Es regulāri lasu Džefa Džārvisa domas un tikpat bieži tām nepiekrītu (pārāk jau nu tomēr ekstremāli manai gaumei), tomēr izrādās, ka ir vēl ekstremālāki domātāji, kuriem nonākam opozīcijā gan es, gan Džārvisa kungs.

Proti, šodien Džārviss ziņo par ierakstu Freda Vilsona blogā, kurā šis kungs paziņo, ka žurnālistika kā žanrs esot mirusi - to esot aizstājusi saruna. Džārviss, un es līdz ar viņu, atcērt - nevis rīks veido saturu, bet gan lasītāja vajadzības (”The tool doesn’t define journalism any more than the person does. The information and the need for it defines journalism.”)  Vienmēr būs cilvēki, kas informāciju smelsies tikai no blogiem, tikai no Twitter, tikai no avīzes Diena, tikai no TV vai tikai no sava drauga vecmāmiņas. Tas, starp citu, ir arī galvenais iemesls, kāpēc es apgalvoju, ka drukātie mediji tik drīz neizzudīs - kamēr vien neizzudīs cilvēki, kuriem patīk papīrs kā formāts. Un tāpat nekur neizzudīs nopietnā, analītiskā žurnālistika - kamēr vien būs cilvēki, kam tā ir nepieciešama. Un nekāds Twitter ar saviem 140 simboliem šiem indivīdiem nelīdzēs.

No citiem šodienas jaunumiem:

• Guardian Unlimited, viens no manuprāt veiksmīgākajiem tradicionālo un interneta mediju konverģences piemēriem, ir laiduši klajā jaunu lapas dizainu. Man (vismaz pirmajā acu uzmetienā) patīk.
• Apollo ziņo, ka strauji ir pieaudzis mājas interneta lietotāju skaits Latvijā - kas nevar nepriecēt.

Šodien Latvijas interneta mediju lauciņā ir uzpeldējušas veselas divas ārkārtīgi interesantas ziņas. Par pirmo ir parūpējies mans kolēģis Juris Kaža, publicējot savā blogā interviju ar Draugiem.lv šefu Lauri Libertu, kurā viņš apstiprina, ka jau tuvākajā laikā tiks attīstīti pakalpojumi biznesam - cik nu es saprotu ideja ir caur draugiem.lv uzņēmumiem piedāvāt platformu kā komunikēt ar klientiem (esošajiem un potenciālajiem). Taču mani daudz vairāk ieintriģēja ziņa no žurnāla Republika.lv.

Par to, ka Republika.lv, atzīšos, man visnotaļ simpātisks izdevums, iet uz grunti un visdrīzāk pārtrauks iznākt, ziņas no neoficiāliem avotiem parādījās jau nedēļas vidū. Bija pat zināms, ka šodien žurnāla izdevējs Viesturs Koziols nākošot klajā ar oficiālu paziņojumu. Taču kad šodien, iemetot acis Dienas Biznesa lapā, ieraudzīju šo paziņojumu, mani tas, jāatzīst, pārsteidza nesagatavotu. Lai izceltu tā nozīmību, publicēšu to jaunā rindā.

Republika.lv turpmāk iznāks tikai internetā.

Cik nu man zināms, tad Republika.lv ir pirmais un vienīgais Latvijas medijs, kas pieņēmis šādu lēmumu. Un līdz ar to arī kļūs par pirmajiem, kas mēģinās praksē atbildēt uz jautājumu: vai mediji var izdzīvot, pārtraucot drukas versijas iznākšanu un turpinot tikai virtuālu eksistenci. Spriežot pēc Republika.lv paziņojuma, viņi ir gatavi riskēt.

Kaut gan no otras puses - varbūt tas viss ir tikai “dūmi un spoguļi”. Žurnāla galvenās redaktores Laura Krastiņa šodienas (pēdējā) žurnāla numura redaktora slejas tonis ir visnotaļ skumīgs: “mēs aizejam, bet neatvadāmies.” Tiek minēts, ka žurnāls “paliks gan mūsu sirdīs, gan dzīvos žurnāla virtuālajā versijā internetā”. Tātad, varam secināt, gals klāt. Jeb tās ir tikai Lauras sentimentālas nopūtas?

