Maira Dzelzkalēja

Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece

Lauku un lauksaimniecības uzņēmējdarbības attīstības nākotne ir apdraudēta visām Baltijas valstīm un valstu amatpersonu iesaistīšanās sarunās ar Eiropu ir kritiski svarīga. Mūsu veiksme būs atkarīga no tā cik vienota spēs būt  Baltija dažādos politiskos līmeņos - no NVO sektora līdz valstu vadītājiem. Vai spēsim aizmirst iekšējās nesaskaņas un savstarpējos kašķus un nākotnes vārdā nostāvēt pretī ES? Mēs nedrīkstam kopā ar citām ES dalībvalstīm domāt kā Eiropai palielināt konkurētspēju pasaules tirgos, kamēr iekšējā tirgū valda nevienlīdzīga konkurence.

Nevar noliegt, ka Eiropas kopējā lauksaimniecības politika ir sekmējusi strauju lauksaimniecības nozares modernizāciju Latvijā un pielāgošanos tirgus ekonomikai. Tomēr Latvijas lauksaimniekiem nācies cīnīties  nevienlīdzīgas konkurences apstākļos, jo salīdzinot ar citām ES valstīm Latvijas lauksaimnieki saņem vismazākos atbalsta maksājumus, investē milzīgas summas, lai īsā laikā sasniegtu Eiropas tehnoloģisko līmeni ražošanā un atbilstu stingrajām Eiropas savienības kvalitātes prasībām. Pēdējo gadu sarunās ar Eiropas valstu pārstāvjiem un atbildīgajām personām Eiropas parlamentā Latvijas (un arī citu jauno valstu lauksaimnieki) tika maldināti ar skaistām frāzēm, ka Eiropas lauksaimniecības politikai jākļūst taisnīgākai. Komisāra Levandovska solījumi un vēl nesen ES lauksaimniecības komitejā skatītais Alberta Desa ziņojums un vienošanās izstrādāt metodiku, kas veidotu taisnīgu platībmaksājumu sistēmu faktiski bijusi „uzmanības novēršana” un jauno dalībvalstu, kas cīnās par taisnīgiem nosacījumiem, „iemidzināšana”.

Tādēļ sašutumu vētru Latvijas un citu jauno valstu lauksaimnieku vidū izsauca Eiropas Komisija publicējot priekšlikumu Eiropas Savienības budžetam pēc 2013. gada.  Komisijas priekšlikums paredz samazināt nākamā plānošanas perioda 2014. – 2020. gadam kopējo budžetu lauksaimniecības sektoram par ~6%. Lauksaimnieki apzinās, ka budžets noteikti kalpos kā arguments, lai maksimāli noildzinātu tiešmaksājumu izlīdzināšanu starp dalībvalstīm un tas nav pieļaujami. Lielākā problēma ir nevis maksājumu absolūtais līmenis, bet gan milzīgā atbalsta apjoma atšķirība starp dalībvalstu zemniekiem. Saskaņā ar Komisijas  priekšlikumu Latvijas zemnieki vēl 2020. gadā saņems 52% no ES vidēja atbalsta
Mēs, lauksaimnieki, neesam ar to mierā – mūsu viedoklis un prasība ir skaidra-  konkurences kropļošana Eiropas valstu starpā ir jāizbeidz - visu valstu zemniekiem  tiešmaksājumu apjomam ir jābūt vismaz 90%  apmērā no ES vidējā atbalsta apjoma un pārejas periods no pašreizējās netaisnīgās sistēmas nedrīkst aizņemt vairāk par diviem gadiem.

Uz netaisnīgo Eiropas Komisijas priekšlikumu reaģējuši ari visu Baltijas valstu parlamenti, paužot nostāju, ka Eiropas KLP kropļo konkurenci lauksaimniecības produkcijas ražošanā Eiropā un, ka Baltijas lauksaimnieki, saņemot vismazākos tiešos maksājumus, nevar līdzvērtīgi konkurēt vienotajā Eiropas Savienības tirgū. Un šī ir pirmā reize, kad Latvijas Saeima tik precīzi definējusi problēmnosacījumus Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas izstrādes un ieviešanas procesā un tieši pauž bažas par Latvijas lauksaimniecības nākotni, aicinot Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju ņemt vērā arī Latvijas lauksaimnieku intereses.

