Saskarsme ar studentiem mēdz būt ļoti atsvaidzinoša. Gan tīri personīgā līmenī - tas palīdz pašam sajusties jaunākam -, gan profesionālā - tas palīdz palūkoties uz interneta medijiem, tai skaitā blogiem, no pavisam cita redzes punkta.
Jau trešo rudeni pēc kārtas es esmu sācis pasniegt Datorizētās žurnālistikas kursu Rīgas Stradiņa universitātes 4. kursa komunikācijas zinātņu studentiem, un mācību programmā ietilpst arī praktiskais uzdevums - izveidot savu blogu. Uzreiz piebildīšu, ka cenšos pēc iespējas mazāk skart tehnoloģiskos jautājumus - piemēram, kā ievietot WordPress platformas blogā bildītes -, tā vietā koncentrējoties uz ideoloģisko - ko blogi dod mūsdienu mediju videi. Un jau trešo reizi nākas konstatēt, ka blogi viņiemvisbiežāk šķiet pilnīgi bezjēdzīga satura pasniegšanas forma, līdz ar to viņiem nav ne mazākās intereses sākt veidot savu blogu.
Esmu ievērojis, ka pārsvarā pie vainas ir 3 iemesli:
- Nav interešu sfēras, par kuru viņiem varētu būt interesanti izteikties;
- Nav ko teikt par esošajām interešu sfērām, nav viedokļa;
- Nav vēlmes savu viedokli izpaust plašākai auditorijai.
Piebildīšu, ka vismaz šogad es strikti lūdzu izvēlēties kādu “nopietnu” un aktuālu tēmu, mēģināt simulēt situāciju, ka viņi ir žurnālisti un viņiem blogot uzdevis ir redaktors. Kas, protams, uzdevumu sarežģī - nav iespējams izlocīties, rakstot vai nu par sevi un saviem pārdzīvojumiem (ar to, ja ir vēlme, var nodarboties arī iekš draugiem.lv - lai gan, izrādās, arī to jaunieši parasti nepraktizē), vai arī rakstot par kādu “statisku” sfēru (nu, teiksim, austrumu filozofiju - iepriekšējie gadi ir pierādījuši, ka, īsti neizprotot bloga žanra specifiku, jaunieši vienkārši izveido tādu kā mini vortāliņu).
Var jau būt, ka neesmu es diez ko lāga pasniedzējs, taču man nekādi neizdodas iestāstīt jauniešiem, ka dzīva cilvēka balss, autentiski viedokļi par tēmu, par kuru deg konkrētā autora sirds, ir vērtīgs papildinājums nereti izteikti komerciālajam un garlaicīgajam mediju piedāvājumam; ka no lasītāja viedokļa tā ir fantastiska iespēja nevis uzzināt informāciju, bet piedalīties (kaut vai kā pasīvam klausītājam) sarunā. Un nekāds labais palīgs nav arī esošo Latvijas mediju blogu demonstrēšana; lielākoties jaunieši neizpratnē rauc pieres - ar ko gan ir interesantas Kastēna kunga pārdomas par Eirovīziju?
Secinājums diemžēl ir neiepriecinošs. No vienas puses, šķiet, ka aritmētiski vidējam lasītājam acīmredzot ir gluži vienalga, kas un kādā formā sniedz informāciju; viņš īsti neatšķir preses relīzi no žurnālista raksta un abus šos no bloga ieraksta. It īpaši, ja visi trīs atrodami plecu pie pleca. No otras puses, masu mediju blogi acīmredzot nav gana augstā saturiskajā līmenī, lai spētu piesaistīt auditoriju ar autentisku, dzīvu saturu un intonāciju (par to varētu parunāt nākamajā bloga ierakstā).
Taču no otras puses - skaidrs, ka ne kurš katrs var būt bloga autors. Kā Internet World 2007 lekcijā atgādināja Forrester Research vecākā analītiķe Rebeka Dženingsa, tikai apmēram 7% no visiem interneta lietotājiem piedalās satura radīšanā; apmērām uz pusi vairāk ir kritiķu, kas raksta komentārus; un apmēram 20% ir vācēji, kas aktīvi patērē saturu un izplata to pārējiem - tiem vairāk kā 50% interneta lietotāju, kurus neinteresē pat iespēja meklēt sev interesējošu saturu (skatīt lekcijas prezentāciju šeit).
Laikam jau vienīgais, ko mēs kā blogeri varam iesākt, ir kļūt par vēl interesantākiem autoriem, un pie katras iespējas izglītot līdzpilsoņus par to, kas tad īsti ir blogi un kāpēc tos kādam varētu būt interesanti ja ne veidot pašiem, tad vismaz lietot.
