Šodien pilsoniskās žurnālistikas koncepcija diemžēl ir tikusi pie pamatīga ziluma zem acs - kā ziņo TechCrunch, kāds gudrinieks CNN pilsoniskās žurnālistikas projektā iReport ir pamanījies noziņot, ka Apple boss Stīvs Džobs esot nogādāts slimnīcā ar sirdstrieku. Kamēr mediji tika skaidrībā kā tad tur īsti ir, birža reaģēja zibenīgi - Apple akcijas nokritās par 10 punktiem (lai ko tas arī nenozīmētu). Protams, jau dažu minūšu laikā šī informācija tika apgāzta, ziņa izņemta no iReports un akciju cena atgriezās iepriekšējā līmenī. Taču savārītā šmuce, manuprāt, ir izdarījusi pamatīgu lāča pakalpojumu pilsoniskās žurnālistikas koncepcijai uz ilgāku laiku.

Saprotiet mani pareizi - man ļoti patīk šī koncepcija un doma par tās izmantošanu arī tradicionālajos medijos; mēs LETĀ šad tad esam diskutējuši par to, vai un kādā veidā “atvērties” auditorijas pienesumam. Citi, kaut vai tas pats CNN ar savu iReports, jau ir pārgājuši no runām pie darbiem. Taču šis gadījums ļoti labi parāda lielāko pilsoniskās žurnālistikas ievainojamību - “nefiltrētā veidā” tā ir lieliska augsne baumām un dezinformācijai (tai skaitā ļaunprātīgai - nav izslēgts, ka šis konkrētais gadījums ir veikla mahinācija ar mērķi fiksi “uzvārīties” ar negaidīti cenā nokritušajām Apple akcijām). It īpaši, ja šādas ziņas parādās informācijas avotā ar nevainojamu reputāciju, kā tas bija šajā gadījumā; protams, CNN skaidro, ka iReport nav gluži viņu pašu gatavota informācija, ka tā nav pārbaudīta un izvētīta, bet… auditorijas acīs CNN ir un paliek CNN, nevis kāds apšaubāmas izcelsmes blogs vai, nedod Dievs, čivinājiens Twitter. Starp citu, kā komentāros norāda kāds no TechCrunch lasītājiem, šajā gadījumā furora izplatībā savu roku ir pielicis arī Google News, kas oriģinālo nosaukumu “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN’s iReport” ir automātiski apgriezis līdz “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN…” Ir starpība, vai ne? 

Diemžēl ne jau pirmo reizi pierādās, ka modernās tehnoloģijas var ļoti veiksmīgi izmantot negodprātīgi - sākot jau ar spamu parasto un beidzot ar šādiem visnotaļiem rafinētiem paņēmieniem. No vienas puses - tā, protams, ir problēma, ar kuru ir jācīnās; no otras puses - no dažāda kaluma blēžiem neviens par pasargāts arī “analogajā” vidē (atcerēsimies kaut vai bēdīgi slavenās finansu piramīdas). Izskaust krāpniecību saknē nav iespējams; blēži vienmēr atrod jaunus veidus, kā tikt pie lētticīgiem upuriem (starp citu - rekomendēju nobaudīt fantastisko dziesmu par Nigērijas “419 skameriem”).

Taču, ja runājam par “nopietnajiem”, atvainojiet, tradicionālajiem medijiem - viņiem ļoti vajadzētu piedomāt, lai nejauša vai apzināta dezinformācija netiktu izplatīta ar viņu palīdzību. Patiesību sakot - nevajag pat dezinformāciju, pilnīgi pietiek ar zemas kvalitātes informāciju (piemēram, mani neizsakāmi kaitina pēdējā laikā novērotā db.lv ziņu “dzeltēšana” - kāds gan sakars biznesa informācijai ar ziņām par Edgara Masaļska likstām?). Tieši šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc LETA pagaidām vēl “bremzē” ar pilsoniskās žurnālistikas eksperimentiem - mēs nevaram atļauties riskēt ar savu reputāciju. Drukāto mediju norieta laikā spēcīgākais ierocis, kas paliek to rokās, ir zīmols, kas lielā mērā saistīts ar mediju uzticamību. Tie mediji, kas riskēs un izmainīs sevi lētas informācijas sīknaudā, ļoti strauji pazaudēs savu seju un līdz ar to arī auditorijas uzticību. Bet par to vairāk - nākamajā ierakstā.