Šobrīd ir pēdējais brīdis pašiem lauksaimniekiem celties kājās un būt vienotiem. No NVO puses mēs, Zemnieku Saeima, esam uzņēmušies iniciatīvu un velkam pārējos baltiešus ārā no sētām, diskutēt un kopīgi domāt, kā sasniegt mums visām Baltijas valstīm labākus noteikums – un viņi par to ir ļoti priecīgi un nu jau aktīvi darbojas savās valstīs, jācer, ka entuziasms nenoplaks  - mums jāstāv ar stingru muguru un jāpārliecina arī poļus pievienoties un izbeigt nevienlīdzīgos spēles noteikumus.

Maira Dzelzkalēja

Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece

Tā lauksaimnieki varētu raksturot pēdējos 4 gadus Latvijas lauksaimniecības sektorā. Aizvien vairāk un biežāk Zemnieku saeimai tiek uzdoti jautājumi kā vērtē 9. Saeimas padarīto un valdības veikumu, un kā tas ietekmējis vai ietekmē lauksaimnieku ikdienu.

Pēdējo 4 gadu laikā lauksaimnieki piedzīvojuši ne vienu vien triecienu – subsīdiju samazinājumu 3 reizes, piena cenu krīzi, kad izmisumā, kā vienīgo risinājumu redzēja sabraukt ar smago lauksaimniecības tehniku Rīgā, un, faktiski, piespiest valdību ieklausīties lauksaimniekos. Tāpat kā pārējās uzņēmējdarbības nozares arī lauksaimniecības bizness ir bijis spiests vienkārši pakļauties absolūtai neprognozējamībai nodokļu politikā, straujam nodokļu kāpumam un finanšu krīzei – pēkšņu banku atteikumu kreditēt apgrozāmos līdzekļus, kredītu un kredītlīniju procentu pieaugumu un smagas sarunas ar bankām, lai pārkārtotu kredītu maksājumus. Būtībā jau pats smagums ir iznests tieši pēdējo 2 gadu laikā, taču nevar noliegt, ka situācija ir piespiedusi arī pašus lauksaimniekus domāt savādāk – un meklēt citus risinājumus un veidus kā izdzīvot. Tas ir palīdzējis noteikt prioritātes arī sarunās ar valdību un valsts institūcijām. Ir meklēti jauni tirgi, jauni kanāli kā pārdot savu produktu – un neraugoties uz visu - Latvijas lauksaimniecība turpina attīstīties un kļuvusi par Latvijas eksporta nozari nr.1. Latvijas lauksaimnieki tik viegli nepadodas grūtību priekšā, bet atrod risinājumus un pārliecina valsts pārvaldi, ka iespējams darboties efektīvāk – kā sadarbībā ar Zemkopības ministriju, Finanšu ministriju, VID un LAD ieviesa vienkāršāku dīzeļdegvielas bez akcīzes iegādes sistēmu lauksaimniekiem.

Viens no galvenajiem iemesliem kādēļ lauksaimniecība turpina attīstīties, protams, ir lauksaimniecības kā uzņēmējdarbības nozares specifika un zemnieku atbildība. Lauksaimnieciskā darbības specifika neļauj grūtos laikos ieturēt pauzi un, piemēram, nenokult laukus, neslaukt govis kad piena cena ir zema. Lauksaimniecība attīstīstās, tikai jāizvērtē cik tas notiek efektīvi un ātri. Jāapzinās, ka zeme ir mūsu valsts viena no galvenajām pamatvērtībām, būtiskākais pamatlīdzeklis un tā pret to ir arī jāizturas un jāapsaimnieko. Jāatzīme, ka tieši šajā smagajā laikā ir notikusi nozīmīga virzība konstruktīva dialoga veidošanā ar valsts institūcijām, līdz ar Zemkopības ministra nomaiņu ir panākts atbalsts ražojošajiem lauksaimniekiem – atbalsts piena nozarei krīzē, ieviesta efektīva degvielas iegāde bez akcīzes nodokļa, izveidots kredītfonds, efektīva sadarbība ar LAD ES fondu apguvē, attīstījusies mājražošana, atjaunota pircēju uzticība vietējam produktam tirgos.

