Akurāt pirms gada rakstīju par to, ka, šķiet, drukātās preses gals patiešām vairs nav tālu. Vismaz spriežot pēc abonēšanas datiem varēja domāt, ka aizvien lielākam skaitam cilvēku prese vairs nav aktuāla - gan Dienas, gan NRA abonentu skaits gada laikā bija samazinājies par apmēram 10 000, jeb attiecīgi 29% un 24%, lejupslīdi uzrādīja faktisku visu preses izdevumu abonēšanas dati.

Ir pagājis gads, ir publicēti šī gada abonēšanas kampaņas rezultāti. Un, ka tevi jupis - izrādās, ka prese nemaz tik strauji tomēr nemirst. Protams, kritums vēl joprojām ir vērojams, taču ne tuvu tik dramatisks. Salīdzinot ar pagājušā gada decembri nacionālie laikraksti pa visiem kopā zaudējuši 10 000 abonentu, reģionālie laikraksti zaudējuši 12 000 abonentu, žurnāli, kas veido apmēram pusi no kopējā abonēto izdevumu skaita, zaudējuši 37 000 abonentus. Kopumā janvārī abonēts par 60 000 preses vienībām mazāk, kā pagājušā gada decembrī; procentuāli tas ir apmēram 10% kritums. Protams, nekā spoža, taču tie arī vairs nav pagājušā gada 20-30%. Nav brīnums, ka paši izdevēji par abonēšanas ir samērā apmierināti un patīkami pārsteigti.

Kas tad īsti ir noticis? Visas pazīmes - ekonomiskā ķeza (nu ļoti man ir noriebies vārds “krīze”), PVN likmes paaugstināšana no 5% uz 10% (par ko gan tika izlemts tikai pašās abonēšanas kampaņas beigās) - liecināja par to, ka preses industrijai tiešām tūdaļ būs gals klāt; arī izdevēju reakcija publiskajā telpa lika domāt, ka bankrotu vilnis būs neizbēgams. Tad kāpēc kritums, par spīti visam, šogad ir krietni mērenāks nekā pirms gada? Nolēmu papētīt situāciju par šī gada Top10 izdevumiem nacionālo laikrakstu, reģionālo laikrakstu un žurnālu grupās nedaudz plašākā laika periodā, no 2003. gada (šie dati ir pieejami Latvijas Preses Izdevēju Asociācijas lapā, tiesa, pilnu datu par 2009. gada tur vēl nav, tāpēc izmantota informācija no Nozare.lv par Top10 izdevumiem katrā grupā). Lasīt vairāk »

Šodien pilsoniskās žurnālistikas koncepcija diemžēl ir tikusi pie pamatīga ziluma zem acs - kā ziņo TechCrunch, kāds gudrinieks CNN pilsoniskās žurnālistikas projektā iReport ir pamanījies noziņot, ka Apple boss Stīvs Džobs esot nogādāts slimnīcā ar sirdstrieku. Kamēr mediji tika skaidrībā kā tad tur īsti ir, birža reaģēja zibenīgi - Apple akcijas nokritās par 10 punktiem (lai ko tas arī nenozīmētu). Protams, jau dažu minūšu laikā šī informācija tika apgāzta, ziņa izņemta no iReports un akciju cena atgriezās iepriekšējā līmenī. Taču savārītā šmuce, manuprāt, ir izdarījusi pamatīgu lāča pakalpojumu pilsoniskās žurnālistikas koncepcijai uz ilgāku laiku.

