Šodienas garāmskrienošais ieraksts:

• Uzdūros ļoti izglītojošam rakstam Online Journalism Review par to, kādos gadījumos un kādā veidā pareizi būtu ievietot saites tekstā uz avotiem un papildus informāciju; no savas puses piebildīšu par rakstā pausto kritiku automātiskajiem saišu ģeneratoriem - es uzskatu, ka informācija par to, kas vēl resursā publicēts par doto tematu (vai uzņēmumu, vai personu), ir ārkārtīgi vērtīga, taču piekrītu, ka saitēm uz to nevajadzētu atrasties tekstā - pareizāk, manuprāt, būtu izmantot atsevišķas “kastes” saistītajai informācijai;
• Savukārt Džošua Porterts šodien ļoti labi raksta par mārketingu sociālajos tīklos; galvenā ieraksta doma - tas, ka jūs iedosiet cilvēkiem platformu komunikācijai, automātiski neradīs murdoņu (iedomājos, ka šis varbūt varētu būt piemērots latviskojums vārdam buzz) - ja jūsu produkts ir slikts, jūs šādi radīsiet diskusiju par to, cik tas ir slikts, un otrādi - ja tas ir labs, jūs iegūsiet sarunas par tā kvalitātēm. Sociālie tīkli neveido klientu viedokli, bet gan tikai pavairo to. Sociālie mediju rīki nav burvju nūjiņa, ka katapultēs jūsu biznesu; lai to izdarītu, jums pašiem ir jāmainās. Sociālie mediju rīki palīdz jums klausīties, iegūt klientu atsauksmes un viedokļus, un attiecīgi uzlabot savus produktus. Galvenais āķis tajā visā - ir gaužām maz uzņēmumu, kas to darītu, un tieši tajā brīdī, kad klienti sapratīs, ka jums patiešām nav vienalga, viņi sāks par to stāstīt saviem paziņām un radīs jūsu kāroto murdoņu. (Noteikti izlasiet ieraksta oriģinālu, vismaz es nespēju latviešu valodā šo domu izteikt tik precīzi, kā to angliski ir izdarījis pats autors);
• Visbeidzot, reti gadās redzēt kādu patiešām noderīgu jauno mediju / Web 2.0 projektu. Cookthink viennozīmīgi ir patīkams izņēmums, demonstrējot ļoti cilvēcīgu pieeju ēst gatavošanai. Tās veidotāji ir sapratuši vienu būtisku lietu - mēs bieži vien zinām, ko mums kārojas, bet īsti nezinām, kādu tieši ēdienu mēs varētu pagatavot. Tāpēc Cookthink jautā mums - kādu pārtiku jums gribētos (zivi vai cāli), kādu ēdienu jūs gribētu pagatavot (zupu vai steiku), kādas tautas virtuve jums šķiet iekārojamāka un kādas ir jūsu vēlmes (piemēram, vai jūs gribat asu ēdienu vai svaigu) - un rezultātā piedāvā piemērotu recepti. Protams, ne viss pagaidām ir ideāli (es, piemēram, vēlētos, lai man piedāvātu vairāk kā vienu ēdienu), taču idejiski produkts ir uzlikts uz ļoti pareizām sliedēm.

Mani jau ilgus gadus vajā doma par to, ka ārkārtīgi noderīga lieta būtu iespēja importēt un eksportēt lietotāja profilu no viena interneta resursa citā. Padomājiet tik - paņemiet savu Draugiem.lv profilu ar visām savām interesēm un draugu sarakstu, un ieimportējiet, nu, kaut vai iekš Facebook. Un otrādi.

Līdz ar to es ar lielu interesi sekoju līdz atvērto standartu attīstībai, kas vērsti uz šādas funkcionalitātes nodrošināšanu. Sākot ar OpenID un Google ierosināto OpenSocial, un beidzot ar tādiem pavisam nezināmiem un pirmajā acu uzmetienā nesaprotamiem kā APML (interešu importam un eksportam). Līdz šim attīstība ir bijusi gana lēna un celmaina - galu galā nevienam standartam šajā pasaulē nav nekādu cerību līdz brīdim, kamēr to nesāk atbalstīt lielie tirgus spēlētāji.