Labākais veids, kā noturēties pretī nemitīgajam resursu cenu pieaugumam un pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumiem, protams ir kooperēšanās. Lauksaimnieku kooperācija attīstās, tai gan ir jākļūst vēl spēcīgākai, tā ir vēl vairāk jāatbalsta no valsts puses, lai pēc iespējas lielāka pievienotā vērtība paliktu pašu zemnieku rokās, un ļautu efektīvāk attīstīties tālāk.

Iestājoties finanšu krīzei un strauji samazinoties ieņēmumiem, pirmajā brīdī arī no likumdevēju puses bija redzama vēlme veikt strukturālas reformas, mazināt uzņēmējdarbības šķēršļus, bet šobrīd šķiet ir atkal jāuzmanās, ka situācijai nedaudz stabilizējoties visas labās idejas un vēlmes paliks vien ieceru līmenī. Tuvākā gada laikā, jaunajai lēmējvarai ar pilnu sparu ir jāturpina pirms gada uzsāktās reformas un jāizdara līdz galam tie darbi, kuriem pietrūka spēka un bieži vien arī politiskās gribas. Latvijā vēl tālu ir līdz efektīvai valsts pārvaldei un uzņēmējdarbības videi labvēlīgu nosacījumu ieviešanā vēl visiem ir daudz darāmu darbu.

Lai arī tikai šobrīd diskusija par Kopējo lauksaimniecības politiku Eiropā pēc 2013. gada ir uzsākta Latvijas lauksaimnieku balsis ir sadzirdētas – ne tikai Latvijas politikā, bet arī Eiropā. Un mēs ticam, ka kopā – Latvijas politiķiem, lauksaimnieku organizācijām un Latvijas pozīcijas sabiedrotajiem izdosies panākt labvēlīgākus nosacījumu Latvijas lauksaimniekiem pēc 2013. gada. Tikai nedrīkstam cerēt, ka kāds cits mūsu vietā izdarīs.

Iveta Grudovska

LLU MPS „Vecauce“ valdes priekšsēdētāja

Enerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem  ir viens no ilgtspējīgas lauku attīstības pamatnosacījumiem. Eiropā  tā pēdējos 20 gadus strauji attīstījusies un Eiropas Savienības plāni attiecībā uz alternatīvās enerģijas izmantošanu ir ambiciozi. Attīstītajās Eiropas valstīs bioenerģijas ražošanas attīstība iekļauta tādos dokumentos kā Nacionālais rīcības plāns, atjaunojamo resursu pamatnostādnes un citi, kamēr Latvijai vēl joprojām valsts stratēģijas nav, kas ir pirmā un galvenā problēma šai nozarē.

Vienota regulējuma trūkums skaidri parādījās pirms gada, kad neskaitāmas saimniecības pēkšņi pievērsās   bioenerģijas ražošanai, saskatot tajā „zelta āderi“, bet nepārdomājot perspektīvas, pārstrādi, pārdošanu un citas būtiskas detaļas.

Par atjaunojamo energoresursu izmantošanas stratēģijas nepieciešamību runā  jau kopš 2006. gada, bet, kad „treknajos gados” visi dzīvoja eiforijā, netika domāts par nozares regulētu attīstību, tādēļ katrs, kas nostājas uz šī īpatnējā biznesa taciņas, nesatraucās, ka maksa - 15 santīmus par saražoto zaļo kilovatu, neizbēgami palielinās visu pārējo patērētāju rēķinus. Ekonomiskā situācija ir ieviesusi korekcijas arī mūsu domāšanā un šobrīd aktuāla ir maksimāli lēta zaļā elektroenerģija. To var panākt ar zemu pašizmaksu un efektīvu ražošanu, tas nozīmē, ka lietderīgi jāizmanto ne tikai saražotā elektrība, bet arī s siltums.