Saprotiet mani pareizi - man ļoti patīk šī koncepcija un doma par tās izmantošanu arī tradicionālajos medijos; mēs LETĀ šad tad esam diskutējuši par to, vai un kādā veidā “atvērties” auditorijas pienesumam. Citi, kaut vai tas pats CNN ar savu iReports, jau ir pārgājuši no runām pie darbiem. Taču šis gadījums ļoti labi parāda lielāko pilsoniskās žurnālistikas ievainojamību - “nefiltrētā veidā” tā ir lieliska augsne baumām un dezinformācijai (tai skaitā ļaunprātīgai - nav izslēgts, ka šis konkrētais gadījums ir veikla mahinācija ar mērķi fiksi “uzvārīties” ar negaidīti cenā nokritušajām Apple akcijām). It īpaši, ja šādas ziņas parādās informācijas avotā ar nevainojamu reputāciju, kā tas bija šajā gadījumā; protams, CNN skaidro, ka iReport nav gluži viņu pašu gatavota informācija, ka tā nav pārbaudīta un izvētīta, bet… auditorijas acīs CNN ir un paliek CNN, nevis kāds apšaubāmas izcelsmes blogs vai, nedod Dievs, čivinājiens Twitter. Starp citu, kā komentāros norāda kāds no TechCrunch lasītājiem, šajā gadījumā furora izplatībā savu roku ir pielicis arī Google News, kas oriģinālo nosaukumu “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN’s iReport” ir automātiski apgriezis līdz “Apple’s Steve Jobs Rushed To ER After Heart Attack, Says CNN…” Ir starpība, vai ne? 

Diemžēl ne jau pirmo reizi pierādās, ka modernās tehnoloģijas var ļoti veiksmīgi izmantot negodprātīgi - sākot jau ar spamu parasto un beidzot ar šādiem visnotaļiem rafinētiem paņēmieniem. No vienas puses - tā, protams, ir problēma, ar kuru ir jācīnās; no otras puses - no dažāda kaluma blēžiem neviens par pasargāts arī “analogajā” vidē (atcerēsimies kaut vai bēdīgi slavenās finansu piramīdas). Izskaust krāpniecību saknē nav iespējams; blēži vienmēr atrod jaunus veidus, kā tikt pie lētticīgiem upuriem (starp citu - rekomendēju nobaudīt fantastisko dziesmu par Nigērijas “419 skameriem”).

Taču, ja runājam par “nopietnajiem”, atvainojiet, tradicionālajiem medijiem - viņiem ļoti vajadzētu piedomāt, lai nejauša vai apzināta dezinformācija netiktu izplatīta ar viņu palīdzību. Patiesību sakot - nevajag pat dezinformāciju, pilnīgi pietiek ar zemas kvalitātes informāciju (piemēram, mani neizsakāmi kaitina pēdējā laikā novērotā db.lv ziņu “dzeltēšana” - kāds gan sakars biznesa informācijai ar ziņām par Edgara Masaļska likstām?). Tieši šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc LETA pagaidām vēl “bremzē” ar pilsoniskās žurnālistikas eksperimentiem - mēs nevaram atļauties riskēt ar savu reputāciju. Drukāto mediju norieta laikā spēcīgākais ierocis, kas paliek to rokās, ir zīmols, kas lielā mērā saistīts ar mediju uzticamību. Tie mediji, kas riskēs un izmainīs sevi lētas informācijas sīknaudā, ļoti strauji pazaudēs savu seju un līdz ar to arī auditorijas uzticību. Bet par to vairāk - nākamajā ierakstā.

37 Signals blogā šodien uzdūros jaukam ierakstam (kājas tam aug no jautājumiem/atbildēm ar New York Times interneta versijas redaktori) par to, kas mūsdienas ir jāmāk žurnālistam. Īsais kopsavilkums ir šāds:

Mūsdienu žurnālistam, kas grib veiksmīgi strādāt gan pie drukātā izdevuma, gan izdevuma mājas lapas, ir jāspēj sagatavot ziņas interneta videi un veidot oriģinālas multimediju prezentācijas, līdz ar to viņam ir nepieciešama gan pieredze žurnālistikā, gan labas tehnoloģiju prasmes.

No tehnoloģiskās puses žurnālistiem ir nepieciešama prasme strādāt ar Photoshop, sapratne par HTML un pieredze darbā ar blogošanas programmām, izpratne par interneta satura vadības sistēmām, kā arī pieredze darbā ar audio un video apstrādes rīkiem. No tiem, kuri pretendē uz multimediju speciālistu pozīcijām, tiek prasītas padziļinātas zināšanas par Flash, kā arī izpratne par to, kā integrēt datu bāzes multimediju prezentācijās.

Protams, varam jau atrunāties, ka tas ir New York Times, kuru kvalitātes kritēriji (arī cilvēku atlasē) un prasības ir daudz augstākas kā jebkuram Latvijas medijam; varam aizbildināties, ka Latvijas mediju lapas nav un nebūs tādas, kā www.nyt.com, līdz ar to Latvijā šādas prasības ir pārspīlētas. Taču - cik ilgi tā vēl būs?