Esmu atgriezies, kā mēdz teikt s korabļa na bal - vēl pagājušajā pirmdienā sildījos Palermo +20 pēc Celsija, vēl trešdien priecājos par to, ka arī Londonā mēdz spīdēt saulīte… un tad jau piektdien prezentēju šī gada plānus LETA darbinieku kopsapulcē un sestdien - uz galvas metos Barcamp Baltics mutulī.

Pirmkārt jau visu cieņu Arturam, Maksimam, Johai, Atomam un visiem pārējiem, kas piedalījās pasākuma organizēšanā - manuprāt (un, spriežot pēc atsauksmēm blogosfērā, ne tikai manuprāt vien) pasākums bija visnotaļ izdevies un trūkumu bija nedaudz (un tie bija maznozīmīgi). Tā kā - cepuri nost un kāju virsū! Tā turpināt! Un, protams, visu cieņu visiem, kas bija ieradušies (neatkarīgi no tā, vai viņi ko prezentēja vai nē) - tiešām nebiju gaidījis tik kuplu viesu skaitu, pie tam arī no samērām attālām planētas vietām.

Es, protams, nelaidu garām iespēju arī pats padalīties ar savām zināšanām un sniedzu prezentāciju par tēmu “Ko vecie mediji var mācīties no jaunajiem (un ko tiem nevajadzētu pārņemt)”. Paldies visiem, kas atnāca noklausīties (un veltīja atzinīgus vārdus pēc prezentācijas); pārējiem, kuriem vai nu nesanāca atnākt līdz Barcamp, vai arī kuri tajā laikā izvēlējās apmeklēt kādu citu prezentāciju - šeit būs prezentācijas fails no Barcamp rīkotājiem, un šeit - SlideShare lapā. Protams, bez komentāriem prezentācija varētu šķist samērā grūti saprotama, taču varbūt jums noder.

Noapaļojot pāris iepriekšējos ierakstus:

1) Varu beidzot oficiāli apstiprināt, ka kolēģis Ramūns, kurš specializējas blogošanā par basketbolu, ir saņēmis SEB BBL basketbola līgas akreditāciju, kurā apliecināts, ka viņš ir interneta medija pārstāvis. Apsveicam!

2) Ir ienākušies pirmie (neoficiālie) Radiohead jaunā albuma In Rainbows pārdošanas dati, kas ļauj (pagaidām spekulatīvi) spriest par to, vai viņu inovatīvais albuma pārdošanas mehānisms ir sevi attaisnojis. Tiek lēsts, ka pirmās nedēļas laikā klausītājiem ir izsūtīti apmērām 1,2 miljoni ZIP faili ar albuma dziesmām, tiesa, grupas menedžments apgalvo, ka šis skaitlis ir pārspīlēts un sola oficiālus datus publiskot pēc kāda laiciņa.

Savukārt citi dati liecina, ka vidēji par vienu albuma digitālo kopiju ir samaksātas apmēram četras (3.88, ja gribam būt precīzi) angļu mārciņas. 3000 pircēju aptaujā, kuru veica apkārtraksts Record of the Day, noskaidrots, ka apmēram trešdaļa pircēju (?) nav maksājusi ne santīma, 67 pircēji ir samaksājuši vairāk kā 10 mārciņas un 12 īpaši kvēli fani ir samaksājuši vairāk kā 40 mārciņas. No 3000 aptaujātajiem 351 ir pasūtījuši albumu arī taustāmā formā. Tiesa, netrūkst arī skeptiķu - to vidū The Register zvaigzne Endrjū Orlovskis -, kuri uzskata, ka aptaujas dati nav reprezentatīvi (lai gan tos apstiprina arī grupas menedžments), un reālā vidējā cena varētu būt ap 2.50 mārciņām.