Nevajadzētu uzreiz orientēties arī uz ievērojamu siltuma pārdošanu gala patērētājam, kas saistīts ar palielinātu risku, jo jānodrošina nepārtraukta piegāde. Izdevīgs risinājums ir biogāzes ražotnes, kas ierīkotas pie lielajām saimniecībām, kur ir kūtsmēsli. Lauku biomasa, kas tiek ražota jebkurā gadījumā dzīvnieku ēdināšanai, ir papildus izejviela. Tāpat es ieteiktu vispirms domāt par to, vai iespējams šo siltumu izmantot pašas saimniecības vajadzībām, un tikai pēc tam plānot to attīstīt kā papildus nozari.

Otra lielākā problēma biogāzes ražošanā  ir attiecīgu speciālistu trūkums. Par to dažādos līmeņos runāts jau agrāk, paužot raizes, ka Latvijā gan ir pieņemti projekti biogāzes ražotņu būvniecībai, bet profesionālu ekspertu šajā jomā nav. Pieejamas vien nelielas izpētes iespējas Latvijas Lauksaimniecības universitātē pie Viļa Dubrovska, bet neitrālu konsultāciju par biogāzes ražošanu Latvijas apstākļos var sniegt tikai daži cilvēki un saimniecības, kas ar to nodarbojas praktiski.

Šobrīd Latvijā ar atjaunojamās enerģijas ražošanu no lauka biomasas nodarbojas tikai divas saimniecības – LLU mācību un pētījumu saimniecība „Vecauce“ un zemnieku saimniecība „Mežacīruļi”. Pēc darbības uzsākšanas, „Vecauce“ pusotru gadu bija vienīgie, kas nodarbojās ar bioenerģijas ražošanu, bet nu tai pievienojušies „Mežacīruļi“. Tas nozīmē, ka tagad būs sadarbības partneris, ar ko salīdzināt datus, apmainīties pieredzē.

Dažas pozitīvas izmaiņas ir arī likumdošanā. Vecaucieši ir Latvijas Biogāzes asociācijas biedri un novērtē Zemnieku saeimas pleca izjūtu, kopējā cīniņā, panākot Ekonomikas ministrijas sagatavotās izmaiņas Ministru kabineta 2009. g. 24. februāra noteikumos Nr. 198. Jaunajā variantā ir samazinātas iepirkuma cenas visiem atjaunojamo energoresursu veidiem, tāpēc ir iespējams palielināt no biogāzes saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu (kvotas), vienlaikus nepalielinot ietekmi uz elektrības tarifu. Ražošanas kvotu pārdale paredz koriģēt līdz šim netaisnīgo sadali un panākt procesa caurspīdīgumu. Tās ir iespējas biogāzes ražošanā ieinteresētajiem lauksaimniekiem piedalīties šajā biznesā, kas, neapšaubāmi, veicinās arī reģionālo tālākvirzību. Jādomā, ka jau iepriekš valdības deklarētajam un praktiski pieejamajam ES atbalstam enerģijas ieguvei no atjaunojamiem resursiem nu pavērušies politiski un ekonomiski labvēlīgi nosacījumi. Šis piemērs vēlreiz apliecina NVO nozīmi, sadarbības un līdzdalības spēku.

Maira Dzelzkalēja

Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece

Šobrīd Eiropas savienībā dienas kārtības jautājumu prioritāte ir kopējās lauksaimniecības politikas reforma pēc 2013. gada. Spānijas prezidentūra jau izteikusi priekšlikumu “ES 2020″ stratēģijā iedalīt nozīmīgu lomu lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarēm, iekļaujot šajā dokumentā KLP. Tā savā izstrādātajā dokumentā “Lauksaimniecība un KLP ES 2020 stratēģijas kontekstā” norāda, ka lauksaimniecība un pārtikas industrija un ražošana dod ievērojamu ieguldījumu ES ekonomiskajā izaugsmē un nodarbinātībā. Bez tam pārtikas industriju var uzskatīt par vienu no galvenajiem ražošanas sektoriem Eiropā.