Līdz ar to arī nākamais jautājums - cik atbilstoši šīm prasībām ir Latvijas žurnālisti? Vai topošajiem žurnālistiem tiek mācītas šīs lietas? Es, starp citu, šīm prasībām neatbilstu - piemēram, ar Photoshop un audio/video apstrādi man ir ļoti minimāla pieredze. Labi, ka es neesmu žurnālists… :)

Es savā kalendārā 10. aprīli biju atzīmējis kā dienu, kurā noteikti jāatver adrese www.diena.lv un par redzēto jāpastāsta savā blogā.

Apskatīju. Patika.

Īsumā rezumējot - Diena ir pirmais medijs, kas beidzot ir sadūšojies radīt nopietnu konkurenci vecajiem portāliem (jūs jau ziniet, par kuriem es runāju) no tradiconālo mediju puses. Ja līdz šim neapšaubāms līderis šajā ziņā bija Dienas Bizness, tad tagad Diena ir pussoli priekšā savam Bonnier grupas pusbrālim (un 1,5 soli priekšā Neatkarīgajai un Latvijas Avīzei).

Pozitīvais:

• V-Diena un L-Diena likvidēšana.
• Diena ne ar ko neliek manīt, ka interneta versija būtu tāds kā drukātās versijas piedēklis; man, piemēram, tā arī neizdevās atrast informāciju par to, kas šodien ir publicēts laikrakstā, vai arī kā abonēt drukāto versiju. Iespējams, ka Diena ir nedaudz pārspīlējusi; iespējams, ka veiksmīgāks ir Dienas Biznesa modelis, kurš caur interneta versiju tomēr cenšās reklamēt arī drukāto. Taču katrā ziņā apsveicu Dienu ar drosmi pateikt - diena.lv ir patstāvīgs medijs, kas nav cieši piesaistīts drukātajai Dienai.
• Dienas arhīvs ir pieejams bez maksas. Drosmīgs lēmums, it īpaši ņemot vērā, piemēram, Dienas Biznesa spītīgo turēšanos pie pretējās pārliecības par to, ka arhīvs ir jāpārdod par naudu (pie tam gana bargu - 25 santīmi par rakstu). Protams, lai izdarītu kompetentu slēdzienu būtu nepieciešams iepazīties gan ar DB arhīva pārdošanas rādītājiem, gan ar aplēsēm par to, cik lielu daļu no reklāmas ienākumiem Dienai dos arhīva raksti. Tomēr es esmu pārliecināts, ka Dienas pieeja ir perspektīvāka.

Ne tik pozitīvais:

• Palaišanas bugi - bet bez tiem nav izticis nekad un neviens.
• Sarežģītība. Protams, uzdevums loģiski organizēt lielu apjomu ļoti daudzveidīgas informācijas ir ārkārtīgi sarežģīts, un Diena kopumā ar to ir tikusi galā samērā labi - akcenti ir salikti gana loģiski. Tomēr atsevišķi lēmumi rada neizpratni - visvairāk jau lēmums pilnīgi atsevišķās sadaļās iznest multimediju un lietotāju saturu. Mana iekšējā sajūta saka, ka šim saturam vajadzētu organiski iekļauties tematiskajās sadaļās, un nav nepieciešams to izdalīt vēlreiz atsevišķā sadaļā. Bet var jau, ka man nav taisnība. No otras puses - atrast blogu sadaļu nav nemaz tik vienkārši. Kopumā rodas iespaids, ka kaut kādas atsevišķas lietas Dienas cilvēki īsti tā arī nav varējuši saprast kur labāk likt, tāpēc tās pagaidām vienkārši piemestas klāt. It īpaši tas attiecas uz to saturu, kas nogremdēts dziļi lapas lejas daļā - piemēram tehnoloģiju ziņas biznesa sadaļā. Rādās, ka nedaudz pietrūcis pieredzējuša informācija arhitekta stingrās rokas, taču labā ziņa - tas viss ir labojams.
• RSS ignorēšana. Šis punkts mani patiešām mulsina. Un viennozīmīgi būs iemesls tam, ka es Dienas lapu apmeklēšu diezgan reti.