Taču ir vēl viena interesanta nianse - žurnāls Forbes ziņo, ka neskatoties uz to, ka albumu pilnīgi oficiāli varēja lejupielādēt par brīvu, BitTorrent tīklā tas nedēļas laikā ir lejupielādēts apmēram pusmiljonu reizes. Forbes secinājumi ir diezgan indīgi - pavei, puikiņi, mācieties: cilvēkiem patīk zagt pat tad, ja jūs neprasiet naudu par savu produktu! Hardcore mūzikas pirātiem pat bezmaksas produkts nav gana labs!

Man gan šķiet, ka cilvēki, kas izsaka šādus apgalvojumus, nav izpratuši pirātisma fenomena psiholoģiju. Saiti norādīt gan nevarēšu, taču ir gadījies lasīt pētījumus, kuros noskaidrots, ka lielākā daļa pirātiskās produkcijas lietotāju to nemaz neuztver kā (sodāmu) pārkāpumu. Līdz ar to gana ticams ir Forbes pieaicinātā eksperta viedoklis: tas nav jautājums par cenu, tas ir jautājums par pieradumu; ja cilvēks ir paradis diendienā lietot BitTorrent, loģiski, ka viņš izvēlās lietot to arī šī Radiohead albuma iegūšanai; pie tam jāņem vērā, ka albuma lapa prasa reģistrēšanos, un mēs visi labi zinām, ka cilvēkiem nepatīk reģistrēties.

Radiohead pārstāvju reakcija ir gana filozofiska: proti, albums jebkurā gadījumā nonāktu BitTorrent tīklā, un tur nu mēs neko iesākt nevaram. Savukārt mana piebilde ir šāda: manuprāt Radiohead ir veiksmīgi parādījuši vienu no iespējamajiem ceļiem, kā izplatīt digitālo saturu, tajā pat laikā pierādot centralizētu satura izplatīšanas resursu (vai nu tie būtu BitTorrent habi vai iTunes) nozīmīgo lomu. Līdz ar to var secināt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu: pagrieziena punkts visdrīzāk tiks sasniegts tajā brīdī, kad kāds izdomās, kā abas šīs lietas apvienot, proti, kā izplatīt digitālo saturu lietotājiem ierastos kanālos, tajā pat laikā panākot to, ka cilvēki (vairāk vai mazāk) brīvprātīgi var norēķināties par šo saturu.

Mans LETAs kolēģis Ramūns Usovs, lieliskā (un man šķiet vienīgā) Latvijas bloga par basketbolu veidotājs, šorīt (manis uzmundrināts un atbalstīts) izlēma veikt interesantu eksperimentu - proti, pamēģināt akreditēties SEB BBL basketbola līgā, norādot to, ka viņš ir blogeris (nevis LETA pārstāvis, kas faktiski nebūtu melots).

Tiešām interesanti, kā SEB BBL pārstāvji reaģēs. Protams, ticamākais ir variants, ka viņam vairāk vai mazāk laipni tiks atteikts - maz ticams, ka Latvijā cilvēki savā izpratnē par interneta medijiem ir izauguši tik tālu, lai atzītu (pilsoniskās) žurnālistikas pārstāvjus par mediju pārstāvjiem, cienīgiem saņemt žurnālista akeditāciju. Pie tam tā nav Latvijas problēma vien; piemēram NHL līgā attieksme pret blogeriem ir diezgan neviennozīmīga - Otavas Senators komanda blogeru lūgumus akreditēties diezgan parupji atšuj, savukārt Vašingtonas Capitals savus blogerus apčubina un ceļ saulītē (nav gan arī brīnums - komandas īpašnieks Teds Leonsis ir izbijis kompānijas AOL darbonis ar ļoti adekvātu izpratni par interneta medijiem).

Noteikti ziņošu jums par to, kā šis eksperiments (iespējams pirmais Latvijā) beigsies. Varbūt jums, kolēģi blogeri, arī ir kāda pieredze šajā jautājumā, varbūt kāds kādreiz jau ir mēģinājis izveikt ko līdzīgu?