Zemnieku Saeima tāpat kā ES lauksaimniecības komisārs D. Čološs ir pārliecināta, ka kopējā lauksaimniecības politika ir vairāk nekā tikai šauras nozares darīšana. Tā attiecas uz jebkuru eiropieti.

ES lauksaimniecība nav viendimensionāla, kā daudziem varētu šķist. Patiesībā lauksaimnieki pilda daudz dažādu funkciju, sākot no pārtikas un citu produktu ražošanas līdz pat lauku rajonu pārvaldei, dabas saglabāšanai un tūrismam. Lauksaimniecība Eiropā ir moderns un konkurētspējīgs sektors, kas ieņem vadošo vietu pasaules tirgos gan kā galvenais eksportētājs, gan kā pasaules lielākais pārtikas importētājs, galvenokārt no attīstības valstīm.
Tā ir ilgtspējīgs, efektīvs sektors, kas izmanto drošas, tīras, videi draudzīgas ražošanas metodes, piegādājot patērētāju prasībām atbilstošas kvalitātes produkciju, tāpat ES lauksaimniecības sektors kalpo lauku rajonu vietējai sabiedrībai, atspoguļojot tās bagātās tradīcijas un daudzveidību; tās uzdevums ir ne tikai ražot pārtiku, bet arī nodrošināt, lai lauki turpinātu pastāvēt kā dzīves un darba vieta un kā ceļojumu mērķis tūristiem.
Latvijas lauksaimnieki ir ļoti daudz investējuši savā ražošanā kopš iestāšanās ES. Tomēr, lai arī kopējā lauksaimniecības politika ir sekmējusi strauju lauksaimniecības nozares modernizāciju Latvijā un pielāgošanos tirgus ekonomikai, Latvijas lauksaimniekiem nācies cīnīties  nevienlīdzīgas konkurences apstākļos, jo salīdzinot ar citām ES valstīm Latvijas lauksaimnieki saņem vismazākos atbalsta maksājumus, investē milzīgas summas, lai īsā laikā sasniegtu Eiropas tehnoloģisko līmeni ražošanā, taču vietējā tirgus apjoms ir neliels, un valsts atbalsts eksporta tirgus iekarošanai nepietiekams, zīmīgi arī, ka Latvijas interešu lobijs citās valstīs ir vājš, salīdzinot ar citu valstu lobijiem Latvijā.

Tādēļ galvenie pamatprincipi, kuri jāievēro, definējot KLP pēc 2013. gada būtu “vienlīdzība” un “vienkāršošana”. Atbalsta apjomam jābūt samērīgam starp dalībvalstīm, kā arī jāievēro vienlīdzība starp dalībvalstīm, izmantojot objektīvus kritērijus - ekonomiskos un vides, augu un dzīvnieku veselības, dzīvnieku labturības kritērijus. Tāpat jānovērš tirgu kropļojošie efekti, kas nozīmē, ka ir nepieciešams  atteikties no vēsturiskiem un pašreiz neatbilstošiem lauksaimniecības atbalsta maksājumu sadales kritērijiem starp dalībvalstīm. Tādējādi sekmējot ilgtspējīgu lauksaimniecību visā ES un papildinot ar papildus kompensācijām par saimniekošanu apvidos, kuras saskaras specifiskām problēmām, piemēram nelabvēlīgiem agroklimatiskiem apstākļiem.