Kopumā - labo lietu tomēr ir vairāk kā ne tik labo; visu izšķirs Dienas vēlme un spēja paveikto analizēt, izdarīt secinājumus par veiksmēm un kļūdām, un secinājumus pakāpeniski ieviest risinājumos. Ja Diena uzskatīs, ka ar šo darbiņš ir padarīts un var nodoties satura vadības priekiem, tad viņi padarīs sevi vājus un ievainojamus konkurentu atbildes soļiem (kuri, es ceru, sekos).

Esmu atgriezies, kā mēdz teikt s korabļa na bal - vēl pagājušajā pirmdienā sildījos Palermo +20 pēc Celsija, vēl trešdien priecājos par to, ka arī Londonā mēdz spīdēt saulīte… un tad jau piektdien prezentēju šī gada plānus LETA darbinieku kopsapulcē un sestdien - uz galvas metos Barcamp Baltics mutulī.

Pirmkārt jau visu cieņu Arturam, Maksimam, Johai, Atomam un visiem pārējiem, kas piedalījās pasākuma organizēšanā - manuprāt (un, spriežot pēc atsauksmēm blogosfērā, ne tikai manuprāt vien) pasākums bija visnotaļ izdevies un trūkumu bija nedaudz (un tie bija maznozīmīgi). Tā kā - cepuri nost un kāju virsū! Tā turpināt! Un, protams, visu cieņu visiem, kas bija ieradušies (neatkarīgi no tā, vai viņi ko prezentēja vai nē) - tiešām nebiju gaidījis tik kuplu viesu skaitu, pie tam arī no samērām attālām planētas vietām.

Es, protams, nelaidu garām iespēju arī pats padalīties ar savām zināšanām un sniedzu prezentāciju par tēmu “Ko vecie mediji var mācīties no jaunajiem (un ko tiem nevajadzētu pārņemt)”. Paldies visiem, kas atnāca noklausīties (un veltīja atzinīgus vārdus pēc prezentācijas); pārējiem, kuriem vai nu nesanāca atnākt līdz Barcamp, vai arī kuri tajā laikā izvēlējās apmeklēt kādu citu prezentāciju - šeit būs prezentācijas fails no Barcamp rīkotājiem, un šeit - SlideShare lapā. Protams, bez komentāriem prezentācija varētu šķist samērā grūti saprotama, taču varbūt jums noder.

Jāatzīstas pavisam godīgi - līdz šim es tiešām nebiju īpašu vērību pievērsis tam, kādi tad īsti ir preses izdevumu abonēšanas skaitļi Latvijā; man kaut kā šķita, ka pagaidām abonentu skaita samazināšanās ir aktuāla tikai tālajās aizjūras zemēs, un paies vēl kāds brītiņš, līdz drukāto mediju krīze sasniegs Latviju. Taču izrādās, ka krīze jau ir klāt. The end is nigh, tā teikt.

Šorīt virkne Latvijas blogeru ir nopublicējuši jaunākos šī gada preses abonēšanas datus. Nebūt ne pārsteidzoši veiksmīgākais ir izrādījies Dienas Bizness ar tikai 3% kritumu. Toties Dienas un Latvijas Avīzes abonentu skaits gada laikā ir sarucis par apmēram 10 000, jeb procentu izteiksmē attiecīgi par 30 un 21 procentu. Būšu korekts un bildītes nepārpublicēšu (ieskaitot mūsu pašu LETA tabulu, kuru Maksims ielicis pie sevis caur tribine.lv). Tāpēc ejiet vien un lasiet - Maksims lēš, ka 95% drukāto izdevumu varētu izzust jau tuvāko piecu gadu laikā, Mr. SergE spriež (ļoti prātīgi) par to, ko preses izdevumiem vajadzētu iesākt, Miks ir savilcis kopā elegantu diagrammu, kurā ļoti vizuāli precīzi var pārliecināties par lejupslīdes apjomu.