Katrā ziņā man personīgi lielas ticības žurnāla turpmākai eksistencei internetā vis nav. Nedomāju, ka lapas apmeklētība un līdz ar to arī eventuālie ienākumi no reklāmām ir adekvāti, lai atpelnītu redakcijas darbību. Diezgan labi zinu, ka izdevumā tā nopietni neviens līdz šim nav domājis par šī resursa attīstību (lai gan Koziola kungs, kā zināms, ir samērā liels interneta mediju entuziasts). Zinu, ka cilvēks, kurš šajā izdevumā atbild par tā interneta versiju, iet prom no darba. Tas viss kopumā manī neraisa stingru pārliecību, ka Republika.lv kļūs par interneta mediju pionieriem - drīzāk jau piedzīvos lēnu un nevienu nepamanītu galu. Žēl, ja tā godīgi. Un ļoti ceru, ka es kļūdos.

Gluži nejauši šorīt uzdūros kantorim ar nosaukumu NewspaperDirect. Necentīšos izstāstīt kādā veidā un sakarā, labāk īsumā pastāstīšu ar ko šis kantoris nodarbojas.

Galvenais funktieris ir izplatīt laikrakstus lasītājiem ārzemēs - esmu strādājis pāris vēstniecībās un līdz ar to zinu, cik komplicēts un dārgs ir ārzemju laikrakstu pasūtīšanas process, taču pats sliktākais - faktiski nav iespējams panākt to, lai laikraksti nonāktu pie lasītāja tajā pašā dienā. Šo problēmu NewspaperDirect risina divējādi - piedāvājotlasīt laikrakstus elektroniski (laikrakstus var lasīt internetā, lejupielādēt, kā arī lasīt ar specializētas programmas palīdzību) un papīra formā - izdrukājot tos no pašapkalpošanās automāta.

• Print-on-Demand - tiešās drukas pakalpojums. Ideja vienkārša - laikrakstu maketi tiek lejupielādēti no centrālā servera un izdrukāti lokāli uz lāzeprintera. Drukas stacija sastāv no datora, kas pieslēgts internetam, programmatūras, kas lejupielādē jaunākos laikrakstu numurus, drukas programmatūras un, protams, printera, kas drukā uz A3 formāta lapām. Izskatās, ka gala lietotājus pie aparāta pagaidām nelaiž, tāpēc staciju apkalpo īpaši apmācīts operators. Līdz ar to mērķauditorija ir viesnīcas, bibliotēkas, konferenču centri, kruīza kuģi un kompānijas.
• PressDisplay - inovatīvs pakalpojums laikrakstu piegādei elektroniskā formā. Proti, lietotājiem ir iespējams parakstīties uz vienu no abonēšanas plāniem, kas dod pieeju noteiktam skaitam izdevumu un noteiktam pakalpojumu apjomam. Laikrakstus ir iespējams gan lasīt tiešsaistē, gan ar īpašas programmatūras palīdzību. Papildus pakalpojumi - dažādi skatījumi (teksta vai attēla režīms), saistītie raksti, tēmu monitorings, iespēja drukāt, automātiski tulkot, noklausīties vai blogot rakstu… gan jau, ka vēl ko esmu piemirsis. Pie tam pakalpojums ir samērā personalizējams - ir iespējams visai fleksibili noteikt kāds tieši būs pirmās lapas saturs.

Pašlaik NewspaperDirect piedāvā 450 laikrakstus 37 valodās no 70 valstīm. Nezinu kā jums, bet man šķita diezgan iespaidīgi. Tiešās drukas pakalpojums savā vienkāršībā ir patiesi ģeniāls (lai arī pagaidām, iespējams, padārgs), savukārt ieraugot PressDisplay, man pirmajā brīdī vienkārši žoklis atkārās. Vienīgā nelaime - laikraksti šeit vēl joprojām tiek uzskatītu par vienotu veselumā; nav iespējams veidot personalizētu saturu rakstu līmenī, nākas pirkt visu laikrakstu. Taču kopumā šāds preses izplatīšanas modelis (kā viens, tā otrs) šķiet visnotaļ perspektīvs - it īpaši, ja tiks pieļauta lielāka brīvība satura izvēlē un tā tālakā izmantošanā.