Zemnieku saeima, sadarbībā ar Igaunijas Lauksaimniecības un uzņēmējdarbības kameru informatīvās kampaņas ietvaros veica pētījumu par Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas zināšanām/atpazīstamību un izpratni. Pētījums skaidri norāda uz iedzīvotāju nopietno “rūpi” par lauku dzīves attīstību. Eiropas lauksaimniecību kā svarīgu lauku nākotnei vērtē 90% Latvijas iedzīvotāju un 95% Igaunijas iedzīvotāju. Latvijas iedzīvotājiem svarīga ir vietējo produktu ražošana, kvalitāte un to drošība un cenu sabalansētība. Tāpat arī pētījums skaidri iezīmē iedzīvotāju uztraukumu par lauku reģionu attīstību un dzīves kvalitāti, kā arī norāda uz nepietiekamo valsts finansējumu lauku ekonomikas “sildītājiem”.

Latvijas lauksaimnieki ir spējīgi veidot uz zināšanām un tehnoloģijām balstītu, ilgtspējīgāku izaugsmi, reaģējot un atsaucoties sabiedrības vajadzībām pēc kvalitatīvas un drošas pārtikas un palīdzot tai pārvarēt ekonomiskus, sociālus, vides, klimatiskus un tehnoloģiskus šķēršļus. Tādēļ Zemnieku Saeima uzskata, ka šis ir brīdis, kad gan lauksaimniekiem, gan valsts vadībai ir jāpierāda, ka spējam aizstāvēt nacionālās intereses ne sliktāk kā vecās dalībvalstis un visiem kopā jāpanāk vienlīdzīga un atbildīga KLP pēc 2013. gada. Šai politikai jābūt vērstai uz lauksaimniecības konkurētspējas stiprināšanu un palielināšanu, lauku kā pievilcīgas dzīves vides saglabāšanu un attīstību.

Pirmo reizi ES vēsturē lauksaimniecības jautājumi ir nodoti risināšanai arī Eiropas Parlamentam. Līdz šim ES Parlamenta deputāti nepiedalījās lauksaimniecības jautājumu lemšanā, izmaiņas notikušas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Eiropas Savienības Parlamentam tagad būs vienāds spēks ar ES Padomi un Eiropas Komisiju lauksaimniecības lēmumu pieņemšanā. Tādēļ Latvijas lauksaimnieku interešu labā daudz var darīt arī ES Parlamenta deputāti – Zemnieku Saeima patiesi tic, ka Latvijas ES parlamenta deputāti rīkosies Latvijas lauksaimnieku interesēs un pārliecinās sabiedrību, ka viņu atrašanās ES parlamentā Latvijai ir nepieciešama un vērtīga.

Arnis Burmistrs

Z/s „Vilciņi” īpašnieks, Zemnieku saeimas valdes loceklis

Pēc vairāk kā 13 gadus ilgām diskusijām Eiropas Komisija (EK) devusi atļauju ģenētiski modificētu kartupeļu audzēšanai Eiropā, apstiprinot Vācijas ķīmijas industrijas giganta BASF izstrādāto kartupeļu “Amflora” audzēšanu ES, vēl nesen ES teritorijā bija atļauts audzēt tikai ĢM kukurūzu.
Līdz ar neseno EK lēmumu, kuru prasības iesniedzēji gaidīja septiņus gadus, Eiropu atkal ir pāršalkusi diskusiju vētra, aktualizējot tos pašus vecos jautājumus: vai vajadzētu audzēt ģenētiski modificētos produktus/kultūras, vai un cik mēs zinām par ĢMO klātesamību jau esošajos produktos, kurus lietojam ikdienā, kādu iespaidu uz vidi var atstāj ĢMO kultūru audzēšana, un kādu ietekmi rada ĢMO uz ražīgumu un cilvēku veselību.

Arī Latvijā aktualizēta diskusija par ģenētiski modificēto organismu/kūltūraugu audzēšanu – Latvijas pašvaldības viena pēc otras pieņem lēmumus par savām teritorijām, dabas draugu interešu grupas aicina iedzīvotājus izteikt savu viedokli diskusijās, Latvijas zinātnieki tomēr tikai daļēji iesaistās publiskajā diskusijā – gēnu inženierijas zinātnieki pagaidām nav publiskojuši savu nostāju un savus pētījumus.