Protams, nekorekti būtu apgalvot, ka pie vainas ir tikai un vienīgi internets - skaidrs, ka lejupslīdi ietekmē arī abonēšanas sadārdzināšanās (ar to varētu skaidrot lauku reģionos populārās LA kritumu). To, ka prese kā formāts vēl nav gluži mirusi, pierāda fantastiskā Rītdienas popularitāte - protams, na haļavu i uksus sladkij, taču tas ir skaidrs indikators, ka internets nav vienīgais preses popularitātes krišanās iemesls. Lai nu kā, rezultāts ir, tā teikt, uz sejas - Latvijas laikraksti IR sprukās, un tiem priekšā būs smagu lēmumu pieņemšana par attīstības ceļiem nākotnē.

Interesanti, starp citu, kurš pirmais nāks klajā ar elektronisku laikrakstu abonēšanas piedāvājumu?

Šorīt LNT rīta ziņās padzirdēju, ka no šodienas Neatkarīgā ir mainījusi savu formātu; atnācu uz darbu, un, pavei, tiešām - ierastā palaga vietā ir stājies daudz kompaktāks izklājums. Un acīmredzot ne jau nu sakritības dēļ Diena tieši šodien ir izplatījusi paziņojumu presei par to, ka drīzumā “laikraksta pašreizējo formātu nomainīs kompakta formāta izdevums”. Pašķirstot šodienas Neatkarīgo sajūta, jāatzīst, ir jocīga - tabloīda formāts vēsturiski tiek vairāk saistīts ar dzelteno presi, savukārt lielformāta laikraksti tradicionāli tiek uzskatīti par nopietniem un saturiski dziļiem izdevumiem, un īpaši neiedziļinoties saturā pirmajā mirklī rodas sajūta, ka laikraksts ir kļuvis saturiski seklāks un dzeltenāks. Diez vai Neatkarīgā to neapzinās, tāpēc jājautā - kāda velna pēc tas bija vajadzīgs? Un tā kā ne Diena, ne Neatkarīga neko nepaskaidro par formāta maiņas iemesliem, jūtu pilsonisku pienākumu aizpildīt šo informācijas robu.

Ideja par pāreju no broadsheet uz tā dēvēto tabloīda (vai vismaz Berliner) formātu nav radusies šeit, Latvijā - virkne pasaules lielo dienas laikrakstu jau ir šādi mainījuši savu formātu, redzamākie piemēri varētu būt Francijas Le Monde, Anglijas The Times un The Independent, kā arī Wall Street Journal starptautiskās versijas. Loģiski, visam apakšā ir ekonomika - formāta maiņa tomēr ir visnotaļ dārgs un nebūt ne vienkāršs pasākums, tāpēc mainīt to vienkārši tāpēc, ka “mums tā likās forša ideja” būtu muļķīgi. Nereti pēdējā laikā var dzirdēt vaimanas (mazāk Latvijā, vairāk aiz tās robežām), ka laikrakstiem ir pienākuši grūti laiki - interneta mediji izēd laikrakstus no tirgus, to tirāžas sarūk, ienākumi no reklāmām samazinās… Tad nu lūk, preses industrijas gaišākie prāti nāca klajā ar aplēsēm, ka formāta maiņa varētu (vismaz īslaicīgi) risināt šīs problēmas.

Kādi tad ir ieguvumi? Pirmkārt, teorētiski vajadzētu samazināties ražošanas (drukāšanas) izmaksām. Otrkārt, mazformāta izdevumi esot populārāki gados jaunākā auditorijā. Treškārt, mazformāta laikrakstus gluži vienkārši ir vieglāk lasīt (it īpaši sabiedriskajā transportā) - tiek uzsvērts, ka tas ir jo īpaši svarīgi mūsu steidzīgajā digitālajā laikmetā, kurā lasītāji pierod informāciju uzņemt aizvien straujāk un fasētu mazākās porcijās. Ceturtkārt, tiek uzskatīts, ka mazformāta laikrakstus ir vieglāk digitalizēt. Piektkārt (un šis punkts laikam ir pats svarīgākais) - tiek lēsts, ka palielinoties laikraksta tirāžai pieaugs arī ieņēmumi no reklāmām.

