai.
• (Jautājums) Džonotans Švarcs ir teicis, ka blogošana nākotnē būs obligāta kompāniju vadītājiem, gluži tāpat kā e-pasts. Jūs tam piekrītat? (Atbilde) Jā - digitalizējieties vai mirstiet… Blogošana ir kā skābeklis - sāciet pierast pie tā :-).
• (Jautājums) Kādi būtu jūsu trīs padomi lai veidotu patiešām veiksmīgu uzņēmuma vadītāja blogu? (Atbilde):
  1. Dariet to pats. Nelieciet kādam rakstīt jūsu vietā; jūs nevarat to noviltot.
  2. Rakstiet no sirds un dalieties ar to, ko jūs zināt. Vai blogs ir jūsu patiesā es atspulgs? Ja nē, tad nemaz neķerieties tam klāt.
  3. Blogojiet pareizo iemeslu dēļ - lai izpaustu sevi, lai padalītos ar zināšanām, lai gūtu prieku; radiet forumu ideju apmaiņai ar draugiem, klientiem un sabiedrību. Nedariet to biznesa dēļ, vai arī, ja jums ir plāna āda.
• (Un, visbeidzot, lielisks ceļa novēlējums topošajiem korporatīvajiem blogeriem) Saceliet putekļus vai arī rijiet putekļus (Make dust or eat dust).

P.S. Biedri Edge, es zinu, LETAi pagaidām vēl nav sava korporatīvā bloga. Toties mums beidzot ir plāksnīte pie durvīm :)

Jūs jau droši vien būsiet ievērojuši, ka man patīk laiku pa laikam pakritizēt Dienas Biznesa interneta portālu (vai tomēr vortālu?) - taču, no otras puses, nekļūdās tikai tie, kas guļ, un šo grēku Dienas Biznesam gan nu nekādi nevar pārmest. Gluži otrādi, es tiešām priecājos, ka Db.lv veidotāji neguļ uz lauriem un nemitīgi eksperimentē, meklējot jaunus veidus kā attīstīt un uzlabot šo resursu.

Tāpēc labprāt pievienojos apsveicēju pulkam, kuri summina Dienas Biznesa portālu (un Db.lv redaktoru Voldemāru Oliņu personīgi) apaļajā gada jubilejā. Tiesa, arī šoreiz neiztiks bez pavilkšanas uz zoba - nu ļoti jau nu amizanti izskatās raksta nosaukums “Sveicam Latvijas labāko portālu!” - ar pašapziņu DB portāla darbinieki, šķiet, nu nemaz nav apdalīti :) . Netrūkst pat apsveikuma dzejolīša - šķiet, līdz ar Centa Ūbeles parādīšanos Latvijas reklāmas tirgū korporatīvā dzeja ir nākusi modē :)

No otras puses - rakstā sniegta patiešām interesanta statistika, kurā atainota Db.lv izaugsme (un Dienas resursu diena.lv un ldiena.lv stagnācija). Vēl interesantāk, izrādās, ka Db.lv nupat jau būs noķēruši arī veterānu Financenet.lv! Tiešām interesanti kādi būs (un vai vispār būs) augstākminēto resursu atbildes soļi. Un, par statistiku runājot, pavisam interesanti būtu saprast, kas ir kalpojis par atspēriena punktu jūlija nogalē - kā redzams zīmējumos līdz tam apmeklējuma dati ir samērā līdzeni, taču ap šo brīdi strauji uzlec debesīs. Mans pieņēmums (tīri hipotētisks) ir, ka tas varētu būt saistīts ar manis pieminēto satura reklamēšanu ar TextAds palīdzību, kuru DB, manuprāt, ir pielietojuši ārkārtīgi veiksmīgi.

Šorīt pārskatot Dienas Biznesa lapu pamanīju trīs jauninājumus (var jau būt, ka tie tur ir jau kādu laiku, bet vismaz es tos līdz šim nebiju pamanījis):

1) Lapā parādījušies laikraksta drukātajā versijā publicēto rakstu pārstāsti (piemēram šis), kuriem apakšā pievienota piezīme par to, ka raksta pilno versiju var lasīt šīs dienas laikrakstā, kuru laikraksta abonenti var lasīt arī online režīmā; veidojas diezgan jauka sasaiste: pirmkārt tiek reklamēts laikraksts, otrkārt - iespēja lasīt laikrakstu lapā;

2) Pie komentāru lauka ir parādījies teksts, ka jūsu komentāru varētu citēt Dienas Biznesa komentāru nodaļa; īsti gan nav skaidrs kur citāts parādīsies, gribētos domāt, ka laikraksta drukātajā versija; ja tas tā ir - apsveicu, manuprāt ļoti pareizs attīstības virziens; tiesa, lai komentārs kvalificētos citēšanai, tā autoram jānorāda savs vārds, uzvārds un e-pasta adrese (kas saprotami), kā arī darbavieta (kas absolūti nesaprotami);

3)  Zem raksta teksta parādījušies dažu svaigāko materiālu pieteikumi ar virsrakstu, ievada rindkopu un bildīti. Solis saprotams - ja nu cilvēks ir iemaldījies lapā caur meklētāju vai teksta reklāmu, kaut kā taču viņš ir jāievelk dziļāk, lai neaizlaižas uzreiz pēc raksta izlasīšanas. Kopējais iespaids gan ir neviennozīmīgs - satura sleja rezultātā kļūst vēl pieblīvētāka un samudžinātāka, komentāru laukums ir iespiests starp diviem satura laukumiem un līdz ar to, manuprāt, tā funkcionalitāte vājāk nolasās, savukārt saistītie raksti vispār bezcerīgi pazūd no redzesloka. Gan jau lietotāju statistikas analīze parādīs, vai šis risinājums ir veiksmīgs.

Bet galvenais, kas priecē - Dienas Bizness eksperimentē ar online un drukātās versijas ciešāku sasaisti. Ne jau visi soļi, protams, būs veiksmīgi, bet priecē tas, ka kāds vismaz kaut ko dara šajā jomā.