Zemnieku Saeimas biedri, aktīvi seko līdz notikumiem gan pašvaldībās, kas šobrīd viena pēc otras pieņem lēmumu aizliegt audzēt ĢMO kūltūraugus, kā arī globālajiem lauksaimniecības pētnieku atzinumiem un zinātnieku argumentiem par jaunākajiem atklājumiem gēnu inženierijā.

Zemnieku saeima ir pārliecināta, ka diskusijām jābūt vēl aktīvākām, nepieciešami jauni un izsmeļoši skaidrojumi par ĢMO ietekmi uz cilvēku un vidi. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar šo mūsdienu biotehnoloģijas jautājumu nerēķināties vairs nevar. Turklāt jāapzinās, ka sabiedrību biedē jaunas nezināmas lietas – šīs bailes pieņemt jauno nezināmo nav mainījušās pat kopš 1842. Gada, kad ASV kāds Tomsons Ādams pirmo reizi sāka lietot vannu – arī tad sabiedrību pāršalca sašutuma vilnis – dakteri pareģoja reimatisma „epidēmijas”, plaušu karsoņus, Bostona pat pasludināja vannu ārpus likuma, tomēr šobrīd tiek saražotas gandrīz 1 miljons vannu gadā!

Latvijas lauksaimnieki šobrīd ir pret ĢMO kultūraugu audzēšanu Latvijas teritorijā, taču tas ir nevis zinātnes noliegums, bet gan tirgus diktēts lēmums. Latvijas lauksaimniecība ir kļuvusi par valsts eksportspējīgāko nozari un, apkopojot informāciju no Zemnieku Saeimas biedriem, viens no būtiskākajiem jaunu tirgus „iekarošana” ieročiem ir tieši ĢMO tīrā produkcija. Latvijas graudu kravas tiek rūpīgi pārbaudītas, tāpat arī piena produktu iekļūšana jaunos tirgos galvenokārt ir iespējama tikai pierādot produktu „tīrību” pilnā ciklā. Savukārt gaļas ražotāji nespēj nodrošināt Latvijas patēriņu un importa īpatsvars pašlaik ir nozīmīgs.

Latvijas kā mazas valsts unikalitāte šobrīd balstās uz tīrā vidē audzētu, veselīgu produktu ražošanu, un Latvijas lauksaimnieki ir pārliecināti, ka tā ir mūsu vērtība un galvenā konkurētspējas priekšrocība. Pieļaujot ĢMO kultūru audzēšanu visvairāk tiktu apdraudētas bioloģiskās zemnieku saimniecības, jo līdz ar ĢMO klātbūtni tiek pārveidota apkārtējā dabiskā vide un augi. Vislielākais risks ir rapsim, kas šobrīd vēlas saņemt EK atļauju – neskaitāmi zinātnieki ir norādījuši, ka ĢMO rapsis var sakrustoties ar citu savas dzimtas augu, un potenciālās sekas nav pat prognozējamas un nav arī izpētītas.

Taču aizvien biežāk arī Latvijas tirgū sastopamies ar faktu, ka patērētājs izvēlas produktu nevis kvalitātes, bet cenas dēļ. Sabiedriskās domas pētījumi gan jau rāda, ka 15% iedzīvotāju gatavi iegādāties ģenētiski modificētus produktus, ja tie ir lētāki, savukārt 67% norāda, ka atsakās no produkta, ja ir aizdomas, ka tajā ir izmantoti ģenētiski modificēti produkti, neatkarīgi no tā, vai tas ir lētāks vai ne. Vēl 18% bijis grūti atbildēt uz šo jautājumu. Tādēļ nenoliedzami Latvijas lauksaimnieki plānojot savas produkcijas noietu rēķinās ar šo tendenci un domā par savu konkurētspēju ne tikai šodien, bet arī ilgtermiņā. Tā piemēram, Latvijā šobrīd nav prasības marķējumā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem norādīt, ka tie baroti ar ĢMO saturošu barību, lai gan tas tiek praktizēts arī Latvijā, bet tātad mēs, patērētāji, pat nezinām kādu pārtiku saņēmuši importētie dzīvnieki (to produkti). Tas nozīmē, ka mainoties tirgus nosacījumiem, lauksaimnieki būs izvēles priekšā, ražot un konkurēt ar citu valstu ĢM kūltūraugu ražotājiem (un vai ar saviem apjomiem Latvijas lauksaimnieki to spēs) vai izvēlēties bioloģisko lauksaimniecību, kuras cenu nosaka ne tikai pašizmaksa, bet arī emocionāla attieksme.