Pēdējā laikā diezgan daudz trokšņa sacelts ap hiperlokālo komūnu veidošanu internetā, it īpaši saistībā ar pilsonisko žurnālistiku un projekta Backfence pārāgro nāvi. Vieni interneta eksperti nekavējoties deklarēja, ka pilsoniskajai žurnālistikai kā tādai nav nākotnes, citi - ka vainīgi ir paši Backfence veidotāji. Vienlaikus pie apvāršņa parādījās arī vairāki jauni hiperlokālie projekti. Kāds tad pašlaik ir status quo šajā jomā? Jo īpaši šis jautājums droši vien varētu interesēt Dienas reģionālo izdevumu darbiniekus, kuri gatavojas drīzumā pārcelties uz jaunām virtuālajām mājām, kuras projektējot jo īpaši ir piedomāts pie tā, ka to tapšanā piesaistīt reģionu iedzīvotājus.

No vienas puses, hiperlokālās komūnas, kurās akcents likts uz pašu iedzīvotāju aktivitāti satura veidošanā, nav izrādījušās diez ko veiksmīgas - Backfence ir slēgts, NewsAssignement atzīst, ka maz kas no plānotā ir izdevies (vairāk par šī savdabīgā projekta pieredzi un nākotni - Leonarda Vita intervijā ar Džeju Rouzenu). Nu ko, kucēniem kucēnu liktenis. Jo no otras puses, veidojas arvien jauni projekti - piemēram, Village Soup un Washington Post eksperiments Loudoun Extra (pēc Skota Karpa domām - pagaidām nepietiekami lokāls). Interesants eksperiments ir Topix forumi - šī satura agregācijas kompānija ir izveidojusi 35 000 lokālo forumu, kuros tiek ģenerēts saturs, kas pēc tam tiek pārdots lokālajiem medijiem. Vēl interesantāks mēģinājums - nekustamo īpašumu superlapa Zillow ir izveidojusi (pagaidām) 6500 rajonu (nezinu kā lai labāk latviešu mēlē iztulko vārdu “neighborhood”) lapas, kurās rajona ieedzīvotāji varēs dalīties hiperlokālajos jaunumos (piemēram, informēt kaimiņus par gaidāmo garāžas izpārdošanu).

Gan jau kāds atradīs pareizo modeli. Backfence autors Marks Pots ir nācis klajā ar savām pārdomām kādai jābūt hiperlokālās komūnas lapai, un saliek, manuprāt, daudzus pareizus punktus uz “i”:

• Vissvarīgākais ir sadarbība ar iedzīvotājiem - ne tehnoloģijas un Web2.0 triki, ne žurnālistikas goda kodekss nav diez ko svarīgs. Lielisks piemērs ir kaut vai sludinājumu lapa CraigsList - neglīta un morāli novecojusi, taču cilvēki to aktīvi izmanto.
• Hiperlokālajiem medjiem internetā nav nekāda sakara ar žurnālistiku- tā ir saruna (to pašu, starp citu, var teikti faktiski par jebkuru sociālo mediju). Līdz ar to nopietnākā kļūda šādu resursu veidošanā ir likt lokālā laikraksta saturu resursa centrā. Svarīgs ir nevis tas, par ko raksta laikraksts, bet gan tas, par ko runā cilvēki.
• Lokālās komūnas ir garlaicīgas - ja jūs skataties no malas. Tajās notiekošais ir svarīgs un saistošs tikai tajās iesaistītajiem. Tā ir lielākā šo resursu priekšrocība, Garās Astes princips darbībā. Neviens no malas nevar pateikt, kas ir svarīgs un kas nē.
• Uzticieties cilvēkiem. Ja cilvēki sajutīs, ka tā ir viņu teritorija, viņi rūpējas par to tāpat, kā par savu fizisko teritoriju. Komūnas pašattīras un pašregulējas (protams, ar zināmu palīdzību un noteikumiem).

Vēl viens interesants secinājums no Džeja Rouzena (no NewAssignment pieredzes) - cilvēkiem ir ļoti precīzi jānosaka, ko resursa veidotāji no viņiem sagaida, kāda ir viņu loma un uzdevumi. Savukārt Džefs Houvs no žurnāla Wired, termina crowdsourcing autors, atzīmē, ka nevajag lolot ilūzijas par to, ka auditorijas iesaiste satura veidošanā palīdzēs ietaupīt naudu uz algām - lai ganītu komūnas nepieciešams talantīgs un gudrs personāls.