Un, patiesi, statistika rāda, ka laikrakstu tirāžas pēc formāta nomaiņas pieaug par 6-8% (un atsevišķos gadījumos pat vairāk - piemēram, The Independent tirāža pieauga par 18%). Tiesa, atrodas arī skeptiķi, kas uzrāda citus ciparus - pieaugums ir īslaicīgs, un jau gada laikā tirāžas atgriežas iepriekšējās robežās, uzrādot vidēji 1% pieaugumu salīdzinot ar skaitļiem pirms formāta maiņas. Protams, ir arī riski - statistika rāda to, ka apgrozījums pārsvarā palielinās uz to lasītāju rēķina, kuri iegādājas laikrakstus kioskos. Tai pat laikā abonentu skaits pēc formāta maiņas mēdz samazināties no 3% līdz 5%. Šo lasītāju zudumu gan kompensē jaunās auditorijas pieaugums - tiek ziņots, ka kādam Eiropas izdevumam auditorija jauniešu vidū pēc formāta maiņas ir pieaugusi par 22% un sieviešu vidū - par 16%.

Lielākais risks, protams, ir sadarbība ar reklāmdevējiem - teorētiski samazinoties laikraksta formātam samazinās arī pieejamo reklāmas laukumu platība, līdz ar to vismaz sākotnēji var sagaidīt, ka ieņēmumi no reklāmas kritīsies. Un, protams, atklāts paliek jautājums kā reklāmdevēji un mediju aģentūras vispār reaģēs uz formāta maiņu (pasaules pieredze gan rāda, ka attieksme parasti ir visai pozitīva). Katrā ziņā skaidrs ir tas, ka līdz ar formāta maiņu rūpīgi jāpārdomā arī reklāmas laukumu izvietojuma un cenu politika.

Mums kā lasītājiem, protams, visvairāk interesē tas, vai laikraksti mainīsies arī saturiski. Pasaules pieredze rāda, ka nereti līdz ar formātu tiek mainīta ar satura koncepcija - uzsvars vairāk tiek likts uz lokālajām, kriminālajām , sporta, cilvēkziņām, un ziņas tiek pasniegtas lakoniskāk, rakstu apjoms samazinās. Tā acīmredzot ir nodeva mūsdienu straujajam dzīves tempam - cilvēkiem nav laika iedziļināties garos rakstos, viņi informāciju uztver daudz koncentrētākās devās, un laikraksti līdz ar formāta maiņu tam pielāgojas.

Katrā ziņā interesanti, ka tabloidizācijas vilnis beidzot ir nonācis arī līdz mums. Būs aizraujoši pavērot cik veiksmīgi formātu maiņu īstenos mūsu lielie dienas laikraksti, kādu iespaidu tas atstāts uz to saturu, kā reaģēs lasītāji (par izmaiņām reklāmas ieņēmumos gan mēs diemžēl diez vai uzzināsim). Interesantā laikā dzīvojam, dāmas un kungi.

Jūs jau droši vien būsiet ievērojuši, ka man patīk laiku pa laikam pakritizēt Dienas Biznesa interneta portālu (vai tomēr vortālu?) - taču, no otras puses, nekļūdās tikai tie, kas guļ, un šo grēku Dienas Biznesam gan nu nekādi nevar pārmest. Gluži otrādi, es tiešām priecājos, ka Db.lv veidotāji neguļ uz lauriem un nemitīgi eksperimentē, meklējot jaunus veidus kā attīstīt un uzlabot šo resursu.

Tāpēc labprāt pievienojos apsveicēju pulkam, kuri summina Dienas Biznesa portālu (un Db.lv redaktoru Voldemāru Oliņu personīgi) apaļajā gada jubilejā. Tiesa, arī šoreiz neiztiks bez pavilkšanas uz zoba - nu ļoti jau nu amizanti izskatās raksta nosaukums “Sveicam Latvijas labāko portālu!” - ar pašapziņu DB portāla darbinieki, šķiet, nu nemaz nav apdalīti :) . Netrūkst pat apsveikuma dzejolīša - šķiet, līdz ar Centa Ūbeles parādīšanos Latvijas reklāmas tirgū korporatīvā dzeja ir nākusi modē :)