Latvijas lauksaimnieki noteikti iestājas par plašāku diskusiju un informācijas pieejamību par ĢMO, jo šobrīd mēs zinām, ka izmantojot ĢMO pārtikai radītas pienskābās baktērijas, raugs, fermentu preparāti, graudaugi, eļļas, tomāti, melones, soja, cigoriņi. Sojas produkti vien ietilpst ap 20 tūkstošos dažādu nosaukumu izstrādājumos – margarīnā, majonēzes, salātu mērcēs u.c. un to visu ir „pieprasījis” tirgus, ir patērētāji, kas izvēlas un patērē šos produktus. Un Latvijas lauksaimniekiem ir jāspēj nodrošināt produktu par pieejamu cenu kā Latvijas tirgum, gan jākonkurē Baltijas, Eiropas un pat pasaules tirgos. Lauksaimnieki pat ļoti cer, ka mīts, ka ĢM kūltūraugi ir ražīgāki paliktu tikai mīts, proti, pagaidām nav pārliecinoši pētījumu, ka ĢM kūltūraugi dotu lielāku ražu, tie tikai ir „izturīgāki” pret kaitēkļiem.

Lai gan visur pasaulē ĢMO riski tiek vērtēti un pastāv liels skaits zinātnisku pētījumu, kas norāda, ka ietekme uz vidi nav būtiska, tomēr ne vienmēr šie rezultāti sabiedrībā tiek pieņemti un iespējams, ka Latvijā tiešām nav nepieciešams audzēt ģenētiski modificētus kultūraugus, taču tas neizslēdz iespēju, ka mēs saskarsimies ar citur audzētiem ĢMO, tad Latvijas pārtikas ražotājiem būs jāpārdomā savas konkurētspējas „nosacījumi”, tomēr šobrīd trūkst arī pamatotu argumentu, ka ĢM kultūraugu audzēšana ir ekonomiskāka, jo ĢM sēklu cenas ir augstas un tās turpina kāpt, turklāt sēklas materiāls nav pārbaudīts audzēšanai Latvijas apstākļos, nepieciešamo pesticīdu cenas arī augstas, tātad nav pagaidām pamatotu argumentu, ka ĢM augu audzēšana palīdzēs samazināt izmaksas, lai stiprinātu lauksaimnieku konkurētspēju.

Šobrīd, no ES valstīm, atteikušās audzēt ĢM kūltūraugus Austrija un Ungārijā, Latvijā lēmumu pieņem pašvaldības un jau tagad vairāk kā 70% pašvaldības, ir pieņēmušas lēmumu vai nu aizliegt audzēt GMO vai aizliegt audzēt uz laiku. Tomēr ir skaidrs, ka zinātne attīstās un iespējams, ka šīs biotehnoloģijas attīstība dos būtiskus labumus, radīs jaunas iespējas. Ir skaidrs, ka sabiedrība uz pārmaiņām reaģē asi, bet netrūkst pierādījumu, ka tas ir laika un informācijas jautājums. Tādēļ nepieciešams pēc iespējas vairāk par un pret izvērtējumu un diskusiju, lai izvēlētos optimālu ceļu, kas attīstītu biznesu, bet lai uzņēmējdarbība būtu arī atbildīga pret apkārtējo vidi un sabiedrības veselību.