Turpinot (pēc komentāru skaita un kvalitātes spriežot) veiksmīgi aizsākto tēmu par to, kas var un kas nevar tikt uzskatīts par žurnālistiku, it īpaši attiecībā uz atsauču izmantošanu: rādās, ka arī tradicionālajiem medijiem un tajos strādājošajiem profesionālajiem žurnālistiem nenākas viegli noturēt kvalitātes latiņu paceltu gana augstu.
The Editors Weblog, atsaucoties uz rakstu USA Today,  stāsta par trādirīdi, kas nesen sacēlies ap kādu satīrisku pret Hilariju Klintoni vērstu YouTube video sižetu. Šis sižets, kurā anonīms autors ir parādījis Klintones kundzi kā diktatoru no Orvela 1984, YouTube parādījās pagājušās nedēļās vidū un visai drīz to bija noskatījušies jau 2 miljoni YouTube apmeklētāju. Un kas notiek tālāk? Šis video beigu beigās nonāca arī TV kanālu NBC un CBS prestižajos un populārajos vakara ziņu raidījumos. Rezultāts - tagad to ir redzējuši daudzreiz vairāk acu pāru, nekā tas jebkad būtu iespējams ar YouTube palīdzību vien. Un autors - ak šausmas - beigu beigās izrādās kāds puisis no konsultāciju biroja, kas veido Klintones politiskā konkurenta Baraka Obamas tēlu digitālajos medijos. Tiesa, nu jau bijušais šī kantora bijušais darbinieks… :) Bijušie darba devēji savu vainu, protams, noliedz.

USA Today ziņo arī par radniecīgiem gadījumiem. Piemēram, internetā parādījušies kompromitējošie attēli ar Antonellu Barbu, TV šova Idol dalībnieci, ātri vien tika atspoguļoti presē un televīzijā, un rezultātā balsotāji novērsās no viņas un meitene izlidoja no šova. Savukārt lapas Politico.com blogā nesen parādījās ziņa par to, ka Džons Edvardss nebalotēsies ASV prezidenta vēlēšanās, jo viņa sievai ir konstatēts vēzis. Taču Politico.com žurnālists - pieredzējis žurnālists, un ar redaktora svētību -, paļaujoties uz līdz šim drošu avotu, bija palaidis šo ziņu tautās kā drošu faktu, lai gan tajā brīdī tās vēl bija tikai baumas - un, kā neilgi pēc tam izrādījās, nepatiesas baumas. Taču pa šo laiku ziņu jau bija paguvuši pārķert tādi TV kanāli kā CNN un NBC… (vairāk par šī gadījuma vēsturi stāsta pats vaininieks šeit).

Morāle - 1) informācijas aprites ātrums ir sasniedzis mežonīgus tempus, un vēlmē būt pirmajiem mediju pārstāvji nereti nepārbauda papildus informācijas avotus, paļaujoties uz to, ka to jau ir izdarījis oriģinālās ziņas autors; 2) pat ja medijs nevis atsaucas uz kādu interneta avotu, bet vienkārši ziņo, ka internetā ir parādījusies tāda un tāda informācija, nekad īsti nevar zināt, kā trubā līdz ar to tiek pūsts - varbūt šādi patiesībā tiek liets ūdens uz kāda smalki izplānota PR trika dzirnavām…

Rādās, ka mēs šodien ar cienījamo Skotu Karpu domājam paralēlās frekvencēs - es līdz kaut kam līdzīgam šodien aizrunājos lekcijā Stradiņos, savukārt Skots ir izteicis savas pārdomas savā blogā. Proti - satura bizness mirst. Ok, varbūt ne gluži mirst, bet strauji pārstāj būt ienesīgs bizness. Vismaz saturs, kādu mēs to pazīstam šodien - CD, žurnāli, laikraksti, varbūt arī DVD.

Iemesls, kas pamudinājis Skotu uz šādām domām, ir raksts Wall Street Journal, kurā kāds labi zināmu muziķu un producentu menedžeris atzīst, ka CD mūsdienās vairs īsti nav produkts, ar kuru varētu pelnīt naudu - drīzāk mārketinga rīks, ar kuru veicināt mākslinkieka atpazīstamību un koncertu biļešu un t-kreklu tirdzniecību. Padomājiet par to. Par šo pašu rakstu, un faktu, ka CD pārdošanas apjomi, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir kritušies par 20%, priecājas arī Maikls Aringtons no TechCrunch. Pie tam kopējā muzikas industrijas pelņa ir samazinājusies par 25%.

Atgriežoties pie satura - Lasīt vairāk »

Pie šādas skumjas atziņas esot nonākuši konferences Magazine 2.0 dalībnieki - tā ziņo Deivids Kaplans no PaidContent.org. Atsaucoties uz International Herald Tribune Kaplans stāsta, ka tikai nedaudzi konferences dalībnieki esot pacēluši rokas, vaicāti, vai viņu pārstāvēto izdevumu pārdošanas apjoms internetā pārsniedz 3% no kopējā pārdošanas apjoma.

