Maira Dzelzkalēja
Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece
Lauku un lauksaimniecības uzņēmējdarbības attīstības nākotne ir apdraudēta visām Baltijas valstīm un valstu amatpersonu iesaistīšanās sarunās ar Eiropu ir kritiski svarīga. Mūsu veiksme būs atkarīga no tā cik vienota spēs būt Baltija dažādos politiskos līmeņos - no NVO sektora līdz valstu vadītājiem. Vai spēsim aizmirst iekšējās nesaskaņas un savstarpējos kašķus un nākotnes vārdā nostāvēt pretī ES? Mēs nedrīkstam kopā ar citām ES dalībvalstīm domāt kā Eiropai palielināt konkurētspēju pasaules tirgos, kamēr iekšējā tirgū valda nevienlīdzīga konkurence.
Nevar noliegt, ka Eiropas kopējā lauksaimniecības politika ir sekmējusi strauju lauksaimniecības nozares modernizāciju Latvijā un pielāgošanos tirgus ekonomikai. Tomēr Latvijas lauksaimniekiem nācies cīnīties nevienlīdzīgas konkurences apstākļos, jo salīdzinot ar citām ES valstīm Latvijas lauksaimnieki saņem vismazākos atbalsta maksājumus, investē milzīgas summas, lai īsā laikā sasniegtu Eiropas tehnoloģisko līmeni ražošanā un atbilstu stingrajām Eiropas savienības kvalitātes prasībām. Pēdējo gadu sarunās ar Eiropas valstu pārstāvjiem un atbildīgajām personām Eiropas parlamentā Latvijas (un arī citu jauno valstu lauksaimnieki) tika maldināti ar skaistām frāzēm, ka Eiropas lauksaimniecības politikai jākļūst taisnīgākai. Komisāra Levandovska solījumi un vēl nesen ES lauksaimniecības komitejā skatītais Alberta Desa ziņojums un vienošanās izstrādāt metodiku, kas veidotu taisnīgu platībmaksājumu sistēmu faktiski bijusi „uzmanības novēršana” un jauno dalībvalstu, kas cīnās par taisnīgiem nosacījumiem, „iemidzināšana”.
Tādēļ sašutumu vētru Latvijas un citu jauno valstu lauksaimnieku vidū izsauca Eiropas Komisija publicējot priekšlikumu Eiropas Savienības budžetam pēc 2013. gada. Komisijas priekšlikums paredz samazināt nākamā plānošanas perioda 2014. – 2020. gadam kopējo budžetu lauksaimniecības sektoram par ~6%. Lauksaimnieki apzinās, ka budžets noteikti kalpos kā arguments, lai maksimāli noildzinātu tiešmaksājumu izlīdzināšanu starp dalībvalstīm un tas nav pieļaujami. Lielākā problēma ir nevis maksājumu absolūtais līmenis, bet gan milzīgā atbalsta apjoma atšķirība starp dalībvalstu zemniekiem. Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu Latvijas zemnieki vēl 2020. gadā saņems 52% no ES vidēja atbalsta
Mēs, lauksaimnieki, neesam ar to mierā – mūsu viedoklis un prasība ir skaidra- konkurences kropļošana Eiropas valstu starpā ir jāizbeidz - visu valstu zemniekiem tiešmaksājumu apjomam ir jābūt vismaz 90% apmērā no ES vidējā atbalsta apjoma un pārejas periods no pašreizējās netaisnīgās sistēmas nedrīkst aizņemt vairāk par diviem gadiem.
Uz netaisnīgo Eiropas Komisijas priekšlikumu reaģējuši ari visu Baltijas valstu parlamenti, paužot nostāju, ka Eiropas KLP kropļo konkurenci lauksaimniecības produkcijas ražošanā Eiropā un, ka Baltijas lauksaimnieki, saņemot vismazākos tiešos maksājumus, nevar līdzvērtīgi konkurēt vienotajā Eiropas Savienības tirgū. Un šī ir pirmā reize, kad Latvijas Saeima tik precīzi definējusi problēmnosacījumus Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas izstrādes un ieviešanas procesā un tieši pauž bažas par Latvijas lauksaimniecības nākotni, aicinot Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju ņemt vērā arī Latvijas lauksaimnieku intereses.
Šobrīd ir pēdējais brīdis pašiem lauksaimniekiem celties kājās un būt vienotiem. No NVO puses mēs, Zemnieku Saeima, esam uzņēmušies iniciatīvu un velkam pārējos baltiešus ārā no sētām, diskutēt un kopīgi domāt, kā sasniegt mums visām Baltijas valstīm labākus noteikums – un viņi par to ir ļoti priecīgi un nu jau aktīvi darbojas savās valstīs, jācer, ka entuziasms nenoplaks - mums jāstāv ar stingru muguru un jāpārliecina arī poļus pievienoties un izbeigt nevienlīdzīgos spēles noteikumus.