Skots Karps, runājot par Loudon Extra projektu, piebilst: galvenais ir pareizi nodefinēt mērķauditoriju, no kā izrietēs resursa saturs un struktūra - piemēram, Loudonas apgabals ir pārāk liels, lai šajā lapā publicētais interesētu visus, tāpēc būtu nepieciešams veidot vēl segmentētākas komūnas. Tiešām, vai Tukuma rajona Kandavas pilsētas iedzīvotājus īpaši inteteresē tas, kas notiek Klapkalnciemā? Un, starp citu, Karps ir identificējis, viņaprāt, divas killer aps, kas padara šādus resursus pievilcīgus - notikumu kalendārs un restorānu gids. Negaidījāt? Bet manuprāt loģiski - lai cilvēki izmantotu jūsu resursu, tam pirmkārt ir jābūt noderīgam, nevis interesantam.

Tas pats Karps kādā citā savā bloga ierakstā uzsver - cilvēkiem nevajag Web 2.0. Viņiem vajag resursus, kas viņiem palīdz dzīvot, getting things done. No savas puses varu piebilst - cilvēku viedokli visspēcīgāk ietekmē tieši līdzpilsoņu viedoklis, nevis reklāmas un PR. Tāpēc lokālās ziņas, lai arī svarīgas, tomēr ieņem aizmugures sēdekli sociālajiem rīkiem, kas palīdz cilvēkiem orientēties apkārtnē un izstrādāt savu viedokli par to, kas ir labs un kas ne pārāk. Un tāpēc neprasiet, lai tante Milda no Klapkalnciema rakstītu savu blogu; radiet vidi, kurā viņa iesaistīties diskusijās par vietējā veikala darba laiku un apkalpošanu. Un, kas pats galvenais (un attiecas ne tikai uz lokālajiem medijiem) - necenšieties izdomāt, ko cilvēki varētu gribēt un kā viņi varētu uzvesties, neskrieniet modes tendenču pavadā; labāk noskaidrojiet ko cilvēki patiešām vēlās un piedāvājiet rīkus, ar kuriem ir ērti šos mērķus sasniegt.

Visnotaļ interesantā griezumā uz nesen notikušajām Francijas prezidenta vēlēšanām ir paskatījies Social Media Today blogeris Kolins Delanī, aprakstot divu galveno kandidātu - Segolēnas Rojālas un Nikolā Sarkozī - kampaņu interneta stratēģijas (plašāk šo tēmu iztirzā Franks Perjērs blogā Dessine Moi Le Web). Ja tā pavisam vienkāršoti - Web1.0 (Sarkozī) pret Web2.0 (Rojāla).

Kāds gan sakars Rojālas sakāvei vēlēšanās ar Web2.0? Rādās, ka diezgan tiešs. Delanī uzskata, ka savā kampaņā Rojāla ir nedaudz pāršāvusi pār strīpu. Proti, tiešsaistes diskusijas un balsojumi lielā mērā ietekmēja arī Rojālas publisko nostāju tajā vai citā jautājumā; Rojāla kļuva par “vikipēdijas politiķi”, kā šo fenomenu nodēvējis Džils Vokers no Bergenas universitātes. Tādējādi, kā uzskata Paskāls Emanuels Gobrī, Rojāla vājināja savu līdera tēlu, balstot savu (visnotaļ mainīgo) pozīciju uz nereprezentatīvas (lai arī plašas) vēlētāju daļas (interneta lietotāju) viedokļiem. Tai pat laikā Sarkozī (lietotājus neiesaistošā) interneta kampaņa tikai un vienīgi informēja par viņa pozīciju - vai nu jums tā patīk vai nē; diskusija slēgta, uzredzēšanos. Rezultātus jūs zinat.

Tāds, lūk, stāsts par politiku un Web2.0. Par to, kā interneta vidē ir pārstāvēti Latvijas politiķi, labāk jau nemaz nesāksim diskutēt… :)

Jau kādu laiciņu mans smadzenes fona režīmā procesē informāciju par pilsonisko žurnālistiku - angļu mēlē parasti dēvētu par civic, citizen vai public journalism. (Latviski man kaut kā visvairāk simpatizē termins pilsoniskā žurnālistika - manuprāt tas visprecīzāk raksturo šī fenomena būtību, proti, cilvēki, apzinīgi pilsoņi būdami, to dara no laba prāta un vispārējā labuma vārdā, nu gluži tāpat, kā, teiksim, zemessargi vai brīvprātīgie ugunsdzēsēji). Ja gribat - sauciet to par atvērtā koda žurnālistiku, tas pats vien būs.