Ha. Nepareizs jautājums. Nelaime tāda, ka izdevēju domāšana un priekšstats par izdevējdarbības biznesa modeli, šķiet, nav mainījies ne par kapeiku. Katra rindiņa pieminētajā IHT rakstā dveš pēc naftalīna. Izdevēji skumji pūš: “Ak vai, neviens nepērk mūsu žurnālus internetā,” un ar cerībām raugās nākotnē, kas viņiem sola elektroniskas portatīvās lasāmierīces. Bet protams - viņi mēģina pārdot saturu.

Protams, laikrakstu un žurnālu saturs un formāts atšķiras - ja laikraksti vairāk koncentrējas uz aktuālajām ziņām, tad žurnāli kalpo kā premium satura sniedzēji. Varbūt tā ir šī ekskluzivitātes sajūta, kas liek žurnālu izdevējiem justies pārākiem un neļauj saprast būtisko - digitālajā vidē saturam ir jābūt brīvam (nesen kā reiz uzdūros jaukam citātam, kurā kāds mediju pārstāvis ļoti precīzi, lai arī nedaudz radikāli, apgalvoja - internetā par maksu ir jābūt tikai pornogrāfijai un finansu informācijai). Laikraksti šo mācību pamazām sāk apgūt, līdz žurnāliem šī atskārsme, šķiet, nāks ilgāk.

Laiks atvērt acis un padomāt, vai tomēr nav citu veidu, kā pelnīt nauda jaunajā mediju pasaulē. (Mājiens - palūkojieties kaut vai iTunes virzienā. Un palasiet ko mediju eksperti pēdējā laikā sākuši spriest par mediju satura fragmentēšanu. Bet par to, protams, vairāk citreiz).

Stīvs Autings (Steve Outing) savā rakstā žurnāla Editor&Publisher interneta lapā ir nācis klajā ar ļoti interesantu un trāpīgu salīdzinājumu, salīdzinot laikrakstus ar mūzikas ierakstu veikaliem. Kas tad tiem ir kopīgs?

Latvijā to mēs vēl, protams, īsti neizjūtam, taču attīstītajās kapitālistiskajās valstīs brick&mortar mūzikas ierakstu veikali pamazām sāk izzust. Iemesls - iTunes un iPod, kas ir izmainījuši mūzikas patērēšanas un pirkšanas paradumus; proti, mūzika pārsvarā tiek patērēta .mp3 failu atskaņotājos, nevis CD spēlētājos, līdz ar to arī patērētāji pērk atsevišķas dziesmas, nevis to apkopojumus CD formātā. Galu galā - kāda velna pēc jums jāpērk 10 dziesmas, kuras jūs nemaz nevēlaties dzirdēt, lai tiktu pie tās vienas dziesmas, kuru jūs gribat dzirdēt?

Autings uzskata (un jāsaka, ka es viņam piekrītu par visiem 100%), ka līdzīgs liktenis drīz piemeklēs arī laikrakstus (un ne tikai). Iemesls - RSS, vidžeti, Flickr un YouTube. Ja precīzāk - no izdevēju rokām pamazām izslīd argumenti, ar kuru palīdzību lietotājus ievilināt laikraksta mājas lapā vai piespiest nopirk laikrakstu papīra formā. Informācijas lietotāji aizvien biežāk izvēlas sev ērtākos veidus kā apgūt informāciju “neatejot no kases” - vai tas būtu RSS lasītājs, vai Netvibes, vai Google vai Yahoo personalizētā lapa. Tāpat aizvien sparīgāk tiek veidoti visdažādākie vidžeti, kas ļauj informāciju no viena resursa viegli “iespraust” kādā citā resursā. Līdz ar to motivācijas dienā apmeklēt 20 dažādas interneta lapas lietotājiem kļūst aizvien mazāk - ja kāda resursa informācija nav pieejama viņiem ērti patērējamā veidā, tad viņš drīzāk no tās atteiksies, nevis piepūlēs sevi tās iegūšanā.