No otras puses - rakstā sniegta patiešām interesanta statistika, kurā atainota Db.lv izaugsme (un Dienas resursu diena.lv un ldiena.lv stagnācija). Vēl interesantāk, izrādās, ka Db.lv nupat jau būs noķēruši arī veterānu Financenet.lv! Tiešām interesanti kādi būs (un vai vispār būs) augstākminēto resursu atbildes soļi. Un, par statistiku runājot, pavisam interesanti būtu saprast, kas ir kalpojis par atspēriena punktu jūlija nogalē - kā redzams zīmējumos līdz tam apmeklējuma dati ir samērā līdzeni, taču ap šo brīdi strauji uzlec debesīs. Mans pieņēmums (tīri hipotētisks) ir, ka tas varētu būt saistīts ar manis pieminēto satura reklamēšanu ar TextAds palīdzību, kuru DB, manuprāt, ir pielietojuši ārkārtīgi veiksmīgi.

Šorīt pārskatot Dienas Biznesa lapu pamanīju trīs jauninājumus (var jau būt, ka tie tur ir jau kādu laiku, bet vismaz es tos līdz šim nebiju pamanījis):

1) Lapā parādījušies laikraksta drukātajā versijā publicēto rakstu pārstāsti (piemēram šis), kuriem apakšā pievienota piezīme par to, ka raksta pilno versiju var lasīt šīs dienas laikrakstā, kuru laikraksta abonenti var lasīt arī online režīmā; veidojas diezgan jauka sasaiste: pirmkārt tiek reklamēts laikraksts, otrkārt - iespēja lasīt laikrakstu lapā;

2) Pie komentāru lauka ir parādījies teksts, ka jūsu komentāru varētu citēt Dienas Biznesa komentāru nodaļa; īsti gan nav skaidrs kur citāts parādīsies, gribētos domāt, ka laikraksta drukātajā versija; ja tas tā ir - apsveicu, manuprāt ļoti pareizs attīstības virziens; tiesa, lai komentārs kvalificētos citēšanai, tā autoram jānorāda savs vārds, uzvārds un e-pasta adrese (kas saprotami), kā arī darbavieta (kas absolūti nesaprotami);

3)  Zem raksta teksta parādījušies dažu svaigāko materiālu pieteikumi ar virsrakstu, ievada rindkopu un bildīti. Solis saprotams - ja nu cilvēks ir iemaldījies lapā caur meklētāju vai teksta reklāmu, kaut kā taču viņš ir jāievelk dziļāk, lai neaizlaižas uzreiz pēc raksta izlasīšanas. Kopējais iespaids gan ir neviennozīmīgs - satura sleja rezultātā kļūst vēl pieblīvētāka un samudžinātāka, komentāru laukums ir iespiests starp diviem satura laukumiem un līdz ar to, manuprāt, tā funkcionalitāte vājāk nolasās, savukārt saistītie raksti vispār bezcerīgi pazūd no redzesloka. Gan jau lietotāju statistikas analīze parādīs, vai šis risinājums ir veiksmīgs.

Bet galvenais, kas priecē - Dienas Bizness eksperimentē ar online un drukātās versijas ciešāku sasaisti. Ne jau visi soļi, protams, būs veiksmīgi, bet priecē tas, ka kāds vismaz kaut ko dara šajā jomā.

Šorīt gadījās uzrakt saiti uz ierakstu Deiva Vainera (RSS tehnoloģijas radītāja) blogā ar skaļu nosaukumu Kas ir Web 3.0? - atbildi uz šo jautājumu ierakstā gan tā arī neatradu, toties guvu apstiprinājumu manai pārliecībai par to, ka laikraksti tuvākajā laikā mirt netaisās.

Vaineram par šo jautājumu ir padevies ļoti labs salīdzinājums - laikrakstu nāve būtu līdzvērtīga koraļu rifa izzušanai, tas būtu skaistas tradīcijas zaudējums. Un otrādi, ja laikraksti mainīsies, ja laikraksti akceptēs blogerus kā leģitīmas informācijas avotus, mēs - hops! - nonāksim Web 3.0 laikmetā. Pēdējais punkts, jāatzīst, tā īsti skaidrs gan man nav, taču kopumā Vainera doma visnotaļ saskan ar manu vīziju par laikrakstu un informācijas telpas kā tādas attīstību nākotnē.
(Jāpiebilst, Roberts Skobls šai vīzijai atsakās ticēt, pasludinot laikrakstu nāvi un interneta mediju gaišo nākotni).