Skaidrs, tēma interesanta, taču man tā īsti vēl nav izstrādājies konkrēts viedoklis šajā jautājumā. Pirmkārt jau, lai pamatīgāk izpētītu šo jautājumu ir jāizburas cauri diezgan krietnam lēvenim informācijas un jāizpēta patreiz pasaulē aktuālākie projekti. Zinu, ka viens no pionieriem ir Džejs Rouzens, kas vada unikālo pilsoniskās žurnālistikas eksperimentu NewAssignment.net - tā pirmais auglis ir kopīgi ar žurnālu Wired veidotais projekts Assignment Zero. Paralēli Rouzens kopā ar Huffington Post grasās veidot pilsoniskās žurnālistikas projektu par 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām. Kā šie projekti strādās - pagaidām man ir maz nojausmas. Cik saprotu ideja pamatos ir vienkārša - projekta redaktors izvirza tēmas, un brīvprātīgie žurnālisti (profesionāli vai nē) tad nu šīs tēmas izstrādā. Taču kā tas tiks īstenots tehniski - vai galīgo tekstu noteiks redaktors, vai arī galīgā teksta nemaz nebūs, līdzīgi kā Wikipedia?

Kaut kas šajā procesā nedaudz biedē - iespējams tāpēc, ka lai gan pēc dabas es esmu liels optimists, un naivi ticu labajam cilvēkos, tomēr nekāds dižais humānists es neesmu; man diemžēl nav skaistu ilūziju par ideālo sabiedrību un kolektīvo inteliģenci. Ok, reizēm (kaut vai Wikipedia vai atvērtā koda programmu gadījumā) atliek vien pabrīnīties par šīs metodes efektivitāti. Tomēr no otras puses - eksistē arī tāda lieta kā “Delfu komentāri” (nekā personīga - vienkārši Delfi līdz šim ir bijis spilgtākais piemērs tam, ko nozīmē - atļaut cilvēkiem anonīmi komentēt informāciju), vai arī pasaules blogosfērā uzvirmojusī histērija ap pazīstamajai blogotājai Ketijai Sjerrai no Create passionate users izteiktajiem personīgajiem apvainojumiem.

Un, galu galā, ja mēs tā padomājam - diemžēl gan Wikipedia, gan atvērtā koda programmatūra ne vienmēr ir absolūti uzticami palīgi grūtā brīdī. Ne jau velti viens no Wikipedia dibinātājiem ir atšķēlies no šī resursa veidotājiem un izveidojis jaunu, labāku uzziņu avotu, kas balstīts uz tiem principiem, taču prasa reālos redaktoru vārdus un izvirza daudz stingrākus kvalitātes kritērijus - Citizendum (satura gan šeit patreiz vēl nav daudz, jo resurss beta versijā durvis vēra vien pāris dienas atpakaļ).

Pašlaik simpātiskākais žurnālistu un sabiedrības sadarbības modelis man šķiet tā dēvētais crowdsourcing - proti, brīvprātīgie izpalīgi palīdz ar faktu vākšanu. Teorētiski šāds žurnālistiskas modelis, it īpaši lokālā mērogā, varētu darboties kā lielisks “sargsuns”, taču atkal - kurš un kā pārbaudīs šīs ziņas?

Tāpēc arī gribētos uzzināt - kāds ir jūsu viedoklis par pilsoniskās žurnālistikas attīstības iespējām?

Saldajam ēdienam - pāris jaukas saites par šo tēmu, kuras esmu savācis pēdējo dienu laikā:

Center for Citizen Media
Knight Citizen News Network - ar lieliskiem apmācību moduļiem un ASV pilsoniskās žurnālistikas projektu katalogu
Public Journalism Network - ar burvīgu  blogu (pievienots RSS lasītājam)