Līdz ar to Autings mudina izdevējus - nemēģiniet lasītāju iesprostot savā lapā; nemēģiniet karot ar YouTube vai Flickr, gluži otrādi, veiciniet savu materiālu nokļūšanu šajos resursos, veidojiet vidžetus, padariet informāciju viegli pārpublicējamu citos resursos. Vienīgais - piedomājiet par informācijas brendošanu; ievietojiet reklāmas RSS, uzlieciet ūdenszīmes uz bildēm un logo video materiālos. Pieradiniet lietotājus pie sava zīmola un audzējiet tā autoritāti, lai lietotāji to atpazītu un izmantotu neatkarīgi no tā, kur jūsu veidotais saturs ir publicētēts - un viņi nāks pie jums. Jeb, kā to lieliski rezumē pats Autings: “The game isn’t always about luring people to your Web site or convincing them to pick up your newspaper. The new game is also about getting your content published by countless others — individuals, bloggers, corporations, non-profit groups, other media — and reaching the audience through them.“

Vienīgais “bet” pagaidām ir biznesa modelis šādos informācijas izplatīšanas apstākļos. Taču man nav šaubu, ka tuvāko gadu laikā tiks rasta atbilde arī uz šo jautājumu.

Dažas dienas atpakaļ viens no lielākajiem un ietekmīgākajiem ASV laikrakstiem USA Today ir laidis tautās savu jauno mājas lapu, kas, kā atzīmē jauno mediju eksperti, ir viens no drosmīgākajiem un radikālakajiem veco mediju pārstāvju mēģinājumiem pārvērst savu lapu par sociālo tīklu. Jaunajā lapā ir ne tikai pamatīgi mainīts dizains - tā izceļas arī ar izteiktu virzību uz auditorijas līdzdalību. Rakstus tagad var ne tikai komentēt (tas, starp citu, aiz okeāna ir samērā liels retums), bet arī rekomendēt citiem lasītājiem, pārņemot Digg modeli; reģistrētie lietotāji var arī blogot un pievienot savas fotogrāfijas. Pilnu iespēju sarakstu var atrast šeit, un USA Today atbildīgās personas uzrunā tautai uzsver, ka galvenais ir nevis dizains, bet attieksme, vēlme iesaistīt lasītājus, veidot ap laikrakstu komūnu. Malači, ko lai saka!
Taču kamēr lielākā daļa jauno mediju guru vienā balsī apsveic USA Today ar uzņemto kursu, cūkcepures lasītāji nomētā redakciju ar akmeņiem. Spriežot no komentāriem pie laikraksta uzrunas tautai - 92% lasītāju ir saniknoti un solas nekad mūžā vairs neapmeklēt USA Today lapu; galvenais sūdzību iemesls, starp citu, ir tas, ka no pirmās lapas ir pazuduši finansu rādītāji. Iespējams, protams, ka tie ir burkšķētāji parastie, kas, kā likums, vienmēr nez no kurienes uzpeld šādos brīžos, taču 92%… Daudz tomēr. Vai tiešām USA Today jaunā lapa ir tik briesmīga, vai arī lapas apmeklētāji - pilnīgi stulbeņi?

Visdrīzāk, ka ne viens, ne otrs. The Globe and Mail žurnālists Metjū Ingrems norāda, ka līdzīga bija arī lasītāju reakcija uz jauno The Globe and Mail lapas versiju, un atgādināja par sašutuma vētru, kas pavadīja jauno Netscape dizainu; Dons Dodžs norāda uz nepieciešamību rūpīgāk testēt jaunus risinājumus un aktīvāk komunikēt ar lietotājiem, kā arī aicina neieviest vienlaikus gan jaunu lietotāja saskarni, gan jaunu funkcionalitāti. Taču ir arī skeptiķi, kas ir aizdomājušies - bet varbūt sociālo mediju revolūcija ir tikai mūsu iztēles auglis? Ja 92% auditorijas ir neapmierināti ar revolucionārajām izmaiņām, tad kam gan ir taisnība - auditorijai vai revolucionāriem (tā vaicā Skots Karps). Varbūt mēs, tehnogīki, gluži vienkārši pārvērtējam vidējo aritmētisko lasītāju? Arī Tonijs Hangs spriež (piesaucot to pašu Netscape piemēru) - varbūt publika vēl nav gatava, varbūt USA Today nāk gadus piecus par agru? Bet varbūt vairums cilvēku pavisam vienkārši nevēlas mainīt savus informācijas uzņemšanas paradumus un mēs ar visu savu sociālo mediju revolūciju varam iet ieskrieties?

Ja padomājam lokālākās kategorijās - mūsu pašu Delfi principiālas izmaiņas dizainā nav ieviesuši no dzimšanas brīža, taču ne Tvnet, ne Apollo, kas ik pa brīdim maina dizaina versijas un nepārtraukti papildina funkcionalitāti ar jaunām un reizēm pat visnotaļ sociālām fīčām, tā arī nespēj mēroties apmeklējuma ziņā ar senilo dinozauru. Un ja nu taisnība tomēr ir Delfiem?