Tāpēc mani visnotaļ sajūsmināja šodienas ziņa, ka projekta DataPortability atbalstītāju lokam ir pievienojušies Google un Facebook - par to visnotaļ augstos toņos ziņo gan TechCrunch, gan ReadWriteWeb. Kas ir DataPortability? Tā ir gaišu prātu apvienība, kas strādā pie ieteikumiem kā vislabāk integrēt atvērtos standartus un protokolus interneta projektos, lai (citējot TechCrunch) “ļautu lietotājiem piekļūt saviem draugiem un mediju failiem dažādās aplikācijās, sociālajos tīklos un vidžetos”. Protams, ir arī citi ceļi kā integrēt saturu no dažādiem resursiem, kaut vai API vai vidžetu izmantošana; taču šādā gadījumā diemžēl viss ir atkarīgs no resursu uzturētājiem - kurš ar kuru izvēlēsies sadarboties; pašam lietotājam tajā nav nekādas teikšanas.

Par ko tāda sajūsma? Pašlaik vairums sociālo tīklu izmanto “iežogotā dārza” principu, proti, ļauj lietotājiem izvietot informāciju pie sevis, bet nedod iespēju to pārnest uz kādu citu resursu. Draugiem.lv ir tipisks šādas pieejas piemērs. Un var saprast tos, kuri izvēlās šādu pieeju - skaidrs, ka jebkuram interneta resursa īpašniekam ir bail, ka vienu brīdi lietotāji sapakos savas mantiņas (diezgan tiešā vārda nozīmē) un pārvāksies uz citu resursu. Tāpēc izdevīgāk ir nedot lietotājiem šādu iespēju, piedāvājot viņiem visu iespējamo funkcionalitāti - e-pastu, foto galerijas, spēlītes - sava tīkla ietvaros; nereti šīs fīčas ir funkcionāli ierobežotas un neērtas, toties “viss ir vienkopus”. Līdz ar to lietotājs apaudzē savu profilu ar bagāžu, kuru viņam pēc tam ir žēl pamest, lai veidotu to no jauna kādā citā vietā; lietotājs kļūst atkarīgs no sociālā tīkla; tā vietā, lai izmantotu pilnvērtīgus, funkcionāli bagātus rīkus katras savas vajadzības apmierināšanai, viņš ir spiests samierināties ar sociālā tīkla piedāvāto - vai arī diendienā mētāties starp daudziem un dažādiem interneta resursiem, kas savā starpā nekādi nav sasaistāmi.

Taču šāda pieeja, manuprāt, ir tuvredzīga. Es domāju, ka tiklīdz cilvēki apjautīs, ka viņiem ir parādījusies iespēja vienā resursā savienot savus Draugiem.lv un Inbox.lv kontaktus, pievienojot vēl Fotki.lv foto galerijas un Google Reader RSS barotnes - viņi nevilcinoties pametīs tos resursus, kas viņiem neļaus to darīt, un, kas pats sliktākais, aicinās līdzi arī savus draugus. Rezultātā iegūs tie resursi, kuri būs visatvērtākie un visērtākie lietošanā, nevis funkcionāli visbagātākie un lietotāju skaita ziņā viskuplākie. Jeb, kā es nesen kaut kur garāmejot izlasīju: “Kam gan būs vajadzīgi aizvērti sociālie tīkli atvērta interneta laikmetā?”

P.S. Interesantas intervijas ar vairākiem sociālo tīklu veidotājiem par tēmu “vai parastam lietotājam maz ir vajadzīga datu portēšanas iespēja” lasiet Stīva O’Hīra ZDNet blogā.

Interneta mērījumu kompānija Hitwise ir papētījusi populārākos 20 sociālos tīklus, un nākusi klajā pāris interesantiem skaitļiem:

• 6.5% - tieši tik procentus no kopējā web resursu apmeklējuma veido sociālie tīkli;
• 11.5% - sociālo tīklu apmeklējuma pieaugums laikā no 2007. gada janvāra līdz februārim;
• 80% - šādu daļu no sociālo tīklu apmeklējuma veido MySpace.

Interesants ir arī novērojums, ka aizvien vairāk pieaug sociālo tīklu apmeklētāju skaits vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem.

Ko tas viss nozīmē? Neko pārāk nopietnu, bet vismaz ļauj (spekulatīvi) secināt, ka sociālie tīkli beidzot sāk piesaistīt arī gados nedaudz vecāku un nopietnāku auditoriju, ne tikai tīņus, to izaugsme ir gan strauja, taču loma tirgū vēl ir salīdzinoši neliela - 6.5% no kopējā tirgus tomēr nav nekāds milzu cipars. Un vēl - šie dati apliecina, ka sociālie tīkli ir sevi pierādījuši kā visnotaļ nopietns auditorijas magnēts. Fakts, kuru ir vērts likt aiz auss, plānojot jaunus interneta resursus.